JG322: Jūlija Dibovska

Lasītāja iekšējā saruna ar Osvaldu Zebri un viņa romāniem allaž norit intelektuālā pievakarē, kad izziņas nogurums sajaucas ar nelielu reibumu, ko sniedz vīgriezes vai stipra melnā tēja. Vai abas kopā, atsverot viena otru. Ir skaidrs, ka temats aizvedīs no dzīlēm līdz debesīm, neaizmirstot pa ceļam pazemotos un apvainotos, velnus un idiotus. Un es nekādi nespēju iedomāties šo sarunu dzīvē, tikai savā galvā. Tāpēc šoreiz visa digitālā attīstības fonā dabiskā intelekta palīdzība autora intervijas uzburšanā liekas ļoti iedarbīga.

Autor, vai tu esi dzīvs? Vai spēks un iedvesma vēl nāk no taviem tekstiem?

Jā, esmu dzīvs, mana mīlestība un naids pret rakstīšanu ir dzīvi, mana apmātība ar pasaules uzburšanu ir dzīva, un mani elki ir te, un manas vājības.

Kāpēc tu nevari likt mierā vecos vīrus un nu esi ķēries pie Friča Brīvzemnieka?

Fricis Treilands – tāds ir viņa vārds romānā, lai gan viņš atklāj liktenīgajai sievietei, ka būtu gribējis tapt Fricis Brīvzemnieks. Kurš tad no mums reiz negribētu būt Fricis Brīvzemnieks ar misiju un mulsumu lielā, smagā, gara mantām pilnā somā. (Atver Threads telefonā un lasa: „Ja tev nav sapņu, tad tu esi tikai staigājoša peļķe.”)

Brīvzemnieks – arī tavā romānā – devās piepildīt sapni par mērnieka amatu.

Arī, protams, bet rakstnieka uzdevums visdrīzāk ir atrunāt savus personāžus no to sākotnējiem plāniem un palaist striķīšus tieši tādos virzienos un ejās, kur iedarbinātā personāža „lelle” sasniegs kosmiskus mērogus.

Brīvzemnieks ierodas Maskavā 1867. gadā. Acumirklī sāk satikt māņus un raganas – sauksim tā pakārto cara Aleksandra III atentāta autoru Dmitriju un femme fatale Annu. Vēl viņš iegūst sev krievu draugu vārdā Ogists. Un tas viss Maskavas krieviskais, lokālais, viltīgais, jaunais viņu pārņem pilnībā uz lapaspusēm 100. Vai tu esi drošs, ka tur nav peļķe, bet ir kosmoss?

Ne gluži pārņem tieši krieviskais, drīzāk jaunā vide ir paradoksāls katalizators citai pasaulei – latviskumam. Maskavā viņš taču satiek arī Krišjāni Valdemāru. Es domāju, tev derētu tomēr lasīt manus tekstus nedaudz uzmanīgāk. Bet ne par to; Valdemārs dzīvo Maskavā un ap viņu grozās daudzi ietekmīgi ļaudis, kas Brīvzemniekam kā latviešu intelektuālim varētu noderēt izsisties, iegūt svaru izglītībā, darbā, publicistikā, nu tu saproti. Viņi spriež par Baltijas likteni, kas atrodas divu pretspēku – vācu muižniecības un krievu impērijas – spīlēs. Kāds būs latviešu valodas un kultūras liktenis šajā cīņā? Valdemārs jau mazliet tā kā vilina domāt, ka ir iespējams arī trešais variants – vismaz autonomija. Bet ne jau par to ir mans romāns. Pagaidām jāpatur prātā tikai tas, ka Brīvzemnieks, gluži kā tāds Harijs Poters, ir iekļuvis izredzēto kārtā un gatavojas kam lielam. Vai tad es nebiju to gana tieši norādījis?

