Jaunā Gaita nr. 322. rudens 2025
Agnija Lesničenoka
Jaunajai Gaitai 70
Ieskats Latvijas Nacionālā arhīva dokumentos
Šoruden aprit 70 gadi kopš iznāca žurnāla Jaunā Gaita pirmais numurs. Šis kultūras, literatūras un sabiedriskās domas izdevums aizsāka nozīmīgu lappusi latviešu trimdas periodikā. Jaunā Gaita kalpoja ne vien latviešu sabiedrībai, bet arī dokumentēja laikmeta idejisko telpu – atspoguļojot domas attīstību, kultūras un politiskos procesus un talantīgas personības. Atšķirībā no citiem periodiskajiem izdevumiem, tajā valdīja pilnīga domu brīvība, kā arī centieni uzturēt saikni ar Latviju padomju varas apstākļos.
Latvijas Nacionālā arhīva dokumenti sniedz unikālu iespēju ieskatīties žurnāla veidošanas aizkulisēs. Tolaik šie dokumenti varbūt šķita kā tikai ikdienišķa redakcionālā darba daļa, taču šodien tās ir liecības par ideāliem, kompromisiem, radošu neatlaidību un ikdienas izaicinājumiem ar kuriem saskārās žurnāla veidotāji. Dokumentos fiksētās liecības papildina arī saruna ar žurnāla izveidotāju Valteru Nollendorfu, viesojoties viņa vasaras mājā Inčukalnā, skaistā meža ielokā. Savā cienījamajā vecumā viņš ar pārsteidzošu skaidrību un detaļu precizitāti atminējās Jaunās Gaitas pirmsākumus.
 Žurnāla Jaunā Gaita izveidotājs un pirmais redaktors Valters Nollendorfs (1931), 20. gs. 80. gadi. Redaktora amatā 1955.-1956; 1957-1960. Avots: Latvijas Nacionālais arhīvs. |
No „vākiem bez žurnāla”
Žurnāla Jaunā Gaita pirmais numurs tika iespiests 1955. gada septembra sākumā Linkolnā un oficiāli prezentēts dažas dienas vēlāk Amerikas latviešu jaunatnes apvienības (ALJA) kongresā Klīvlandē. Tā tapšanas pirmsākumi saistāmi ar Valtera Nollendorfa un Aivara Ruņģa liktenīgo tikšanos ALJA kongresā Indianapolē 1954. gada novembrī – notikumu, kas kļuva par pamatu gan viņu draudzībai, gan kopīgam redzējumam par jauniešu lomu trimdas sabiedriskās domas attīstībā. Pats Valters par žurnāla dibināšanas apstākļiem atminējās:
„Austrumkrastā ALJA bija dabūjusi līdzekļus no ALA, vēlāk izrādījās, ka tie līdzekļi ALA bija nākuši no Centrālās izlūkošanas pārvaldes, kura lielā mērā atbalstīja trimdas pretkomunistiskās organizācijas. Tika izveidota intelektuāļu grupiņa, kura izdeva žurnālu Raksti. Gunārs Šmits, toreizējais Rakstu redaktors, ziņoja par žurnālu ALJA. Viņš vicināja, man liekas, 13. numura vākus un teica: '. . .te mums ir tas žurnāls. Tas ir jaunākais žurnāls’, un man liekas, ka es biju tas, kas pacēla balsi un prasīja: ‘nu, kur tad ir tas žurnāls?’. Viņš atzinās, ka esot tikai vāki un ka žurnāla neesot. Problēma bija, ko tad darīt ar šiem Rakstiem. Jaunajā ALJA valdē bija Aivars Ruņģis, es, Valdis Muižnieks, par priekšsēdētāju ievēlēja Konstantīnu Sventecki. Mēs tikāmies un runājāmies stundām ilgi un lēmām, ko darīt. Mūsu lēmums bija griezties pie Gunāra Šmita pārņemt žurnālu. Tur bija grūtības, un mēs nozīmējām komisiju. Bija jāierodas pie Šmita un no viņa jādabū materiāls. Viņš bija atteicies tos nodot. Tagad valdei ir vēl lielāka dilemma, vai vienkārši turpināt Rakstus uz savu roku, vai arī izdot žurnālu ar citu nosaukumu, jaunās valdes iniciētu. 1955. gada aprīlī mums jāsāk jauns žurnāls. Un man saka: ‘Valter, tu to dari!’ Un Valters, protams, arī uzņēmās to darīt. Bet Valteram gandrīz nav nekādas pieredzes plašākajā sabiedrībā vai jauno rakstnieku vidū. Izņemot tos, kurus pats biju saticis. Un viens no galvenajiem bija Olafs Stumbrs. Ar Olafu Stumbru mēs 1950. gada maijā bijām kopā uz kuģa, kas veda mūs uz Ņujorku. Tātad, es Olafu jau pazinu. Un Olafs bija viens no pirmajiem, kas man atsaucās.”
