JG322: Lāsma Gaitniece

Lāsma Gaitniece – žurnāliste un rakstniece. Latvijas Rakstnieku savienības biedre un Jaunā Gaita redkolēģijas locekle (kopš 2017. gada), Latvijas Medicīnas vēsturnieku asociācijas biedre (kopš 2018. gada). Deviņu grāmatu autore, no kurām jaunākās izdotās ir Skandalozākie noziegumi Latvijas vēsturē (2024) un Skandalozākie noziegumi Latvijas vēsturē 2 (2025). Interešu loks – Azerbaidžāna, Austrālija un ievērojamu Latvijas personību biogrāfiju izpēte.

Mani no domām iztraucēja asistente klīnikas uzgaidāmajā telpā. Atrados savas dzīves zemākajā punktā, šķita, ka pazaudēts ir gandrīz viss. Negaidīti bija nomiris tuvs draugs. Un sieviete, kuru mīlēju, nesen bija pārtraukusi mūsu attiecības. Vienīgais, kas turēja pie dzīves un dzīvības, bija darbs. Tam arī truli nodevos, sevi netaupot un stundas nerēķinot. Vismaz strādājot neatlika laika blakus domām.

It kā ar nebūšanām nebūtu gana, tieši tagad, pēc ilgiem laikiem, radās vajadzība apmeklēt zobārstu. Šķita, ka sāp gandrīz visa mute. Mēģināju ignorēt, – ak, ko niekus, – tas pāries, taču notika pretējais. Un tagad kaut kāda daktere (vārdu neiegaumēju, kāda tam nozīme) man urbs zobus un varbūt pat kādu vajadzēs izraut, – nodomāju.

Ejot pa klīnikas garo koridoru aiz asistentes, šķita, ka mani apņēmusi bieza migla. Dzīve miglas zonā ilga mēnesi, varbūt ilgāk. Sāku pierast. Ieejot ārsta kabinetā, kura durvis viņa man atvēra, palaižot sev pa priekšu, mūsu skatieni uz sekundes desmitdaļu sastapās. Dāma ap četrdesmit. Mana vecuma. Pasmaidīja, skatoties uz augšu man acīs. Tā uz mani skatās lielākā daļa ļaužu, īpaši sievietes, jo vidusmēra latvieši nav metru un deviņdesmit divus centimetrus gari. Es esmu. Izlēcējs. Un tagad arī lūzeris. Varbūt pareizi darīja, ka no manis aizgāja.

Kabinetā neviena nebija. Ha, neviens mani negaida. Pat tā sasodītā zobārste ne. Asistente aicināja apsēsties, tad aplika stomatoloģisko salveti un mazliet noregulēja krēsla galvgali, apjautājoties, vai man tā būs ērti. Vai nav vienalga? Auguma dēļ man bieži nav ērti, bet kuru tas krata?

– Kamēr dakteres nav, sagatavosim jūsu ambulatoro kartiņu, – viņa noteica, apsēzdamās pie rakstāmgalda, lai datorā ievadītu datus. Pārjautāja vārdu, uzvārdu, kaut ko par veselības stāvokli. Nosauca dažādu slimību nosaukumus, jautādama, vai ar kādu no tām nesirgstu. Negribīgi viņai atbildēju ar „nē”, jo nevienas no uzskaitītajām kaitēm man nebija.

– Labdien! – kāds nemanāmi bija ienācis telpā. Patīkamais balss tembrs lika mazliet pagriezties, lai redzētu, kurš mani sveicina. Neattapu atbildēt, vien pamāju ar galvu.

– Esmu daktere Lote, – viņa pasmaidīja un apsēdās man pretī savā ārsta krēslā. Pagriezās pret rakstāmgaldu un datoru, tad atpakaļ pie manis. – Aha, kartiņa jau aizpildīta. Malači! Kā varu jums palīdzēt?

– Man viss ir slikti, – neapdomīgi izmetu, tad atjēdzos, kāds esmu stulbenis.

– Ar zobiem gan jau, ka viss atkal būs labi, par pārējo gan neviens nevar garantēt! – viņa turpināja, pie sevis pasmaidīdama. Tad paņēma medicīnisko masku un uzvilka gumijas cimdus. Var jau būt, ka uzjautrinājās, taču mani tas mazliet pat tā kā pamodināja, kaut labi zināju, ka tūlīt sekos procedūras, kas baida lielāko cilvēces daļu. Beidzot kāds bija pateicis pāris uzmundrinošu vārdu, kaut arī formāli.

