Jaunā Gaita nr. 322. rudens 2025

Dace Micāne-Zālīte

 

Kas gailim vēderā – uzgriežņi?

 

Mākslinieks Gints Grinbergs izstādes atklāšanā                                 Foto: Mārtiņš Pommers Bērziņš

Bostonas tēlnieka Ginta Grinberga personālizstādes „Pārdzimšana” Memoriālo muzeju apvienības Ojāra Vācieša muzeja ekspozīcijā redzamas septiņpadsmit trīsdimensionālas skulptūras. Kā raksturot darbu kolekciju?

Māksliniekam skulptūras ir meistarības un fantāzijas rotaļas, zemapziņas, intuitīvas mākslas valodas plūsma, bet, lai tās radītu, apzināta arī materiāla iegūšanas metode. Tie lielākoties ir dzelzs atradņi, kas jau definē Ginta Grinberga mākslinieka rokrak­stu, pārradot nolietotas lietas metāla skulptūrās. Gints ir demiurgs visam, kas viņa rokās, viņa Dedhamas, Masačusetas darbnīcas krājumos nogulst zobrati, naglas, sirpji, grābekļi, knīpstangas, rūpnieciski metāla atgriezumi, asmenīši no dārza darbarīkiem, pat kara tehnika, kā, piemēram, spridzekļi, patronas. ASV mākslas sabiedrība pazīst Ginta Grinberga unikālos globusus, milzu dilles un lokatorus vairāku metru augstumā, vairāk nekā 20 izstādes Jaunanglijā un citos štatos. Rīgas izstādei ir kamermūzikas izmērs, ne simfoniskais orķestra vēriens, jo tā notiek mazā izstāžu zāle. Iekštelpām piemērotie mākslas darbi, kas nākuši no kolekcionāru personīgajiem un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumiem, ne ar ko savā esībā neatpaliek no Ginta Grinebrga lielformāta darbiem. Tos var redzēt albumā, kas izstāžu zālē nolikts uz klavierēm un ir vēstītājs par mākslinieka rokraksta vērienu ASV, kur monumentālās skulptūrās savu mājvietu radušas gan brīvdabā, gan izstāžu zālēs.

 

Darbu raksturs

Neskatoties uz metāla kā materiāla raksturu, kas droši atšķiras no mežģīnes gaisīguma un ažūrās dabas, ekspozīcijas kopainā jūtams Ginta Grinberga radīto tēlu formas vieglums, asprātīgums un domas filozofijas dziļums skulptūru nosaukumos.

Mītiskais un, gribas teikt – latviski mītiskais nav klaji izteikts, tas arī var palikt „aizkadrā”, jo tik un tā skulptūru un skatītāja attiecībās ienāk arhetipu valoda, kas ir kopīga visām tautām un kultūrām.

Dzīvnieks, putns, zivs, zieds – totēmiskie tēli. Skulptūras Laimes lasis, Zelta Zivtiņa, Melnais kaķis, Emīlis, Karaliene, Erezgailis, Pāvs, Melnā dālija, Nerūsējošā pienene (fotoversija).
Aplis, bumba, saule, galaktikas – kosmoss, universs. Skulptūras Berlīneris, Sestā čakra.
Karš un miers – cilvēks, Veļu laiva, Jaunā pasaules kārtība, Miera ziedi I, Miera ziedi 2, Melnais bruņinieks.

Izstādes centra punkts Veļu laiva – tā arī ir izstādes „Pārdzimšana” galvenās lomas nesēja. Nerūsējošā tērauda burinieks traucas „Pūt, vējiņi” spēkā – nerūsējošā, jo tautas atmiņa, paaudžu atmiņa ir tik dzīva, cik sevi apzinās dzimtas, ģimenes, tautas kontekstā. Gintam Grinbergam tas ir vecvecāku un vecāku II Pasaules kara bēgļu ceļš, aizbraucot svešumā no mājām Latvijā.
Velis – tas, kas palicis šeit, kad cilvēks pametis šo sauli un aiziet Aizsaulē. Aiziešana arī tēlota folklorā kā aiziešana ar laivu jūrā.

Ginta Grinberga Veļu laiva ar patronām un baltiem Jaunanglijas okeāna oļiem nav spoku kuģis – buras mirdz, laiva traucas straumē un, pēc mākslinieka teiktā, tas ir mājupceļš. Apzināti izvēlēts citāts, ko savā literārajā testamentā Piemini Latviju ierakstījis Jānis Jaunsudrabiņš: „Latvija lai tavās domās ir kā tāla, brīnišķīga sala pasaules jūrās, uz kuru vienmēr jāstāv vērstam tavas dzīves laivas priekšgalam.”

