Jaunā Gaita nr. 322. rudens 2025

 

Jānis Zālītis

 

DIVAS DZIESMAS PAR BALTO ROZI jeb
„GULBJU MĀTE” ZAĻVĀRNIEŠU LIGZDĀ

 

Šīs dziesmas melodija komponista Ivara Vīgnera apdarē kā muzikāls vadmotīvs skan cauri visai režisora Ivara Selecka un scenārija autora Imanta Ziedoņa dokumentālajai filmai Gājiens ar krokodilu (1995), kuras nosaukuma sākotnējais variants bijis Kurzeme. Balta roze nozied dārzā manā... Filmā vairākas kundzes cienījamos gados – kopā ar uzņemšanas grupu un Oļega Skaraiņa veidoto krokodila maketu – pārstaigā kādreizējā Kurzemes katla ceļus, mēģinot atcerēties savu klasesbiedru, Latviešu leģiona 15. divīzijas brīvprātīgo, vēlāk pasaulē pazīstamo krokodilu mednieku un stāstnieku Arvīdu Blūmentālu (1925-2006), kuru Otrā pasaules kara vētras aizpūtušas uz Austrāliju. Reizē tas ir stāsts, kā varam lasīt filmas pirmizrādes programmā,  „par karavīru meiteņu mīlestību, kurai nebij lemts piepildīties.”

Mazliet dīvaini, ka vēstījumā par karalaika paaudzes likteņiem filmas veidotāji izmantojuši Balta roze nozied dārzā manā melodiju, – dziesma gan tapusi gadus desmit pirms Kurzemes notikumiem, tomēr vairāk personisku, mazāk vēstures diktētu vai patriotisku pārdzīvojumu rosināta.

Iespējams, Gājiena dalībniekus samulsinājusi pavisam cita „Baltā roze”, kura patiešām bijusi visai populāra leģionāru vidū, pazīstama jau no Pirmā pasaules kara laikiem un kuru marša solī it bieži skandējuši arī latviešu strēlnieki – gan balto, gan sarkano pusē.

Dzejnieks Otomārs Rikmanis, bijušais Mordovijas soda nometņu ieslodzītais, ciklā Viņus neņēma gūstā iekļāvis arī dzejoli „Baltā roze”, kurā ir rindas:

 

Bet iztālēm padzirdot „Pumpiņrasā”

Vai dziesmu par balto rozi,

Bez biksēm baltgvardu kazāks

Caur logu manījās nozust.

 

Dziesmu, akcentējot tās saistību ar leģionāru iecienīto repertuāru, pieminējis trimdinieks Kārlis Ķezbers romānā Alkazars (1979), Visvaldis Lāms romānā Abadona miers (1993) u.c., Eglons Spēks tēlojumā Baltā roze (1987). Osvalds Meija (1894-1996), Lāčplēša kara ordeņa kavalieris, Latviešu leģionā 32. grenadieru pulka komandieris, atmiņstāstā Baltā roze vēsta par 1944. gada maiju, kad Rīgas policijas pulks tiek nosūtīts uz Viļņas apgabalu:  „Ievirzoties pilsētiņā, karavīri aizsāka dziesmu ‘Baltā roze manā dārzā zied – mīļākajam karā jāaiziet...’. Kā uz  burvja mājienu atdarījās vaļā māju logi un cilvēki uz ielas palika stāvot, vēršot savus skatus nesaprašanā uz karavīriem. Karavīri taču bija ietērpti vācu armijas formās, bet dziesma, ko viņi dziedāja, bija pazīstama. Ieklausoties tuvāk, varēja dzirdēt, ka karavīri nedzied vācu, bet kādā citā valodā un meldija ir kādas senas poļu dziesmas melodija.

Karavīri juta, ka ar šo dziesmu viņi ir ieguvuši iedzīvotāju labvēlību. Sākumā uz viņiem vērstie naidīgie skati pārvērtās laipnā smaidā. Ar to pulka uzdevuma izpildīšana jau pašā sākumā bija ievadīta labvēlīgā virzienā.” (Lāčplēsis, 1974, Nr. 20, 67. lpp.)

Dziesmas pilns teksts (bez dzejas un mūzikas autora norādes) publicēts rubrikā Ko frontē dzied laikrakstā Daugavas Vanagi 1942. gada 25. septembrī, brīdi pirms Latviešu leģiona izveidošanas, bet pati dziesma frontes presē pieminēta vēl agrāk:

 

Balta roze manā dārzā zied,

Mīļākajam karā jāaiziet.

Karstā cīņā sauc to tēvija,

Viņai grūti laiki, jāiet palīgā.

 

Rozēm pušķošu tev cepuri,

Mīļais, mani prātā paturi.

Droši eji karstā cīniņā,

Mājās kad tu nāksi, vīšu vainagu.

 

Tālumā, kur lielgabali dūc,

Brīvi cilājas tur vīra krūts.

Baltā roze viņam visur līdzi iet.