Valteram 1955. gadā bija 24 gadi, 1949. gadā beidzis Grēvenes latviešu ģimnāziju, Nebraskas Universitātē ieguvis bakalaura grādu pedagoģijā un valodās (specializējoties vācu un angļu valodā), bet 1955. gadā – maģistra grādu. Tā kā Valteram bija pilnvērtīga latviešu vidusskolas izglītība un padziļināta izglītība filoloģijā, tas devis zināmu aizmuguri latviešu literatūrā, valodā un rakstu darbos. Savukārt Aivaram Ruņģim bija pieredze, kuras nebija pārējiem. Viņš bija ļoti daudzpusīgs un liels balsts žurnāla tapšanā – viņš bija ne tikai talantīgs rakstnieks, bet arī grafiķis, zīmētājs, komunikātors ar autoriem un sagādāja zināmu skaitu rakstu.
Steigšus bija jāķeras pie darba, tostarp, jāizdomā žurnāla jaunais nosaukums. Valters atminas:
„Aprīlis. Mūsu kongress ir norunāts septembra sākumā, kad Amerikā ir tā sauktā Darba diena. Pirmā pirmdiena septembrī. Tātad, sākam no aprīļa, četri, augstākais pieci mēneši. Nosaukuma nav. Es izsūtu vēstules jaunatnes pulciņiem utt. Vajag jaunajam žurnālam nosaukumu. Klusums. Jauno Gaitu es izzīdu no īkšķa. Protams, bija visādi iebildumi, arī bija mazliet jāpacīnās, lai ar to varētu sadzīvot. Man ienāca prātā Jaunā Gaita, un atklāti sakot, tad kad radās nosaukums jaungaitnieki kā apzīmējums, tad tā lieta bija notikusi, un neviens vairs par to nebrīnījās.”
Visus, īpaši Valteru, māca lielas šaubas, vai būs pietiekami daudz rakstu un materiālu, lai rudenī varētu godīgi teikt, ka žurnāls ir, ne tikai vāki. Taču Aivars Ruņģis bijis tas dzinējspēks, kas uzturējis pārliecību, ka žurnāls būs. Rezultātā jau augusta vidū žurnāls ieguva savas aprises. Vāku izstrādei izdevās piesaistīt topošo arhitektu Aivaru Roni no Linkolnas. Tikai pāris dienas pirms ALJA kongresa Valters sēdējis Augstuma ģimenes spiestuvē Linkolnā Nebraskā pie modernajām iekārtām, kas pavairoja žurnālu. Vakarā, pirms visi braukuši uz kongresu Klīvlandē, žurnāls vēl ticis brošēts.
„Mums bija čupa žurnālu un mēs braucām. Tas bija diezgan tāls brauciens, tas principā ir divu dienu brauciens, bet nu mēs mēģinājām tikt turp, noguruši. Kongresa dienā man kā ALJA apgāda nozares vadītājam bija jādod ziņojums. Es drusku pajokojos un teicu, ka mēs esam strādājuši pie jauna žurnāla, ir bijušas ļoti lielas grūtības, jo iepriekšējo žurnālu Raksti atteicās nodot iepriekšējais redaktors, un mēs nolēmām, ka valde veido jaunu žurnālu un šeit ir šī žurnāla vāki. 'Ooo!' Un tajā brīdī nāk mūsu cilvēki pa koridoru un izdala šo žurnālu gatavu. Tas bija tāds jociņš, bet liels prieks par pirmo žurnālu. Un tagad es domāju, 70 gadi…”
1956. gadā žurnālu uz vienu gadu pārņēma Aivars Ruņģis. Žurnāls jau bija ieguvis savu seju un nostabilizējies. Arī materiāli kļuva vairāk un žurnāls sāka iznākt sešas reizes gadā. Līdz 1958. gadam žurnāls iznāca ALJA paspārnē, pēc tam, līdz ar žurnāla nodošanu Laimonim Zandbergam, kurš bija Jaunās Gaitas redaktors no 1960. līdz 1997. gadam, tas pārgāja Jaunatnes apgāda „Ceļinieks” gādībā Kanādā. Līdz 2017. gadam to vadīja starptautiski pazīstamais zinātnieks Padomju Savienības literārajā politikā un literatūrā, speciālists Baltijas tautu literatūrā Rolfs Ekmanis. Kopš 2017. gada to turpina izdot viņa palīgredaktors Juris Žagariņš, taču no 2023. gada pavasara vienīgi e-formātā.
