Džena Andersone

 

Protokols

 

 

Laiks bija saplīsis sīkās strēmelēs, kas tā vien virmoja četrdesmit grādu sakarsušajā gaisā, un ar katru ieelpu es jutu, ka tas kļūst aizvien blīvāks un staignāks kā labi izvārīta auzu tume.

Pirms krietna brīža biju atslēdzis visas savas maņas, lai nejustu svelmi, kas plūda no autofurgona sienas, atspiedies pret kuru, es snaudu, pareizāk sakot, izlikos snaužam, lai piemānītu laiku un tiktu tam vieglāk cauri. Un tikai klēpī noliktā šautene, pret kuru es atbalstījos ar kreiso elkoni, man neļāva pilnībā izkust un pazust pustumšajā furgona aizmugurē, it kā ar savu klātbūtni nemitīgi atgādinādama, ka esmu vien daļa no tās.

Domāju, ka tieši šī spēja atslēgt jušanu bija galvenais kritērijs, kāpēc pirms divdesmit gadiem nejauši, drīzāk savas vieglprātības un pat zināmas liderības dēļ es iekļuvu kādā īpašā, ārvalstu misijām izveidotā leģionā, kura rindās jaunos rekrūšus vadība iesūca kā veca padauza, kas caur salmiņu iešļurkstina ar rumu stiprinātu džina kokteili, tad ar mēli izzvejo spirtā izmirkušo ķirsi, ilgi zelē un viļā pa muti, līdz bez mazākās nožēlas izspļauj nevajadzīgo kauliņu zemē pie pārējās tamlīdzīgās drazas.

Tā arī es beidzot biju attapies kaut kur citā pasaules malā – lieks, savu laiku nokalpojis veterāns, bez nākotnes, bez pagātnes un pat bez vārda, atteikšanās no kura bija viens no dienesta priekšnoteikumiem. Līdz ar novalkāto frenci man bija palikusi tikai tagadne, un tā prasīja ēst.

Galu galā, vai tas maz ir tik svarīgi, kādu formas tērpu vilkt, ko apsargāt, uz ko šaut, un kuras valsts karogs rēgojas tavā dienesta apliecībā, ja maz tāda vispār tiek izsniegta. Tāpēc daudz nevaikstoties, es pieņēmu darbu konvoja bataljonā, jo tas nepaģērēja jautāt – kāpēc. Neviens protokols nekad neuzdod šo lieko jautājumu, un arī mani pašu neinteresē atbildes uz to, jo viss, ko cilvēki veļ pār savām lūpām, ir tikai meli. 

Tā bija savāda sajūta, kad pēc stundām ilgas braukšanas pa zemes ceļiem furgons piepeši apstājās. Es izslējos pavisam taisni, piemiegtām acīm vērdamies pārplēsta granātābola krāsas saulē, kas tagad neceremonējoties spraucās iekšā pa šaujamlūkai līdzīgo aizmugurējo durvju lodziņu.

Man pretī sēdošais Vongs ieslēdza rāciju.

– Kas ellē notiek? – viņš noprasīja šoferim.

– Kaut kas ar motoru, – šoferis čerkstēja rācijā, – svelme, vai zinies, – viņš piemetināja.

– Tad ko tagad? – Vongs saknieba lūpas.

– Pēc protokola, – šoferis teica, – jāizkāpj, jāskatās.

– Labi, sapratu, – Vongs ar kreiso roku piekārtoja formas cepuri, – protokols četri septiņi. Kā saprati?

– Sapratu, četri septiņi, – rācija mirkli burbuļoja, līdz Vongs nospieda kanālu pārslēgšanas pogu.

– Sasodīts, – viņš noburkšķēja, mirkli klikšķinādams slēdžus, – pie joda!

Rācijā neviens neatbildēja.

– Četri septiņi, – Vongs teica vairāk sev, nekā man.

Uzmetu šauteni plecā un jau grasījos atvērt durvis, kā noteikts reglamenta ceturtajā nodaļā par konvoja rīcību šādos gadījumos. Septītā punkta situācija – neplānota apstāšanās. 

No furgona vidū izvietotā būra, kas no mūsu sēdvietām bija atdalīts ar nolaižamām restēm un aizbīdāmu tērauda plāksni, atskanēja balsis.

