JG322: Renāte Mālmane

Renāte Mālmane ir 21 gadu jauna prozaiķe, vairākkārtēja jauniešu literārā semināra Aicinājums dalībniece. Paralēli tam pašlaik apmeklē arī Literārās akadēmijas prozas meistardarbnīcas pie Janas Egles. 2024. gadā ar segvārdu „Aukstums” piedalījās Vidzemes prozas lasījumos. Šis ir Renātes pirmais publicētais darbs.

Sejā pūta vējš, tas nesa pretī gājējiem pilsētas putekļus. Zemes garuma mētelis aiz muguras piepūtās kā buras, atlocītās piedurknes atkal šļūca uz leju. Caur kauliem izskrēja drebuļi; tie nepalīdzēs sasilt – ne jau cilvēkam, kurā ledainais aukstums dzīvojis jau kopš mazotnes. Austiņās dārdēja basi. Pat tie nepārmāca apkārtējos trokšņus. Dārdi spiedās ausīs; cerība, ka tie noslāpēs sāpīgo spiedienu galvā, kas ar katru sperto soli prātā urbās arvien dziļāk un asāk, kļuva ar katru mirkli vājāka.

Sirēnas. Gājēji atbrīvoja ceļu, piespiedās tuvāk ēku sienām. Roka nejauši nobrauca pār aukstu, raupju betonu. Garām aiztraucās spilgti oranža ātrās palīdzības mašīna. Tai attālinoties, spalgās frekvences kļuva zemākas, lēnākas. Draudīgākas. Kā trauksmes sirēnas, kas pilsētā pēdējā laikā skanēja arvien biežāk. Pirmajai mašīnai sekoja nākamā, balti zils policijas transports. Gājēji atgriezās ceļa vidū.

Vienu no šķērsielām bloķēja pelēks busiņš. Divi cilvēki kombinezonos ar ūdens strūklu no sienas mazgāja krāsu. Sarkani strautiņi tecēja lejup pa pelēko sienu un krājās peļķēs uz ceļa. Uz sienas joprojām rēgojās nenoskaloti murāļa apveidi, viņu pašu pilsētas siluets, liesmu krāsas. Varbūt uguns sasildītu šo sasalušo asfalta un cementa pilsētu.

Strādnieki ievēroja skatītāju, – Te nav, ko redzēt! – Viens no viņiem dzina prom. Otrs pamāja, lai vēl uzgaida, – Nezini, kas šos zīmē? Policija meklē. Runā, ka kaut kādi bērni.

– Nezinu, – Arlo noskatījās, kā ūdens strūklai padodas un zemē noskalojas arī pārējās krāsas. Peļķe kļuva pelēka, vienā tonī ar asfaltu tai apkārt. Atkāpās. Devās prom.

Dūmi, kas iesitās sejā, lika telpai šķist vēl šaurākai kā tā bija. Arlo aiz sevis aizvēra durvis. No telpas otras puses sveicienu pamāja Džeiss, ietinies vēl biezākos dūmos, un pelnu traukā uz letes nospieda cigareti. Vairākas sveču burciņas apgaismoja pa galdu izmētātās notis un pierakstus, avīzes, vecas vilciena un metro biļetes. Maru projekts, Arlo minēja, un noliecās, lai ieskatītos krāsnī. Dūmiem cauri raustījās liesmas. Arlo pastiepa tuvāk plaukstas. Pirksti no aukstuma bija stīvi. Stīgas neklausīs.

– Papīrs bija slapjš, – Džeiss paskaidroja, noslīdēdams no augstā krēsla, – Tāpēc dūmo.

Atvērās durvis, viņiem pievienojās Evo un Maru, un daudz cietusi, apzīmēta ģitāra Evo rokās, violetie un oranžie švīkājumi uz instrumenta saskanēja ar tā īpašnieka neveiksmīgajiem matu krāsošanas mēģinājumiem. Maru atgriezās pie galda, nosēdās un turpināja bīdīt apkārt vecus papīrus. Viņas kolāžas jau sedza visas šīs telpas sienas, un lielu daļu sienas aiz skatuves otrpus durvīm. Laikam Izaaks beidzot piekāpies un ļāvis viņai izplesties vēl tālāk.