Žurnāla tapšanas pirmajos gados palīdzējuši daudzi. Piemēram, Lalita Muižniece, rakstot reportāžas par ALA darbu. Pirmo simts numuru satura rādītāju sastādījusi Sulamīte Ozoliņa, autoru manuskriptus pārrakstījusi Melita Lapiņa. Sevišķi daudz palīdzēja Gunārs Irbe, kurš pazīstams arī kā rakstnieks Andrejs Irbe. Viņš gādāja ļoti daudz materiālus no Stokholmas un pārējās Eiropas jaunajiem autoriem. Neviens no Jaunās Gaitas redakcijas un saimniecības darbiniekiem nesaņēma atlīdzību par savu darbu. Visi ieņēmumi aizgāja žurnāla izdošanai. Žurnāla lielākais izaicinājums gadu no gada bija naudas trūkums un cīņa ar pastāvīgi pieaugošām izmaksām. Katra numura izdošana bija arī tehnisks izaicinājums un no katras iesaistītās personas bija atkarīgs, cik laicīgi numurs tiks sagatavots. Lielākie laika kavēkļi – manuskriptu pārrakstīšana un darbs spiestuvē, mazie tehniskie darbi, piemēram, bilžu paraksti. Lai žurnāls kļūtu finansiāli neatkarīgs no ALJA un Amerikas Latviešu Apvienības (ALA), bija ļoti svarīgi izveidot starptautisku tīklu, kas šo žurnālu izplatītu un piesaistītu jaunus abonentus. Žurnāla redakcija piesaistīja tā sauktos Jaunās Gaitas brīvprātīgos pārstāvjus. Potenciālais pārstāvis mēdza pieteikties labprātīgi vai viņu izraudzīja žurnāla saimnieciskā daļa vai kāda cita organizācija. Žurnāla pārstāvju tīkls izveidojās Kanādā, ASV, Zviedrijā un Vācijā. Starp pārstāvjiem bijusi arī Vaira Vīķe-Freiberga.
Saturs un maksa par domu brīvību
Žurnāla sākotnējais mērķis bija pulcināt ap sevi jaunās paaudzes dzejniekus un literātus, taču jau pēc pirmajiem darbības gadiem žurnāls stipri pārveidojās un arvien vairāk virzījās uz kulturāli sabiedrisku un politisku saturu ar polemiku, pārdomu rakstiem, jautājumiem, kas skar jauno paaudzi. Tas kļuva par izdevumu, kas kalpoja visai latviešu sabiedrībai neatkarīgi no paaudzes, politiskās, reliģiskās vai cita veida pārliecības.1960. gada septembrī, redakcijai analizējot auditoriju, tika secināts, ka to visvairāk lasa augstskolu studenti un studijas beigušie, jaunatnes organizāciju aktīvākās personas, vecākās paaudzes sabiedriski, politiski un kultūras darbinieki visā pasaulē.
Pirmajās žurnāla iznākšanas desmitgadēs tā saturu veidoja četras galvenās sadaļas. 1. Domu apmaiņa un meklējumi – atšķirīgu uzskatu brīva izpausme, kas bieži iešķīlusi spraigas diskusijas. 2. Proza un dzeja – latviešu literatūras tradīciju turpinājums un jaunu ceļu meklējumi. 3. Māksla – jauno gleznotāju un grafiķu darbi. Jaunākie meklējumi un notikumi latviešu un cittautu mākslā. 4. Humors un satīra, kas reizēm lika dusmoties, bet vienmēr domāt. Jaunā Gaita vienmēr ir meklējusi jaunus garīgus apvāršņus, nebaidoties no jaunām idejām un neparastiem izteiksmes līdzekļiem, tāpēc žurnālam nekad nav trūcis aizstāvju un kritizētāju, mīlētāju un nīdēju. Žurnālam pārmesta arī kreisu ideju kultivēšana, pat trimdas ārdīšana. Tas bija vienīgais latviešu periodiskais izdevums pasaulē, kas apzināti centās būt centrs dažādu uzskatu izpausmei. Žurnāla redakcija nesekoja kādam noteiktam politiskam virzienam vai pārliecībai, bija pilnīgi neatkarīga un sekmēja dažādu uzskatu publicēšanu. Rakstu atlasē pastāvēja tikai divi kritēriji: darbu intelektuālā vai mākslinieciskā kvalitāte un darbos ietvertās informācijas faktuālais patiesīgums.
