Jaunā Gaita nr. 322. rudens 2025

Atis Rozentāls

 

Teātra nospiedums grāmatas lappusēs

Jaunākās grāmatas par latviešu teātra vēsturi

 

Veidi, kā stāstīt par teātri, ir visdažādākie. Šo vienkāršo patiesību mums atgādina Latvijas grāmatu apgādes un izdevniecības, kas ne gluži masveidīgi, tomēr samērā regulāri izdod grāmatas par aktieriem, retāk režisoriem. Neviena no pēdējā laikā izdotajām grāmatām nav pilnīgi klasiska monogrāfija – divām ir albuma iezīmes, divu pamatā ir intervijas, savukārt vienā gadījumā publicēts samērā sen tapis, bet līdz šim plašākam lokam nezināms atmiņu teksts.

Ārpus apskata paliek grāmatas ar vingrinājumiem aktiermeistarībā, piemēram, Annas Eižvertiņas Ceļš uz profesionālās aktiermeistarības pamatiem (Zinātne. 2025) vai Sarmītes Jēgeres Skatuves kustība (Avots, 2024). Tāpat ārpus šī raksta rāmjiem paliks Ritas Lūriņas darbs Dejot (Zinātne, 2024), kam autore devusi apzīmējumu „biogrāfiski pastāstiņi ar vingrinājumiem” un Zanes Daudziņas ārkārtīgi veiksmīgais dižpārdoklis Bērnudienas Komunālijā (Zvaigzne ABC, 2024), kas skar autores parsonības veidošanos bērnībā, bet nerunā par viņas profesionālo darbību.

 

Grūti savākt kopā

Lenvijas Sīles kā teātrim veltītu interviju krājumu autores rokraksts jau pazīstams no grāmatas Dailes teātra sestā studija. Paralēlā pagātne (Zvaigzne ABC, 2012). Tagad, kursabiedrenes Maijas Eglītes mudināta, viņa apkopojusi intervijas ar Jaunatnes teātra pirmās studijas absolventiem. Abu grāmatu kopīgā iezīme ir tā, ka tajā ir maz veiksmes stāstu, lai gan iemesli ir atšķirīgi – Dailes teātrī tika būtiski samazināta trupa, bet teātris pastāv joprojām, kamēr Jaunatnes teātri savulaik slēdza ar kultūras ministra Raimonda Paula rīkojumu. Daudz mierīgākā intonācijā nekā Maskavā krievu valodā izdotajā grāmatā Kā aizvērās priekškars par Jaunatnes teātri un tā slēgšanu ar L. Sīli runā arī teātra bijušais vadītājs Ādolfs Šapiro, kurš daudzu aktieru atmiņā parādās nevis kā talanta rosinātājs, bet drīzāk baiļu izraisītājs. Aktieriem ne pārāk saulainas atmiņas ir par pašu studiju procesu un arī, analizējot vēlāko gadu notikumus teātrī, īpaši Atmodas laikā, visai tieši atklājas teātra trupas iekšējās pretrunas. Tiktāl ieceres līmenī grāmata ir vērtīga un ar potenciālu. Tomēr rodas iespaids, ka ne visi projektā iesaistītie ir paveikuši visu, ko būtu varējuši.