– Paklausieties! – Maru pacēla vienu no saviem papīriem tuvāk stāvlampai, centās ar plaukstu izgaiņāt dūmus, un sāka lasīt, –

– Kaut kas līdzīgs tam, ko tu dari? – Evo minēja, – Plakātu paklājs. Te drīz izbeigsies sienas, kuras aplīmēt, varēsi atņemt Izaakam arī grīdas.

– Vai arī tieši pretējs, – Arlo turpināja, – Maru jau neplēš neko nost, Maru līmē uz sienām… To, kas tiek noplēsts… Klau, kas tas vispār ir?

Maru tikai paraustīja plecus, – Izaaks dabūja man vēl vecus papīrus, tur bija arī šis. Redziet, ar roku rakstīts, – Viņa iegrūda Arlo sejā rūtainu lapiņu ar četrām rindiņām, – Kāds to ir izdomājis un tad uzrakstījis, un tas kaut kā ir nonācis pie Izaaka un tagad pie manis.

– Drīz jāiet, – Džeiss telpas otrā pusē izstaipījās, – Es eju saslēgt skaņu, – Ar sintezatoru padusē un virkni vadu uzkarinātiem rokā viņš devās laukā. Šīs telpas nebija piemērotas mūzikai, šīs telpas nebija piemērotas nekam, patiesībā, un jau pirmās notis spiedās cauri sienai tā, it kā viņš atrastos tepat.

Ja viņi dzirdēja mūziku, drīz to būs sadzirdējis arī kāds ārā, un viņu klausītāji būs klāt. Arlo beidza sildīt rokas, no letes paņēma bezpirkstu cimdus un pret sienu atstutēto ģitāru, un sāka to skaņot. Stīga. Tapa. Stīga. Tapa. Pirksti sāpēja. Evo līdzās darīja to pašu. Maru viņus gaidīja, spēlējās ar bungu vālītēm, uzsita pa durvīm. Otrā pusē Džeiss pieteica grupu. Maru atgrūda vaļā durvis un pirmā devās uz skatuves.

Pūlis, saspiedušies viens otram cieši kopā, šūpojās mūzikas ritmā. Cēlās putekļi, Arlo to vietā varēja iztēloties savu elpu, garaiņu mākonīti, kas pavadīja katru asāku izelpu, katru sāpīgāku akordu. Lejā, pūlī, gaismā uzzibsnīja pa alkohola pudelei. Arlo nevainoja viņus. Cilvēki klausījās, un smējās, un centās sarunāties, pārkliedzot Džeisa uzstādītās tumbas. Arlo paspēra soli sāņis un ar kāju pārslēdza skaņu. Lai kliedz vēl skaļāk. Arlo gribēja līdzās viņu mūzikai dzirdēt cilvēku balsis.

Skatiens aizķērās aiz cilvēkiem ārpus pūļa. Lejā, skatuvei blakus, stāvēja māsa. Pār viņas šauro sejiņu tecēja asaras. Aiz viņas – Izaaks, sažņaudzis plaukstu ap meitenes plecu, tukšu skatienu. Arlo noķēra Evo skatienu, pamāja, lai turpina spēlēt, un atkāpās tālāk.

– Kas noticis? – Varbūt viņi nemaz nedzirdēja čukstus izteikto jautājumu, Arlo noliecoties zemāk, tuvāk viņiem, bet viņi saprata, kas tas bija.

– Mans klasesbiedrs… – Māsas elpa noraustījās. Viņa ar piedurkni slaucīja asaras, mēģināja vēlreiz, – Policija aizveda Leo. Manu klasesbiedru, – Vārds bija dzirdēts, bet Arlo nezināja neko daudz par māsas klasesbiedriem. Tie bija patversmes bērni, tie, kurus neviens nemeklēs un kuri nevienam nepietrūks. Bet policija varēs tālāk savām augšām atskaitīties, ka tikuši galā ar ielu mākslinieku.