– Ej, kas notiek? Kāpēc mēs stāvam?

Vongs pacēla roku, dodams man zīmi, lai veru vaļā durvis, bet pats, atbīdījis starpsienu, uzbļāva, lai visi apklust.

– Netaisiet ciet! Lūdzu! – Viens no konvojējamiem sauca, – mums te nav ko elpot.

– Lai jau… – vēl nepabeidzu teikumu, kad Vongs ar smagu blīkšķi bija aizcirtis starpsienu ciet.

– Četri viens, – viņš norūca. – Starpsienai jābūt aizvērtai, kamēr mēs stāvam.

Atgrūdu vaļā furgona durvis un izkāpu pašā dienas vidus peklē. Uz visām pusēm, kur vien sniedzās skatiens, pletās tikai bezgalīgi ķieģeļsarkanu smilšu noklāti, putekļaini lauki. Acīm nebija pie kā aizķerties, neviena kalna, neviena visnīkulīgākā kociņa, un pat nevienas ēkas, pie kuras aprisēm varētu pieturēt savas gurdās smadzenes.

Šoferis, kura vārdu es pat nepūlējos atcerēties, jau līkņāja zem motora pārsega.

– Cik mums vēl palicis?

– Nepilna stunda, – viņš attrauca, – un būtu galā.

– Sanāks atdzīvināt? – Vongs strupi noprasīja un, tēlodams lietpratēju, piebāza seju tuvāk kūpošajiem mašīnas dzelžiem.

– Ja nesanāks, tad viens no jums dabūs iet meklēt evakuatoru, – šoferis pasmīnēja.

Uz brīdi man ienāca prātā, ka tas pat nebūtu slikti. Stundām ilga sēdēšana smacīgajā, pustumšajā kabīnē bija tik apnicīga, ka šobrīd es labprāt pastaigas pēc noietu savus pārdesmit kilometrus vienā mierā.

– Nē, – teica Vongs, – reglaments aizliedz kādam no mums pamest transportlīdzekli.

– Bet…

– Nē. – Vongs atkārtoja.

Es atskrūvēju savu blašķi un pieliku pie lūpām, ūdens tajā bija sasilis un ar tik izteiktu dzelzs piegaršu, it kā tajā kāds būtu mazgājis skrūves.

Apgāju apkārt furgonam, nostājos ēnas pusē un vēroju aizkaitināto šoferi, kurš vienā laidā lamādamies skraidīja starp kabīni un atvērto motora pārsegu, mēģinādams iedarbināt mašīnu. Tā spītējās. Ik pa brīdim it kā mēdīdamies iekrekšķējās, iestenējās, bet tad apklusa, likdama šoferim svīst aizvien stiprāk un bļaustīties skaļāk.

– Tā! – Viņš iesaucās.

– Kas – tā? – Vongs noprasīja.

– Tā mēs nekur netiksim, tu taču redzi! – Šoferis atcirta.

– Furgonu mēs nepametīsim. – Vongs norādīja.

– Tad es pats iešu, – šoferis, drūmi vērdamies uz pacelto motora pārsegu, sāka slaucīt rokas netīrā lupatā.

– Nē. – Vongs sacīja jau nedaudz skaļāk. – Neviens nekur neies. Tu esi grupas sastāvā.

– Un? – Šoferis nobrēcās. – Piedāvā sēdēt te pekles vidū?

– Varbūt kāds brauks garām, – Vongs bilda.

– Ko? Neviens te nebrauks! Blakus iet galvenā autotrase, visi parastie brauc tur, nevis kratās pa stepes bezceļu!

– Neviens nekur neies. – Vonga sejā nepakustējās ne vaibsts.

Mirkli šoferis blenza te uz mani, te uz Vongu, līdz beidzot izspēra –

– Nu tad jāmēģina palaist ar iestumšanu!

Vongs brīdi klusēja.

– Mēģinām, – es pamāju ar galvu.

– Astoņas tonnas? – Vongs dzedri paskatījās uz mani.

– Septiņas ar pusi, – šoferis steigšus precizēja.

