Iveta Šimkus dzimusi Rīgā 1964. gadā. Pēc izglītības filosofijas maģistre. Trīs dzejoļu
krājumu autore. Raksta arī stāstus, apceres, recenzijas par literatūru un teātri, scenārijus kultūras notikumiem. Dzejoļu krājums Debesu gruntsūdeņi (Neputns, 2023) nominēts žurnāla Domuzīme gada balvai.

Iveta Šimkus


no kāda auduma
ir mūsu izdilušās cerības
flautas skaņu diegi
caurvij klusuma
izirušos valdziņus
es nezinu ko domā
tas cits
varbūt tas esmu es
tikai cita veidolā
citā laikā
kas pagājis
man nezinot
es nezinu
kas spēlē flautu


* * *

mēs pieviltie
un vētru dzītie
nekuriene
ir godīgākā no vietām
kur nokļūt
saules citrons
šķīst ziemeļzemes skābajā
limonādē
acis sūrst
no gaismas
vecās holandiešu gleznās
un apdziest
vērojot
zudušu lietu
sejas

* * *

viss ko nepateicām
mūs glābs
tvēru pie tavas rokas
bet tur bija zibens
atmodāmies
izmirkuši gaismas lietū
caurredzami kā stikla pilieni
ieplaisājuši no visa
kas pāri mums
gājis
caur pūlēm
palikt un sargāt
satriekt un izlauzties
atmodāmies
katrs savā krastā
bet upe ir simbols
to pārpeldēt nevar


* * *

tu iekrīti
īstenības bedrē
atbalstoties pret dzejoli
mēģini tikt laukā
zinot cik trausls
ir balsts
cik dziļa bedre
un ko darīt ar dzejoli
kurā
ievainoto kliedzieni
iebiedēto mēmums
un visu izlikšanās
ka nekas nav noticis


* * *

kūst kupenas
dzied kupejas
sliežu nošu līnijas
notur melodiju
kad pavasarim
aizlūst balss
izkāpju nomaļā
stacijā
gaisma klūp
pār gulšņu melnajiem
taustiņiem
esmu balta
neatceros ne traipu
ne dzēšgumijas
esmu gluda
kā dūmaka tumsā
un tauriņi lido
bet nē
es neesmu gaisma
un stacija nav galapunkts
es tīši vilcinos
apturu vilcienu
lai izkāptu
pie pončiku kioska
rindā stāv bērzi
bērni aizlaidušies
uzgaidāmajā telpā
pavasaris
kā laipna pavadone
piedāvā
pumpuru tēju
un atgādina
atiešanas laiku


* * *

šalc lielie ūdeņi
bliež ātrums un gabarīti
visi ir nelaimīgi
tas vieno
ceļmalās satriektus kokus
izskalotas atlūzas
no komandtiltiņiem
dreifējošām atlantīdām
niez pirksts
tēmēts uz kodolgalviņu
sapnis par upurēšanu
iepeld īstenībā
kā balts plastmasas
gulbis


* * *

esmu lasījusi
svešas vēstules
miglai cauri izduras
ceļš kura gals nav
redzams
bet tieši tāda
ir kustība
neviens gals
ko varam redzēt
nav gals
visas vēstules
ir svešas
kopš uzrakstīšanas brīža


* * *

no vēja iegribas
dzimst meži
elpo tuksneši
debesu kontinenti
plūst
mākoņu austrālija
nupat sev pievienoja
visas tuvumā peldošās salas
bez kara
un iepriekšēja nodoma
no vēja iegribas
mainās debesu karte
šūpojas zeme
gaisa kuģis
ar okeāniem uz klāja
no vēja iegribas
šis lietus
un es
tevi mīlu


* * *

aizbraukt uz ķengaragu
ar piecpadsmito sapni
akropoles neizvēlas
tās izaug no betona
un debesu javas
aizbraukt un nonākt
laika svaidījumā
svēts ir šis nelabums
drupās atrasti dārgumi
kapeika
plastmasas lāpstiņa


* * *

ir durvis
uz telpu
kurā notiek
senas viesības
tur smiekli šķind
un kristāli
un gaisma līst
pār padzisušām sejām
vēl tālāk
smaga šalkoņa
kad tumsa apklājusi pieres
melniem lakatiem
ir durvis
kuras nevērsi
tur varbūt
kāds ir iemūrēts
ar akmens seju
iesi garām
un klusēs atmiņa
kā iztapīga draudzene


* * *

maigā dzidrā vijoles
skaņa balsī
kad saki
jānovāc āboli
bija salna
un kas būs tālāk
mēs nerunājam
tādos brīžos
ir tikai sarmota zāles
taka uz dārzu
un skaņa
ilgi snaudusi
zemē sēklā kokā
caur šķiedrām sulām
ievainojumiem
un tagad
vienkārši
jānovāc āboli



* * *

mans tēvs
piedzimst atkal
esmu viņa radītāja
citādi paliktu nogrimis
bezveidā aklumā vai pelnos
kā izdegusi pilsēta
kā nopostīta svētnīca
kas jāuzceļ atkal
trijās dienās
vai trijos mūžos
bet tēvs
iedegas manī
kā janvāra debesīs zvaigzne
un rāda ceļu


* * *

tālu atmiņu putns
laižas pār torņiem
skeptiķi izmirst
romantiķi nolien pagrīdē
bites nobeidzas
balsis aizlūst
tāds ir scenārijs
kurā atmiņai nav iedalīta loma
tikai torņi caurdur
vēstures miglu
sarkanu brūnu vai zilu
no tāluma putns
izskatās pēc pieturzīmes
kuru nelieto
mīlēt nevajag ienīst


* * *

viss ko izvelkam
dienasgaismā
no tumsas veidnes
nav nekāds pierādījums
tā ir beigta medūza
pirāta zābaks
vai atlūza
no tempļa nezināmam dievam
un ja vīnā
ir patiesība
tad tas ir etiķis
* * *

ja laiks ir ūdens
izvilks no manis tēju
ja laiks ir gaiss
aizlidošu kā pūka
ja laiks ir zeme
cauraugšu kā asns
ja laiks ir uguns
kaut kas uzzibsnīs
bet ja laika nav


* * *

es bēgu dzīvē
dzīvība ir silta gaisma
pasaules tumsā
kritušie eņģeļi
jauc pēdas
ledāji runā mēlēs
tuksneši elpo
pakausī
tik vien kā atrast
paļāvības adatu
šausmu sienakaudzē
vēl nesadurties


* * *

redzēju kā izplešas
ūdens
pielija kauslapas
un plīsa
atceries ugunsskrējienu
pilsētā pret rītu
viss bija melns
tad gaiss jaucās ar pelniem
radās jaunas debesis
un ēters
un jaunas viltus ziņas
bet es redzēju
kā izplešas ūdens