Izaaks pavirzījās tuvāk Arlo, ar plaukstu aizsedza meitenes ausis, – Nošāva puiku. Ne par ko; par zīmēšanu. Tepat, blakus ielā, – Māsa tomēr bija sadzirdējusi. Viņa raudāja Izaaka kreklā. Arlo juta cilvēku nemieru telpā. Viņi zināja, ka kaut kas noticis. Ja viņi nezinās, kas, sāksies nemiers. Arlo negribēja. Negribēja. Negribēja iet un runāt, negribēja neko teikt.

Džeisam pie sintezatora bija mikrofons. Pietika ar vienu skatienu. Viņš pastiepa to Arlo. Mūzika noklusa. Ausīs dunēja asinis un sāpīgais klusums, kas piepeši iestājies telpā. Evo pakāpās tālāk, palika līdzās Maru. Arlo ļāva ģitārai nokarāties siksnā, un pacēla mikrofonu.

Balss no tumbām nāca nepareiza, pārāk spalga, pārāk griezīga, mikrofons čerkstēja un tumbas spiedza, – Nevēlos būt sliktu ziņu vēstnesis, bet… – Pūlis reizē ar Arlo ievilka elpu, – Šī koncerta laikā, vien ielas attālumā no mums, policijas reida laikā, tika nošauts bērns. Viņi meklē sienu māksliniekus… lūdzu, esiet uzmanīgi, – Aiz muguras Maru noelsās, – Viņu sauca Leo, viņš mācījās skolā un zīmēja, – Un Arlo vairs nespēja, un ļāva Džeisam satvert sevi aiz pleca un pavilkt tālāk prom no skatuves malas.

Vienīgais troksnis telpā nāca no Maru, kas papildināja skatuves malas dēļus klājošo kultūrslāni ar kārtējo miskasti, un no tiem, kas rosījās pa virtuvi – šoreiz bija Evo un Džeisa maiņa. Arlo sēdēja uz skatuves malas, turēja šķēres un papīra līmlenti, un ik pa brīdim Maru pastieptā rokā ielika vienu vai otru.

– Biju aizgājusi līdz bērnu patversmei, – Maru salauza klusumu, – Uz pretējās ēkas sienas ir murālis ar Leo, tā bērna, seju. Es domāju, varbūt es varu kaut kur šeit arī viņu uztaisīt. Ja to ieraudzīs kāds, kam nevajadzētu – nē, jums tikai norēgojās, tie ir tikai papīri.

– Protams, – Maru noteikti negrasījās to darīt. Viņa pastiepa roku, otrā turēja lapu, kas stiepās pāri skatuves malai; Arlo padeva šķēres. Pēc brīža Maru pastiepās arī pēc līmlentes ruļļa.

Skanēja soļi. Arlo pacēla skatienu, saskatījās ar Izaaku. Viņš pamāja, – Jums ir jāpaēd.

– Negribu, – Bet Maru vāca kopā lapas un gāja, tāpēc Arlo mēģināja ignorēt nelabumu, kas viņu pēkšņi pārņēma, un sekoja.

– Mums ir… ciemiņi, – Izaaks piebilda mirkli, pirms Arlo iegāja virtuvē. Pie koka galda tās vidū, kopā ar Džeisu un Evo, sēdēja trīs svešinieki. Arlo apstājās. Maru minstinājās. Viņi nebija no šejienes. Viņi bija ģērbušies skolas formās, smalkākās nekā tā, kas bija izsniegta Arlo māsai. Tīrākās un gludinātākās arī.

– Iepazīstieties, tie ir Teodors, Kamilla un Luīze, – Izaaks iespraucās pa vidu, – Un Arlo un Maru. Es domāju, jūs, jaunieši, labāk sapratīsieties savā starpā, nekā ar mani, – Un ar to viņš devās prom. Nodevējs tāds. Atstāja viņus vienus ar trim augšpilsētniekiem.