Nolikuši šautenes zemē, minūtes desmit mēs cīkstējāmies gar furgonu kā divas mēslvaboles, kas cenšas izkustināt no vietas milzīgu lodi. Šoferis sēdēja kabīnē, ik pa brīdim uzmundrinot mūs ar saucieniem –

– Aiziet, aiziet, aiziet! Aiz-iet! Nu, nu, nu, aiziet! Vēl, vēl, vēl, nu!

Vongs pagura pirmais, taču centās to neizrādīt. Viscaur noplūdis sviedriem, pulsējošiem asinsvadiem uz lielās, sarkanās sejas viņš nikns un vīlies blenza uz mani caur pieri.

– Nu… – Vongs sēca.

Zināju, ka divatā šo veco dzelzs milzi mēs neizkustināsim. Dienesta laikā ne vienreiz vien nācās to darīt, bet tad mēs pa pieci vai seši metāmies virsū, un tā lieta gāja. Taču te biju tikai es un adrenalīna pārpilnais Vongs, mums vienkārši nebija izredžu.

Šoferis izkāpa no kabīnes.

– Puiši, nu patiešām, mums kaut kas jādara, – viņš teica, – vajag vēl kādu palīgā.

– Vismaz divus, – es piekrītoši pamāju.

– Paņemiet kādu no tiem, – šoferis paskatījās uz furgonu.

– Izslēgts. – Vongs nedaudz atelsies teica.

– Kāpēc? Viņi taču nekur neaizbēgs, – paraustīju plecus.

– Reglaments… – Vongs ievilka krūtīs gaisu, pieliecās un pacēla savu šauteni.

– Pag, – es pārtraucu, – šī ir avārija, mēs to uzskatīsim par tādu. Avārijas gadījumā ieslodzītie jāizlaiž, ņemot vērā visas drošības prasības.

– Bet, ja nu…

– Viņiem ir kāju dzelži, tur bez variantiem.

– Cik viņu ir?

– Trīs, – Vongs izšņauca degunu. – Bet tas viens nederēs.

– Kāpēc? – Šoferis pielika pie sejas jumtiņā saliektu plaukstu, lai kaut nedaudz aizsegtos no saules.

– Viņam nav vienas rokas. 

– Sūdu būšana, – šoferis nospļāvās. – Nu bet tie atlikušie divi?

Pavērsis skatienu kaut kur prom, Vongs neko neatbildēja, un es sapratu, ka viņš baidās kļūdīties. Mūsu dzīvā krava viņu satrauca, un situācijas neparedzamība darīja vāju.

Vongs bija krietni jaunāks par mani, bet konvojā strādāja daudz ilgāk, nokļuvis tajā pa tiešo no koledžas, kā pats bija teicis. Viņš zināja savu dienestu, reglamentu un protokolu, taču dzīve ārpus tā viņam bija sveša un nepieejama kā aiz spoguļa sienas aizslēpta pagrīdes spēļu zāle.    

– Ja būs bēgšanas mēģinājums, es tikšu galā, – paņēmu šauteni un uzmetu plecā.

Vongs uz mani paskatījās, piekārtoja formas krekla apkakli un noklepojās.

– Ko tu ar to gribi teikt?

– Es tikšu galā, – atkārtoju un iekāpu furgonā pa aizmugurējām durvīm.

Šoferis aizsteidzās un kabīni, Vongs palika ārpusē, labo roku stingri piespiedis šautenei.

Atvēru starpsienu un pacēlu restes. Pustumsā sakustējās trīs stāvi.

– Uz kurieni mūs tagad ved? Kas vispār te notiek? – Viens runātīgākais jau bija piecēlies kājās.

– Tu un tu, – norādīju uz viņu un otru, kurš sēdēja dziļāk būra stūrī, – kāpiet ārā!

– Kāpēc? – Ieslodzītais, kas sēdēja tālāk, nesaprata. – Ko jums vajag?

– Ārā! Bez liekiem jautājumiem. Vajag mašīnu iestumt. – Nokomandēju un ar dūri vieglītēm uzsitu pa furgona sakarsušo sienu.

– Es arī gribu izkāpt, – trešais, kuram vienas rokas tukšā piedurkne bija sasieta mezglā, satraucās. – Es arī gribu ārā, – viņš tumsā virināja muti kā slāpstoša zivs.

