Jaunā Gaita nr. 322. rudens 2025

 

Dace Micāne Zālīte

 

Aust divējā daba – saulē un stellēs

 

Gobelēnu mākslinieces Ivetas Vecenānes un folkloristes Ilgas Reizniece saruna izstādes „Pļava” gaisotnē.

Vecrīga zum kā bišu strops un sestdienas pusdienas laiks baznīcu siluetiem un torņiem atgādina, ka diendusu snaust nav laika un katram savs darāmais – drīz jau nozvanīs divi dienā.

Pie Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja ēkas durvīm plīvo „Pļavas karogs”. Droši vien dizains ņemts no Ivetas Vecenānes gobelēna. Tādas krāsas un toņu salikumi dzimst tikai viņas gobelēnu karaļvalstī.

Esmu atnākusi uz tikšanos izstādes „Pļava” ietvaros ar gobelēnu audēju, mākslinieci Ivetu Vecenāni un folkloristi Ilgu Reiznieci. Viņas sola klausītājiem vairāk atvērt sapratni par vārdu „AUST”. Satiekamies ekspozīciju zālē kur himniski senajās velvēs daudzina latviešu sievietes – audējas prasmi, mākslu. Sirsnīgi sasveicināmies un Ilga jautri izmet vārdus: „Nu kur tad tādā saulainā dienā”! Uz to nez no kurienes man atnāk tikpat aša atbilde: „Nāku klausīties Saules meitas!”

Kopš izstāde atklāta to ir apmeklējusi septiņi tūkstoši cilvēku, tā koši uzziedējusi šīs vasaras kultūras laukā. Vairāk nekā 200 Latvijas audēju segas no visiem novadiem salocītas cieši kopā „plūst” pa zāles centrālo aili, it kā no putna lidojuma vai Dieva acs rādītu Latvijas dabu.

Gobelēni ir izgaismoti, spēcīgi un sulīgi, krāsās un kompozīcijā nepārvarami skaisti. Divdesmit mākslas darbi ielenc Ivetu Vecenāni – savu radītāju, māti, pavēlnieci. Tie tapuši astoņos gados, kopš Ivetas Vecenānes stellēs dzima gobelēnu Pļavas simfonija – simfonija Latvijas skaistumam.

 

Skats no izstādes „Pļava”                                                                                                                                                                  Foto Ojārs Griķis

 

Sarunas

Aušanas poētika – tā Iveta Vecenāne nodēvē tikšanās stundu un mēs aizveram vārtus uz ārpasauli, lai laistos līdz Ivetai un Ilgai ceļojumā, kur viņas vedīs ar vārdu, balsi, tautasdziesmu, atmiņu pavedienu – saaužot visu vienā mums kopīgā laika telpā. Laika telpa nav tikvien „te un tagad”, izstādes ekspozīcija. Iveta un Ilga aizved mūs mītiskā telpā, kur jau ar pirmajiem Ilgas Reiznieces dziedātiem vārdiem veras diena, kā to izsaka tautasdziesma:

Aust saulīte, lec gaismiņa

Tas pirmais padomiņš

Saules meitas auž dienas gaismu, saka Ilga un te nu satiekas gan aušanas poētiskais redzējums saules dienas ritumā, gan auduma darināšana, stellēs aužot. Auž kreklus, dvieļus, jostas. Audēja no mūsu senmātēm bija katra, kas mācēja sev pūru pielocīt, saimi apģērbt, daiļumu un skaistumu vairot caur savu darbu.

Ilga savu stāstāmo turpina. Kuras mūsu folk­lorā bez dienišķā meitu un sievu darba ir dievišķās audējas? Auž Saules meitas, auž Laima, Jūras meitas, Dēkla, Kārta, Zemes meitas. Un Ilga aicina klātesošos līdzdziedāt, bet pirms tam Iveta dod mums vārdos to sajūtu kāda ir šajā zālē: „Te ir Aušanas svētki, 165 Latvijas audēju 173 darinātas segas savā krāsu un audekla meistarībā veido kopkori! Ja šī vasara mums bija Dziesmu svētki, tad te mēs sastopam Aušanas svētkus! Deķis un sega ir ne tikai sildošs, tas ir aizsargājošs. Svītrainās segas dod aizsardzību un siltumu”.

Dzied Ilga par Zvaigžņu deķa audējiņu, un dziesmai piebalsojas sanākušie:

Div› dzelteni kumeliņi
No jūriņas izpeldēja;
Vienam bija zvaigžņu deķis,
Otram zelta iemauktiņi.
Kam tas zvaigžņu deķis bija,
Tam es kāpu mugurā;
Kam tie zelta iemauktiņi,
To pie rokas dancināju. (33772-3)

 

 

 

Iveta turpina tautasdziesmas domu: „Kā gribētos, ka mēs spējam uzaust zvaigžņu deķi, kas sargā, un pārklāt to pār Latvijas debesīm”.