Maru atstāja savas lapas tālāk no svešajiem, izvilka bļodiņu, un gāja ložņāt pa katliem uz plīts, meklēt, vai kaut kas palicis pēc jau prom aizgājušajiem ēdājiem. Arlo uzlika vārīties tējkannu. Izaaks savās telpās sagaidīja pieklājību. Pret visiem. Vienlīdzību. Kas bija Arlo, lai ietu pretī Izaaka noteikumiem? – Vai jūs dzersiet tēju?

Šis jautājums atmodināja trijotni. Pāris pieklājības teikumus un tējas krūzes vēlāk viena no svešiniecēm, pamājusi uz Maru papīra līmlentes rulli, ierunājās, – Varbūt mēs visi varam uzrakstīt un pielīmēt savus vārdus? Lai ātrāk iepazītos?

– Tevi sauc Arlo? – Tagad uz viņu lūkojās meitene ar uzlīmētu „Luīze”, – Tas ir tavs vārds? Tev pasē ir rakstīts Arlo?

– Nē. Un nav tava darīšana, – Arlo apvija plaukstas ap karsto krūzi. Uz mirkli sāpes bija siltas, – Man nav pases, – Šausmas augšpilsētnieku sejās bija redzēšanas vērtas, un Arlo turpināja runāt, – Iepriekšējai beidzās termiņš, gāju mainīt, bet neizskatījos pietiekami līdzīgi tam bērnam vecajā pasē, tāpēc viņi izdomāja, ka tā pase ir zagta. Ā, un savu dzimšanas apliecību es arī it kā nozagu. Jā.

Luīze atvēra muti. Aizvēra. Beidzot mēģināja vēlreiz, – Vai tev pasē būtu rakstīts Arlo, ja tev būtu pase?

– Es gribētu, – Šķībs smaids, – Bet diez vai. Es izvēlējos savu vārdu.

– Forši, – Bija Luīzes vienīgais komentārs, – Nezināju, ka tā var, – Bet Arlo redzēja asaru mirdzumu viņas acīs. Varbūt šie augšpilsētnieki nemaz tik ļoti neatšķīrās no viņiem.

– Es tā arī nesapratu, kāpēc jūs šeit esat? – Džeiss kaut kad vēlāk, kad visi bija pārcēlušies uz aizskatuvi, turpināja iepriekš iesāktu sarunu ar vienu no svešiniecēm, „Kamillu”, kā teica priekšā viņai pielīmētais vārds.

– Skolas projekts. Mums ir jāredz un jāuzraksta, kā cilvēki šeit dzīvo, kas šeit notiek, un jāizdomā, kā risināt problēmas, kas šeit ir.

Sarunā iesaistījās trijotnes puisis, – Es domāju rakstīt par vardarbības un slepkavību problēmu. Tas būs arī aktuāli – nezinu, vai esat dzirdējuši, nesen šeit nošāva mazu zēnu.

– Leo. Manas māsas klasesbiedrs, – Arlo viņu pārtrauca, – Tu neizmantosi viņu, lai nopelnītu sev labāku vērtējumu skolā.

Teodors lika viņu mierā. Arlo pastiepās pēc groza ar papīriem, izvilka dažus, kas oda pēc pelējuma un vēl iesieti vākos gandrīz turējās kopā, un piemeta ugunij. Uz mirkli tā uzliesmoja spožāk. Vēl sauja papīru.

Blakus nostājās Luīze. Nē. Lapiņa pie viņas žaketes bija pārplēsta, nu uz tās bija tikai Luī. Luī sekoja Arlo paraugam un pastiepa slaukstas tuvāk liesmām, – Kāpēc jūs dedzināt grāmatas? – Viņa jautāja, ar galvu pamāja uz smagajiem papīriem grozā.

– Bet… Es redzu, ka viņas ir šausmīgā stāvoklī, bet ne jau visas, – Viņa pietupās un sāka rakņāties pa tiem, – Šī te, piemēram. Ar to viss ir kārtībā, kāpēc dedzināt?

– Tur bija pelējums. Visos tajos papīros ir pelējums, – Bet Luī žēlīgais skatiens uzvarēja, un Arlo negribīgi viņas izvilktās lapas noglabāja mēteļa kabatā.