Pēcstaļina atkusnī radās iespēja piesardzīgi sākt dialogu starp trimdu un okupēto Latviju, ko iezīmēja Ojāra Vācieša dzejoļa „Pēc ilgas šķiršanās” publicēšana žurnāla 9. numurā 1957. gadā. Tas izraisīja asas diskusijas trimdas sabiedrībā un žurnāls tika bargi kritizēts gan kā pārāk politizēts, gan kā pārāk pielaidīgs. Tas apsūdzēts pat nodevībā pret tautas ideāliem. 1958. gadā turpināja nākt pārmetumi par sociāldemokrātisku un pat komunisma slavinošu saturu. 1958. gada 28. septembra redakcijas ziņojumā minēts: „Daži JG pārstāvji rakstījuši, ka neesot iespējams sekmīgi pārdot JG, jo lasītāji uzskatot tās noslieci par 'sociālistisku' vai pat 'komunistisku'.” Rezultātā redakcijai bieži nācies attaisnoties un sniegt skaidrojumus. Šie pārmetumi un negatīvie vērtējumi bieži mēdza balstīties uz nesaprastiem jokiem, atsevišķiem rakstiem, dažiem paragrāfiem vai pat teikumiem, aizmirstot visu labo un vērtīgo, ko sniedza žurnāls kopumā. Visvairāk redakcijai nācies uzklausīt pārmetumus par savu lasītāju iepazīstināšanu ar jaunajiem dzejniekiem padomju Latvijā. Taču ar šīm publikācijām žurnāla mērķis ir bijis ne tikai parādīt jaunos talantus Latvijā, bet arī uzskatāmi demonstrēt apspiestību, kādā komunisma režīms turēja literatūru un apspiestās jaunatnes īsto stāju un pretestību.
Viss nonācis tik tālu, ka ALA 7. kongresā 1958. gadā tika pieprasīta skaidrojuma sniegšana par Jaunās Gaitas saturu, īpaši kritizējot 15. numurā publicētos dzejoļus par Ļeņinu, kas tika uztverti kā komunistiskas propagandas elements. Vislielāko krīzi izraisīja publicētais darbs <Ķēves dēls Kurbads>. Valters atminas:
„Pirmo reizi ALA kongresā debatēja par ķēves dēlu Kurbadu, ko īstenībā neviens nebija lasījis un kur viens kongresa loceklis izsaucās 'Es to darbu neesmu lasījis, bet to vārdu gan!'.”
Un šis vārds bijis „padirsis” jeb „sēdeklis”. Rezultātā 1959. gada 25. aprīļa sēdē ALA valde kritizēja žurnālu kā neatbilstošu „latviešu kopējiem mērķiem un morālei”. Tā rezultātā ALA pārtrauca atbalstu žurnālam un tā izdevējam. Tika izvirzītas vairākas apsūdzības, tostarp par žurnāla saturu, redakcijas nacionālo nostāju un iespējamu komunistu ideju ietekmi. Par spīti tam, redakcija stingri turpināja pieturēties pie tā, ka nav jāizvairās no kontroversiāla rakstura rakstiem. Turpmākais darbs kļuva par smalku līdzsvaru starp brīvību un atbildību. Šajā jautājumā Valters atminas:
„Vecā paaudze uzskatīja, ka mums, jaunajai paaudzei, ir jādomā tāpat kā vecajai. Un ka komunisms ir briesmīgs, komunisms ir pārņēmis Latviju un jūs tur nebāziet savus degunus iekšā, tur viss ir slikti. Mēs varbūt nezinām šī jaunā dzejnieka biogrāfiju – viņš ir komunists vai nē, bet mums kā brīvam cilvēkam ir tiesības ir izvēlēties un teikt, ka mēs šajā dzejolī saskatām kaut ko, kas mums ir tuvs. 14. numurā publicējām Ingvara Kalniņa rakstu ‘Domas par valsti’. Ingvars Kalniņš bija Bruno Kalniņa dēls. Toreiz zināmās