Mani drīzāk mulsina tas teksta dziļuma un līdzpārdzīvojuma apjoms, kas tiek veltīts, piemēram, Maskavas padibeņu rajona Hitrovkas iemītniekiem un noskaņai, mulsina arī krievu folkloras ienākšana…

Redzi, es nevaru to skaidrot kā absolūtu nepieciešamību, tomēr romāna cementēšanas nolūkos Hitrovka atbilda tam simboliskajam slānim, ko es centos projicēt latviešu gadījumā. Proti, Baltija un tās mazās tautas būtībā politiskā ziņā ir kā tāda Hitrovka, kas cieš no tā, ka ir lielāki un varenāki dzīves saimnieki – svešas varas.

Tie ir krievu folkloras tēli, bez kuriem es nevarēju iedomāties 19. gadsimta vienkāršo ļaužu sadzīvi. Protams, Brīvzemnieks tos sastop. Turklāt, ja tu būtu uzmanīgi lasījusi romānu, tu saprastu, ka viņš patiešām redz pasauli citādi un teksts ir galvenokārt viņa redzējums.

To, ka Fricis visu romāna laiku, pat vairāk pirmajā daļā, redz pasauli it kā caur dažādiem pasakainiem, pusreāliem naratīviem, es sapratu. Vai arī tā viņa pasauli tobrīd redzi tu? Vai krievu folklora nav galvenokārt tava interese? Vai Brīvzemnieks ir atbildīgs par visu, kas šajā romānā parādās? Citēšu vienu no pirmajām zemsvītras piezīmēm grāmatā: „[reālajam Fricim Brīvzemniekam] ir zināma līdzība ar manu Frici.” Tas ir kā? Ja kaut kas peld kā pīle, pēkšķ kā pīle un izskatās kā pīle – tad tā ir pīle! Friča Brīvzemnieka klātbūtni taču būtu jocīgi slēpt …

Jā un nē! Drīzāk doma bija panākt, ka personāžs ir dzīvs un ne no kā nebaidās. Arī no krieviskā.

Patiesi, ļoti drosmīgs romāns šiem laikiem, kad cieņā drīzāk būtu tolaiku ukrainiski separātiskais, nevis dižkrieviski imperiālistiskais…

Kādam varētu rasties iebildumi, taču Brīvzemnieka un latviešu folkloras un kultūras liktenis galvenokārt ved arī uz Maskavu, kur krievu zinātņu vīri principiāli vēlas, lai viņš atved šiem latviešu folkloras paraugus. Neba viņš pirmais, tomēr tas jau impērijas ietvaros ir institucionāli, nevis aiz tīra entuziasma atsevišķu luterāņu mācītāju atvilktnēs. Vai tu domā, ka krieviskā vide un mana iedziļināšanās tajā, kā dzīvo Maskavas un Novgorodas ļaudis, ir kaitējis romānam?

Manuprāt, to ir ļoti grūti pārdot mūsdienu lasītājam. Slavofilija vairs nav modē. Es teiktu, nekas no kaimiņiem austrumos pagaidām entuziasmu nerada, ja vien Ukraina neuzvarēs karā. Bet tu jau iepin arī dīvainas epifānijas ar japānieti…

Vēstījumam bija jākļūst niansētam, un 19. gadsimta beigu Maskavā pazudušu japāņu pēcteči – konkrēti japāņu sieviete – bija viens no veidiem, kā pateikt: kultūras saskaras paradoksālos veidos, katram ir iespēja sajust sevi, piemēram, kā japāņu sievieti Latvijas Nacionālajā bibliotēkā milzīga apsarga klātbūtnē. Vai citur.