Atsevišķa pētījuma vērta būtu atšķirīgā pieeja, ar kādu Lenvija Sīle intervē katru sarunas biedru, kā arī teksta gala varianta izstrādes principi. Dažos gadījumos saruna šķiet saglabāta maksimāli precīzi, citos tā acīmredzami īsināta un koncentrēta, ieviešot iestarpinājumus ar sarunas pārstāstu. Tas ir ļoti liels un brīžiem pretrunīgs informācijas apjoms, un šķiet ka tā labāk uztverama varētu būt Jaunatnes teātra laikabiedriem. Dažās intervijās autore kapitulē sarunas biedra juceklīguma priekšā, un šādu tekstu ir sarežģīti lasīt, citi rada iespaidu, ka atbildes sniegtas rakstveidā, jo pie daudziem Ārijas Liepiņas-Stūrnieces minētajiem uzvārdiem ir tikai iniciālis, nevis pilns vārds, kā runātā tekstā nemēdz būt. Sīli pašu interesē garīgi meklējumi un viņa uz atklāsmēm šajā virzienā virza arī savus kursabiedrus, atklājot visai neparastu ainu, jo vairākiem kolēģiem šie meklējumi ir neikdienišķi. Taču lielākā bēda ir samērā iespaidīgais kļūdu skaits, turklāt grāmatai ir ne tikai redaktore, bet arī trīs (!) korektores, kuras acīmredzot savā starpā ir nepietiekami konsultējušās. Piemēram, runas pedagoģe Dzintra Mendziņa vairākkārt pārvēršas par Medziņu, mākslas zinātniece Aija Nodieva nosaukta par Ainu, Oļģertam Kroderam kļūdaini piedēvēts Valmieras teātra galvenā režisora amats, parādās neeksistējošs nosaukums „Liepājas Drāmas teātris” utt. Ja autores gadījumā to var skaidrot ar nogurumu (grāmatai ir 704 lpp.), tad, cik saprotams no pateicību sadaļas, pieredzējusī redaktore Zaiga Lasenberga strādājusi, cīnoties ar veselības problēmām. Taču tad paliek jautājums, vai tomēr apgādam nebija pienākums nomainīt redaktori. Nav atrisinātas arī šādiem krājumiem tipiska problēma ar informācijas atkārtošanos, ne vienmēr arī tiek labotas sarunas biedru pieļautās faktu kļūdas (Rūdolfs Plēpis domā, ka Visvalža ielā „laikam” atrodas Rīgas Poļu vidusskola, taču tā ir Rīgas Ukraiņu vidusskola). Tādējādi grāmata ir vērtīgs avots kā aktieru personību atklājēja, bet nākotnes pētniekiem, šo avotu izmantojot, faktus gan vajadzētu pārbaudīt.

 

Arī par teātri

Sarunas forma izvēlēta arī Laura Gundara grāmatai Piga kabatā. Vara Braslas laiks (Dienas Grāmata, 2025). Salīdzinot ar izvērstajām pasāžām par filmām, arī tām, kur Varis Brasla nebija režisors – inscenētājs, atvēlētais lappušu skaits par samērā daudzajiem darbiem un iestudējumiem Valmieras Drāmas teātrī ir ļoti neliels. „Neesmu un nebiju piemērots teātra vadītājam,” viņš paškritiski saka. Tomēr žēl, ka Vara Braslas Valmieras posms palicis bez detalizēta izvērtējuma. Ka tāds varētu tapt, liecina tas, cik labprāt režisors ļāvās plašākai sarunai ar mani par melodrāmas žanru teātrī, ko 2020. gadā publicēja žurnāls Teātra Vēstnesis. Taču kopumā grāmata sniedz labu Vara Braslas personības un daiļrades raksturojumu.

Unikālu atradumu grāmatas formā 2025. gadā izdevis apgāds „Jumava” – tās ir aktiera Ēvalda Valtera atmiņas. Kā jau noprotams no nosaukuma, Rusiāde. Manas skatuves un kara gaitas sastāv no divām daļām. Ar Inta Baltarāja vārdu sarakstītā, okupācijas laikā slepus no Latvijas izvestā un Zviedrijā publicētā poēma Rusiāde Latvijā iznāca Atmodas laikā, tagad piedzīvo atkārtotu iznācienu pie lasītājiem. Joprojām ir grūti to vērtēt dzejas kategorijās, izvēlētā forma ir brīžiem diezgan robusta, taču svarīgākā bija liecība par okupāciju, un šo funkciju Rusiāde veica. Ēvalds Valtera piemiņas istabas glabātāja Aina Sļisarenko raksta, ka atradusi nekad nepublicētas, ar rakstāmmašīnu rakstītas aktiera atmiņas un, konsultējoties ar Ēvalda Valtera dēlu Raitu, nolemts tās publicēt.

Valtera atmiņas, šķiet, nav rakstītas publicēšanai padomju apstākļos, jo tās ir brīžiem samērā brīvdomīgas, lai arī vienlaikus tomēr pietiekami piesardzīgas. Autors atceras gan strēlnieka gaitas, kad datējams arī viņa aktiera gaitu sākums, un interesanti ir tas, ka Valters atzīst, ka īstais Jukuma Vācieša sprediķis Piņķu baznīcā bijis daudz lietišķāks un vienkāršāks nekā vēlāk attēlots Aleksandra Čaka „Mūžības skartajos”. Autors iezīmē vēlāko ceļu teātrī, interesi par režiju, tad atteikšanos no tās, darbu dažādos Latvijas teātros, ieskicē arī savu attieksmi pret Dailes teātra dažādiem posmiem. Grāmatā svarīga ir pašrefleksija par to, kas Valteru ir interesējis teātrī, ko viņš ir tiecies sasniegt un kā tas ir izdevies. No šāda viedokļa grāmata ir vērtīgs pienesums, lai arī ideālā variantā tai būtu pievienojams kāda teātra vēsturnieka pēcvārds.