aprindās pat sociālisti neskaitījās, mums pārmeta un mūs boikotēja Indianapoles ALJA pulciņš. Mums sākās diezgan lielas iekšējas un ārējas debates, tieši par to, kādā ceļā dodas jaunā paaudze. Jaunā paaudze sāka domāt pati par sevi. Kad mani ievēlēja par jaunatnes apvienības priekšsēdi, mani aicināja teikt uzrunu ALA kongresā 1957. gadā. Es tur uzdrošinājos teikt, ka mēs, jaunā paaudze, domāsim savu domu, mēs būsim nacionāli patriotiski, bet ka mēs arī savā veidā esam gatavi kļūdīties un atzīt savas kļūdas. Un tad viens no kongresa delegātiem diezgan skaļi paskaidroja, ka tādiem jauniem cilvēkiem žagarus vajagot. Veidojās paaudžu plaisa. Tā bija normāla attīstība, attīstoties arī komunismam pēc Staļina nāves. Vecā paaudze vēl turējās pie vecā stereotipa, ka komunisms ir negrozāms un ka tur nekādi dialogi nav iespējami. No vienas puses trimdā veidojās jauna paaudze ar drusku citādu attieksmi pret Latviju un no otras puses Latvijā veidojās jauna paaudze, kura vairs nedomāja tā, kā vecākā paaudze. Respektīvi, sākās paradigmu maiņa un to sākumi jau bija manāmi Jaunajā Gaitā – mēs nenorobežojāmies no tā, bet mēs sekojām līdzi tam, kas notiek Latvijā. Un, ja mēs konstatējām, ka tur ir zināmas pārmaiņas notikušas un ka tur nāk jauni dzejnieki, kuri vairs neraksta socreālisma garā, tad tur ir vērts ieskatīties. Un vēl viens liels novērojums, 50., 60. gados mans un visas jaunās paaudzes vispārīgs uzskats bija, ka latviešu tauta pastāvēs, Latvija pastāvēs tikai Latvijā un ne trimdā, un, ka mums ir jāvelta liela uzmanība tieši tam, kāds ir latviešu tautas stāvoklis komunisma apstākļos Latvijā. Un 60. gados arī Latvijā, piemēram, sāka rakstīt par to, ka demogrāfiskā situācija ir ļoti slikta, ka nedzimt pietiekoši daudz latviešu – parādījās ļoti daudz dzejoļu par stārķu un dzīvības tēmu.”
Jautājot, vai Valters atceras kādu zīmīgu gadījumu, kad nācies cenzēt vai atteikt publicēt kādus darbus, viņš atbildēja:
„Tāda cenzūra nepastāvēja. Mēs bijām demokrātiski un nesvītrojām kaut ko, kas nebūtu vēlams. Mēs pastāvīgi atsaucāmies uz Ruso: ‘Es varu nepievienoties taviem vārdiem, bet es pastāvēšu uz to, ka tev ir tiesības tos izteikt’. Tas ir mūsu runas brīvības princips, un mēs pastāvējām uz to. Vecākā paaudze domāja to, ka mums zināmas lietas nebūtu jāpublicē, bet mēs tās tomēr publicējām. Mēs uzskatījām, ka mums interesē, kas notiek Latvijā. Un tajā laikā jau varēja pasūtīt visu presi no Latvijas. ALA tajā pašā memorandā par to, ka mēs neatbilstam latviešu uzskatiem un morālei, apgalvoja, ka viņi mums vairs nemaksās līdzekļus, ko viņi nebija jau gadiem ilgi maksājuši. Un tieši tāpēc, ka mums bija šī bāze un mums nāca atbalstītāji, mēs varējām pastāvēt un žurnāls nenogāja dibenā. Kaut arī, godīgi sakot, bija ļoti grūti un bija nepatīkamas lietas. Mani diezgan bieži citēja, ka es esmu sarkans.”
Žurnāla Jaunā Gaita autoru vakars Klīvlandē ASV (1962.01.V).