Baidos, ka es neiejutos, tas bija pārlieku svaigi. Atgriežoties pie sižeta: Fricis Brīvzemnieks tusē ar jaunajiem draugiem Ogistu un Annu, turklāt Anna ir daļa no dīvainas sazvērestības grupas, kuras galvenais mērķis, izrādās, ir nozagt no Brīvzemnieka, kurš acīmredzot ir izredzēts šīs misijas dalībnieks, kādu senu, Baltijas zemnieku vidū atrastu manuskriptu, kam būtu bijis jāsatur vispirmatnējākais no pirmatnējākajiem pasaules rašanās mītiem, un tad to…

…atdot kādam, kas ir varenāks par viņiem un kolekcionē šāda veida manuskriptus. Vai arī vienkārši vēlas iegūt varu pār pasauli. Vai arī jau ir to ieguvis, un atliek tikai noslēpumainais, pirmatnējais manuskripts, ko glabā Eiropas pēdējie pagāni. Tas ir sarežģīts temats, es nedrīkstu atklāt vairāk.

Romānā šie noziedznieki, gaidot noslēpumaino manuskriptu un Brīvzemnieku atgriežamies Maskavā, sagaida tikai pilnu somu ar tautasdziesmām un apjukušu to vācēju. Šis dēku pavediens atdzīvina romānu, taču aiz dīvainām runām un apbrīnojami bibliokaislīgām manuskripta medībām man tomēr vislabāk patika nelielā epizode ar Brīvzemnieku un diviem zemniekiem, kuri brien pa Lubānas apkārtnes mežiem naktī.

Vai ne? Teju atsevišķs stāsts ar vīzijām, psiholoģiju un galu galā beidzot notiek Latvijā, kas tev un lasītājiem droši vien patīk labāk par Maskavu.

Drīzāk jau notiek kādā mītiskā telpā, kur parasti aizved apmaldīšanās. Kā Puškina vai Sorokina putenis. Man vienkārši liekas, ka apmaldīties mežā naktī un pieredzēt bailes, spriedzi un līdzgājēju raksturus – tādus tīrus un latviešiem pat glaimojošus – ir šī romāna esence. Folkloras vācējs sastopas ar īsteno dabu un tautu. Līdzās tādiem Fricis pat nobāl.

Iespējams, tā nobālēšana saistīta ar to, ka Brīvzemnieks ir drīzāk simbols, nevis cilvēks. Lai gan cilvēciskas kaislības viņam nav svešas – viņš pat vienubrīd bija iedomājies, ka varbūt Anna viņā ir ieķērusies. Bet šo līniju neturpināju, Anna teorētiski palika Ogistam un Maskavai. Fricis jūt līdzi ubadzei ar jaundzimušo, viņam nav vienalga, kad viņš savā gultā atrod nogalinātu kalpu. Un viņam sāp, ja mācītājs atsakās uzticēt viņam savu tautasdziesmu vākumu vai noniecina šādus latviešu folkloras apkopošanas centienus vispār.

Mani tomēr pārsteidza, ka romānā par latviešu folkloras vākšanu ir tik maz… latviešu folkloras?

Šķiet, ir zināms, ko vāca un kā rīkojās Brīvzemnieks šajā misijā. Ir arī pēcvārds, kas paskaidro, kas notika tālāk un ko vēl Fricis labu ir darījis, arī nedaudz ieskicēti slavofiliskie kompromisi tolaik… Tomēr jāatceras, ka rakstnieks rada pasaules, kurās viņam pašam ir interesanti. Citādi tā ir perversa grafomānija vai pasūtījums. Imitēt prozā to, ko dara ar apziņu latviešu ticējumi, pasakas un tautasdziesmas, – neiespējamā misija.

Tā noteikti nav slikta literatūra kaut vai tāpēc, ka romāna valoda ir ļoti laba, varbūt pat pārāk laba tiem varoņiem, kas darbojas. Ir skaidrs, ka tas bija latviešu valodas pašapziņas laikmets, un romāns to novēl arī šodienai.

Paldies par šiem vārdiem! Bet kā tev patika Fricis Brīvzemnieks kopumā? Dzīvs?

Baidos, ka Brīvzemnieks nemaz nebija tik ļoti nomirīts. Galvenais, ka Zebris dzīvs.

^{^[1]} Šī intervija ir pilnībā izdomāta, un jebkāda sakritība ar reālajām vai pat mākslīgā intelekta radītām intervijām ir nejaušība. Tiešām.