Jaunā Gaita nr. 322. rudens 2025
Dagnija Dreika
Odilons-Žans Perjē (Odilon-Jean Périer)
(1901-1928)
Dzimis Briselē, administrācījas ierēdņa ģimenē. Viņu varētu dēvēt par beļģu Veidenbaumu – diezgan neparastu parādību, jo tur dzejnieki parasti dzīvo ilgi un nemirst pāragri. Viņa māte rakstīja pasakas un bija dēla „dzejas skolotāja”. Jaunais cilvēks studēja tieslietas Briselē, viņa pirmās publikācijas attiecināmas uz 1920. gadu. Odilons ir viņa vectēva vārds, kuru viņš pievienojis savējam. Sadarbojies ar izdevumu Mercure de France. Ceļojis – uz Ķīnu, Kannām, Itāliju (pēc kāzām), dienējis armijā, kur saslimis ar reimatismu, kļuvis par jurisprudences doktoru… Pabijis arī Francijā, pazinis Žilu Siprevjeiju, Žanu Kokto, laidis klajā romānu Gallimāra izdevniecībā. Tajā pašā apgādā iznākusi viņa dzejas grāmata Ceļinieks. Miris agri – perikardīta pieveikts, nesagaidījis sava dēla piedzimšanu.
|
No cikla Stikla nams
* * * Sirds atpūšas, roka Bužina matus no smilts.
* * * Ak uzzīmētā Skaista tu kā pakalni
* * * Liels klusums sākas acu krastā
* * * Uz robežas, kur gaisma satiekas ar tumsu, Reiz nolaupīju dārgumu, par smiltīm zūdīgāku. Starp zemes trokšņiem es pēc dziesmas skumstu, Starp brīnumiem es mīlestību meklēt sāku. Tur dzeja aizmetas, kur salūzusi balss, Es laimīgs topu, tavas rokas atkrīt nost – Mēs satiksimies, kad būs kādai dienai gals Un sākums rītausā, un debesis mūs savienos.
* * * Tava seja šai zvaigžņotai naktij ir vārds, Tumša debess lēnām paveras tavās rokās, Kur prieks vēl par sudraba liesmu ir veltīgāks Kā spīdeklis satraikšķīts spīd un trīs, lejā nokāpis. Dzīvojošā, vadi mani nakts valstības telpā, Kur apvārsnis kustīgais mūsu mīlestību ielogo. Es ainavu skaru; tā iegaismojas, tā elpo – Un iekrāsojas, negaidīdama uzaustam dienu šo. Cik daudz ko es mācos no asarām tavām Un riskēju sevi pazudināt tur, kur jau aizgāji tu, Bet, beigu galā, es atsakos atstumt šīs skavas, Es pazīstu augumu to, ko tev atdodu. Lai pazūdam! Iziesim mēs loku to, Ko tavas vieglās kājas man neatvēl. Kaut man vienam šaisaulē palikt dots Tavu asaru plūdos vēl. Lai mīlestības miers mūsu pēdās izdzīvo!
1927. g. februārī
Daži eņģeļi
* Pirmajam eņģelim vairs nav spārnu; tagad tas pilsētas parkā mājo, un stāsta, ka meitenes jaunas smejot par viņa skaisto seju; viņš smaida un ir tik kautrīgs, viņš māj tik līdzcietīgi, viņš svin šo klusumu bezgalīgo pievakarē šai parkā Jo šis eņģelis biklais un tiklais dzīvo līdzās dīķim un strūklakā čalo ūdens, mieru dvēselei uzvēdījot
* Otrais eņģelis runā klusām. Viņš teic, ka pavasaris ir mazdūšīgs un stāsta par savu laimi un citām, kas šodienīgas. Viņš teic: – Mans prieks – tā ir svētdiena, ne tā kā skumjajiem ļaudīm. Kā lai atrod klusumu kādu, ja skaļi sitas šai pilsētā sirds? Kāda nesaprātīga mīlestība iet bojā ik mīļu brīdi! Un tik daudz prieku ir sablīvēts vienā vienīgā pēcpusdienā! Un tomēr – vai man pietiks spēka veikt smaidu šo nezūdīgo, šīs lūpas skaistās un miklās, šīs acis, kur spīguļo zelts? Nē! Labāk ir prātīgi dzīvot starp ļaudīm šiem spridzīgajiem, es savu līksmību dibinu pašlepnuma uzplūdā vien.
* Tā šie eņģeļi sadusmotie runājas nomales naktīs. Tā draudzība, ko es turpinu, sēž starp viņiem zem zariem; tā ir ziņkāro siržu skolotāja, kurai nepietrūkst pacietības. Cik dzejnieki līdzīgi eņģeļiem ir starp cilvēkiem visiem – arī klusītēm runā par mīlestību, arī viņu spārniem ir vainas, vislabākā arī viņiem šķiet drauga klusuciešana brīnumaina.
1920. g. maijā
|
Ardievas ziemai
1
Kādā reizē es aizvēru durvis.
Aizvilku savas istabas logiem priekšā krāsainus aizkarus: biju karstos un klusos džungļos, gobelēnu pasaulē.
Es murmināju:
„Putns bērnēdājs izpleš spārnus, un uz viņa kakla laistās perlamutra zvīņas. Tējas roze un peonija aizraujas, savijas, siekalojas un asiņo priekā.
Biezas liānas un aļģes norobežo tālākos priekus. Tas viss ir uzzīmēts uz aizkardrānas. Es to redzu…”
Sienu zilais zīds veda taisni augšup.
Es biju gūsteknis murdoņas pilnā istabā. Apsēdies klubkrēslā šīs valstības vidū, es gaidīju brīnumu.
