|
maijs - jūnijs 2025
A T M I Ņ Ā K L U S U M A N A V
* * *
Tu
un tava ēna...
pa laikam
Tu to nēsā zem mēles
visbiežāk gan
starp Grāmatas lappusēm
kur vārdus tā padara neredzamus
to Grāmatu tāpēc
neviens vēl nav spējis izlasīt
tomēr ēna
pa reizei izprasās pastaigāties
un seko tev paklausīgi kā pavadā
nē – bērni no tās nebaidās
pretīmnācēji parasti nepamana
zinātāji gan
Tavai ēnai paklanās
* * *
tur ārā
viņpus tumsas
auļojošs dārdošs krācošs
zirgs –
nakts vilciens
uguni zobos
nosvelpjas vītņstobrā
klabošus katafalkus velkot...
ZĪME
austrumvējš
apmaldījies starp nepa-
beigto pavasari
un neienākušos rudeni
taču nespēdams
nocelt nevienu jumtu
vismaz izrauj
man no rokām lietussargu
izķidā un triec pret zemi
kā beigtu putnu
pārnācis mājās
piedauzu vecā barometra
smīnošai ciparblatei
tur iekšā nošķind
izlec zīme „Gaidīt!”
ritentiņi sāk griezties
un apstājas pie
„Klimats Mainīgs”
* * *
tupus rāpus
klūpot un krītot
kā stumjot vai velkot –
kad beidzot
tas vella kuģītis aties
vismaz līdz Ganību dambim
ja uz Rīgu
nekad...
atkal un atkal
tupus rāpus krītot un klūpot
kurš augšā kurš apakšā –
bet tev mutē krupis
a tev acī nags
govs gan
uz vakara slaukšanu atpeld
plata kā kuģis
PIRMPIENA SACEPUMS
kas? – vai cepiens
sociālajos tīklos?
nē – tikai laidarā
gōs
nu – govs – atnesusies
kamēr ārā rīta krēsla tik trekna
ka saveļas tādos kā varžu ikros
bet pamalē saule vispār
vēl nav piedzimusi
pirm-
piena baltā pūkainā migla arī
tik trekna ka tūlīt tūlīt
zvaigzne šķilsies
tikmēr Māte pirmo slaukumu
čuguna pannā malkas plītī
cepties šauj
uz brokastlaiku nāk gatavs
virsū brūna salda garoziņa kā
Indras tīkls
ar kanēļa
graudiņiem acīs
bet tas bullēns melnais jau
ceļas kājās un pupu zīž pats
vai tas cepiens soc tīklos nebij
par gribēšanu?
PIERADINĀŠANA
laikam jau
pirmais pie manis bija zirgs un suns
pie Tevis govs bet kaķis
atnāca pats
bet pirmais bija zirgs
un es varēju sist tās varas bungas
vārtu staba galiņā
un Tukuma Siena tirgū
tāpat Rīgas Domkapitulā
bet kamēr vēl kāds ieplīsis zvans
ceļ balsi Tā Kunga namā kur
burtiskie cipari
jau izliekas
par mājdzīvniekiem –
jā – atmiņu pieradināšana
mums izdodas labi
* * *
viņš nāca lēnām
pa gaismas atmiņu taku –
staltbriedis –
ragu kronī tam mēness disks
atnāca
ieskatījās caur logu
manā lietuvēna nakts sapnī
nenobijās
pilnais mēness gan norietēja
NAKTS
kad gaismas atmiņas dziest
un tiek pacelti tilti
tā nāk – jau tuvojas bet
pāri upei vēl netiek
kāds jau iedezis mald... nē!
signāluguntiņas virs naktsāķiem
Tu arī viņā krastā paliec
jo manis vispār vēl pasaulē nav
beidzot Nakts paceļ laternu
pāri ūdeņiem melniem
sidraba tiltiņam...
* * *
Olgai Tokarčukai
staigāju apkārt
“pārģērbies pats par sevi”
dienās vēl tā neko
toties naktīs
sapnī
izskatījos caurspīdīgs
ilgi ilgi sevi caurskatījis
sapratu ka man dvēseles nav
tikai tāds
viegli iebiezināts klusums
steidzīgi jāpa-
jāpamostas
citādi – kas?
* * *
grāmata at-
mata uzplēstas saknes
pār senču kauliem vienkājis putns
klasītēs lēca
skolā nav gājis rakstīt ne-
mācēdams
tikai ar knābi pa pauru kausiem
pa kausu pauriem
lai dzirkstis pašķīst...
* * *
atminos
kā minos ar vella-
pēdu pa meža taku Mū-
Mūļkalnam apkārt uz šūli
mājās tā mū
bija govs Gauja
kā piena upe
vēl atminos kā
minos
pļaut sienu līča pļavā tai mū
pa dzelz-
dzelzceļa tiltu Pūrupei pāri
tāpēc nez kāpēc vēl
atminējos
ka man meitenes patīk
gandrīz kā varavīkšņainas spāres
uz silta lietus tilta...
