Agnese Zarāne 

 

Fragments no topošā garstāsta Dezorganizētā

 

Kad es iepazinos ar Niklāvu, man bija 36 gadi, 5 gadus vecs bērns un svaigi parakstīta vienošanās par šķiršanos no vīra. Mēs satikāmies kāda drauga ballītē, un tā gadījās, ka viņš sēdēja man pretī un laiku pa laikam uzsmaidīja, piedāvājot kādu dzērienu vai uzkodu no sava šķīvja. „Paldies, es negribu izsmērēt savu lūpu krāsu,” es mazliet trauksmaini atbildēju. Tā bija patiesība – man bija koši violetas lūpas, mājās es veltīju piecpadsmit minūtes to kārtīgai nokrāsošanai, jo man laiku pa laikam trīcēja roku pirksti. Viņš iesmējās, bet tas bija jauki – tā, it kā es būtu pateikusi kādu asprātīgu joku. Tā nebija pirmā reize, kad es pieķeros cilvēkam, tiklīdz pamanu, ka man tiek pievērsta kāda uzmanība, ka mani pamana vai vēl jo vairāk – kad kāds atsmaida vai draudzīgi pasmejas par teikumu, ko es pasaku skaļi. Šajā ziņā es esmu diezgan bezcerīga.

Tomēr nevaru pateikt, ka biju pazudusi tagad un tūlīt – vismaz man pašai tā likās. Viņš bija pavisam jauns vīrietis, man gribētos domāt, labi, ja 27 gadus vecs, un man šķita, ka tajā brīdī es situāciju kontrolēju labāk. Nu nespēs man sagrozīt galvu tāds puika vairs nekad, pie sevis naivi nodomāju.

Draugu ballītē Niklāvs uzspēlēja akustisko ģitāru un dziedāja. Viņam piemita ļoti pievilcīgs balss tembrs – vīrišķīgs bass, bet visvairāk mani piesaistīja ģitārspēle – izskatījās, ka viņš ar to rotaļājas, ik pa laikam pasmaidot par kādu negaidītu noti. It kā ģitāra būtu viņam mīļa, sena draudzene, kas joprojām mēdza sagādāt patīkamus pārsteigumus. Man blakus sēdošā draudzene iečukstēja ausī, ka man ir jāuzrunā šis instrumentālists. Viņa zināja, ka es rakstu dziesmu melodijas un tekstus, taču man nav kontaktu mūziķu vidē.

„Tu taču gribi kādreiz ierakstīt savu dziesmu! Rekur ir tava iespēja, sēž tev burtiski pretī!” Rūpīgi paskatījos uz šo jaunieti ar gariem, zirgastē savāktiem matiem un noskurinājos, jo man nebija ne jausmas, kā ar viņu sarunāties. „Hei, tas laikam izklausīsies kā LMFAO, bet tu radi labu vaibu mūzikā un, lai gan esmu vecs mileniālis, nupat sapratu, ka YOLO un varbūt varam sabīdīt kādu dziesmu, idk, lol.” Reiz internetā redzēju video, kur kāds universitātes profesors ar saviem jaunajiem studentiem, kas ir dzimuši jau divtūkstošajos, sarunājās šādi. Toreiz tas nostrādāja.

„Nu un kā tad es viņam samaksāšu par palīdzību?”

„Viņš ir jauns, jaunie ir entuziasti, redzēsi, viņam būs prieks palīdzēt par baltu velti!” Viņa turpināja ievirzīt mani sapņa piepildīšanas trajektorijā.

Es minstinājos. Es esmu pārāk veca, lai sacerētu dziesmas, kur nu vēl izpildītu publiski. Mēs nebijām pazīstami, un es baidījos runāt ar svešiem cilvēkiem, turklāt, pēc 10 gadus ilgas laulības, kuras laikā man praktiski nebija nepieciešamības iepazīties ar kādu vīriešveidīgo, sajutos, it kā man tagad būs jāvelk slidas, jākāpj uz ledus un jācenšas mērot bezgalīgi garais (piecus metrus īsais) ceļš un tad… jādabū no mutes ārā vārdi? Nē, nē. Un tomēr jā, es saņēmos.