– Nē, mums vajag tikai divus, – pakāpos malā, lai abi izsauktie, ķēdēm žvadzot, paietu man garām, un aizslēdzu būra restotās durvis. – Bet es atstāšu šo te vaļā, lai ir ko elpot. – Pametu skatienu uz atbīdīto tērauda starpsienu.

Furgonā palikušais neko neatbildēja, tikai sakņupa uz grīdas, ieķēries ar savu vienīgo roku dzelzs restēs.

Abi ieslodzītie nostājās blakus mašīnai un, saules apdullināti, nekustējās. Viņi bija līdzīgi, gandrīz vienādi, un arī abu zilpelēkais apģērbs bija vienādi nodriskāts un izbalējis, un tikai uz formas tērpiem uzdrukātie cipari tos atšķīra vienu no otra – 87550 un 100912.

– Tā, – teica Vongs, – ja gribat pagūt uz pusdienām, tad būs jāpalīdz iestumt. Bet bez fokusiem. – Viņš stingri, pat nedaudz ļauni paskatījās uz abiem konvojējamiem, kuri atgādināja bālus, svelošās smiltīs izdīgušus kartupeļu asnus.

– Bet… – viens no ieslodzītajiem paskatījās uz savām saķēdētajām kājām.

– Tas netraucēs.

Sastājāmies furgona aizmugurē, izvietojāmies vienādos attālumos un ķērāmies klāt – es pie kreisā stūra, runātīgākais tips un Vongs vidū, numurs 100912 – pie labā stūra. Šoferis ūjināja un auroja pilnā rīklē –

– Nu, nu, nu, nu! Vēl, vēl, vēl, vēl, aiziet, aiziet, aiziet! Aiz-iet! Aiz-iet!

Sviedriem noplūduši, mēs elsām, stenējām un pa reizei klupām. Pametu skatienu sāņus un redzēju, cik ļoti visi cenšas, un pēkšņi vairs nebija nekādu mēs un viņi, jo visi bijām vienas kopīgas galeras airētāji.

Kāju dzelži, ķēdes un numuri – tie bija tikai nezināmu, sen mirušu cilvēku izgudroti līdzekļi citu pakļaušanai. Šie rīki, metodes un to kopums – tas viss bija nosacīts kā jebkura starp cilvēkiem panākta vienošanās par to, kā ir un kā nav jābūt. Reglamenti, protokoli un likumi bija pieņēmumi un fikcijas, kas nepastāvēja nekur citur dabā, kā vienīgi cilvēku izdomātu noteikumu pasaulē.

Furgons pēkšņi sakustējās un strauji rāvās uz priekšu, motors ierēcās, un visi, ieskaitot šoferi, iegavilējās. Man, nezin kāpēc, gribējās smieties.

– Labs darbiņš! – Uzslavēju konvojējamos un skubināju kāpt atpakaļ būrī.

Abi nevilcinādamies atgriezās savās vietās cepeškrāsnij līdzīgajā dzelzs mutē, ienesdami tajā negaidīti uzietās pacilātības drumslas.

– Es jau arī, es jau arī… – murmināja vienrocis.

– Jā, jā, – abi pārējie piebalsoja, sēsdamies savās vietās.

 Vongs, ar vienu roku taustīdams šauteni, viebās un saulē berzēja acis kā nule pamodināts bērns.

– Braucam, braucam! – Viņš mudināja un, furgonā iekāpis, uzreiz grasījās aizvērt ieslodzīto nodalījuma starpsienu.

– Lai paliek, – iekritu sēdeklī pie aizmugurējām durvīm, – tur trūkst gaisa, un viņi ir pelnījuši, lai…

– Nē, – Vonga seja strauji savilkās ierastajā grimasē – pilnā pašpārliecības un nopietna apzinīguma. – Protokols.

Viņš aizvēra ciet tērauda sienu, apsēdās turpat blakus, iestājās klusums, bija dzirdama tikai motora vienmuļā rūkoņa, ko ik pa brīdim pārtrauca kāds pret mašīnas apakšu atsities akmens.

Izstiepu kājas un atgāzos sēdeklī pusguļus, lai atpūtinātu muguru. Abas delnas saāķēju sev zem pakauša un caur aizmugurējo durvju šauro lodziņu vēroju sauli. Granātābols bija prom, tā vietā bija nācis greipfrūts. Tas man atgādināja garšu no kādas citas dzīves, kad es vēl biju bērns, un aukle man deva dzert pienu, sajauktu ar sarkano greipfrūtu sulu. Neatceros, kālab viņa mani šādi mocīja, bet acumirklī sajutu skalojamies zem mēles rūgteni pienīgo garšu.

