Vējš skapī lasa grāmatu

Rvīns Varde. Kur tu biji. Rīga: Dienas grāmata, 2025., 167 lpp.

  

Rvīns Varde ar otro stāstu krājumu Kur tu biji apliecina, ka iespējams mainīties un augt kā autoram, nezaudējot to, kas padarīja viņu unikālu jau pirmajā krājumā Kas te notiek (2019, LALIGABA, 2020. gada Spilgtākā debija). Pirmais krājums bija kā atomu virkne – īsas, koncentrētas etīdes, kurās katra detaļa uzplaiksnīja kā atsevišķa pasaule un pēc tam nodzisa. Otrajā krājumā šis kodolīgums nav pazudis, bet tas vairs nav pašmērķis – tagad tas ir stāsta dzinējspēks, kas ļauj tekstam elpot un attīstīties plašākā formā.

Pirmajā krājumā rindas kā „Bet ko mēs esam paveikuši, lai prieks ilgtu mūžīgi?” bija veseli stāsti miniatūrā. Tie darbojas kā literāri atslēgas caurumi – redzams tikai fragments, taču nojaušama vesela pasaule. Otrajā krājumā līdzīga estētika evolucionē: detaļa kļūst par vārtiem uz vairāku slāņu naratīvu. Stāstā Ceļš bērnu sarunas par „trīšanos” vai vārda maiņu astoņpadsmit gados savijas ar fantasmagorisku ainavu – milzu dillēm, kas „berzē lipekļiem klātās lapu delnas”, un suni pie ķēdes, kuras posmi „berzējas pret būdiņas malu”. Vienkāršs teikums – „Ja es šovakar neatnākšu, manējie sacels traci” – iegūst smeldzīgu ģimenes dinamikas un bērnības ievainojamības piesitienu.

Vardes balss ir paradoksāla: apzināts naivums maskē rūpīgi būvētu struktūru. Vērotājs, kas it kā neorientējas pasaulē, patiesībā nosaka tās loģiku. Šāds skatpunkts sasaucas ar Daniila Harmsa „autora kā idiota” principu, taču Vardes absurds ir iesakņots konkrētā laikmeta un kultūras kodā – skolas zvani, dzelzceļa stacijas ar „liekiem umlautiem”, mitras kāpņu telpas. No krievu prozas viņš aizguvis ikdienišķā grotesku, no dzenam raksturīgās domas – paradoksa spēku un gatavību atstāt jautājumu neatbildētu.

Personāži bieži atrodas ārpus skaidras sižeta loģikas – vientuļi, mazliet apjukuši, taču ar spēju formulēt precīzas un bieži paradoksālas atziņas. Stāstā Divi pirksti pusaudzis klausās pieaugušo sarunas, spriežot par „trīšanos” un atzīmējot, ka „apakšējā daļa bija matu smilšpapīrs”, radot komisku, bet neērtu skatpunktu uz pieaugušo pasauli. Šie varoņi dzīvo starpstāvoklī starp ironiju un nopietnību, sinerģējot bērnišķu loģiku ar asām atziņām.

Tā vien šķiet, ka no Rietumu īsprozas Varde ir aizguvis spēju savienot humoru ar smeldzīgu cilvēciskumu (Džordžs Sonders), teikuma minimālismu (Lidija Deivisa) un absurda-siltuma līdzāspastāvēšanu (Etgars Kerets). Autora introspektīvie stāsti ar dokumentāliem iestarpinājumiem vietumis atgādina Bena Lērnera vai Megijas Nelsonas literāro praksi, kurā ikdienas detaļa kļūst par izejas punktu lieliem jautājumiem.

Valoda ir viens no Vardes precīzākajiem instrumentiem. Viņš strādā ar vairākiem leksikas slāņiem: sarunvaloda, literāras frāzes un apzināti neveikli formulējumi mijas, veidojot īpatnēju ritmu. Piemēram, „acis kļuva smagnējas kā gultņi, bet mutē siekalu vietā saskrēja solidols” nav abstrakts tēls, bet no ikdienas pieredzes izrauts priekšmets, kas kļūst par konceptu.

Vide Vardes stāstos nav dekorācija, bet līdzvērtīgs dalībnieks – pieturas stabs tumsā, pagalma smarža, suns, kas „berzē ķēdi pret būdiņu”. Kur tu biji bērnības un pusaudžu telpa ir ļoti fiziska: skolas dienasgrāmatas, košļājamās gumijas, smilšu bedrēs aprakti noslēpumi. Šī konkrētība rada sajūtu, ka stāstu vietas ir autentiskas, bet nobeigumi, piemēram, „es arī gribu skaisti”, ir ar tonālu, nevis sižetisku svaru, atstājot rezonansi vēl ilgi pēc stāsta izlasīšanas.

Formas ziņā Varde ir jutīgs pret ritmu un klusumu. Apzinātas pauzes – īsi teikumi, kas šķietami neko nevirza – maina stāsta ritmu. Šāda pieeja atgādina dzena estētiku, kur nepateiktais ir tikpat nozīmīgs kā izteiktais.

Latviešu īsprozas kontekstā Varde stāv savrupi. Viņš nav politiska manifesta autors un nav arī sociālās ironijas instruments kā Andra Neiburga. Viņa tuvākie radinieki ir tie, kas prot spēlēties ar detaļām un noskaņām, taču viņš to dara ar plašu elpu, reizēm pietuvinoties Jāņa Ezeriņa rotaļīgajai precizitātei.

Biogrāfiskais fons – gadi, kas aizvadīti atšifrējot intervijas žurnālā Rīgas Laiks – citastarp nozīmē ciešu kontaktu ar krievu filozofijas un literatūras telpu, bet ne mazāk svarīga ir Rietumu literatūras lasīšanas pieredze, kas ļauj brīvi variēt formu, ritmu un balsi.

Kritiski skatoties, dažos atsevišķos stāstos, piemēram, Ceļš vai Divi pirksti, fragmentārā struktūra un momentuzņēmumu virkne brīžiem rada sajūtu, ka stāsta kodols izklīst starp vairākām spēcīgām, bet savstarpēji visai brīvām epizodēm. Tas var padarīt lasījumu gleznieciskāku, taču reizēm mazina sižeta kopskatu. Arī „trīšanās” atkārtotais motīvs, lai gan asprātīgs, var kļūt paredzams, ja netiek atsvaidzināts. Tomēr šīs iezīmes var lasīt kā apzinātu estētisku izvēli – līdzīgi kā dzenā neuzspiest atbildi, bet ļaut jautājumam rezonēt.

Kur tu biji raiti lasīsies lasītājiem, kuri novērtē īsprozas estētiku, absurdā humora un nostalģijas simbiozi, kā arī valodas lietojuma precizitāti. Krājums uzrunās tos, kas meklē intelektuālu un emocionālu dziļumu, kur detaļa kļūst par pasauli, bet ikdienišķais – par poēziju, un abi organiski savijas kopā estētiskā baudījumā.

Kristaps Vecgrāvis