JG322: Rolanda Bula

Rolanda Bula , īstajā vārdā Rolande Bebere (1964). Maģistra grāds tiesību zinātnēs. Strādājusi Izdoti astoņi romāni: detektīvromāns Klusēšanas varā (Jumava, 2014), satīrisks romāns Brīvmūrnieka trīs vēlēšanās (2015), vēsturisks romāns Atpakaļceļš (2018) – detektīvromāns Stopētāju lieta (2018), mūsdienu romāns Upes laiks (2019), detektīvromāni Sīnāja kalna lieta (2020) un Noilguma lieta (2021), Fantoma lieta (2022).

Laikus iztaisnoju plecus un palēninu soli. Vēlos, lai no malas izskatos stalta, bet vienlaikus atbrīvota. Zinu, ka esmu pamanīta un tieku vērtēta ar priekšnosacīti kritiskiem skatieniem. Hm, es pati laikam šorīt īdzīga, jo ar autobusu plkst. 9.20 uz darbu pilsētas centrā te brauc tikai pāris manā mikrorajonā dzīvojošās mazo bodīšu pārdevējas. Vairums pieturiņā esošajā pulkā ir kundzes krietni gados, kurām jānokļūst poliklīnikā, lielveikalos vai tirgus dienās pie lauku un jūras labumiem. Tirgus dienas mūsu mazpilsētā ir otrdienās, ceturtdienās un sestdienās, tad kundzītēm pie rokas ietilpīgas riteņsomas. Es? Es – možā pensionāre – šonedēļ ik priekšpusdienu barošu un izklaidēšu māsīcas kaķi, kā vienmēr viņas ceļojumu laikā.

Ieraugu autobusa pieturā „karmīna” kundzi no kaimiņu mājas. Sēž uz sola un kaut ko postulē savam galmam. Kostīmiņš šodien šai peļu pelēkais, vēl ir redzēti visos neitrālo krāsu toņos, kas ir tikai fons karmīnsarkanām kurpītēm vai zābaciņiem un somiņai, beretei, kaklautiņam un lūpu krāsai. Gredzenu un auskaru akmentiņi – vienmēr purpursarkani rubīni, nezinu, mākslīgi vai dabīgi, bet ietvari gan ir zelta – tante nav no lētajām.

Nav nevienas paziņas. Pētu tulpju pumpurus puķu dobē, izskatās, ka pagājušo rudeni te tiešām sastādītas pildītās šķirnes. Karmīnkundzes čiepsti sasniedz manas ausis, katrs krievu valodā teiktais vārdiņš ielien manā ausī, gaismas ātrumā noskrien ekvatora apkārtmēra cienīgu distanci līdz runas centram, kur tiek pārtulkots latviski.

– Māsa zvanīja no Ukrainas, no Harkivas. Stāstīja, ka banderas pavisam zvērīgi palikuši, vakar pusi dienas nosēdējusi patvertnē – droni, uzlidojumi, trauksme. Bet krievu cilvēki nedrīkst pat muti atvērt, ka grib mieru, grib būt Krievija. Banderas kā zvēri, tik šauj raķetes paši savējiem virsū. Mūsējie gan tā nedara – mūsējie žēlo cilvēkus! Ukri melo, ka tās ir Krievijas raķetes, bet mūsējie saka patiesību, ka nē, viņi uz civilajiem nešauj.

Uz soliņa sākas karmīnsarkanās draudzeņu saliedēšanās – sačukstēšanās krievu valodā. Man blakus nostājusies pazīstama skolotāja, kurai arī ausis bijušas dzirdīgas. Viņa saminstinās un labrīta vietā grib nospļauties. Noturas, pasaka „nav vērts” un sāk skaitīt sīknaudu.