Laikam sapratusi, ka tālāka iztaujāšana ir lieka, viņa ieslēdza zobārstniecības operāciju lampu, bet asistente man iedeva tumšās brilles, lai neapžilbtu acis.

Muti pētīja pamatīgi. Ne tikai zobus, bet arī smaganas. Vairākiem zobiem pieskārās ar zondes galu. Kad pienāca kārta visslimākajam no tiem, sajutis instrumenta pieskārienu, sarāvos un tūlīt pat par to nokaunējos.

– Būs labi, – viņa klusi noteica. – Esmu uzminējusi? Šodien dienaskārtībā būs šis, pareizi?

Uz to atbildēju ar galvas mājienu. Nebiju jau attapies pateikt, kādas ir sūdzības. Ārste palūdza asistentei uztaisīt rentgenu. Pēc tam es smaganā sajutu vieglu dūrienu, kas radīja tādu kā rūgtumu mutē. Sekoja otrs dūriens, krietni sāpīgāks, ko godam izturēju neraustoties, vien acis uz mirkli kļuva miklas. Viegls pieskāriens man uz pleca – laikam lai nomierinos. Pēc injekcijām asistente lika paskalot muti. Rūgtā garša pazuda.

– Kamēr iedarbosies anestēzija, uzrakstīsim zobu formulu, labi? Alma, gatava? – jautāts tika asistentei, savukārt man vēlreiz vajadzēja atvērt muti, lai viņa, apskatot katru zobu, to komentētu. Astoņi – nav, tātad ekstrahēts. Septiņi – plombēts okluzāli, arī meziāli. Seši – kariess, ķīļveida defekts. Pieci – plombēts okluzāli. Četri – intakts. Trīs – intakts. Un tā tālāk. Centos neklausīties, kas tiek teikts, jo neko nesapratu.

– Kamēr tagad darbošos, mierīgi varēsiet apdomāt savas lietas, – dzirdot ko tādu, saviebos. Tas nepalika nepamanīts. – Vai arī vienkārši atslābināties. Tā gan nav patīkama SPA procedūra, taču sāpēt nedrīkstētu. Ja tomēr sāp, vērsīsim par labu. Un vēl mums šodien būs jāpaārstē gingvīts.

– Nedaudz ir iekaisušas smaganas, bet tā nav liela nelaime. Ar tām ātri tiksim galā.

Kaut es būtu tikpat optimistiski noskaņots. Pamanīju, ka viņai ir tumši, ļoti sprogaini mati un vecums, nu tā, ap gadiem trīsdesmit. Un pati tik sīciņa, vismaz salīdzinot ar mani, bet kāda tam nozīme. Saruna bija galā; viņa, piebilzdama, lai neizbīstos, nolaida krēsla aizmuguri tik zemu, ka šķita, vēl mirklis un novelšos uz grīdas.

– Citādi netikšu klāt slimajam zobam! Lūgtum man piedot, – viņa klusi iesmējās. Jocīgi, bet šie smiekli, to siltums pat patika. Tā vispār var būt?

Slimo zobu urba ilgi, vismaz man tā šķita. Vairākkārt apjautājās, vai viss ir kārtībā. Sāpēt nesāpēja, bet nedz padomāt par ko citu, nedz atslābināties nespēju. Un nekad arī nespēšu, jo padomju zobārstniecība bija atstājusi pārāk dziļus nospiedumus manā apziņā un atmiņā.

Urbšana uz brītiņu mitējās, daktere kaut ko lika atnest asistentei, bet man vēlreiz pārjautāja, vai viss ir labi. Asistente pasniedza instrumentu, tas uzreiz tika man mutē, tad turpinājās urbšana. Pēc tam runāja par kaut kādu oderi, tad vēl kaut ko.

– Drīz būsim beiguši. Malacis, Andrej, cik pacietīgs! – tagad man mutē bija jau vairāki instrumenti, tāpēc nekā uz to nevarēju reaģēt. Izbrīnīja, ka zina manu vārdu, taču kāda tam nozīme. Noticēju, ka tiešām viss ir galā, vien tad, kad krēsla atzveltne atkal tika noregulēta sākumpozīcijā un no guļus stāvokļa biju nokļuvis sēdus pozīcijā.

