|
no cikla kad tu šo lasi
manā rokā žvadzinās lielās atslēgas
ar kurām atslēgt katras otrās durvis
man pie mēles piekabināti
divi duči zivju un viens zalktis
es paklupu aiz garajām saknēm
smilšainajā pierobežā starp lielo atbildi
un mūžīgo apjukumu
es paklupu tieši pirms ūdens
es nešaubos ka ierados
šajā vietā no miesas
* * *
vienā no sapņiem
pastardiena pienāca neviļus
bez baltām drēbēm
bez jāņu vainagiem
šajā iznākumā
nevienam nepiederēja
nekas ko viņi gribēja
atkal un atkal
nolaidās rokas
varbūt tā ir labāk
varbūt tā tam ir jānotiek
varbūt neko nevar darīt
es tikai reizēm sev atgādinu
pastardiena pienāks neviļus
bez baltām drēbēm
bez jāņu vainagiem
un izkāpju no gultas
* * *
tur viņa stāv lielā patiesība
starp mājām esošie starmeši tur lūgšanas
ilgāk nekā lielais neredzamais
kas ar tām rīkojas pēc saviem ieskatiem
nedaudz tuvāk ezeram ir atrisinājums
mierīgi cilvēki pie ugunskura
dzirksteles tramīgi traucas caur dūmiem
vienkārši ir tur stāvēt
vēl vienkāršāk apsēsties
* * *
starp riepu nospiedumiem
izaugusi zāle
es iztēlojos kā būtu
ja man pārbrauktu pār muguru
es iztēlojos kā būtu
ja varētu novelt vainu
piemēram
tā īstenībā ir pildspalva
kas zīmē tos mazos ķinķēziņus
uz burtnīcas malām
un tā īstenībā ir pagātne
kas izraisa panikas lēkmi
kamēr citi var sadoties rokās
un tās īstenībā ir rokas
kas izraisa vai neizraisa sadošanos
un tā ir sadošanās
kas izraisa bērnus
un tas ir piepildījums
kas izraisa nepiepildījumu
un tās ir acis
kas raud
un zobi
kas smejas
un mēle
kas runā un pasaka lietas
par kurām vēlāk nežēlīgs kauns
vispār jau ir paveicies
ar to ka vaina
nesver itin neko
un to ir iespējams panest
gandrīz tik viegli
kā mugurkaulu
un lai to paceltu
lai visu dzīvi paceltu
vajag tikai turpināt elpot
un pieņemt
ka tas nemaz nav grūti
no cikla love is blind and so am I
no rīta sāku dzert kafiju
ar garu glītu džeku
vienīgo vēl palikušo apmeklētāju
kurš atbrauca vēlu un salija
kurš vispār bija cerējis
pastaigāt apkārt šortos
un bez krekla
kuram nav mīļākās grāmatas
kuram vēl pirms beigšanas apnika skola
un apnicis gadiem klausīties
ka viņam vajag to pabeigt
tāpēc viņš ceļos uz franciju strādāt
ilgi ceļos veselu nedēļu
ar visādiem autobusiem un vilcieniem
ieteicu viņam rakstīt dienasgrāmatu
varbūt vēlāk izdot grāmatā
teicu ka manai vecmāmiņai
ļoti patīk ceļojumu grāmatas
ieteicu viņam rakstīt
jo ja viņš būs mākslinieks
viņam visu piedos
viņš skatījās uz mani un smaidīja
viņa seja bija miglaina
man lēcas bija aizmirsušās mājās
un manu zīlīšu izšķirtspēja
līdzinās 380 pikseļu izšķirtspējai
īstenībā nekas no tā nebija svarīgi
man patika ka mēs izlējām kafijas biezumus
jo gribējām būt labi cilvēki un savākt aiz sevis
man patika ka mēs atvadoties sarokojāmies
ka tikai tad mēs pateicām kā mūs sauc
un atkārtojām viens otra vārdu
bet nepateicām uzvārdu
vilcienā braucot uz mājām es domāju
ka uz šo vienu dienu varētu
viņā nedaudz iemīlēties
lai es atkal uz brīdi nejustos sveša
bet kā visi
kam tas ir tik vienkārši
lai es saprastu ka īstenībā
vajag tikai sajūtu un sarunu
un es varu būt kā visi
bet rīt
es atkal kļūšu bīstama
pabeigšu tukot „kuces manifestu”
un domāšu tikai par sevi
* * *
tumša ir pasaule nevis nakts
panāc solīti uz priekšu
es tev signalizēju
ar pilnām plaukstām
pilošām iekšām
paga‒pagaidi
nebīsties
mums apkārt
patīkams vējiņš
tālumā šalko mežš
slinki garām tek mierīgā debess
dūmo ezera miglainais ūdens
tālumā rēgojas sala
balināts mēness purinās vilnīšos
sakustas atspulgs
es tev signalizēju
ar pilnām plaukstām
pilošām iekšām
vai nav skaisti
tik skaisti ka negribas ēst
|