– Tu domā, ka esi pārāks? – Vongs pēkšņi ierunājās.

– Ko? – Pagriezu seju uz viņa pusi.

Vongs stīvi blenza uz mani no pustumsas, un šajā skatienā es sajutu vilšanos un trulu niknumu.

– Tu domā, ka, ja agrāk esi dienējis armijā, tad darbs konvojā ir tāda nieka lieta? Tā tu domā? – Viņš bēra sīkus, skrotīm līdzīgus, dirbelīgus vārdus, kas izsijājās manā apziņā kā lietus uz mašīnas priekšējā stikla, kur pēc mirkļa tos aizmēza citi, tikpat tukši un mazsvarīgi vārdi.

– Es neko nedomāju.

– Mūsu dienestā ir sava kārtība un noteikumi, un tu… – Vongs turpināja.

– Tev ir iebildumi pret manu darbu?

– Tev ir jāciena noteikumi.

– Es pildu noteikumus, taču daru to adekvāti.

– Ko tu tagad gribi pateikt? – Vongs aizsvilās. – Tas ir mājiens, ka es esmu neadekvāts?

– Nē. Bet visu var darīt elastīgāk. – Saruna sāka mani nogurdināt.

– Reglaments nav bikšu gumija, ko var staipīt, kā tev labpatīkas! – Vongs sprēgāja.

Es vairs neatbildēju, pievēru acis un mēģināju atgriezties pirms brīža uzjundītajās atmiņās par pienu ar greipfrūtu sulu.

Vongs, acīmredzot nemanīdams, ka viņā neklausos, turpināja runāt, lietodams tādus vārdus kā cieņa, darba kultūra, uzvedība un noteikumi, hierarhija, korekcija un subordinācija, un vēl daudz citu vārdu, kuriem viņš ticēja, un kā redzams, ticēja nešaubīgi un patiesi.

Autofurgons nometa ātrumu, un pēc brīža šoferis pa rāciju ziņoja, ka beidzot esam klāt.

Vongs iztaisnojās, rūpīgi sakārtoja formas cepuri un pārbaudīja, vai visas pogas apģērbā ir savā vietā. Es manīju, kā nedroši taustošām kustībām viņš ar pirkstgaliem pārskrien pāri aizdarēm. Pēc tam, noglāstījis šautenes stobru, uzmanīgi pagrozīja galvu uz visām pusēm, it kā pildītu kakla un plecu muskuļu vingrinājumu.

Izkāpām no mašīnas, kas bija apstājusies šaurā pagalmā pie sardzes ēkas. No visām pusēm mūs apjoza savus piecus metrus augstas sarkanu ķieģeļu sienas ar tumšbrūniem dzelzs vārtiem, virs kurām pa perimetru aizvijās dzeloņstieples. Arī pagalma smiltis šeit bija sarkanbrūnas, tās bija daudz tumšākas nekā iepriekš redzētās.

No ēkas iznāca neveikls gara auguma apsargs, izstīdzējis, uzkumpušiem pleciem, tumšu, saulē apdegušu seju. Viņa kustības bija asas, saraustītas kā vēja pluinītai aizlauztai niedrei. Vongs pasniedza viņam mapi ar konvojējamo pavaddokumentiem. Apsargs to paņēma un sāka šķirstīt.

– Cik? – Viņš noprasīja neskanīgā balsī.

– Cik konvojēto? – Vongs ieklepojās. – Trīs. Tur viss ir rakstīts. Varam vest iekšā?

Apsargs neatbildēja, turpinādams šķirstīt papīrus. Bija redzams, ka viņš tos nelasa, tikai pārskrien ar acīm.

– Es tad vedu viņus ārā, – jau pagriezos, lai dotos uz mašīnu pēc ieslodzītajiem.

– Pa, pa, nesteidz, – apsargs noņurdēja.

Apstājos un redzēju, ka Vongs sarauc pieri. Apsargs turpināja šķirstīt lapas. 

– Nu? – Vongs neizturēja. – Tad kas?