„Čau. Es gribēju uzvaicāt kaut ko… Man šodien ir grūti runāt, neesmu labākajā mentālajā stāvoklī, īstenībā viss ir pakaļā, tam ir daudz un dažādi iemesli, bet nu ir tā, ka Tu labi spēlē ģitāru un es mazliet rakstu,” es žonglēju ar vārdiem kā neveikla pusaudze, uzreiz aptverdama, ka sniedzu pārāk daudz liekas informācijas par sevi, nepasakot neko no tā, ko vajadzēja pateikt. Viņš izskatījās mazliet izbrīnīts un man ienāca prātā, ka varbūt tomēr bija jāizmanto zūmeru valoda.

Bet tad viņš pasmaidīja, ar pirkstiem atglauda nepaklausīgo, no zirgastes izbēgušo un acīs krītošo matu šķipsnu un vaicāja „Vai Tev ir doma veidot grupu?”

 

„Grupu?” Neveikli iesmējos. „Būtu labi, ja es pati zinātu, kāda doma man ir… es iedomājos, ka varbūt Tu, nu, par kaut kādu simbolisku samaksu gribētu ar mani pastrādāt pie dziesmu komponēšanas?”

„Hm…” viņš uz sekundes desmitdaļu iegrima domās. „Man patīk dažādi mūzikas projekti, bet tuvākajās divās nedēļās man nebūs laika. Bet davai! Atsūtīsi man kaut ko no saviem darbiem?” Mēs apmainījāmies ar telefona numuriem un sarunājām sazināties pēc pāris nedēļām, kad viņam būs beidzies projekts, pie kura viņš strādā patlaban. Tas, ko es atceros pavisam skaidri, ejot prom, viņš man parādīja paceltu īkšķi un iesaucās „Prieciņš!”. Ļoti iespējams, ka es maldos, bet viņa smaidā es nojautu patīkamu satraukumu. Bet varbūt es vienkārši nolasīju to, ko gribēju nolasīt.

 

*  *  *

Lai sāktu darbu pie kopīgajām dziesmām, es nācu uz Niklāva trīstistabu dzīvokli. Vēl salīdzinoši siltā septembra vakarā viņš izgāja ārā, lai sagaidītu mani, un apskāva. Pēc tam tā notika gandrīz vienmēr, un man tas šķita jauki. Tagad domāju, ka, iespējams, viņš tā darīja, lai es nezinātu viņa ārdurvju kodu un nevarētu ierasties bez uzaicinājuma.

Ātri sapratu, ka viņš ir izglītojies daudz un dažādās jomās, daudz ceļo un zina stāstīt par gudrām teorētiskām koncepcijām, par kurām man atlika tikai māt ar galvu un izlikties, ka es saprotu. Dīvainā kārtā jau pirmās sarunas laikā mēs sākām runāties arī par sāpīgām savas dzīves pieredzēm. Kad kļuva par smagu, es ierosināju, lai viņš izstāsta kādu joku, taču, aptverot, ka esmu pati sevi iedzinusi sprukās, satraukta piemetināju: „Nē, laikam tomēr labāk nevajag, jo tas noteikti būs tik gudrs, ka es nesapratīšu, kurā mirklī ir jāsmejas.” Viņš iesmējās, tad mazliet samulsa un klusi atbildēja: „Man ir žēl, ka es radīju tādu iespaidu par sevi.”

Jau pirmajās tikšanās reizēs es pamanīju, ka viņš interesējas arī par psiholoģiju un literatūru. Neatceros, kādā saistībā, bet pēc mana stāstījuma viņš pieminēja „walking on eggshells” terminu, kas uzreiz paaugstināja viņa vērtību manās acīs – viņš kaut ko saprot un pat spēj dot precīzu psiholoģisku formulējumu tam, ko es biju piedzīvojusi. Kā jau es iepriekš minēju – man nevajag daudz, lai emocionāli pieķertos kādam.

