|
Leons Jūlijs
Strupītis
* * *
Kad es būšu laimīgs,
Man nevajadzēs izlikties,
Pietiks ar to, kas jau ir,
No rītiem sega šķitīs vieglāka,
Dienas iedvesīs pārliecību,
Un katram vakaram būs mierīgāks miegs.
Kad es būšu laimīgs,
Tad nezīlēšu nākotni,
Netiekšos pēc vizošā gabaliņa šķidrauta,
Turēt ļaunu prātu, tas paliks pagātnē,
Apbrīnošu visu rokas stiepiena attālumā,
Pat arī to, kas ir nedaudz tālāk.
Kad es būšu laimīgs,
Tava laime taps arī par manu,
Skaudībai vienkārši nepietiks vietas,
Cerības nekļūs par pastāvīgu mājvietu,
Atmiņas mācīs nevis nospiedīs,
Laikā un telpā atradīšos tagad šeit un tepat.
Kad es būšu laimīgs
Darīšu, nelūkošos sidrabā,
Speršu soli ievērojot citu robežas,
Rūpīgi domāšu pirms ko pateikt,
Ja kļūdīšos uzņemšos atbildību
Pareizajā brīdī rodot iespēju atvainoties.
Bet tikmēr jautāju sev,
Kad es būšu laimīgs?
* * *
Nesošā siena sāk plaisāt,
Ēka kritiskā stāvoklī,
Nepieciešama evakuācija,
Bet es mēģinu saglābt to ar špakteli.
Krīt apmetums no griestiem,
Uz sapuvušajām palodzēm mētājas stikli,
Kondensāts gandrīz katru telpu padara miklu,
Un sausajās no grieztajiem ziediem skaistas vien palikušas
limonijas.
Jāapaicina būvinženieris, kurš novērtētu situāciju.
Vai te vēl varētu ko iesākt?
Vai arī sabrukšanas slieksnis jau šķērsots par tālu?
Varbūt pietiek ar mīlestību pret katru ķieģeli?
Iespējams pietrūkst Elzas Pliekšānes dzejas rindu?
Cik vēl ir laika?
Ko nu jūs klusējat?
Pasakiet kaut ko!
Profesionāļa slēdziens,
Steidzami jāiegulda mērķtiecīgs darbs!
* * *
Uz tevis skaisti rotājas metāla ķēdīte
Es gribu mēdīties
Sajukt prātā no jaunības eiforijas
Un vismaz uz mirkli sajust to
Ko citi dēvē par laimi
* * *
Pašā agrumā,
Pat vēl joprojām,
Nezinu ko man nozīmē būt laimīgam.
Nebeidzamajos meklējumos pēc šķietamā
Viss manis uzrakstītais tāpat ir banāls.
Vai vispār to var tā izdarīt, nepateikt jau pateikto pirms?
Un ja saule manas neprātības dēļ
Šodien norietēs pēdējo reizi,
Tad tas laikam nebūtu godīgi
Atņemt citam cilvēkam gaismu.
Sadzeršos ūdens divējādo dabu.
Tas nenāks par labu!
Gulēšu nekustīgi krastā.
Tas nenāks par labu!
Padošos.
Tas tāpat nenāks par labu!
Prāts aizklīst skatienā,
Pludina paveikto pašsabotāžu,
Viļņi remdeni skalo manu neizpratni,
Ko gan darīt ar salauztiem airiem?
Dzejas cikls par robežām
Ja vien pārkāpt robežas būtu tāpat kā staigāt pa stikla lauskām
Vai sadegt uz sārta ugunī,
Tad es laikam padomātu divreiz pirms spert soli.
* * *
Neskatos apkārt,
Iesaistu tevi savās slimajās fantāzijās,
Viņam lieku justies neērti,
Viņai nepaklausu,
Parādu durvis.
Citu novedu līdz histērijai,
Citam ļauju man uzmākties,
Un beigās par visu sevi vainoju,
Vainoju, vainoju, vainoju līdz kamēr ievainoju,
Jo liekas, ka tā ir labāk.
* * *
Kā tu tagad jūties? Hmm?
Kāpjot virsū savu izvēļu ruīnām
Ar apziņu, ka tu esi radījis šo postu
Un esi atbildīgs par sekām.