– Tev kādreiz to jāizlasa, – Luī paziņoja. Arlo tikai pamāja. Otrpus sienai atvērās durvis, māsas balss sveicināja Izaaku. Arlo devās laukā. Līdz skatuvei laika vēl daudz.

Upe, kas sen atpakaļ bija paņēmusi daudzas viņu pilsētas, ģimenes, un gandrīz arī Arlo, dzīvības, bija auksta. Lai gan viņi sēdēja augstu, šļakatas, viļņiem atsitoties betona krastam, kas to savaldīja un noturēja vietā, aizsniedza arī Arlo. Māsai gan tas netraucēja. Viņa šūpoja kājas pār tukšumu un ar pārlauztiem krītiņiem kaut ko zīmēja uz zemes sev līdzās.

Arlo pacēla skatienu no grāmatas, – Tu zini, nolīs lietus, un tas viss aizskalosies.

– Tāpat kā aizskalo murāļus, – Māsa paraustīja plecus un turpināja zīmēt. Ja Arlo būtu jāmin, ko viņa zīmē, variantu nebūtu, bet pret māsas atbildi Arlo nevarēja strīdēties.

– Ko tu tur dari? – Māsa čaukstināja konfektes papīriņu un vēroja viņu.

– Lasu. Un mēģinu rakstīt. Luī teica, ka tā ir dzeja. Kur tu dabūji konfektes?

– Teo iedeva. Viņš tagad arī strādā pie Izaaka virtuvē, un viņš nes visādas garšīgas lietas cilvēkiem. Kas ir dzeja?

– Kādreiz cilvēki tādu rakstīja. Tagad laikam ir aizliegts. Maru arī vienreiz tādu atrada. Vai Teo ir mēģinājis ar tevi runāt par Leo?

– Nē. Viņš visu laiku stāsta par savu zupas virtuves ideju. To, ko viņš dara Izaaka virtuvē, – Arlo pamāja. Tas labi. Viņš bija paklausījis.

– Droši vien atkritumu izvešanas diena, – Kad Arlo nākamreiz palūkojās uz māsas pusi, zīmējumam uz zemes bija pievienojušies upē peldoši melni maisi, uz kuriem plostoja cilvēks stūrainā cepurē, – Šis jau ir gandrīz kā tie ielu murāļi.

– Paldies! – Prieks māsas balsī bija tik patiess, ka Arlo neuzdrošinājās teikt, ka tā nebija uzslava.

– Mums ir problēma, – Evo paziņoja, aiz sevis aizcērtot durvis, – Izaaks saka, ka Džeiss ar Kamilu kaut kur aizgāja. Mums jāiet slēgt skaņu, un viņš vēl nav atpakaļ.

Draudzene, šoreiz ar vārda zīmīti Lu-lū, viņu apturēja, – Es spēlēju klavieres. Sintezators ir gana līdzīgs. Es esmu dzirdējusi, kā jūs spēlējat. Varu palīdzēt.

– Tu gribi spēlēt ar mums? – Arlo saskatījās ar Lu-lū. Viņa pamāja. Arlo neiebilda. Nebija laika. Arlo paņēma sintezatoru, Evo paķēra vadus, un viņi devās kārtot skatuvi. Maru sekoja, pa ceļam nozūdot virtuvē. Sasodītais Džeiss, nē, sasodītā Kamilla, Arlo domāja, mēģinot pieslēgt sintezatoru Izaaka elektrības ģeneratoram.

– Es zinu, ka tu arī raksti dzeju, – Lu-lū ieminējās, kamēr Arlo trīcošajās rokās vilka cimdus, – Vai tu kādreiz to lasītu uz skatuves?

– Jūsu koncerti arī nav saskaņoti. Bet tie tāpat notiek, – Viņai bija taisnība. Arlo negribēja par to domāt. Izaaks bija viņus visus pieņēmis. Viņiem bija mājas un darbs. Nevienam citam nevajadzētu tādu Arlo, bez pases, vienmēr salstošu. Izaaks bija atbalstījis sava virtuves bērnu bara vēlmi muzicēt, palīdzējis atrast un salabot instrumentus, lai gan tas viss varēja apdraudēt viņu pašu. Izaaks bija pieņēmis Arlo tieši tādu, kā Arlo bija, pat ja tikai tāpēc, ka viņš pats bija Izaaks tāpat, kā Arlo bija Arlo, un viņš saprata.