Pirmā rindā no kreisās: Foto: R. Upe. Avots: Latvijas Nacionālais arhīvs. |
Ārpus žurnāla aktivitātes
Lai popularizētu žurnālu, jaunos autorus un piesaistītu papildus līdzekļus žurnāla pastāvēšanai, tika realizētas dažādas iniciatīvas un pasākumi arī ārpus redakcijas ikdienas darba. 1959. gadā tika dibināts Jaunās Gaitas Draugu klubs ar mērķi materiāli un morāli sekmēt žurnāla pastāvēšanu un augšanu, savā vidē vienojot un uzturot intelektuāļus trijos pasaules kontinentos. Tā biedri piedalījās dažādās organizācijās un rīkoja sarīkojumus – Piecīšu koncertus, dziesmu spēli Koklētājs, kultūras svētkus „Nākotne 70” un daudzus citus. 1974. un 1976. gadā klubs pirmoreiz rīkoja Latvijas filmu izrādes, daļu no atlikuma ziedodams žurnālam, daļu maksādams kā toreiz tradicionālo „nodokli” Latviešu Nacionālās Apvienības Kanādā izglītības darba atbalstam. Taču filmu izrādīšana atkal nesa jaunas problēmas – kluba virzienā sāka nākt pārmetumi, ka tas sadarbojas ar komunistiem un Maskavas radīto Kultūras sakaru komiteju Rīgā. Par spīti dažādiem pārmetumiem, klubs turpināja aktīvu rosību – drukāja apkārtrakstus, rīkoja filmu izrādes, Imanta Ziedoņa viesošanos Toronto un citus pasākumus. Vēlāk kluba biedri Edīte un Vilnis Āpšes, Anita un Guntis Liepiņi, Velta Toma, Ināra un Uldis Matīsi un Roberts Freimuts pie Ontario provinces valdības 1978. gada 8. martā reģistrēja jaunu bezpeļņas organizāciju „Dardedze”, kas ikgadu vairākkārt rakstīja oficiālās ielūgumu vēstules, nomāja telpas, pārdeva biļetes un sagādāja naktsmājas viesiem no Latvijas.
Žurnāla redakcija organizēja arī ceļojošās izstādes, kuru izveidei tika lūgts latviešu māksliniekiem ziedot savus darbus. Izstāžu mērķis bija piesaistīt papildu līdzekļus, lai žurnāls varētu regulāri iznākt ar bagātīgu saturu un kvalitatīvu vizuālo noformējumu, vienlaikus veltot ievērojamu vietu mākslai. Savukārt latviešu sabiedrībai šīs izstādes sniedza iespēju iepazīties ar dažādos kontinentos dzīvojošo latviešu mākslinieku darbiem un aktuālajiem mākslas virzieniem, kā arī redzēt plašu latviešu mākslas pārskatu vienkopus.
Redakcija mēdza rīkot dažādus literārus vakarus, simpozijus, dzejas un prozas lasījumus, kas bija veltīti žurnāla autoriem un žurnāla popularizēšanai. Zīmīgs jaungaitnieku dzejas izpausmes veids bija tieši „literārie kokteiļi” – raibi sarīkojumi ar dzeju, prozu, farsu. Šādi sarīkojumi notikuši Stokholmā, Sidnejā, Londonā un citur. Pirmais „kokteilis” notika Toronto 1961. gadā ar Marisu Vētru kā asprātīgu vadītāju un autoru raksturotāju.
Pie Jaunās Gaitas pastāvēja arī Jāņa Jaunsudrabiņa prozas balvas fonds, kura mērķis bija veicināt izcilu prozas darbu rašanos. Ik pārgadus fonds piešķīra $500 līdz $1000 balvu labākajai prozas grāmatai vai Jaunajā Gaitā publicētam darbam. Fonds tika veidots no ziedojumiem. Pirmais zīmīgais notikums fonda vēsturē bija rakstnieka Kārļa Zvejnieka simts dolāru ziedojums. Viņa vēstules un ziedojuma ierosināta dzejniece Velta Toma 1962. gada 12. augustā „Ceļinieka apgāda” sēdē Toronto ierosināja Jaunās Gaitas redaktoram Laimonim Zandbergam dibināt Jāņa Jaunsudrabiņa Prozas Balvas fondu kā atsevišķu iestādījumu pie žurnāla. 1962. gada 13. augustā, klātesot Jānim Bieriņam, Andrejam Irbem, Tālivaldim Ķiķaukam, Guntim Liepiņam, Valteram Nollendorfam, Andrejam Oltem, Andrim Priedītim, Brunim Rubesam, Veltai Tomai, Pāvilam Vasariņam un Laimonim Zandbergam, tika pārrunāta jaunā pasākuma iedzīvināšana, uzdodot Veltai Tomai rakstiski lūgt nule smagi slimā Jāņa Jaunsudrabiņa piekrišanu. Jānis Jaunsudrabiņš atbildējis: „piekrītu visiem priekšlikumiem!”.