Paskatos mobilā telefona ekrānā. Līdz autobusam vēl piecas minūtes. Ierakstu meklētājā „karmīnsarkans”. „Karmīnsarkanā krāsa ir vispārpieņemts termins dažiem tumši sarkanās krāsas toņiem.” Izglītojos tālāk – karmīna pigmentu iegūstot no mazkustīgām vabolītēm košenilēm, kas barojas ar kaktusu sulu tropu un subtropu zonās Meksikā un ASV dienvidrietumos. Acteku un maiju tautas krāsu no košenilēm mācējuši pagatavot jau otrajā gadsimtā pirms mūsu ēras. Mūžu dzīvo, mūžu brīnies – tātad kāds indiānis nezin kāpēc savāca un izžāvēja mazos vabulīšus, paeksperimentēja šitā un tā, iedomājās iekrāsot audeklu. Vienu kilograma pigmenta pagatavošanai vajag no 80 līdz 100 tūkstošus kukaiņu. Pēc spāņu iebrukuma acteku impērijā, košenilu sāka eksportēt uz Spāniju, tā bija otra vērtīgākā eksporta prece pēc sudraba. Sarkans audums savas vērtības un retuma dēļ kļuva par naudas un varas simbolu. Pieprasījums pēc košenila strauji saruka 19. gadsimta vidū, parādoties mākslīgajām krāsvielām. Mūsdienu eļļas krāsu izgatavošanā vairs nelieto dabiski iegūtu karmīnu, tas ir tikai toņa nosaukums; tomēr dabiski iegūtais košenils joprojām tiek lietots un atkaļ kļūst arvien pieprasītāks. To apzīmē ar E120 vai Natural Red 4 un izmanto kā dabisko pārtikas krāsvielu, kā arī kosmētikā, īpaši lūpu krāsās. 1922. gadā Latvijas Ministru kabineta pieņemtajos noteikumos tika noteikta Latvijas karoga krāsa – „tumši sarkana (karmin)”. Latvijas valsts karoga attēlu poligrāfiski veido, ievērojot šādus krāsu kodus – karmīnsarkanais Pantone 201C, baltais Pantone White.

Ielas galā krustojumā kā tāds milzu tārps ierotās baltais autobusa ķermenis. Trotuāra malai tuvāk stāvošie sarosījās, uz soliņa sēdošās kundzes arī beidz čukstēties par „savējiem”. Karmīnsarkanā viņām barvede – aši rausās kājās un veikli manevrē citu gaidītāju vidū. Viņa vienmēr grib autobusā ierausties pati pirmā. Šoferītis Valdis tirgo biļetes un joko ar paziņām. Es nesteidzos, tipinu vienotā plūsmā. Valdis palūkojas manī, es „labdiena” vietā pasmaidu un lūdzu vienu biļeti līdz Tartu.

Pagājos aiz tulpju dobes pabeigt telefona sarunu. Pabeidzu. Šurp nāk divas šad tad redzētas sievietes manos gados, staltāko no viņām, kas dārgajos apģērbos, esmu ievērojusi biežāk. Mjā, tādas dāmas – Viņas augstības majestātes – pamanām, atceramies labāk. Otra tik tāda podlaiža, mūždien pussolīšiem kādam skrien blakus un ātri klabina vārdiņus. Podlaižai sirds pilna, bet re, uz manu pusi pablenž ne ta nikni, ne ta ļauni. Lai necer, es te stāvēju pirmā! Ja grib žēloties prom no citu acīm, lai izlūdzas majestātei individuālu audienci.

– Vot, Viktorija Karlovna, gribēju lūgt – ja jums meitai tai veikalā kāda krāvēja vieta, atcerieties par mums. Mans Denijs tai Maksimā nestrādās; viņu izēda, uz pārbaudes laiku paņēma, bet tagad vietu uzteica. Māsa teica – viņi tā speciāli dara. Tikai melo, ka nav kas strādā. Bet tas otrs, kas ar Deniju atnāca reizē, to gan paņēma. Denijs jau teica – ne viņam tik labas drēbes kā tam otram, ne nagi melni lakoti. Denijs nepīpē, nedzer, nagus nelako. Tādus, redz, tai Maksimai nevajag. Denijs teica, viņš nagus nelakošot, tad labāk ies prom.