Vai tiešām tas bija tā vērts būt spontānam un stulbam?
Nekas jau nevar attaisnot izdarīto,
It īpaši tai brīdī, kad tu jūti kā gruži spiežas tavās pēdās
Un apkārtējās vides piesārņojums ir neatgriezenisks.
Ar kuru pasaules malu tu domāji,
Kamēr darīji pāri citai dzīvai ekosistēmai,
Tai pat laikā iznīcinot arī savu!?
Kā tu jūties tagad? Hmm?
* * *
Stāvu uz Vantes
Un domāju
Par mūžību,
Par visām pasaules grūtībām,
Par katru no manis izdarītajām stulbībām,
Un raudu.
Mierinu sevi līdz ar abos krastos ņirbojošajām gaismiņām,
Vēji skrien palīgā noķerdami katru asaru,
Kaut citiem nesaukt šo par manu pēdējo vakaru.
Taču mani tik ļoti piesaista tā Daugavas ūdens tumsa,
Kur joprojām notiek
Lāčplēša un Melnā bruņinieka nebeidzamā cīņa
Pār manu saprātu.
Gribu padoties starp viņu zobenu šķindām,
Vienkārši izgaist eposa rindās,
Un vērojot pilsētas panorāmu
Tu saproti, ka
Tilta redeles arī ir robeža
Tavai drošībai.
* * *
Ņemsim vērā, ka ņemamais vērā
Ir ņemams vērā,
Jo ņemot vērā ņemamo vērā,
Mēs ņemam vērā, ka ņemamais vērā ir vērā ņemams,
Ko ņemot vērā mēs ņemam vērā,
Ka ņemamais vērā tiek vērā ņemts.
Par daudz par ātru.
Mani noklusējuma iestatījumi ir,
Ka es tev nepatīku,
Ka mani mīlēt nevar,
Redzu robežlīnijas, bet neievēroju,
Dzirdu, ko tu saki, bet neieklausos,
Tiecos pēc tuvības,
Taču pie pirmās kļūdas grūžu prom.
Esmu slikts un salauzts,
Man sāp,
To projicēju,
Neizbēgami sāpinot citus.
Par daudz par ātru.
Vai vispār kaut kad iemācīšos nepārkāpt?
Kas ar mani nav kārtībā?
Kāpēc ar apzināšanos vien nepietiek?
Ko tālāk ar to darīt?
Kur ir mana laime?
Kā lai to atrodu?
Kam vēl es sagādāšu nemieru?
Kādēļ man ir jūtas, bet negribu just?
Kad beidzot uzņemšos atbildību?
Kurp novedīs mani mana toksiskā daba?
Cik ilgi tā turpināt var?
Par daudz par ātru.
* * *
Ja pārkāpt robežas būtu tāpat kā sagriezties pret stikla lauskām
Vai apdedzināties un samelnēt oglēs,
Tad es tik tiešām padomātu divreiz pirms spert soli.
Dzejolis par piemiņu komunistiskā genocīda upuriem
1941.gada 14. jūnijā
Man nekad nesaprast,
ko nozīmē stāvēt pēc klaipa rindā,
kad sirdij tuvos kādam ienāk prātā sūtīt trimdā,
un, plūstot asarām tik sirmām,
teikt pēdējās ardievas.
Man nekad nesaprast,
kā var izdzīvot ceļu uz ciešanām –
vagonā ar visām lopiem pieejamajām ērtībām,
kur mašīnistam neinteresē to liktenis,
kuri atstāti tai grāvī.
Man nekad nesaprast
to mājās atgriešanās laimi
un skaudrumu par katru pazaudēto mirkli,
tās dvēseli saplosošās skumjas,
atceroties aizgājušos.
Man nekad nesaprast,
ko nozīmē nesagaidīt klaipu tajā rindā,
kad sirdij tuvie jau ir tālu, tālu prom – tur, trimdā,
un, plūstot asarām tik sirmām,
čukstēt pēdējās ardievas.
Man nekad nesaprast…
Kaut pašam asaras par asarām tām – sirmām,
kaut ceļš jau atbrīvots no nežēlības, –
neļaušu sev aizmirst to,
jo saprotu – nē, zinu – mēs nedrīkstam!
Mēs nedrīkstam to atkal pieļaut.
|