– Es aiziešu, noskaidrošu, kas tas ir. – Apsargs aizsita mapi ciet.

– Nesapratu, – Vongs apjuka. – Kā – kas tas ir? Mēs atvedām ieslodzītos, te ir pārvaldes rīkojumi… Ko mēs vēl gaidām?

– Nezinu, kas tie par rīkojumiem, bet vietu mums nav. – Apsargs nedaudz saļodzījās ceļgalos.

– Ko nozīmē – nav vietu? – Vongs uzspēlēti iesmējās. – Nav jau viesnīca.

– Mums ir trīs ar pusi tūkstoš vietu, tas tā oficiāli, – apsargs nomērīja Vongu ar dzedru skatienu, – bet ieslodzīto – vairāk kā pieci.

– Tūkstoši? – Vongs satvēra stingrāk plecā uzlikto šauteni, ar pūlēm apvaldītā nepatikā skatīdamies uz apsargu. 

– Tūkstoši, tūkstoši, jā, mums puse valsts sēž cietumā, – apsargs nosmīnēja. – Tā kā paši nezinātu!

– Tā nav mūsu darīšana, – Vongs atcirta. – Mums ir priekšniecības norādes un rīkojumi. Tur tajā mapē.

– Jums sava priekšniecība, mums sava, – apsargs ieņirdzās. – Gaidiet!

Sausi klepodams, viņš nesteidzīgi aizslāja. Gaisā pacēlās blīvi putekļu mākoņi, kas uz brīdi paslēpa visu pagalmu no mūsu acīm.

– Tā vien varētu iemaukt viņam, – Vongam izspruka.

Es neko neatbildēju, bet klusībā sajutu nelielu gandarījumu, tādu kā slepenu līksmi, taču ārēji to neizrādīju.

– Nu? – Šoferis bija izlīdis no savas kabīnes. – Ko tik ilgi?

– Nezinu, ko šis te bremzē! – Vongs sakoda žokļus tik cieši, ka es dzirdēju nošņirkstam zobu emalju. – Aizgāja kaut ko skaidrot pie priekšniecības.

– Pēc trīs stundām man beidzas maiņa, – šoferis paziņoja. – Tā kā pasteidzieties!

– Kāda vēl maiņa? – Vongs uzsprāga, – Maiņa tev beigsies, kad būsim atpakaļ bāzē.

– Man par virsstundām nemaksā, – šoferis ietiepās, – grāmatvedībā man tā arī pateica, ka visi limiti ir izsmelti. Tā kā pēc trīs stundām es dodos mājās.

– Tu sevi dzirdi?

– Jā, es tikai saku, kā ir, – šoferis, iespiedis rokas sānos, turpināja, – lai jūs te pasteidzaties. Par virsstundām nevienam nemaksāšot.

Vongs atmeta ar roku un strauji devās ēkas virzienā, bet tad sapratis, ka atdursies pret slēgtām durvīm, apcirtās riņķī un atgriezās pie mums.

Šoferis atspiedās pret furgona malu, bet mēs ar Vongu palikām tepat uz vietas, gandrīz nekustīgi, kā gaidīdami starta signālu.

Stāvējām minūtes desmit, varbūt piecpadsmit, bet varbūt ilgāk. Laiks arī bija apstājies, tas kvernēja tepat līdzās, un tā vien šķita, ka ar katru ieelpu sarkanīgo smilšu ap mums kļūst vairāk.

Beidzot iečīkstējās metāla durvis, un mēs ieraudzījām nākam apsargu ar visu mūsu mapi. Viņš nesa to uz priekšu pastieptā, elkonī nedaudz saliektā rokā kā zupas šķīvi, ko neveikls viesmīlis steidz nogādāt līdz galdiņam.

– Te būs, – apsargs iegrūda mapi Vongam rokās. – Mēs šos nevaram uzņemt, tūlīt atvēršu vārtus, lai varat izbraukt.

– Ko nozīmē – nevarat uzņemt? – Vonga balss ieskanējās pieklusināti, it kā viņš runātu otrpus durvīm.

– Nav vietu, teicu jau iepriekš. – Apsargs dzīrās doties prom.

– Stop! – Vongs iesaucās. – Jūs tā nedrīkstat darīt! Kur lai mēs tagad liekam ieslodzītos?