Nē, tagad bija jākāpj uz skatuves. Par Izaaku, un viņa apdraudēšanu, domās vēlāk.

Lu-lū bija laba. Pat spēlējot to pašu, ko Džeiss, viņai tas skanēja labāk. Droši vien to nozīmēja pienācīga izglītība, un instrumenta saprašana un mācēšana, un viss pārējais, kas viņiem augšpilsētā bija. Arlo redzēja, kā to jūt arī cilvēki skatuves priekšā. Arlo bija uz skatuves ar augšpilsētnieku, un viņi saspēlējās. Grūti tam noticēt.

Aiz logiem kustējās ēnas. Viens mirklis, viens nepareizs akords. Cilvēki zināja. No ārpuses tika atspertas durvis, telpā iebruka cilvēki ar ieročiem un bruņu vestēm. Kliedzieni. Haoss. Šāvieni pret griestiem. Arlo parāva Lu-lū lejā, nost no skatuves. Viņi vairs nebija atklāti mērķi. Tā vietā viņi bija barā, juceklī, iejukuši starp pārāk daudziem pārbiedētiem cilvēkiem. Arlo stiepās pēc Lu-lū, bet viņu vairs neatrada.

Kliedzieni. Kāds no policistiem bija ieraudzījis Maru papīra portretu. Divi vīrieši vilka spiedzošo Maru prom. Izaaks ar pannu centās lauzties cauri policistiem ar šaujamieročiem. Vēl šāvieni. Lodes rikošetā šaudījās pa telpu. No griestiem bira putekļi.

– Nē! – Bet Arlo nespēja izlauzties cauri pūlim, nepaspēja tikt līdz viņai un kaut ko mainīt.

Kad viss bija galā, viņi sēdēja aizskatuvē. Reiba galva. Galvā joprojām dunēja sāpes un atbalsojās mokošās, draudīgās sirēnu skaņas. Evo sēdēja stūrī uz grīdas, seju paslēptu plaukstās, trīcošām rokām. Lu-lū klusiņām šņukstēja. Teo pārsēja brūci mazam bērnam, kurš noslēpies aizskatuvē.

Pie durvīm stāvēja Džeiss, pa spraudziņu lūkojās uz postažu. Viņam līdzās bija Kamilla, bāla, pārbijusies, – Es negribēju, lai notiek šis.

Arlo pagriezās pret viņu, – Jūs to izdarījāt? – Reiba galva. Kamilla centās attaisnoties, bet Arlo viņu vairs nedzirdēja. Apkārtne satumsa.

– Maru un tava māsa sūta skices, – Luī nosēdās līdzās. Kā viņa bija atradusi slēptuvi pie upes? Droši vien māsa pastāstīja, – Lūdzu, paskaties, – Arlo pagriezās. Un sastinga. Uz lapām bija zīmējumi. Degošs pilsētas siluets. Maza zēna portrets. Melnie maisi upē, šoreiz līdzīgāki līķu maisiem nekā atkritumiem. Policists ar ieroci, notēmējis uz cilvēku ar ģitāru. Arlo ģitārista atveidā atpazina sevi, milzīgo Izaaka mēteli, gaišos, pārāk garos matus. Zem katra zīmējuma Luī bija pierakstījusi dzejas rindas.

Arlo neuzdrošinājās domāt, ko nozīmē šīs lapas, – Kā viņām iet? Un Izaakam, vai tev ļāva satikt arī viņu?

– Viņus pārvieto uz labākām cietuma kamerām. Mēs cenšamiem panākt viņu atbrīvošanu. Ja nesanāks, es atradīšu kādu un pārliecināšu viņus izpirkt. Policiju var uzpirkt. Mēs dabūsim viņus visus brīvībā.