Stāvu, šķībi skatos uz Podlaižu, šķībi uz ziediem piebērto forsītiju krūmu. Pazīstu es to Deniju. Parkā staigājot ziemā nejauši satiku viņu un &, sēdēja nomaļā vietā uz soliņa, laida pa riņķi pāris kāsīšu. Dzestrajā ziemas gaisā tādi dūmi iegūst īpašu aromātu.

Par Viktoriju Karlovnu nosauktā vedina uz pieturas pusi, saruna viņai ir nepatīkama – piere saraukta, galva aizgriezta prom, sieviete cenšas distancēties no uzmācīgās Denija mātes. Vēroju baltā autobusa tuvošanos, domāju par to, vai Maxima veikalā esmu redzējusi krāvēju ar melni lakotiem nagiem. Nezin kāpēc man šķiet, ka melni lakoti ir vēl kaut cik ciešami. Pasteļtoņos – tas gan būtu pilnīgs stulbums! Par koši sarkanu laku man nav viedokļa – pietrūkst iztēles un personīgo kanonu.

Iekāpju viena no pēdējām, jau stiepju roku pēc biļetes, kad jauna meitene baltā virsjaciņā pielec kājās un gandrīz vai mani pagrūž.

– Šoferīt, lūdzu, lūdzu, es aizmirsu mājās svarīgu lietu, lūdzu, lūdzu pagaidiet, es tūlīt! Meitene izdipina no autobusa un, vicinādama somiņu, neatskatīdamās aizskrien tuvējās mājas virzienā. Autobusa vadītājs nepagūst pateikt ne jā, ne nē. Vienā dieva mierā izdabū no sava verķa vēl divas biļetes un vēro aizskrējušo. Mjā, viņai vajag uz pašu tālāko kāpņu telpu. Gan jau arī dzīvoklis piektajā stāvā, vismaz ceturtajā – Mērfija likums. Drošības dēļ apsēžos turpat priekšā brīvajā krēslā. Minūte, divas… Ja sāks braukt, bļaušu, ka var tak pagaidīt.

Beidzot no pēdējās kāpņu telpas iznirst stāvs baltā jaciņā, joņo kā pamatskolas krosā. Aizelsusies ielec autobusā.

Paveros aiz muguras, pamanu vairākas labvēlīgas sejas, visas gan nepētu. Jā, mēs taču esam baltā autobusa kopiena, mēs esam saprotoši!

Šorīt izeju no dzīvokļa ātrāk, jo bijušā kolēģa meita atbrauks paņemt mācību grāmatas studijām. Manās mājās tās mantas daudz, varu aizdot. Vakar Sarma bija varen priecīga, kad telefona sarunā apliecināju – jā, man ir, jā, aizdošu. Viņa pa ceļam uz darbu pilsētas centrā plkst. 8.55 savāks grāmatas, paņems mani pasažieros, varēšu ieiet veikalā pēc kaķu smiltīm. Māsīcas kaķis ir pieradis pie komforta, tā Fredijam trauma – kaut kāda sveša divkāje uzrodas viņa dzīvoklī, uzbāžas ar maigiem vārdiem un glāstiem.

Pieturā uz soliņa satupušas četras pusaudzes, galvas kopā sabāzušas kaut ko pēta telefonā. Līdz autobusam krietns laiciņš, meitenēm varbūt kāds atbrauks pakaļ – ir skolas diena. Interesanti, kā viņas pamana citu personu klātbūtni, ar kādiem maņu orgāniem? Ne man papēži klaudz, ne es elšu, pūšu vai krekšķinu. Uz manu pusi neviena pat nepagriezās, taču sarunas kļuva par diviem toņiem klusākas. Tomēr klusinātie vārdi un dīvainas skaņas no mobilā telefona sasniedz manas ausis.

– Jā, man mamma teica, ka ja griež ar žileti, tad baigi slikti dzīst un paliek rētas, kas saulē neiedeg.