Kaujā dodas brašais karavīrs.

 

Krita viņš iekš karsta cīniņa,

Sevi tēvijai viņš dāvāja.

Baltā roze tam pie krūtīm mirdz,

Tur kur pukstēt stājās viņa sirds.

         

Mežmalā stāv kapu kopiņa,

Nepušķota, viena atstāta.

Tikai baltā roze uz tās zied:

Baltā roze visur viņam līdzi iet.

                            

Dusi saldi tu, mans mīļākais,

Tev uz kapa ziedons rozes kais’.

Manā dārzā rozes novītīs,

Tavu nāvi tēvija neaizmirsīs.

 

„Baltās rozes”, dažkārt dēvētas arī par tautasdziesmu, oriģinālversija nāk no Polijas. Tā tapusi ap 1918. gadu vai nedaudz agrāk un stāsta par jaunekli Jasineku, kurš ar rozi šautenes stobrā devies karā, kaujā kritis, un nu par viņu sēro mīļotā meitene. Meitenes mierinājumam skan vēsts par kritušā drosmi un cīņas slavu, bet pāri varoņa kapam līkst baltu rožu krūms. (Teksta varianti ir vairāki, pat krietni atšķirīgi). Mūzikas autors Mečislavs Kozaks-Slobodskis (1884-1965), vārdu – Kazimirs Vroščinskis (1883-1957) un Jans Lankau (1890-1972), domājams, vēl kāds. Pirmo plašāko popularitāti dziesma ieguvusi 1918. gadā, kad tā parādījusies metropoles kabarē Melnais kaķis programmā.

Jānis Mežaks rakstā Baltā roze. Daugavas Vanagu 60 gadi Kanādā (Latvija Amerikā, 2010, 9. oktobrī) apgalvo, ka dziesmas vārdus atdzejojis Kārlis Krūza. Visai ticami, ja zinām, ka Latvijas pirmās brīvvalsts laikā un agrāk Kārlis Krūza bija viens no aktīvākajiem poļu literatūras tulkotājiem. Tomēr ne viņa sastādītajā plašajā antoloģijā Poļu dzeja (1937), ne citos avotos dziesmas tekstu ar latviskotāja vārdu nav izdevies atrast.

Toties konkrēti nosakāma otras „Baltās rozes” sākotne. 1933. gada 9. decembrī laikrakstā Pēdējā Brīdī, tad žurnāla Sievietes Pasaule 1934. gada 1. numurā lasāms Lidijas Gulbes (1899-1960 [?]); ar tolaik tradicionāli lietoto sieviešu uzvārda formu – Gulbis) dzejolis „Gaidot”:

 

Baltas rozes nozied dārzā manā,

Velti lūpas tavu vārdu sauc.

Tevi gaidot, sirds man gurstot zvana

Un kā gurdi putni ilgas trauc.

 

Ak, cik saldi un cik rūgti gaidīt, –

Gaidīt to, nekad kas nenāks vairs!

Cauri asarām un sāpēm smaidīt,

Kamēr pēdēj’s vakars blāzmos dairs.

 

Dienas skrien kā baltas mākoņlaivas,

Vakari kā melni dūmi kūp.

Sirdij līdzi skumjas izkliedz kaijas,

Līdzi ziediem pirkstos mīla drūp.

 

Vēji klusos kokus noliec mokās,

Aiziet vilciens... otris tad un trešs...

Es vairs pretī nestiepju tev rokas, –

Visa dzīve un tu kļuvis svešs.

                                     

Tikai sirdī, kā pēc laimes lāses,

Savāds miers un klusums līst un miegs,

Un vienalga man, vai zied vēl rozes

Vai pār visu viegli pārslo sniegs.

 

Kas dzejolim piešķīris melodiju? Pati Lidija Gulbe, kā cita starpā lasāms Martas Grimmas sagatavotā Grāmatu apskatā, (Sievietes Pasaule, 1936, Nr. 21, 19. lpp.), kur stāstīts par Lidijas dzīvesbiedra, zaļvārniešu cilts vadoņa Fridriha Gulbja (1984-1951) trešo dzejoļu krājumu Baltās strēles (1935) un viesošanos dzejnieku mājās:  „Un tomēr – Fr. Gulbja sapņi ir dzīvē aktīvāki kā jebkuram citam dzejniekam. To izdveš ik telpu kvadrātcentimetrs, kur mājo maigo lidojošo melodiju dzejnieks. Visas mājas dvēsele ir melnais, grieztām ķiršlapu vītnēm greznotais pianino. Ir tik brīnišķīgi labi, kad Lidija Gulbja kundze improvizē uz tā savu romanci  ‘Baltas rozes nozied dārzā manā, Lūpas velti tavu vārdu sauc...’. Tiešām, viņa pati šķiet kā kluss mūzikas vijums un viņas maigi glāstošās mātes rokas ir veidojušas mūsu melodiju burvi – Fridrihu Gulbi.”