Luī pastiepa dzejas grāmatu un Arlo blociņu, – Paldies, ka varēju aizņemties, – Arlo to atvēra un sāka rakstīt rindiņas, kas malās prātā. Tās nebija labas. Arlo vēl tikai mācījās dzeju.

– Ja gribi, lai tevi sadzird, tev būs jāpārdomā par manu projektu, – Luī acīs dega uguntiņas, – Padomā! Jūsu melodijas. Un tava dzeja. Piedalīsies arī citi, protams. Evo apzināja citus mūziķus no jūsu apkārtnes. Es piesaistīju dažus citus jauniešus no manas skolas – nevienu tādu kā Kamilla, neuztraucies! Žēl tikai, ka vairs nav veco mūziķu… Bet! Tas būs kaut kas milzīgs. Mēs pamodināsim cilvēkus no abām pusēm. Būs tiešraide visai pasaulei…

Arlo vēl bija. Arlo bija šeit. Un Arlo stāvēja uz Sienas. Tā savienojās ar valdības milzīgo, sniegbalto ēku, pār kuru lieliem, sarkaniem burtiem stiepās uzraksts „domas ir grēks”. Abās pusēs stāvēja cilvēku pūļi – Arlo bija šķitis, ka pie Izaaka viņus klausījās pūlis, nē, šis bija pūlis, Luī aprēķinātie daudzie tūkstoši cilvēku – vēl ar mugurām pret Arlo. Viņi klausījās meiteni ar vijoli, Luī klasesbiedri. Mirdzēja tumšas kameras, tās apkārt virzīja ļaudis preses vestēs ar uzlīmētiem ārvalstu karodziņiem. Skatītāju bija vēl vairāk kā tikai pūlis lejā abpus Sienai.

– Kā mēs šo darām? – Līdzās nostājās Evo, – Luī teica, ka tu… Skaitīsi dzeju? To, ka domas ir grēks? Starp citu, es tam nepiekrītu.

– Domas nav grēks, – Arlo apsolīja. Tad kāds iespieda rokās mikrofonu, veiksmes vēlējumi no Luī, un viņi pa Sienas augšu devās uz valdības ēkas jumtu. Sejās pūta vējš, tas nesa upes mitro gaisu. Arlo atmeta atpakaļ garos matus, ļāva mētelim dramatiski plīvot ap sevi. Evo savienoja ģitāru ar skaņas ierīcēm. Arlo pacēla mikrofonu un sagaidīja pirmos akordus.

Meja pievarēja pēdējos pakāpienus līdz piemiņas vietai pie upes. Viņas zīmētais murālis ar Arlo pletās pa visu bērnības slēptuves sienu; kalsns stāvs milzīgā, tumšā mētelī, plandošiem, gaišiem matiem, nolūkojās uz leju, uz Meju. Zem tā kāds bija iegravējis arī dzejas rindas.

– Es gribēju nest margrietiņas, – Viņa ieminējās, – Bet tad iedomājos, ka tā būtu veltīga nāve. Margrietiņām, – Kā Arlo spēja rakstīt par kaut ko, kā viņu dzīvēs nekad nebija bijis? Bērnībā viņu pilsētā ziedu nebija. Toties Arlo tās bija tagad, vairākas vāzes baltu margrietiņu, līdzās šauros rokrakstos rakstītiem dzejas pantiem, fotogrāfijām, gleznām, svecītēm. Tepat bija arī Arlo ģitāra, Maru uz tās bija uzgleznojusi Mejas zīmējumu no cietuma, to ar policistu un Arlo uz skatuves.

– Izaaks teica, lai es nāku ar tevi runāt. Ka tad man tevis mazāk pietrūkšot. Viņam nebija taisnība, – Meja apsēdās uz malas, kājas šūpojās virs upes kā bērnībā, – Arlo, man tevis pietrūkst. Kāpēc tev bija tik maz laika? Es tagad esmu vecāka kā tu jebkad biji… Es esmu tava vecākā jaunākā māsa, – Viņa iesmējās caur asarām, – Es redzēju koncerta ierakstu. Tas bija fantastiski. Paldies par visu, Arlo. Paldies. Paldies, ka tu biji.