Asistente pasniedza spoguli. Kam tas? Pamanījusi manu nesaprašanu, daktere lika man pašam paskatīties uz slimajām smaganām, pati ar pāris pirkstiem viegli pavērdama man muti. Pēc tam uz nupat saplombēto zobu, gar kura malām viņa pārlaida ar vaskotu zobu diegu. Tas tāpēc, lai pārbaudītu, vai nav pārkares, – tā viņa to komentēja.

– Vienu esam izārstējuši, trīs palikuši, bet tie ne tuvu nav tik smagi, – viņa teica.

– Nu vairs tikai trīs. Tagad uz smaganām uzklāšu gēlu, un jūs drīz jutīsitet, ka kļūs vieglāk.

Dakteres gumijcimdotie pirksti atkal ieslīdēja man mutē. Uz smaganām sajutu tīkamu vēsumu. Viņa stingri piekodināja muti neskalot vismaz pusstundu, pretējā gadījumā gēls līdz galam neizdarīšot savu labo darbiņu. Beidzot varēju piecelties. Sarunājām nākamo vizīti ceturtdien. Datumu un laiku uzrakstīja uz lapiņas.

– Nepazūdiet! – viņa smaidot ieskatījās man acīs. Ak, Dievs, cik tās zilas! Atbildes vietā, noliedzoši papurināju galvu.

– Piedodiet, kā jūs sauc? – iedams ārā, pats sev neizskaidrojamu iemeslu dēļ pajautāju.

Laikam sāku jukt prātā. Pieķēru sevi vēlamies, kaut ātrāk pienāktu ceturtdiena. Tā, protams, pienāca. Daktere Lote atkal urba, šoreiz gan ne tik ilgi, savukārt es visu notiekošo uztvēru ar nelielu, bet tomēr interesi. Tas bija kas jauns. Paslavēja par pacietību, bet mazliet arī parājās, ka pienācīgi par sevi nerūpējoties, tāpēc arī esmu iedzīvojies tik daudz bojātos zobos. Atkal kaut ko uzklāja smaganām, kas nu jau vairs neradīja problēmas.

– Andrej, šeit nosaku es! – viņas stingrība man lika pasmaidīt. – Vispār es jūs gribētu aizsūtīt arī pie higiēnista.

Noteica vizīti pēc nedēļas. Tā būšot pēdējā, kuras laikā saplombēšot pēdējos divus bojātos zobus.

Miglas zona sāka kļūt caurredzamāka, vairs ne tik bieza. Mani pārņēma divējādas izjūtas. Mazs prieciņš, ka vismaz no vienas ķezas esmu izkūlies. Un nemiers. Nemiers, kas ar katru dienu pletās lielāks. Sākumā par sevi ņirgājos, saucu sevi par jukušu, taču kādā lietainā ceturtdienas pēcpusdienā ilgāk vairs nespēju atlikt. Pēc darba devos uz tās pašas klīnikas auto stāvvietu. Sēdēdams mašīnā, gaidīju. Skatījos caur salijušo stiklu uz ēkas ārdurvīm, cerēdams, ka viņa tās atvērs, nākdama ārā. Sapratu, cik tas bezjēdzīgi, pat vājprātīgi. Pat ja tu viņu redzēsi, kas nav garantēts, ko iesāksi?

Tā biju sēdējis aptuveni stundu, līdz viņa patiešām iznāca. Smalks augumiņš, tumši, sprogaini, vējā plīvojoši mati. Lietussarga nebija. Viņa apņēmīgā gaitā kaut kur gāja, droši vien pie sava auto. Strauji atvēru mašīnas durvis, ātri izkāpu un viņai pamāju. Ieraudzīja! Vispirms apstājās. Mazliet tā kā pasvārstījās, taču es pamāju vēlreiz. Un tad tikpat noteiktā solī nāca uz manu pusi. Ātrumā atrāvu vaļā otras durvis.

– Labvakar! Paldies. – viņa iekāpa mašīnā, es apsēdos savā vietā pie stūres. Ak, Dievs, cik zilas acis, – tas bija pirmais, ko spēju nodomāt.