– Muļķe! Mana mamma, nē! Bet viņas laikā arī graizījās. Tikai vēnas, ne šitā.

– Negāja nekādā klasē. Sociālā pedagoģe gadījās gaitenī, ieraudzīja, ka šīs nāk ārā. Domāja, ka smēķējušas. Pienāca klāt, skatās – Vendai blūze asiņaina. Stella jau bija video ielādējusi.

Esmu aizturējusi elpu, nespēju to atlaist, ausīs jau dun. Izelpoju, kad ieraugu apstājamies kolēģa meitas auto. Sarma nolaiž loga stiklu, nožilbina skaisto smaidu. Man arī prieks, jo varu izpalīdzēt. Pirms sesijas šīs grāmatas augstskolas bibliotēkās uz izķeršanu. Es, vēl iestarpinu pāris teikumus, lai zina – šie ir jau papildinātie izdevumi, tāpēc dažus citus mācību līdzekļus nemaz nevajadzēs. Sarma tik māj ar galvu, protams, vēlāk visu izpētīs. Tikusi vaļā no nešļavas, aizveru somu un lavierēju gar auto aizmuguri. Mjā… Kad jau grasos vērt vaļā vadītāja blakussēdētāja durvis, Sarma sāk braukt. Vai man kliegt, ka vakar ieteicos: – Pie reizes paņemsi mani pasažieros…

Meiteņu četrotne apklususi, vēro. No visām pusēm pamazām šurp nāk citi cilvēki. Četrotne sarosās, sāk aši apspriesties. Noprotu, ka meičas šodien nolēmušas uz skolu neiet, brauks ar autobusu līdz dzelzceļa stacijai, pēc tam ar Vivi uz Rīgu. Tagad baidās, vai nesatiks mammu paziņas. Lai nebūtu jābožas uz Sarmu, dusmojos uz meitenēm. Zosis! Vai tad nevarēja kājām aiziet līdz dzelzceļa stacijai, tur tikai minūtes divdesmit. Nebūtu jāslapstās no mammu draudzenēm.

Oho – šorīt jauns autobuss. Pavisam jauns, bet arī balts. Šoferītis Valdis pats pēc tā braucis. Pašvaldība iegādājusies divus jaunus, viens ticis Valdim. Sen esot sapņojis par jaunu braucamvāģi. Nezinu, vai pareizāk būtu teikt – vēlme. Sapnis man šķiet kaut kas mistisks. Jauns autobuss ir vēlme, sapnis… Mjā, tiešām sešdesmit gados īsti neprotu formulēt, kas ir sapnis?

Šorīt saule laipna no paša rīta, gaiss paspējis iesilt, diena solās būt jauka kā tikko cepta smalkmaizīte. Trotuāra mala pilna, nojumē uz soliņa vien paši kuslākie ar spieķīšiem. Mazpilsētās tirgus ir kā loterija – uz turieni var doties pat sen neredzēta radinieka vai drauga meklējumos, tik jāzina, vai tas cilvēks mēdz klaiņot krāmu tirgus daļā jeb regulāri ierodas pirkt reņģes kaķu priekam. Ir taču mazdārziņu laiks – daļa šī rīta braucēju dosies uz tirgu pēc stādiem. Aiz mūsu daudzdzīvokļu māju pulka līdz pat mežam plešas dārziņi, zemes pleķīši ģimenēm tur iedalīti vēl septiņdesmitajos gados pagājušajā gadsimtā, kad te sabūvēja kara pilsētiņas dzīvojamās mājas. Purvainajā zemē gan ne vella nekas neaug, izņemot, protams, gārsu. Domāju, ka gārsa noteikti aug arī Antarktīdā, tik vajag kārtīgi atkašņāt sniegus. Jā, šorīt sarunas par dārza darbiem, kundzītes no trīspadsmitās mājas sūdzas par nelāgajām naktīm – auksts, purva zeme ilgi tur drēgnumu, sējumi nīkuļo.

