„un apkārt skrituļos nāvīte”

Dainis Deigelis. Izdzīvojušie. Jāņa Rozes apgāds. 2024.

 

Mūsdienu latviešu dzejnieku kaleidoskopiskā dzeja kļuvusi vēl daudzšķautnaināka, sarežģītāka un pretrunīgāka. Pat viena autora dzejā var sastapties visai atšķirīgi sadzīves redzējumi, emocionālie tēli un politiskie simpatizējumi. Laiks kopš 2022. gada februāra arī dzejas pasaulei piederīgajiem ir licis izvēlēties skaidrākas idejiski estētiskās pozīcijas, attieksmi pret īstenību un paša dzejnieka vietu sabiedrības labirintos. Tautai svarīgās izdzīvošanas, domāšanas un pilnveides vērtības, kas bija nokļuvušas ļodzīgajā liberālisma prokrastībā jeb miera laiku samākslotajā trauksmainībā, nule atgriežas dzejas apritē. Veidojas dziļāka sapratne par būtisko un vienlaikus individuālo, nevairoties no 21. gadsimta traģisko notikumu cēloņiem un likumsakarībām.  

Daiņa Deigeļa trešais dzejas krājums Izdzīvojušie apliecina esamības izmaiņas minētajos trīs virzienos: karš, pilsētvide, mierīgas dzīves svētība.

Karš Ukrainā: 2022. gadā dzejnieks intervijā Latvijas Avīzei teica, ka jau kara pirmajās dienās viņš ir zaudējis kādu jaunības draugu. „Tomēr šis laiks varbūt ir norāvis maskas, mēs esam sapratuši, ka vērtības nevar upurēt ekonomisko interešu vārdā. Sadarbība ar ļaunumu šo ļaunumu nenomierina, tikai dod spēkus. Laiks ar mīļajiem kļuvis vērtīgāks, jo ilūzija, ka mūsu pusē tagad vienmēr būs tikai miers un laime, ir beigusies. Cilvēka dzīves trauslums un neziņa par rītdienu ir atgriezušās. Šādos apstākļos svarīgi katram apzināties vērtīgāko savā dzīvē un to nenodot.” (Dainis Deigelis, intervija LA, 13. Augusts, 2022.) Kara atbalsis skārušas autora esamības dziļākos pirmsākumus, dzejā tā izpaužas kā garīgās dzīves satricinājums, kas izceļ dzīvības nozīmi. Te vieliskā pasaule pārtop mirkļa burvībā, kur „tik dzelteni tauriņi/ pār pelēko pilsētu”, te dod tā cerību, ka „viss vēl liekas iespējams/ viss vēl liekas sasniedzams”, taču „tieši tajā mirklī/ tu uzzini/ pēdējās ieelpas vērtību” (38. lpp.) Pelēkā krāsa gatava ļauties krāsu spožumam, taču mūsdienu skarbajā realitātē raisa asociācijas ar „pēdējās ieelpas vērtību”. Te ievietošu vienu dzejoli pilnā apjomā, lai rastos skaidrāks priekšstats par krājumā dominējošajām kara un zaudējuma emocijām.
 

katrās kara beigās

uzvaras parādēs jāsoļo

ne skaistos mundieros

ar ordeņiem rotātām kareivju rindām

bet mātēm balstot savus

sakropļotos dēlus

 

savas aklās meitas

un aiz tām

zārku rindas

zārku rindas

vien

un nevienas

uzvaras parādes

pēc tam (76. lpp.)