Apsargs apstājās un panāca dažus soļus mums tuvāk.

– Atpakaļ, – viņš norādīja ar pirkstu uz vārtu pusi. – Vediet viņus atpakaļ.

– Uz kurieni? Uz slimnīcu? – Vongs bija atguvis balsi. – Mūsu uzdevums bija konvojēt viņus pēc ārstēšanas beigām uz šo ieslodzījuma vietu! Nevedīsim taču atpakaļ uz cietuma slimnīcu!

– Nevedīsim! Nekādā gadījumā nevedīsim! – Šoferis piebalsoja.

– Šajā ie-slo-dzī-ju-ma vie-tā, – apsargs mēdījās, – nav vie-tu! Visiem nepietiek pat tīra dzeramā ūdens, nerunājot par pārtiku! Daru jums zināmu, ka mūsu valstī ir seši cietumi, vienpadsmit nepilngadīgo kolonijas, trīsdesmit uzvedības korekcijas iestādes un ap diviem simtiem izmeklēšanas izolatoru. Nu tad esiet tik laipni un atrodiet vietu savai kravai kaut kur citur!

– Konvoja reglamentā nav paredzēta kārtība šādai situācijai! Mēs nevaram vest viņus atpakaļ! Saprotiet? – Vongs iebļāvās. – Tāda šurpu turpu vadāšana nav atļauta!

– Nu tad likvidējiet viņus, manis pēc! – Apsargs iesmējās. – Laidiet viņus ārā, ņemiet sev līdzi uz mājām, dariet, ko gribat! Tā vairs nav mūsu iestādes problēma.

– Mēs esam konvoja bataljons, – teicu apsargam, – nevis sodu izpildītāji.

– Tas vairs tā nedarbojas, – apsargs norūca un paglūnēja uz manu šauteni, ko pārmaiņas pēc biju uzkāris sev kaklā, – ir rīkojumi, bet ir arī faktiskie apstākļi. Un tās ir divas dažādas lietas.

– Es gribu runāt ar priekšniecību, – Vongs nepadevās. – Ar jūsu priekšnieku.

– Tas diemžēl nav iespējams, – apsargs bilda, – priekšnieks ir atvaļinājumā, bet viņa vietnieks šobrīd ir pārāk aizņemts. Bet varat atstāt rakstisku iesniegumu, tas tiks izskatīts, un atbildi jūs saņemsiet pa pastu. 

Vongs neatbildēja, viņa skatienā jautās izmisums, ar kādu stikla burkā notverts kukainis bezcerīgi sitas gar tās malu.

– No septiņiem rītā mēs esam ceļā, – es pamāju ar roku uz furgona pusi, – cilvēki ir noguruši, mēs visi esam piekusuši, saprotiet? Svelme, slikts ceļš, mašīna niķojas, mums pašiem vajag pusdienas, mēs…

– Es atvēršu vārtus, – apsargs pārtrauca, – un jūs varat braukt pusdienās, atpūtā vai nu kur gribat!

– Ej, šķiet, jūs nedzirdat? Es saku – cilvēki ir noguruši.

– Jūs to par sevi, vai?

– Par mums visiem – par mani, maniem kolēģiem un arī konvojējamiem, protams.

– Savas problēmas risiniet ar kolēģiem ārpus mūsu iestādes teritorijas. – Apsargs smīnot noskaldīja. – Un starp citu, jūs laikam neesat informēts par pēdējo valdības izdoto dekrētu?

– Par kādu dekrētu ir runa? – Vongs iejaucās.

– Uz ieslodzītajiem vairs neattiecina vārdu cilvēks. Tikai personas.

– Valdība nevar tāpat vien, uzrakstot uz papīra, noteikt, kurš ir un kurš nav cilvēks.

– Valdība var visu. – Apsargs ņirdza. – Jūs esat pret mūsu valdību? Apšaubāt tās likumīgo varu?

– Murgs! – Vongs teica. – Kaut kāds totāls murgs!

– Jā, jā, – apsargs turpināja, – kārtība ir kārtība, un tā tam jābūt.

– Kam jābūt? – Vongs negribēja samierināties.