– Vakar pagājos uz mežu. Tur privātais pa ziemu visu izzāģējis, pliks lauks palicis. Tā tos mežus iznīcina, drīz koku vispār nebūs!

Bieži redzētais onkulītis ar sunīti atnācis pavadīt sievu, šis dusmīgi lūr uz kaimiņieni, kura uzsākusi sarunu.

– Ko tu tur muldi! Pati zini, ka pagājušo gadu vētra sagāza krustu šķērsu visus kokus. Kā tur vispār varēja galā tikt, es jau domāju – postaža uz visiem laikiem.

Izrādās, ka man aiz muguras stāv karmīnsarkanā ar draudzeni. Vecā padomju armijas virsnieka atraitne šorīt izskatās sadugusi, pat viņas jaunā berete ar asinskrāsas brošiņu nenovērš manu uzmanību no tumšajiem lokiem zem acīm. Karmīnsarkanā klusi bubina:

– Tagad tik jāskatās, ko tai plikā vietā mežā būvēs. Kaut kādas NATO kotedžas varbūt sacels?

– Filtrācijas nometnes cels. Kas šitā runās, tiem – čemodāns, perons un Maskava.

Onkulītis ar suni ir dzirdējis kaimiņieņu sarunu. Viņš vienmēr runā bez aplinkiem. Arī onkuļa suņuks, lai arī izskatās īsts miera mika, dažreiz ne no šā sāk nikni riet.

– Autobuss, – atviegloti nosauc onkulīša sieva. Viņa priecājas par konflikta dabisku izbeigšanos.

Ukraiņu bēgle ar mazdēlu no manas mājas blakus kāpņu telpas iet pa priekšu un sarunājas par skolu. Viņi te dzīvo jau trešo gadu. Zēnam ir gadu divpadsmit, tieviņš, gaišu sejas ādu un mūsainu virslūpu, vecmāmiņa ir gados jauna, maza auguma.

–Закінчиться травень, тоді поїдемо до дому?^{^[2]}

Man šķiet, ka es saprotu zēna teikto. Tam „traveņ” vajadzētu būt maijam. Gada mēnešus ukraiņu valodā esmu apguvusi sērfojot YouTube, lai arī ukrainiski neprotu. Vecmāmiņas atbildi nedzirdu, to pāri galvai aiznes vējš. Šorīt pavēss, autobusa gaidītāji salīgi ierāvuši galvas plecos. Apstājos pieturas tālākajā malā, apbrīnoju blakus mājai uzcelto atkritumu novietnes būri. Tātad viņu apsaimniekotājs ir čaklāks nekā mūsējais? Vai arī mūsu mājas pārvaldnieks nav savācis vajadzīgo parakstu daudzumu un iecere par slēgtu konteineru novietni vēl nerealizēsies? Godīgi sakot, mani pamatīgi kaitina tie privātmāju skopuļi, kas mūsu konteinerus čakli papildina ar savām drazām. Eh! Labāk ieklausīšos kaismīgajā sarunā. Tās trīs tantes bieži redzamas kopā, jau sen sapratu – bijušās darba kolēģes.

– Lai man tā valdība paskaidro, kā var sviests maksāt tik dārgi! Tas ir ārprāts! Mēs esam lauksaimniecības zeme! Manai mammai bija gotiņa, meža pļavās sienu vācām, pa grāvmalām. Vasarā brūnaļu ganāmpulki – smuki bija.

– Mirdza, tu ko, sviestu esi sākusi pirkt? Tev taču cukurs augsts! Un tās kolhozu govis – pa ziemu badā mērdēja.

– Tu aizmirsi? Es sviestu neēdu jau piecus gadus. Pliku rudzu maizīti, divas šķēles dienā. Bet kas citiem par daļu, ko es bāžu māgā? Gribēšu, centrā sapirkšos treknos cepumus, balto maizi ar visiem raugiem un cukuriem, ko es, nevaru nopirkt, vai?