Otra dominējošā tēma ir dzīve pilsētā, kurai autors dodas pretī un kura dodas pretī viņam, un gan viens gan otrs reizumis stāv viens otram pretī pilnīgi kaili (48. lpp.). Pilsētā „kā vienmēr ir novembris” un „pasaule šeit kā mans neskūtais vaigs” (34. lpp.). Pilsēta ir dzejnieka dzejas daba, kurā ar tramvaju var noķert spožas metaforas, simboliskus tēlus. Parunāties ar kaimiņa zābaku purngaliem, pazaudēt ielu, kuru domes kalpi vēlas pārdēvēt, te „papīra balerīnas jāj uz varavīksnes mamutiem” (13. lpp.), baznīcu kupoli aizlido debesīs (28. lpp.). Vārsmas te vieglākas, ritms plūstošāks saskaņā ar brīvā dzejas panta un domas plūdumu. „citādi esmu tikai tauriņš / kas visu apkārt redz / tikai melnbaltu” (78. lpp.) Dainis bieži dzejoli izkārto tā, lai būtu viens vārds vienā rindā. Šāda izvēle līdzīgi kā atšķelta malkas šķila no bluķa paspilgtina tēmas nozīmību.

Trešais akcents, ko vēlos izcelt, ir liriskā ES vēlme dzīvot līdzsvarā, mierīgi, klusi. Bez mūsu dzejai raksturīgās traukšanās, nemiera, tāliem ceļiem, svešām zemēm, arvien jauniem iespaidiem un cilvēkiem, kas rosina domāt, salīdzināt, sapņot. Dzejā autors smeldzīgi secina: „tikai klusu nodejot / savu dzīvi [..] un atzīt / es esmu sakauts” (9. lpp.) Kā redzam, arī šajās rindās slēpjas kara tuvums, vēlme kā tauriņam iekūņoties un nemeklēt jēgu notiekošajam, vien reflektēt:
 

un apkārt skrituļos nāvīte

un krāšņi naktstauriņu tēli

kam tad vairs jēga jāmeklē

kam jālāpa pasaulei jumts (71. lpp.)

Grāmatas vizuālo noformējumu ir veidojusi Elizabete Laura Punka un tas mākslinieciski efektīgi papildina autora melnbaltbrūnīgo dvēseles izsāpēto domu skrāpējumus. Diemžēl pārsteidza satura rādītājs. No 32. lappuses sākas sajukums, nobīde un nepareiza numerācija. Kāpēc? Vai atkal vainīgs paviršais laikmets, ka gan satura numerācija, gan sadaļas „kaķa soļiem” noslēdzošais dzejolis „man bija draugs” ieslīdējis sadaļā „holesterīna līmenis”, vai arī darbu gūzmā gadījies paklupt? 

Jā, samežģījies mums dotais laikmets! Ko lai izvēlamies, kam lai dodam priekšroku: karam vai līdzsvarotai līdzāspastāvēšanai, pelēkai pilsētai vai košiem tauriņiem pilsētvidē, personīgai vienreizībai vai mierīgai gara dusai?

Daiņa Deigeļa dzejas grāmata ir monolīta, to caurstrāvo daudzveigās atziņas, niansēts jūtu atainojums, citādu domas dzīļu meklējumi, tā norāda, iespējams, ka garīgās pārmaiņas no pilnīga domas pagrimuma „laiskas dienas penthauzā” (67. lpp.), liek tam „debesu sunim krūtīs” (66. lpp.) neļaut vienkārši eksistēt, bet pieņemt laikmeta uzspiesto pārejas periodu, kad no jauna jāpiepilda ar saturu vārdi un atbildība par tiem.

Dzeja attīstās, laiks maina tās formu un saturu, taču arī saturs maina formu, atjauninās izteiksmes līdzekļi, vārdi pauž citādu patiesību, citādu skatu uz esamību. Tālab atkārtošos un noslēgšu ar pozitīvo optimismu, kas klusi un smeldzīgi ieskanas katrā nodaļā. Tā varbūt ir savdabīga klasika, kad pēc kariem, ieroču žvadzoņas un bezgala daudzām nāvēm rodas vēlme paslēpties, un tomēr pienāk brīdis, kad „saule izlaizīs ielas no ēnām / mēs neiesim atkal apdzīvot savu / vientulību” (86. lpp.).

Eva Mārtuža