|
Anda Līce
Klātbūtne
* * *
Lūgšana – dienas enkurs,
izmests no paša rīta,
kaut jūrā neviena viļņa,
tikai pār ūdeņiem trīsas.
Var doties savās gaitās
un nepētīt laika ziņas,
ja tev ir tavu soļu Skaitītājs.
* * *
Dzejoļi ir kā dūmi,
cik ar degunu notveru,
tik viņu manī paliek.
Pa namdurvīm izejot,
es turu degunu pa vējam,
lai vēlāk nav jāplēš mati –
atkal nokavēju.
* * *
Jau meijas vīst,
bet diena šaubās,
stāvēt uz vietas vai raukties.
Es ienirstu pojeņu ceros
un sensenās atcerēs,
kur viss ir reiz bijis dzīvs
un pārtaps sapnī,
kas atkal kādam būs rīt.
* * *
Saule uzkāpj gada augstākajā punktā,
un viņa to zina, mēs – arī, tāpēc svinam.
Kur tevi šobrīd pārsteidz tavs kāpiens,
kādā godināšanas rituālā, kad citi drošina –
ātrāk, augstāk un tālāk?
* * *
Kāda svētīga metafora –
saule aizgrimst aiz apvāršņa,
bet nezini, vai parādīsies rīt.
Dodies droši pie miera,
sapņiem vislabākais lidlauks –
no grumbām izlīdzināta piere.
* * *
Aromterapijas īsais kurss –
pamostoties pusnaktī,
jaunā ozola vainagā,
sajust jasmīnu vītuma tvanu
tuvējā gunskura reibīgos dūmus,
un ar sen aizmirstu laimes sajūtu
atkal grimt miega dūnās.
* * *
Katra diena kā septiņu zāļu tēja,
var katrs sev saplūkt
Trejseptiņu krāsu un smaržu pušķi
un ļaut arī pašam saplaukt tā,
ka brīnies par tik lielu brīvību,
ka sevi vairs nepazīsti.
* * *
Domāt dziļi, lai atbalsojas
kā tukšā katedrālē stāvot.
Kad visur ir būts, tikai ne šeit,
kāds tevi aiz rokas paņem,
un vairs nekur citur nav jābūt.
* * *
Kur tagad viņi,
ar kuriem sākumos
pie dzīves dzīru galdiem
ir gavilēts un skumts,
kur šķita viss tik drošs
kā jaunas mājas jumts?
Kur tagad viņi šai vakarā,
kad nakts pavisam īsa,
kad diena pāriet jaunā gaismā,
un abas šķir vien šaura tumsas plaisa?
* * *
Viss noskalots pēc neskaitāmiem lietiem,
un daudziem atkal būtu gana vietas,
bet ļaužu nav, ir alās salīduši,
sēž augstos kokos, vējus vēro,
vai vēl kaut kas šeit būtu neizsērots?
Var sākt no gala tā kā Noass sāka
ja vien zinātu, kur galam sākums…
* * *
Kāda neizravējama dziņa.
liek sievietei mūžam gaidīt
eglīti pirmo,
vakara pasaciņu,
pirmo mīlestību,
pēc tam nākamo
varbūt pat īsto,
pirmo pazīmi –
dzīvība aizmetusies,
pirmo satikšanos ar bērnu,
viņa pirmo skolas dienu,
pirmo vientulību pēc pēdējās
pirmo mazbērnu
un pirmo svešatnes brīdi,
pirmo tikšanos beidzot ar sevi,
un, ja vēl pietiks laika –
brīnīšanos par to,
cik liktenis bijis devīgs.
* * *
Čellistam uz pieres sviedri,
kas tik līdzīgi rasai.
Esmu dzīvojusi. Un tieši tāpēc
neko citu nevajag Dievam prasīt.
Esmu dzīvojusi. Tāpēc paldies
un, kamēr no koka raisīsies lapa,
sviedri un rasa nožūs.
* * *
Seklumā jēgas nav,
bet dziļumos grūti meklēt,
ja par tiem nerunā.
Visās peļķēs vairojas,
priecīgi ūdensmērītāji
un nesaslapina pat kājas.
* * *
Orķestris attālinās,
daži instrumenti apklust –
svētki turpinās uz iekšu,
jo vasarai pilnas riekšavas –
tikko dzirdami ziedkausi šķind,
sudrabaini dzindzina zvaniņi.
ap kājām apvijas madaras.
Nevajag brist un bradāt –
Svētki turpinās. Arī šajā gadā.
* * *
Dārzs priecājas par manu atgriešanos,
tik kupliem ziediem virza šogad zied.
līp tītenis pie pirkstiem, nātre apdedzina –
vai tu mūs atceries, vai mūsu vārdus zini?
Pa zilbēm izrunāju tos un ieklausos,
un aizmirstu, ka biju kādreiz projām.
* * *
Ir katram kāds nedzīstošs pušums,
ko negribas pasaulei rādīt,
jo netrūkst to, kas iekaisa sāli
un allaž par sāpēm gādā.
Bet pasaule turas uz smaida,
kas nav ne sverams, nedz mērāms,
kas bijis pirms laika gala
un paliks pēc mūsu ēras.
2025. gads |