Tā viņas trijatā mūždien ecējas, bet laikam nekad nesastrīdas līdz pilnīgai diplomātisko attiecību izbeigšanai. Šorīt tiešām braucēju maz, nevaru kā nākas nopētīt tos divus pusaudžus, kurus šeit iepriekš neesmu redzējusi. Izskats tāds, it kā pagrabā nakšņojuši, lai gan mums pagrabi ir tikai nosacīti. Tas nozīmē, ka tie ir, bet atslēgas pie sētniecēm. Šīs ir kara pilsētiņas mājas, te pagrabstāvi nebija sadalīti dzīvokļiem. Sētniece teica, ka daudzi jau interesējušies. Ja mums uzbruks, vai būs kur patverties?

Vējš pieņemas spēkā, loka kroplos purva bērzus kā nieka vicas. Apsaimniekotājam vajadzētu noskaidrot par tiem kokiem, vai tiešām nav bīstami. Es saprotu – septiņdesmitajos, kad uzcēla mājas, kāds praporščiks aiztrieca zaldātiņus uz tuvējo purvmežu, lika sarakt kociņus, sak, notiks „благоустройство территории”.^{^[3]} Pirmie ceļā patrāpījās purva bērzi, tos arī sastādīja. Plašumā tikušie koki cerīgi izstīdzēja trīs stāvu augstumā, taču stumbri melni norepējuši kā melnalksnim vai gobai. Ja atgāž galvu, lapotnē var atrast šādu tādu līdzību ar bērziem, okay. Tomēr purva kokam sakņu sistēma vārga, lielā vējā izstīdzeņi grīļojas un žvākājas uz visām pusēm. Centrā aiziešu līdz Ledus hallei, tur sastādīti jaunmodīgie baltmizas Himalaju bērzi – iepriecēšu acis. Gribas kaut ko skaistu! Es domāju, ka ne man vienai gribas.

Sievu trio beigušas apspriedi ar sētnieci, veicīgi nāk šurp. Viņas pirmās pamanījušas autobusu. Ir precīzi 9.20. Šoferītis šodien Igors. Ukraiņu zēns iekāpj pirms manis un, kā vienmēr, ļoti skaidrā valodā pasaka „Labdien!”.

Kaķi man patīk, bet vēl vairāk man patīk būt sava laika saimniecei. Šovakar atbrauks māsīca, Fredijs varēs glausties viņai pie kājām un stāstīt pekstiņus par dīvaino saimnieces aizstājēju: ka smaržoja citādi nekā pieklājas viņa divkājei, ka citādi sauca pie ēdiena trauciņa. Pie pieturas gorās Fiļa – labi barots melnbalts runcis spēka gados, nāk ne tikai pavadīt, bet arī sagaidīt savu saimnieci. Dažreiz pa virtuves logu redzu, kā šie abi iet uz dārzu – lādzīgā pensionāre pa priekšu, Fiļa viņas pēdās. Mājās viņš soļo pirmais. Mēs aizbrauksim, Fiļa paliks autobusa pieturā, sēdēs uz sola kā ķeizars.

Tirgus diena, cilvēku divdesmit pieci, vēl pāris atnāks. Visiem kaut kur vajag: veikali, tirgus, baznīca, kapi, radi, draugi. Ak, gan jau kāds arī uz Rīgu, reizēm tak arī uz teātri brauc, pagājušo nedēļu divas kundzes tā runāja. Man vajag pie Fredija un uz bibliotēku, tātad atpakaļ būšu ātri, bibliotēkās rindas nemēdz būt. Kā saka mans dēls: „K Senukai” – tur gan ir rinda, bet bibliotēkā nav.