Par spīti savam vecumam viņš izskatījās pašpārliecināts un ļoti neatkarīgs. Pīrsings uzacī, caurdurtas ausis, ko viņš izrotāja ar sudrabainu mēness sirpi un zeltainu saules auskaru otrā auss ļipiņā, violets krekls ar baltu liliju rakstu, kas izskatījās kā aizlienēts no draudzenes vai pirkts „Otrās elpas” sieviešu drēbju nodaļā, un vienlaikus vairākās lokācijās melni notetovētā roka – itin viss viņā šķita neparasts un pat pretrunīgs, bet vienlaikus neizskaidrojamā veidā harmonisks. Es sēdēju viņam pretī savās perfekti izgludinātajās džinsu biksēs un līdz kaklam nopogātajā zilajā kreklā, tobrīd neaptverdama, ka mani piesaista tieši tas, kā trūkumu es ikdienā neapzināti izjutu sevī – spontanitāte, vieglums un šķietami absolūta vienaldzība pret apkārtējo viedokli.

Tovakar viņš piedāvāja man aizņemties grāmatu par izsērošanas procesu, kas konkrētajā laikposmā man bija aktuāla šķiršanās dēļ, un es, mazliet nokautrējusies, iestūķēju to mugursomā.

 

*  *  *

„Kuru no grāmatām Tu vēlies?” Es nosūtīju jautājumu ar trim dažādu grāmatu bildēm. Grāmatas bija par toksiskām attiecībām – ar vecākiem un romantiskajiem partneriem. Vienā no pilsētas lielākajām grāmatnīcām uzgāju psiholoģiskās literatūras darbus angļu valodā (jo viņš pārsvarā lasīja angliski) un atlasīju tās, kas man šķita atbilstošas.

„Nu, tagad Tu man sit ar bomi pa pieri,” viņš atsmēja un es uzreiz sajutos neveikli.

„Atvaino, es vienkārši gribēju Tev piemeklēt kaut ko noderīgu.”

„Saprotu. Vispār to par pieaugušajiem bērniem es jau kādu laiku gribēju nopirkt pats.”

Yesss! Kaut kur esmu trāpījusi mērķī.

Pēc pirkuma veikšanas apsēdos blakus esošajā kafijas bārā izbaudīt kapučīno un mazliet ielasījos grāmatā. Nofotografēju vienu no lappusēm un nosūtīju viņam – kā Tev pašam šķiet, vai Tavi vecāki bija distancējušies un vēsi, noraidoši vai arī eksplozīvi un pārāk vērsti uz sevi un savām emocijām?

„Haha. Izklausās, ka viņiem piemita pa drusciņai no visa. Nav nekāds pārsteigums, ka esmu tāds rasols.” Es pasmaidīju, taču man gribējās šo sarunu padziļināt.

„Humors ir lieliskas bruņas. Es arī tās ik pa laikam mēdzu uzvilkt.”

„Haha, nu ja.”

„Mana terapeite man to pārmet visu laiku. Man tikai pāris reizes ir izdevies viņai kaut ko pastāstīt, neizmantojot ironiju. Tad esmu izplūdusi asarās un arī kaunā, jo man likās – cik gan reizes es varu pārstāstīt vienu un to pašu situāciju kā tāda sabojājusies plate… pārsteidzoši bija tas, ka viņa tieši šajās reizēs teica, ka esmu atklājusi kaut ko pavisam citu. Jo runāju ar emocijām, nevis prātu.”

„Mm. Jā, tas vispār izklausās spēcīgi. Hū. Es līdz tādam līmenim ar savu terapeiti neesmu nonācis.” Varbūt viņš tagad gribēs par to parunāt mazliet vairāk, es pie sevis prātoju, bet nē. Jau pēc sekundes simtdaļas izpruka citas operas jautājums. „Vai Tev patīk Mumini?”

„Mumini?”

„Nu ja. Tie, kas dzīvo bērnu grāmatās.” Viņš atsūtīja man Tūves Jansones grāmatas vāku.

„Tie ir jauki. Kāpēc Tu vaicā?”

„Es varētu Tev atvest kaut ko saistītu ar viņiem.” Niklāvs tobrīd atradās spontānā ceļojumā Somijā.

„Ā. Jā,  tas būtu jauki.” Es atbildēju.

„Labs ir, dodos suvenīru medībās. Neatceros, cik draugiem man vēl kaut kas ir jānopērk.” viņš attrauca un prom bija. Tas sāka kļūt par mūsu attiecību modeli. Viņa vienmēr mazliet pietrūka, bet manis vienmēr bija mazliet par daudz.