Pirmo reizi Latvijā Veļu laiva tika eksponēta 2013. gadā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) izstāžu zālē „Arsenāls” izstādē „Latviešu māksla trimdā”. Tagad mākslas darbs atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā.

Tiklīdz Gints Grinbergs atlidojis no Bostonas uz Rīgu, lai iekārtotu izstādi, pirmais ceļš veda uz Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumu Pulka ielā 8, kur skulptūra mākslas darbs Veļu laiva jau ir radis mājas Latvijā uz palikšanu.

 

Pārdzimšana Rīgā

Visu vasaru, no 12. jūnija līdz 23. augustam, skulptūra Veļu laiva ir centrālais māk­slas darbs un izstādes koncepcijas iemiesotājs Ojāra Vācieša muzeja Robinsonzālē. Pati nelielā izstāžu zāle ir vieta ar īpašu vēstures stāstu, jo tā celta kā koka verandas piebūve viena no šī nama īpašnieka, Lielbritānijas pavalstnieka Henrija Robinsona laikā, 1858. gadā. Viņš dibinājis dzelzceļu Rīga-Dinaburga un bijis tās direktors, tādēļ muzeja izstāžu zāle nes viņa vārdu.

Ojāra Vācieša muzejs ir latviešu kultūras personības muzejs, Ojāra Vācieša dzīves telpa un radošā vide, kas cilvēkam dod ieskatu un sajūtu par to, kā padomju laikā zem cenzūras sloga, nebrīves un padomju kontroles spēj strādāt un radīt dzejnieks, kas savā daiļradē nepakļaujas sociālistiskā reālisma kanoniem. Viņš dzejā veido un sper soļus ārpus atļautā, Vācieša dzejas horizonti ir augstāki, plašāki, nekā tas atvēlēts padomju cilvēkam.

Muzejs šodien ir arī kultūras platforma, vieta izstādēm, nodrošinot arī atbalstu, lai tās varētu notikt – sniedzot māksliniekiem izstāžu telpas, palīdzot ar izstādes plānošanu, publicitāti.

Tieši pirms gada muzejā tika atklāta Brigitas Strodas kroņu izstāde „Apli pielūdzot”, un mākslinieks Gints Grinbergs bija ieradies uz atklāšanu, jo ciemojās Rīgā un viņam iepatikās jaukā zāle, muzeja vide. Nu ir pagājis tas apaļais gads, kura laikā ir realizējusies Ginta Grinberga ideja veidot savu pirmo personālizstādi Latvijā, Rīgā. Pamats tam ir darbi no Gintam zināmu cilvēku privātkolekcijām, kas lielāko daļu ir pārcēlušies no ASV un savā „kuģa kravā” ņēmuši līdz Ginta mākslu. Darbi nākuši no Ainas un Ērika Līsmaņu, Karīnas un Andreja Muzikanta, Arņa Ansona māk­slas kolekcijām.

Kā Gints intervijā stāstīja, te ir 30 gadu laika nogrieznis no Nila un Margitas Melgaiļu kāzu dāvanas gaiļa skulptūras Emīlis līdz nesen darinātas Zelta zivtiņas Elmāra Taņņa laulībām. Pa vidu gadiem ir dzīves rats, kas Ginta personības izpausmē ir dinamisks, vīrišķīgs, mākslā aizkustinoši humāns. Mēdz teikt, ka ik lietai ir dvēsele. Tie, kas atnākuši uz „Pārdzimšanas” stāstu, ir piedzīvojuši savām acīm skulptūru dzīvīgumu. To Ginta Grinberga izstādes koncepcijā paspilgtina uz sienām dubulteksozīcijā krītošās ēnas no izstādes prožektoriem. Ēna ir „lielā māsa” gaismai, dabas dots senākais mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis un teātra maģijas elements.

Izstādes publicitāte ir izveidojusies veiksmīga, jo gan Latvijas Televīzijā, Latvijas Radio izskanējušās intervijas ar Gintu Grinbergu, tādējādi satuvinot mākslinieku ar Latvijas auditoriju.