Un vēl es teicu:
„No aizmiglotajiem griestiem dūmi riņķiem vien laižas lejup uz manu sirdi. Rēgi nepiespiesti kāpj augšup.
Brīnumdarītājs teic, ka es esmu spārnots. Ak, sāpīgā pacilātība! Svētītā eļļa pabarojusi liesmas – aizlidosim!…”
Es jutu, ka visa māja atraujas no zemes ar tādu švīkstoņu, kāda rodas, glāstot audumu.
Viss cēlās augšup un balansēja.
Grāmatas atdarināja viļņus.
Mans neticamais kuģis kāpa debesīs.
Elastīgā pasaule sakļāvās man apkārt. Es brīnījos.
Izliektās mājas augstumos, tai līgojot kā labības mūrim, es svēru mazāk par cigaretes dūmu…
Es redzēju Dievu.
2
Es atkal krītu rītausā.
Bezžēlas istaba caursit mani ar ēnu un gaismām; krāsu sajaukumā nevalda nekāda kārtība.
Ķīnas tuša ietērpj mēbeles un durvis; nemākslota diena met baltu uguni vēdināmajā bibliotēkā; tur atdusas kailas grāmatas.
Patiesi – no ceļojuma esmu pārvedis bagātīgus dārgumus!
Man acis grauž dzirksteles, mana galva pilna ūdens, esmu lietu varā. Kurš runā par pavasari?
Ir tiesa, ka līst. Ļaujiet man mazliet izšķiest visus ziemā uzkrātos spēkus un tikumus.
Ai, lietusgāzīt, es tevi neesmu gana mīlējis, ak, nicīgā bezbēde nomales mūza!
Šķirsimies šodien! Un, ar slapjiem, smagiem spārniem tu atkal reiz soļo pa nosvērtības ceļiem dzeltenos dubļos.
Man kritusi bezcerīga mīlestība: es traucos pa tukšām takām, es atradīšu naksnīgo Dievu.
Esmu uzveicis sniegu un negaisu, bet baidos no lapu poēmām, no vientulības filtrētājām…
Lūk, es – lietus bērns, skumju priesteris, bēru ilumināciju draugs.
Atkal esmu nokritis zemē, istabas sienu mūri tuvojas man. Būtu jāuzpīpē.
3
Es paņemu cedriņpīpi, rūsganu kā koki rudenī.
Piebāžu to ar stipru tabaku. Kraksti. Istabā izplatās šustareņu smarža.
Manā rokā, kurai tīk pīpes maigums, tā pakšķinādama iekļaujas manā dziļajā mierā.
Man gribētos raudāt no prieka un skumjām… Pīpe ir tik salda un karsta, nabadzīte man pirkstos, tik pilna maiguma un labas gribas…
Šķiet, ka tā kļūst par manu sirdi… Es ticu, ka mana sirds ir iekususi šīs pīpes uguns sārtajā spīdumā…
Ak! Apcerēsim vēl vismīlīgāko dzejoli, attīrīsim mūsu mīlestību no ēnas kā tabakas dūmu!
4
Es aiziešu – teicu – lietainajos laukos, un izsmēķēšu tevi, mana pīpe.
Iešu pa vienu no skaistajām takām, kas ved uz to māju, ko mīlu, pļavu ieplakas malā.
Turp ved visi pasaules ceļi, mani draugi, es dodos turp viens, būdams priecīgs.
Un šis apskretušais vītols, kas plivinās un murmulē (tas sēro, no visiem redzespunktiem raugoties, un trīsuļo), itin kā smietos – tādu es to atrodu pie ganu dzīves apdziedātāja pils sliekšņa!
Lielais, gludais ceļš, kas ritinās lejup no dzeltenā pakalna pa smiltīm caur kazenājiem no pašām debesīm, kā roka apņem šo patvērumpauguru, ko pametušas ķirzatas.
Lietus izpostītās lapenes dziļi sakņojas nomales trekni samēslotajā zemē, uzmācīgo smiltāju izliekumos.
Sulas putas noplok, sajaukdamās ar ūdeni.
Un es vēl nopietnāk, vēl skarbāk alkstu stiprāku dzērienu – tāda alus, kas ir melns kā asins.
5
Miruši lampioni noplūk pie ceļa, smieklīgi kā varavīksnes.
Un mazās, skumjās sveces mirst pudeļu kakliņos, dzidri svilpodamas.
Ak! Cik es šodien varētu būt nepārspējams! Šī mitrā istaba ātri apēd atmiņas, tā saglabā tikai skumju smārdu, tā nošķir no itin visa manus krāšņos tikumus.
Kā lietpratīgs un bīstams dziedinātājs es pagrūžu vieglās durvis, atveru naivos slēģus: man par prieku vēl līst.
Iztālēm redzu pilsētu kā noslīkušu kustoni.
Tūļīgā krāsns piepūšas tīksmē, zeltojas un silda mani.
Es glāstu pazīstamos dievus tās vēderā.
Tā rūkņā.
Lietus pieņemas spēkā.
Es esmu laimīgs.
Dzejniece, rakstniece, tulkotāja Dagnija Dreika dzimusi 1951. gadā. Publicēties sākusi ap 1969. gadu, pirmo dzejoļu krājumu izdevusi 1971. gadā. Ir Rakstnieku savienības, Autoru apvienības un Žurnālistu savienības biedre, Rīgas Latviešu biedrības literatūras komisijas vadītāja, Itas Kozakevičas nacionālo kultūru savienības valdes locekle un daudzu grāmatu autore. Viņas dzeja tulkota daudzās mēlēs.