Domāju, te nu vietā tautasdziesma:

Dieviņš jāja zvirgzdu tiltu

Dābolainu kumeliņu;

Tam Dieviņa kumeļam

Zvaigžņu deķis mugurā (33655-0)

Aizvērsim acis un lūkosim to ieraudzīt, vai iztēlē skatīsim Jēkaba Bīnes sakrālo gleznu Dievs, Māra, Laima.

Saulīte           

Sarunu pavediens aši ritinās un jau sarunu telpā izskan līgotnes. Ilga Reizniece ar to ieved mūs stāstos par literatūrzinātnieci Saulcerīti Viesi. Nav sakritība, ka tieši šodien ir viņas dzimšanas diena. Abām māksliniecēm, kā no stāstītā var noprast, Saulcerīte, jeb, kā viņu sauc, Saulīte, ir īpaša personība bijusi jaunības gados, atklājusi viņām gan Raini un Aspaziju, gan dzīves gudrību.

Kopīgā Jāņu svinēšanā pie Viešūra ezera, Ilga liecina, Saulcerīte Viese bijusi labākā Jāņu māte. Tieši Saulcerītes Vieses personība devusi impulsu Ilgai izveidot 80 gadu beigās Jāņu svinēšanas tradīciju skolu. Iveta stāsta par SaulceIrītes Vieses klātbūtni Jāņos, par ciemošanos un dzīvošanu viņas mājās, un par linu kodaļu, kuru atradusi viņas senās mājas bēniņos. No tās Iveta izaudusi raupju linu dvieli, kas kalpo māksliniecei, kad rokas nogurušas aužot. Tad veldzējas slaukot, trinot rokas Saulītes mājā austajā raupjajā dvielī. Par latviešu linu tekstīlijas mākslu atliek vien lepni teikt – mēs linu joprojām turam sev tuvu sadzīvē, tērpos, un mūsu lina aušanas tradīcija izraisa ārzemniekos apbrīnu!

Nu jau Iveta šķetina jo īpašu stīgu un pavedienu par Gaiziņa novada eposu „Dieviena“. Tekstu radījusi Saulcerīte Viese pēc apkārtnes un novada folklorista Krūmiņtēva pierakstītajām teikām. Viena no tām vēsta par meitenīti, kas piedzimst mātei Viešūra ezera vidū, laivā virs zemūdens Dievienas kalniem, tāpēc meitenīti sauc Dievienas vārdā, kā to nosaka dzīves pareģe Baltā māte, kas jauno māti ar mazuli sagaida ezera krastā. Teikā Saulcerīte Viese ievij sievietes mūža ritumu, mātes lomu, un sava dzīves spēka atdošanu darbiem, bērniem, pienākumam pret apkārtējiem un sevis nesaudzēšanu. Ne velti 1988. gadā absolvējot Latvijas Mākslas Akadēmiju jaunā māksliniece Iveta izvēlas diplomdarbam virsakstu Dievienas teikas, varbūt jau jūtot un paredzot savu sievietes, mātes laimi un mākslinieces likteni. Arī top gobelēns „Dieviena”, kā ilustrācija teikai. Gobelēnā ieausta māte ar bērnu klēpī. Man to gribas dēvēt par „Dievienas Madonnu”.

Madonas novada dabas daiļums, un teikām apdvēseļotā pasaule rod savu ikonisku interpretāciju Ivetas darbos, veido mākslinieces ne tikai personību, bet gobelēnos austo rokrakstu, tēmu un tēlu galeriju. Sieviete, daba, mīlestība.

Krāsa un Dieva dizains

Arī draudzība gadu garumā ar Ilgu Reiznieci ir nepārtūcis radošs pavediens „Viņa man iemācīja pelēko krāsu, bet es Ilgai krāsaino”, saka Iveta. Un Ilgas jautāta par to, vai krāso savu gobelēnu dzijas, māksliniece atbild apstiprinoši – jā, manis krāsotās dzijas ir dzīvas. Izstādē skan Ilgas Reiznieces kompozīcijas ieraksts divām koklēm, un mūzika ir domāta kā mirgojoša rasa pļavā. Mūziķis Māris Muktupāvels ir otrs koklētājs. Kompozīcija ir speciāli radīta kā rāms, apcerīgs fons redzamajiem darbiem.

Ko māksliniece Iveta Vecenāne iemāca, rosina savu gobelēnu skatītājiem ne tikai Latvijā, bet plašajā pasaulē – Somijā, Romā, Ķīnā …Te varētu izaust pasaules karti, un ar dzintariem iezīmēt vietas, kur Ivetas Vecenānes darbi stāsta par Latviju. Šo dzintara diega valodas tehniku pirms gadiem Iveta ieauda gobelēnu stāstos.

Ko Iveta māca mums? Te es atbildu viņas vārdiem: Dzīvot skaisti, izdzīvot dzīvi, priecāties par Dieva radītu dizainu.

 

Ilga Reiziniece un Iveta Vecenāne