– Kāpēc? – no tiesas izbrīnītā balss tonī jautāju. – Nē! Esmu sagaidījis.

Ja teiktu, ka viņa izskatījās pārsteigta, tas nozīmētu nepateikt neko. Vispirms Lote sastinga un koši piesarka, tad ar plaukstu sāka braucīt sev pieri, it kā kaut ko apsvērdama.

– Es atvainojos, bet vēlējos pateikties, – uz aizmugurējā sēdekļa biju nolicis piecas baltas rozes, ko pēc darba biju nopircis gadījumam, ja viņu satikšu.

– Ak, Dievs, tas nu gan ir pārsteigums... Paldies! – viņa apjuka vēl vairāk. – Es tikai daru savu darbu. Jebkurš ārsts...

Viņas bērnišķīgais apjukums uzjautrināja. Iesmējos, ko laikam nevajadzēja darīt. Pēkšņi Lotes seja kļuva ļoti nopietna, viņa tā kā vēlējās ko iebilst, tāpēc pasteidzos pirmais.

– Uz priekšu! – jutu, ka viņa iecirtās, atbilde skanēja apņēmīgi, pat nedaudz asi. – Tikai uz priekšu.

– Ja nesteidzaties, aizbrauksim uz Jūrmalu. Uz Dubultiem. Paskatīsimies, kā tagad izskatās līcis.

Viņa sēdēja gandrīz vai nekustīgi, kā sastingusi un saspringti vēroja ceļu. Bija pienākusi mana kārta darīt kaut ko, lai šī porcelāna figūriņai līdzīgā sieviete mazliet atslābtu.

– Droši, – kaut izlikās, ka ir mierīga, pat bezrūpīga, viņas balss tonis liecināja par pretējo.

Biju trāpījis desmitniekā. Vispirms Lote ieplēta savas zilās acis, tad no visas sirds pasmaidīja.

– Vesels. Neskarts. Diez, kur jūs, Andrej, šo būsiet dzirdējis, – viņa sirsnīgi iesmējās.

– Tāda vārda nav. Droši vien „okluzāli” – tā ir zoba kožamā virsma. Oklūzija ir sakodiens.

– Tad tāpēc jūs mani gaidījāt un vedat uz Jūrmalu, lai apgūtu teorētisko kursu zobārstniecībā?

– Nē! Goda vārds, ne, – noskurinājos. – Man izskatījās, ka jūs tūlīt izkritīsiet pa durvīm, tāpēc mēģināju vadīt sarunu.

Braucot garām Lielupes stacijai, mana pasažiere bija kļuvusi mierīgāka un pajautāja, vai te vēl kaut kas notiek.

– Agrāk te bija tenisa korti. Mēs ar vīru dažkārt iebraucām uzspēlēt tenisu.

– Kapos, – viņa pēc neliela klusuma brīža klusi atbildēja. – Noslīka Buļļupē.

Viņa kādu laiku neko neatbildēja, vien kodīja lūpas. Tad ierunājās. Balss skanēja skarbi.

– Es rupji pārkāpju ārsta ētiku. Viss, ko es atļaujos, ir nepiedodami. Es nedrīkstēju kāpt mašīnā, kur nu vēl kaut kur braukt, – to dzirdot, strauji nobremzēju. Tas bija tik negaidīti, ka viņa salēcās. Apstādināju mašīnu ceļmalā, pagriezos pret Loti un, skatoties viņai acīs, lēni teicu. – Neko tu nepārkāp! Lūdzu, atceries to! Vienmēr atceries!

Kopš tās dienas sākām tikties. Katru vai gandrīz katru dienu. Kaut arī Lote vairākkārt bikli mēģināja iebilst, ka ārstam veidot attiecības ar pacientu ir neētiski un ko tur vēl, es vienmēr runāju pretī, ka vispār jau vieniem un tiem pašiem cilvēkiem tiek iedalītas dažādas lomas un visa dzīve tomēr nenotiek tikai Ganību dambja klīnikā, šis tas atgadās arī ārpus tās sienām.