Tulpju pumpuri piebrieduši pavisam brangi, bet tik un tā glabā noslēpumus: vēl aizvien neņemšos derēt par krāsām. Šķiet, tās zemākās varētu uzziedēt oranžsarkanas. Naktī lijis, baloži staigā pa peļķi, kad iesils ūdens, sāks mazgāties. Lielajā vītolā dzied putni. Dīvaini, bet jūtu kaut kādu nesaprotamu trauksmi. Vēroju ļaudis. Karmīnsarkanā klusi sprediķo, svītai gan skumjas un norūpējušās sejas. Mjā, neveicas tiem viņu „našiem”. Omulīgais onkulis ar suni strīdas ar sievu. Podlaiža nemierīgi groza galvu, laikam meklē kādu podu. Dzirdu arī angļu valodu – mūsu kāpņu telpā pie romu vecmāmiņas atbraukuši dēli un jaunie ārzemju radi. Jau 9.21. Jau 9.23. Pamazām briest nepacietība.

– Что это за страна, где автобус не может приехать вовремя? Мой двоюродный брат сказал, что в Германии, если автобус опаздывает хотя бы на минуту, городской совет созывает заседание.^{^[4]}

Jā, protams, tā ir karmīnsarkanās balstiņa. Omulīgais onkulis arī dzirdējis, stāsta sievai par vēlmi reiz pašaut kāju priekšā dažai labai, kad šī, citus grūstot, pirmā rausīsies autobusā. Es zinu, ka pareizi tādu darbību dēvē par klupināšanu.

Ļaudis no tiesas sāk nervozēt. Nav jau līdz pilsētas centram tik tālu, var aiziet kājām, var izsaukt taksi, piezvanīt radiniekam vai kaimiņam, lai aizved… Viena sieviete zvana autobusu parka dispečeram, bet tur neviens neatbild. Nu jau visi galvas pavērsuši ielas sākuma virzienā, kur krustcelēs ik pa britiņam vien nozib vieglo automašīnu sāni. Baltais autobusa ķermenis aizvien nav parādījies. Plkst. 9.30. Sašutums briest kā montāžas putas.

Podlaižas balss pauž bezcerību, viņa gandrīz raud: – Man vajag uz tirgu Denijam pēc gaļiņas!

Kārtējo reizi paskatos mobilā telefona ekrānā. Plkst. 9.35. Ielas galā tukšums. Nē, tādai rutīnai neesmu gatava, vai tiešām autobuss vienkārši neatbrauks!? Mēs – kopiena – visi gaidās esam pastiepuši galvas uz rietumu pusi, kur perpendikulārās ielas malu iezīmē lielie ceriņkrūmi, virs kuriem plešas saulains padebesis.

Un tad tajā padebesī kaut kas parādās. Kaut kāds balts, neredzēts un neatpazīstams objekts, kas top lielāks un lielāks. Nesaprotami, bet šķiet, tam ir cilindriska forma… Ne es viena noelšos izbrīnā, viss pūlis izdveš pārsteigumu paudošos „Ah!” un „Oh!”.

Kad dīvainais milzu kokons ir jau pavisam tuvu, es redzu, ka tā krāsa nav tīri balta. Metālisks spīdums, ne balts, bet drīzāk pelēks. Lidķermenis palēninājis gaitu, es varu skaidri izlasīt slīdošo uzrakstu tablo: „Valmiera – Jūrmala – Vecmokas – Jauntukums – Eķengrāvis”. Aizmugurē kāds rausta manu piedurkni. Pagriežos. Tā ir viena no tām četrām meitenēm.

Es cenšos viņu nomierināt: – Paskaties googlē! Zini, es jau lasīju par dirižabļu satiksmes atjaunošanu tūrisma nolūkos.

Pati arī tveru pēc mobilā. Es zinu, kur atrodas Vecmokas, bet nav ne jausmas, kas ir nākamā pietura – Eķengrāvis. 1

^{^[1]} Visas izmantotās sarunas noklausītas dažādās Latvijas autobusu vai dzelzceļa staciju pieturās.

^{^[2]} Maijs beigsies, tad mēs brauksim mājās?

^{^[3]} teritorijas apzaļumošana

^{^[4]} Kas tā par valsti, ka nevar autobuss atnākt laikā. Man brālēns teica – ja Vācijā autobuss nokavē minūti, tad pilsētas domē sasauc sapulci.