DESTILĀCIJA
labi noraudzēta ikdienība
manā retortē lēni vārās
un iztvaiko
garaiņi
iesūcas prāta kapilāros
atdod domām barības vielas
bet tīrais spirts
spirits
pil pilienu vien
Saragasu jūrā pil
kur zuši nāk
no visas pasaules
nemanāmi pārdzimt
kāpēc man reizēm
tādā zilgā noreibumā
pēkšņi uzpeld dīvainas atmiņas
no neiespējamām dzīvēm?
* * *
„Vecas durvis paver skatu
uz koka stāstu”
Epu Nuotio
Lilta dzemdināja Rāheli
Rāhele dzemdināja Hēru un Himēru
Himēra dzemdināja Afrodīti Olīvi un Sabīni
Sabīne dzemdināja
Rozi Īvu Egli un Liepu
dzimtas koka stāstam saknes ir debesīs...
ĀTRI AIZMIRST
imper-
imperatora īkšķis gandrīz vienmēr
rāda lejup
– Salve Regina! – mēs ne-
neuzvarēsim
vismaz Mahatma Gandijs
ar kreisās pēdas īkšķi
parādīja
dievu izredzētajam izeju
tomēr atmiņu pieradināšana
nepalīdz
– Salve Regina! – mēs pie-
pieprotam ātri aizmirst
bendes cirvi
cilā mūsu mēles...
TAVS TRAUSLUMS
es dabūju to kādā izpār-
izpārdošanā
par lētu naudu
maksājot dārgi – ar
Taviem trim buramvārdiem
kas man aiz oderes
nebaltai dienai
Tavs trauslums
neteikšu kur man tas glabājas
varbūt kambara caurvējā
vai trīs lamuvārdos
kas nepieskatīti
klimst apkārt
un klauvē pe logiem
TAVS STAROJUMS
Tu teicies to pazaudējusi
uz gājēju pārejas
prieka namā
varbūt man palaimēsies
to atrast un iztulkot
no sen apdzisušām valodām
taču lai iedegtu atkal
tādu vārdu man nav
kamēr Tu
tāpat kā visas Dievmātes
diendienā to nezinādamas nes...
* * *
„Ir pasaulē sakne
rūgta”
Federiko Garsija Lorka
dziļāk
jārok dziļāk
par tuksneša sāls aku kur
peldas mana roze
pienā un vīnā
vēl jo dziļāk jārok
cauri mantijas tēraudam
kas oderēta ar ģitāras stīgām
no manas rozes
palmu vīns pil
vēl mazliet dziļāk
rokam caur aizmārš... nē
aizmirstībai pūpolu svētdienā kad
viņa izkāpj no mandeļ-
piena un palmu vīna
vēl jo rūgtāka...
* * *
brīvam
kā putnam būt –
tā mēs taču sakām
no aklo acu šahtām
no bēdu melnā poli-
etilēna
kamēr jūras ērglis
zvirbuļvanags
un pavasara piekūns
no Tavu –
manu ribu krātiņa
neatskatoties
gandrīz tāpat
es bēgdams bēgu
nespēdams no vārdiem
atbrīvoties...
NEKUR NAV KLUSUMA
muzejos mūzas sačukstas
Afrodītei ir noslēpumi
ko dzirdēt drīkst
tikai tā ducīgā melnā
dāma no Taitī
es varu tikai minēt:
– par to kā tev dzīvotos tad
un man nedod dies tagad
– par to kā garšo nektārs
salīdzinot ar nukleāro smūtiju
– un protam par
gaļas vīriešu cenām tirgū
man to nemaz nevajag zināt
klusums pamalē savelkas
un noducina...
ZILS
RUDZUPUĶU VAINADZIŅŠ
Tu varbūt
dzirdi kā sarunājas
koku saknes ar galotnēm?
– Jā!
un tas mākoņstūmējs
ar pazemes upes pārcēlāju?
– Jā-jā!
un ko krītoša zvaigzne
pāri tumsas ūdeņiem kliedz?
– Bet protams!
kamdēļ tad man galvā
zils rudzupuķu vainadziņš...
ATMIŅU DZĒSĒJS
pardon! – kļūda – Laternu Dzēsējs
tāds staigā vēl mūsu pilsētās
ar garu kārti degošu
sveci galā
vakaros
ielu laternas aizdedzot
rītos
protams dzēšot nost – tikai tad
viņam kārtsgalā zvaniņš tukšs
kamēr svece degošā
vienmēr uz mēles
pēdējo gaismekli
Ganību dambī nodzēsis
pats kļuvis neredzams viņš
klīst apkārt
ieskatoties pretīm-
nācēju lodziņos
piedauzīgas varbūtības
pierakstot ziņošanai Kungam
stāsta ka šis
protot lasīt arī domas
kas tomēr īsti nav ticams
jo skolā nav gājis
un redzams taču nav...
SVEŠINIEKS CEĻA GALĀ
vienmēr jau var nogriezties
kad asaras sarecē
aizvelkot brūci
vienmēr var arī atkāpties
kad pārcirsts augstā
sprieguma pie-
pievads
vienmēr jau var
taču šoreiz tu esi te –
svešinieks sev
jo ceļā citādi nevar
* * *
mežezers naktī
no bīstamās dzīles
tumsas spēka stundā
uzpeld sudrabainas skumjas
tikai sapnī
pasaules Okeāns var pateikt
kas mēs kājāmgājēji patiesībā esam
|