Tilts starp paaudzēm
Jaunā Gaita nenoliedzami kļuva par vienu no nozīmīgākajiem kultūras balstiem latviešu trimdā, stiprinot latviešu literatūras, mākslas un intelektuālās domas nepārtrauktību ārpus dzimtenes. Tā veicināja kritisku domāšanu, veidoja saikni starp dažādām paaudžu un kontinentu latviešu kopienām. Taujājot pašam Valteram par Jaunās Gaitas devumu, viņš atzina:
„Gribas citēt Gētes vārdus ‘Tu tik viegli izrunā tik lielu vārdu’. Liels jautājums. Noteikti būtu radies kaut kas cits, ja nebūtu radusies Jaunā Gaita. No otras puses, varbūt mana personība un stūrgalvība. Aivars Ruņģis kādreiz teica: ‘Tu Valter esi vispār netipisks latvietis. Latvietis vai nu lokas vai lūzt. Bet tu stāvi kā betona stabs un ej savu ceļu!’ Jaunā paaudze grib domāt savu domu. Jo tā paaudze, par ko es runāju, ir tā paaudze, ko skaitu no 20. līdz 40. gadam – neatkarīgās Latvijas paaudze, kas bija uzaugusi neatkarīgā, autokrātiskā Latvijā un kura trimdā iepazinās ar demokrātiju. Jāievēro, ka daudzi trimdas vadītāji bija tie, kas bija Ulmaņa laikā bijuši vadošajās elitēs un kurus neizsūtīja, un kuri pašpārvaldes kontekstā drusku sadarbojās ar vāciešiem un kuriem deva zināmas priekšrocības izceļot uz Vāciju. Un tie nonāca trimdā vadošos posteņos. Savā ziņā, tāpēc, ka viņi bija vadošos posteņos, jaunatne veidoja savas organizācijas, kas nebūtu bijis normāli, ja tur būtu bijusi normāla sabiedrības attīstība, pāreja uz trimdas otro paaudzi, respektīvi, manas paaudzes bērniem. Es domāju, ka Jaunā Gaita bija instruments, kas bija globāls un vienoja šo jauno domāšanas veidu un attieksmi pret to, kas notiek Latvijā. Ne jau ka kāds būtu pieņēmis komunistu valdīšanu vai aizstāvējis, ka tikai caur komunismu Latvijai ir iespējams dzīvot, bet kas tomēr skatījās uz to, ka Latvijas nākotne ir Latvijā. Un to, cik mēs spējam ietekmēt, kas notiek jaunajā paaudzē vai kā jaunā paaudze domā. Un tad, kad mēs nonācām tiešos kontaktos, pirmais lielais notikums bija 1989. gada pasaules latviešu rakstnieku kongress Stokholmā. Tur es secināju, ka bijām pareizi domājuši. Tur arī jauno rakstnieku vidū bija ļoti daudz cilvēku, kuri domāja latviski, kaut arī publiski viņi bija partijas biedri. Tas bija viens veids, kā tu varēji uzturēt sevi. Un mēs visu laiku domājām, ja Latvijā vadošos posteņos nebūs cilvēki, kuri arī domās latviski, kuri būs sava veida redīsi – sarkans no ārpuses, balts iekšā – tad ar mums viss ir cauri. Izrādījās, ka mūsu domāšana bija gājusi pareizajā virzienā. Mēs, jaunā paaudze, varējām vislabāk sadarboties ar jaunajiem latviešiem, ar Latvijas neatkarības kustību, Tautas fronti un iesaistīties Latvijas atjaunošanā. Vai Jaunajai Gaitai piedēvēt kādu lielāku vai mazāku lomu, grūti pateikt. Bet tas, ka Jaunā Gaita tik ilgi pastāvēja, man liekas, runā pats par sevi.”
JG 1 |
JG 100 |
JG 200 |
JG 300 |
JG 322 |
Agnija Lesničenoka ir vēstures maģistre, Latvijas Nacionālā arhīva eksperte. Specializējas trimdas dokumentārā mantojuma izpētē un popularizēšanā.