– Valdība vai ne valdība, bet mums vajag ūdeni. Bez ūdens mēs prom nebrauksim. – Apsarga gvelšana mani garlaikoja, karstums nogurdināja, bet Vongs – izraisīja savādu žēlumu. Viņš bija zaudējis apsargam un tagad nespēja rimties, turpinādams meklēt jēgu šajā ļaunuma izdekorētajā vietā, kura patiesībā pelnīja nevis nosodījumu, bet gan nožēlu. Uz ko gan viņš te vēl cerēja, šis nabaga Vongs? 

Apsargs mirkli svārstījās, bet tad ar maskētu pārākuma apziņu balsī, pateica, ka mēs varot ieliet sev no krāna. – Vispār jau tas nav atļauts, bet nu izņēmuma gadījumā… – viņš nomurmināja.

Savācu no šofera kabīnes visas tur sakrautās tukšās pudeles, un salicis tās plastikāta maisā, gāju līdzi apsargam. Vongs negribīgi mums sekoja.

Turpat aiz sardzes ēkas ārdurvīm izrādījās maza, netīra labierīcību telpa ar metāla izlietni. Sāku pildīt pudelēs ūdeni, tas bija viegli rūsains, bet patīkami auksts. Apsargs stāvēja, atspiedies pret netīro atejas sienu, un smīnēja, laiku pa laikam uzmezdams skatienu mūsu šautenēm.

– Jūs paši arī šo dzerat? – Vongs noprasīja.

– Jā, – apsargs sašķieba muti, – pēc novārīšanas.

– ... – mēs ar Vongu pārmijām skatienus.

– Nē, nu dzert jau var, – apsargs paraustīja plecus, – nekas tāds…

– Dzert var arī mīzalus, – Vonga acis savilkās pavisam šauras. – Tas ir jautājums par pašcieņu.

– Ko? – Apsargs nesaprata.

– Aizmirstiet. – Vongs atkal sajutās kā zirgā.

Pudeļu bija daudz, kādas desmit, divpadsmit. Ūdens spiediens – vājš, mūsu trauki pildījās lēni.

– Daudz vēl jums tur? – Apsargs sapīka. 

– Viss jau, tūlīt būs.

– Jūs steidzaties? – Vongs skrūvēja ciet pudeles un kārtoja tās atpakaļ maisā.

– Jau tā pārāk daudz laika šim visam, – apsargs nokrekšķēja.  

Atgriezāmies pie furgona, pāris pudeļu iedevu šoferim. Paskatījies uz rūsgano ūdeni, viņš nošūpoja galvu, neteikdams ne vārda.

– Kāds protokols? – Kāpdams pa aizmugurējām durvīm, iejautājos tīri pēc inerces, bez sarkasma, neko nedomādams.

Vongs paskatījās uz mani, un viņa lūpu kaktiņos noraustījās sīki, sāpīgi muskulīši.

– Braucam, – viņš teica un atvēra tērauda starpsienu. – Te būs ūdens, ņemiet!

Viņš bāza cauri restēm norasojušās ūdens pudeles, dažas no kurām ieslodzītie nepaguva satvert, un tad tās, dobji būkšķēdamas, krita uz furgona sakarsušās grīdas, kur ripinājās no vienas malas uz otru, kamēr mūsu konvojējamie, taustīdamies pustumsā, medīja tās rokā.

Atkritu savā sēdvietā, gribēju aizvērt acis, iemigt, neko nedomāt un neko nejust. Taču šobrīd spēju tikai nekustēties un pa durvju šauro lodziņu vērot sakumpušo apsargu, kurš grasījās vērt vaļā cietuma vārtus.

Pēkšņi iečerkstējās Vonga rācija. Šoferis nīgri ziņoja, ka mašīna atkal nekustoties, vajadzēšot iestumt.

– Nu tad pēc protokola, jā? – Šoferis noprasīja. – Četri septiņi?

Vongs neatbildēja. Es pacēlu acis uz viņu, viņš paskatījās uz mani, mūsu konvojējamie, iežmieguši katrā padusē pa ūdens pudelei, truli blenza uz mums. Kādu brīdi, kas šķita vesela mūžība, mēs visi klusējām, bet tad – ar troksni atnāca smiekli un pārplēsa svelmaino gaisu pušu kā piesviedrētu naktskreklu – no augšas līdz pašai apakšai.