Izstādes atklāšanā apsveikuma vārdus teica Līna Birzaka-Priekule, Kultūras ministres Agneses Lāces biroja vadītāja, Kārlis Kanderovskis, Pasaules latviešu mākslas centra Cēsīs direktors, Renāte Krūmala-Kenney, Latviešu Fonda priekšsēde, un Raits Eglītis, Pasaules Brīvo Latviešu apvienības izpilddirektors. Ojāra Vācieša muzeja vadītāja Ieva Ķīse norunāja fragmentu no Ojāra Vācieša dzejoļa „Pūt, vējiņi”, kas saviļņoja gan Gintu Grinbergu, gan daudzos izstādes viesus. Bet dāvanā jauniem darbiem un idejām no Ievas Ķīses Gints saņēma senās ēkas podiņu krāsns piederumu – pelnu grābjamo lāpstiņu.

Man kā izstādes kuratorei process pie starptautiskas izstādes veidošanas bijis radošs un piepildīts ar rezultatīvu komunikāciju. Saziņa ar mākslinieku vienmēr bijusi ātra, viegla un tandēmā ar Memoriālo muzeju apvienības mākslinieku, scenogrāfu Intu Sedlenieku radīts izstādes saturs, vide, vizuālā identitāte. Ginta Grinberga ieguldījums izstādē ir vērā ņemams, jo īpašu sponsoru mums nebija, un Gints, kā tautasdziesmā dzied, „pats par savu naudu” iegādāja biļeti ceļam uz Tēvzemi, sagādāja podestus skulptūrām Rīgas izstādei. Darbojās talkas princips, kad katrs liek savu daļu un ieguldījumu, lai būtu rezultāts. To var arī teikt par dokumentālā kino režisora Ivara Zviedra video filmu „Metāla vecis”, kuru režisors paspēja nofilmēt kopā ar operatoru Haraldu Ozolu, kad aprīlī viesojās kinofestivālā Bostonā. Arī Pasaules latviešu mākslas centra Cēsīs mākslas darbi papildina izstādes eksponātus, jo Gints Grinbergs savā laikā tos dāvināja centram, lai atbalstītu trimdas mākslas kultūras vēstures „pārnākšanu” Latvijā.

Noslēdzot izstādes „Pārdzimšana” apskatu, gribu apliecināt, ka kopīgi kultūras projekti Latvijas un pasaules latviešiem ir kultūras augsnes pabarošana, nekavējoties atmiņās vai nākotnes vīzijās, bet darot kopdarbu, kas idejiski stāsta par šodienas latvieti un sekmē laikmetīgās mākslas procesu.

 

Post scriptum

Detaļa, satikšanās vecam zirga pakavam ar stieņiem un stienīšiem mākslinieka rokās pārdzimst par Laimes lasi. Lūk, pakavs ir laimē smejošas zivs mute!

Melnais kaķis no pavarda izlīdis, kā nu ne, ja galva īsta pavārnīca!

Anti-lopa vēders pamatīgs olis, bet ragu un kāju graciozie metāla stieņi liekumos un minimālismā ļauj skatītajam aizsapņoties līdz petroglifu zīmējumiem ar līniju gravējumiem, kur pašā cilvēces bērnībā attēloti skrejoši dzīvnieki, medības.

Gailis – tēls, kas atkārtoja katru reizi citāds, izteiksmīgie mājputna apmēri un siluets atļauj tēlniekam izspēlēt jokus un asprātības. Kas gailim vēderā? Uzgriežņi!

Mīlnieki – vai dejo putni, sienāži vai cilvēki, to zina tikai pats Gints, kā arī to, ka veca, bet gracioza siena dakša būs labu labais mīlnieka spārns.

 

Fragments no intervijas (laikraksts Brīvā Latvija Nr. 24):

Dace: Kā Tu raksturotu savus darbus nezinātājam, kas pirmo reizi ar tiem tiekas?

Gints: Nu, es būtībā neko nekrāsoju, visi materiāli ir atrasti un atstāti savā dabīgā krāsā. Es cenšos strādāt nesamāksloti – dzelzs, akmens, koks. Trīs pamati materiāli. Tad arī ir līnijas – tīras, skaistas, graciozas gan ziedu kātam, kukaiņu spārnam, zivju astei. Es cenšos arī to nesamākslot tie visi ir atrasti. Es uzskatu, ka dabīgais līkums un pagrieziens ir interesantāks un dzīvāks, kā kaut kas mākslīgi saliekts, cenšos to arī daudz nemainīt.

 

 

Dace Micāne Zālīte ir izstādes „Pārdzimšana” kuratore.