Pēc pāris mēnešiem Lote par saviem šausmīgajiem ārstes ētikas pārkāpumiem neteica vairs neko. Pēc ilgākas svārstīšanās, jo mazliet biedēja iespējamās sekas, beidzot saņēmos un kādudien viņai piedāvāju apmesties pie manis, padzīvot kopā. Briesmīgākais, kā šķita, varētu būt Lotes atteikums vai arī iespēja, ka mani izsmies, taču viņa negaidīti izplūda asarās.

– Nē, – viņa turēja rokas priekšā acīm, laikam lai neredzu asaras. – Bet es to nevaru. Es nedrīkstu.

– Ārsta ētikas dēļ? – kaut jutos satriekts, mans jautājums izskanēja mazliet zobgalīgi.

– Nē, – viņa centās mierīgā balsī atbildēt, taču nesanāca. – Es nesu nelaimi, Andrej. Viss, kam es pieskaros, nomirst.

– Bet es nemiršu, Lote, – to dzirdot, viņa ieraudājās vēl gaužāk. Ko man tagad darīt? Apskāvu viņas smalko, drebošo augumiņu, piekļāvu to cieši klāt. – Vai tad tu viņu noslīcināji, Lote?

– Pieaugušu cilvēku? Labi, to tu man izstāstīsi, citādi es neko vairs nesaprotu.

– Un vispār es esmu slikts ārsts, Andrej! Saproti, slikts, – asaras tecēja pār Lotes vaigiem.

– Ak, Dievs, kur tu to rāvi? Nu jau arī man būs jāsāk raudāt, ja runāsi tādus niekus. Bet, labi, tiksim skaidrībā arī par to.

Lote ilgi nespēja nomierināties. Kad tas bija noticis, aizvedu viņu uz savu dzīvokli un mēģināju parūpēties, kā nu to pratu. Vēlreiz aprunājāmies par viņas dzīves traģēdiju. Jautāju, kāpēc viņa sevi uzskata par sliktu ārstu, taču uz to īsti nesaņēmu atbildi, vien nožēlu, ka nav spējusi nosargāt vīru. Lote apsolīja, ka par pārcelšanos padomās. Neticami, taču pēc pāris nedēļām, kad jautāju, ko Lote ir izdomājusi, teica, ka esot ar mieru.

Pēc darba Lote bija vairāk nogurusi nekā es, tāpēc uzņēmos lielāko daļu mājas rūpju. Gatavoju ēst, kā nu to mācēju, mazgāju traukus un gludināju ne tikai savas, bet arī viņas drēbes. Jāmazgā pašam nebija, to darīja mašīna. Lote manas rūpes novērtēja – ne tik daudz vārdiski, cik ar savu tumšzilo skatienu. Pēc dienas gūzmas vakaros viņai patika iesēsties man klēpī un spēlēties ar maniem matiem. Viņa tos ķemmēja te uz vienu pusi, tad sasuku sajauca un pārķemmēja uz otru pusi. Pa starpu mēs sarunājāmies.

– Nevaru saprast, kā tev labāk piestāvētu. Labi ir kā vienādi, tā otrādi. Tādi biezi mati!

Kādu sestdienas vakaru Lotei piedāvāju padejot. Viņa sabijās un par spīti tam, ka fiziski jau labu laiku bijām tuvi, pat nosarka, atbildot, ka diemžēl to neprotot, tāpēc nevarēšot. Ui, vajadzēja mazliet iespringt, lai pārliecinātu, ka te neviens viņas prasmi nevērtēs. Līdzko mana stūrgalve bija ar mieru, piemeklēju lēnu, dejojamu mūziku. Viņai iepatikās. Patiesību sakot, iepatikās mums abiem.

Kādudien vakariņojot, piedāvāju, vai Lote nevēlas uzspēlēt tenisu. Lielo tenisa somu ar abām raketēm un bumbiņām vēl nebiju izmetis, kaut tenisu kādu laiku vairs nespēlēju.

– Nē. Ar draugu no skolas laikiem. Viņš arī Andrejs vārdā. Es biju lielais, viņš – mazais Andrejs. Nesen nomira, – jutu, ka piepeši kaklā sakāpj kamols.

Ei, muļķi, tūlīt izbeidz! Valdies! Taču bija par vēlu. Lote ieskatījās man acīs, tad pienāca klāt un apskāva. Pieglaudusies cieši klāt, viņa ar vienu roku glāstīja man matus. Nomierinājos.