Divtūkstošo gadu sākumā, vācot materiālus grāmatai par Jāni Ziemeļnieku, vairākkārt iznāca tikties ar Fridriha un Lidijas meitu Raismu Simsoni (1926-2014), Jāņa Ziemeļnieka krustmeitu. Tiku jautājis viņai arī par mātes dzejoļa „Gaidot” tapšanu, un atbilde bija apmēram šāda: Rīgas Jūrmalā, kur Gulbju ģimene parasti pavadījusi vasaras mēnešus, kādā pievakarē, ilgi stacijā nevarot sagaidīt no galvaspilsētas pārbraucam vīru, dzīvesbiedres izjūtas devušas impulsu vārsmām, kur ilgošanās, vilšanās un aizvainojums atbalsojas ar māksliniecisku paspilgtinājumu un vispārinājumu. Blakus minot – Raismai Simsonei, kurai studijas Konservatorijā un sapni par dziedātājas karjeru varmācīgi aprauj padomju varas represijas, lēģerī pie Sverdlovskas likteņbiedros bijusi arī Lidija Lasmane. Par to viņa stāsta grāmatas Lidijas ziediņi (2023, pierakstījusi un sakārtojusi Inga Ābele) nodaļā Raisma un papagailis, kur gan Raisma neprecīzi nodēvēta par grāmatizdevēja Gulbja, tātad Anša Gulbja, meitu.

Presē (Latvijas Kareivis, 1928, 13. maijā) atrodams vēl viens Lidijas Gulbes dzejolis – Maijā, bet galvenās viņas radošo aktivitāšu izpausmes ir jauno mākslinieku un literātu biedrībā – Zaļā vārna. Fridrihs Gulbis – viens no biedrības dibinātājiem, tās Literatūras nodaļas vadītājs, tāda paša nosaukuma žurnāla redaktors un – kas ne mazāk svarīgi – lielā mērā arī zaļvārniešu labā un kreisā spārna līdzsvarotājs. Dāmu komitejas vadone savējo vidū mīļi dēvēta par Gulbenīti vai Gulbju māti, un tā savā šaržā viņu arī iemūžinājis Zaļās vārnas Tēlniecības nodaļas vadītājs Kārlis Baltgailis. Latvijas Nacionālajā rakstniecības un mūzikas muzejā saglabājusies Lidijas Gulbes dienasgrāmata par laiku no 1929. gada 1. decembra līdz 1931. gada 31. decembrim, kur lasāms par zaļvārniešu bohēmiskajiem sarīkojumiem, apjaušams tuvāko draugu un līdzgaitnieku loks: K. Eliass, A. Čaks, K. Baltgailis, V. Moora, Ē. Raisters. P. Ķikuts, K. Rabācs, P. Atspulgs, A. Francis, E. Zālīte, A. Blaua un citi.

Fridrihs Gulbis, 30. gadu beigās biedrības Nekrologā par Zaļās vārnas veidošanos un grūtībām žurnāla izdošanā, atzīmējis, ka materiālo līdzekļu gādāšanā  „nāk palīgā biedru dāmas, nodibinot dāmu komiteju Lidijas Gulbes vadībā. Šī komiteja piesaista biedrībai biedrus veicinātājus, izplata žurnālu paziņu starpā un rīko tējas vakarus, no kuriem izaug vēlākie jampampi.” (Sējējs, 1939, Nr. 4, 426. lpp.)

Bet noslēgumā – kā literāru izlīdzinājumu dzīvesbiedrei par asarām un sāpēm – varētu likt Fridriha Gulbja dzejoli „Lidijai”:

 

Kur Tu maldies vējā aukstā,

Nogurušais ceļiniek?

Kam Tev, sauli nesot plaukstā,

Pašai siltāk nepaliek?

 

Pagurst tālos ceļos kājas,

Vakars tumsas plīves šķir.

Un Tu prasi, kur Tev mājas,

Kur kāds vairāk mīlams ir.

 

Visi izsvaidīti telpā,

Kam Tu savu sirdi nes.

Ko tu glabā savā elpā –

Daļa Tavas dvēseles.

 

Un Tu klīsti vējā aukstā –

Skumjās dzīves skaistais draugs,

Savu sirdi nesot plaukstā

Tiem, kas Tevi sauc un sauks

 

Jānis Zālītis (1951) – literatūrvēsturnieks, filoloģijas doktors, Rakstnieku savienības biedrs. Piedalījies Raiņa Kopotu rakstu akadēmiskā izdevuma un Imanta Ziedoņa Rakstu sagatavošanā. Sastādītājs, priekšvārda vai pēcvārda autors vairāk nekā piecdesmit grāmatām. Kopkrājumos un presē publicējis daudzus rakstus par latviešu un cittautu literatūras un kultūras vēstures jautājumiem. Monogrāfiju  Kam puķe zied... (2021) un  Pasaule uz spārna jeb Grāmatu draugs Helmārs Rudzītis (2025) autors.