 

 Atšķirīgi albumi

Divas grāmatas par teātri veidotas albuma formā, taču tās pēc saviem principiem ir atšķirīgas. Gunas Bīriņas Ansis Rūtentāls. Ceļojums („Neputns”, 2025) ir reprezentabls, poligrāfiski nevainojams un salīdzinoši dārgs izdevums, kas teksta un attēlu mijiedarbībā sniedz priekšstatu par kustību režisora Anša Rūtentāla darbību ar uzsvaru uz viņa Kustību teātra izrādēm, salīdzinoši mazāk pieminot kustību režisora darbu profesionālajā teātrī. Edītes Tišheizeres priekšvārds iezīmē laikmeta kontekstu, bet grāmata kopumā rāda gan radošo darbību, gan tās ierobežojumiem padomju apstākļos, kad pantomīma un kustību teātris varēja pretendēt tikai uz amatieru statusu. Grāmata sniedz arī visai skaidru priekšstatu, ar ko Rūtentāla „kustoņi”, kā viņa teātra dalībniekus sauca, atšķiras no Rīgas pantomīmas mīmiem un Roberta Ligera izrādēm šajā kolektīvā. Attēlu bagātības apstākļos daļa no tiem ir neliela formāta un bieži vien sniedz nevis objektīvu priekšstatu par izrādi (respektīvi, ko tajā var redzēt), bet gan autonomu versiju par to, tverot mirkļus kustībā. Šī grāmata apvieno gan laikabiedru redzējumu, gan paša Rūtentāla pierakstīto par viņa izvēlēto mākslas ceļu.

Ievērojot albuma principu, atšķirīga pieeja bijusi Ievai Strukai, veidojot grāmatu Kafija un cigaretes. Astrīda („Latvijas Mediji”, 2025). Nacionālā teātra aktrises Astrīdas Kairišas popularitāte joprojām ir visnotaļ augstā punktā, un grāmata ir labi pieprasīta veikalos. Šinī gadījumā teksts ir pieskaņots iepriekš atlasītiem fotoattēliem, apvienojot ainas no izrādēm ar privātām fotogrāfijām un attiecīgi – no attēla uz attēlu – strukturējot arī vēstījumu. Diskutablākā no formas viedokļa ir autores vēlme, lai lapas no grāmatas būtu izplēšamas, salīdzinot drukāto izdevumu ar aktiera gaistošo mūžu, tādējādi teksts, kas attiecas uz fotogrāfiju, atrodas tai otrā pusē, nevis blakus. Vienlaikus šāda albuma pieeja ļauj autorei nesekot aktrises gaitām skrupulozā secībā, bet gan apzināti fragmentēti, no spilgta momenta uz citu spilgtu momentu. Risks ir tajā, ka attēli šķietami sāk dominēt, padarot tekstu par komentāru tiem, vienlaikus jāatceras, ka autore jau ir tā, kas šos attēlus atlasa, līdz ar to viņa tomēr nosaka saturu. Vēl viens apzināts autores solis ir maksimāli godīgs, lai arī brīžiem subjektīvs skatījums uz Kairišu nevis tikai kā aktrisi, bet arī sievieti, sievu un māti. Ievai Strukai ir bijis svarīgi gaisināt pārāk jūsmīgus mītus un priekšstatus, atgādinot, ka reālais cilvēks nav viņa lomu atspulgs, un nosaukums „Kafija un cigaretes” zināmā mērā ir apzināta konfrontācija ar idealizētu priekšstatu par aktrisi. Tā ir talantīgi uzrakstīta versija par izcilu teātra un kino aktrisi, kas neizslēdz arī alternatīvu skatījumu kaut kad nākotnē.

Katra grāmata par teātri ir būtiska, jo to nemaz nav pārlieku daudz, un nav daudz autoru, kas, pirmkārt, būtu gatavi šādam uzdevumam pieķerties, un otrkārt, spētu to paveikt pārliecinošā līmenī. Aktieru un režisoru saraksts, par kuriem būtu vērts rakstīt grāmatas, ir visnotaļ garš. Jācer, ka vismaz līdzšinējā dinamikā izdevēju interese par teātra iemūžināšanu grāmatu formātā turpināsies.