– Kā tu pats domā? – viņa iesēdās man klēpī. Laikam jau, lai atkal noņemtos ar manām tumšajām cirtām, kā pati tās dēvēja. Taču nekā.

– Sēras ir jāizsēro, nekur neaizbēgsi, – viņa pabeidza sarunu. – Bet tagad dzer tēju, atdzisīs!

Miglas zona manā dzīvē bija beigusies, nomainot to ar dzidru, caurspīdīgu gaisu. Šad tad sākām iegriezties Pārdaugavas tenisa kortos. Uz Lielupi Lote atteicās braukt, jo tur viņai visu laiku būtu jādomā par mirušo vīru. Savukārt Kronvalda bulvāra kortos netālu no anatomikuma negribējās atgriezties man, jo tie piederēja atmiņām par vārda brāli. Ātri sapratu, ka nekāda dižā spēlētāja Lote nebūs, tāpēc mēģināju viņu pamācīt. Vairāk gan mums sanāca dulloties un jokoties, nekā nopietni pievērsties spēlei. Sapratu vien to, ka Lotei vienkārši nebija spēka un ka viņa pati šo spēļu laikā centās izklaidēties.

Reiz, kad atkal bijām sadomājuši spēlēt tenisu, Lote izskatījās bāla, nogurusi, taču apņēmības pilna braukt. Kad jautāju, vai viņai viss kārtībā, saņēmu atbildi, ka šodien esot sareibusi galva, taču tas nekas. Biju izbrīnīts, jo nekad iepriekš nebiju pamanījis viņai veselības problēmas.

Sākām spēlēt tenisu, taču tad, piepeši Lote zaudēja samaņu. Noģība. To bija pamanījis arī kortu dežurants, kurš man pakliedza, lai es ejot pie viņas, bet viņš izsaukšot neatliekamo palīdzību. Apsēdos zemē Lotei blakus, ar roku pieskāros viņas pierei. Vēsa. Viņa ātri atguva samaņu, vien pajautāja, kāpēc mēs guļam uz grīdas. Uz to atbildēju, ka viņai palika slikti un tūlīt būs klāt mediķi.

– Andrej, ļoti lūdzu, nevajag, – Lote pavisam vārgā balstiņā nočukstēja.

– Nekas nenotika. Ar mani viss kārtībā, – mani šī atbilde nemaz nepārliecināja.

Neatliekamās palīdzības mediķi viņai izmērīja asinsspiedienu, mazliet iztaujāja un izlēma vest uz slimnīcu, lai pārbaudītu veselību. Viņa iebilda, taču es uzstāju. Braucu līdzi, kā citādi.

Uzņemšanas nodaļas foajē, paliekot vienatnē, jo Loti aizveda uz izmeklējumiem, sapratu, cik stipri patiesībā esmu satraukts. Vai tiešām mana dzīve bez miglas zonas nav iespējama? Šoreiz tā nebija vien migla, jutu tuvojamies lielus, melnus mākoņus. Pēc stundu ilgas gaidīšanas mani pasauca ārsts, lai aprunātos. Jaunums, ko viņš man pateica, bija kā zibens spēriens.

Iegājis palātā, Loti atradu sarāvušos čokuriņā un gauži raudam. Tas mani pārsteidza.

– Lote? Lot? – ar savu lielo delnu sāku glāstīt viņas matus, jo pati vien bija ierādījusi, cik nomierinoši tas iedarbojas. – Vai mana lielā daktere kaut ko nav sajaukusi? Tagad vajag priecāties, nevis raudāt. Vai tad ne?

– Tu no manis aiziesi, – viņa turpināja raudāt. – Tu tā vari darīt, tev ir tiesības. Es tikšu galā. Vienmēr esmu tikusi.

– Vai man tiek dotas tiesības arī palikt? – viņas raudas pēkšņi aprima, Lote manī paskatījās milzīgi lielām, zilām acīm. – Un to, kas mums piedzims, abi arī kristīsim.

– Tu to nopietni? – vispirms viņa šķita pārsteigta, taču tad vārgi pasmaidīja. – Mazais Andrejs noteikti būs laimīgs.

– Ak tad tā gan, dakter, – vienīgais, ko spēju, bija iesmieties un saķert savu galvu.