 

*  *  *

Mums bija jāuzraksta kopīga dziesma, bet tā vietā mēs pēc noklusējuma vienojāmies, ka dzersim vīnu un ēdīsim burgerus. Es ierosināju jocīgu mūzikas spēli, kuras uzdevums mums abiem bija katrā kategorijā atlasīt kādu dziesmu, kas visvairāk atbilda tai. Kategorijas bija dažādas:

dziesma no bērnības, ko klausos joprojām;

pusaudžu laika eskeipisma skaņdarbs;

kādas filmas mīļākā tituldziesma;

kādas grupas, uz, kuras koncertu esi bijis, mīļākā dziesma;

skaņdarbs, kuru klausoties, nāk smiekli;

dziesma, kas uzdzen skumjas;

šī brīža mīļākā dziesma. 

Es nezināju lielāko daļu mākslinieku, ko viņš atskaņoja, kamēr par manējiem viņš kaut ko bija dzirdējis. Es domāju, viņš saglabāja pāris no manām dziesmām savās pleilistēs pieklājības pēc. Es? Es saglabāju kādas četras – divas no tām man patiešām patika (vai arī es sevi pārliecināju, ka patika), divas – pieklājības pēc. Starp mums bija daudz atšķirību, taču mums pavisam noteikti bija arī kopīgas lietas. Mēs vienojāmies, ka „mūziķi” bija šķietami vienīgie, kas mūs saprata pusaudžu gados, un ka mūzika bija gluži vai vienīgais veids, kā izpaust dusmas, kuras citādi neviens pieaugušais nevēlējās redzēt. Šis ir viens no tiem mānīgajiem brīžiem, kad Tev šķiet, ka esi saticis savu dvēseles radinieku.

Es izdzēru pārāk daudz vīna un nolēmu pie pēdējā skaņdarba uzaicināt viņu uz deju. Nebiju dejojusi ar kādu vairākus gadus.

Paslēpusi galvu aiz spilvena, skaļi iesaucos: „Tā laikam ir stūlba ideja, bet vai Tu gribētu ar mani padejot?”

„Es īsti nezinu,” Viņa atbildi bija grūti sadzirdēt, bet man šķita, ka viņš atsaka.

Momentāli nosarku un apjautu savu muļķīgumu. Kāds kauns, kāds milzīgs kauns, es pati pie sevis domāju.

Dziesma sāka skanēt, Niklāvs pienāca un paņēma mani aiz rokas. „Man likās, ka tu man atteici,” es apmulsusi attraucu.

Ideja, protams, bija gauži muļķīga. Telpa bija maza, mēs mīdījāmies pa riņķi šaurā rādiusā, un es nevarēju saprast – vai plaukstas trīc man vai viņam, vai arī mums abiem. Varbūt manas trīcēja tik stipri, ka parāva līdzi viņējās. Kurš te ir pieaugušais, kurš te ir tas, kas kontrolē situāciju? Tā noteikti vairs nebiju es. Un tomēr centos saglabāt vēsu prātu.

„Saplēsts šķīvis,” es izmetu, jo tur tas patiesi bija – uz plauktiņa, kas atradās burtiski viena soļa attālumā no mūsu mīdīšanās plača. Palielas, krāsainas lauskas tur gulēja tā, it kā tā būtu vispiemērotākā vieta saplēstiem traukiem.

„Ak, jā,” viņš atbildēja.

„Vai Tev ir trīsgadnieka krīze?” Es iesmējos, atcerēdamās, kā vēl tikai pirms pāris gadiem dusmās mans bērns mēdza mētāt traukus. „Vajadzēja izlādēt agresiju?”

„Vai es Tev šķietu dusmīgs cilvēks?” Vai Niklāvs koķetēja?

„Es nezinu. Vai tad visiem kādreiz nepiemetas dusmas?” Es provokatīvi jautāju. Es nezināju, ka ir vīrieši, kuriem nav dusmu. Vai precīzāk tādi, kuri tās ir aprakuši. Man likās, ka tas vairāk ir raksturīgs sievietēm.

„Es arī nezinu. Šis šķīvis saplīsa trakas ballītes laikā. Un man šķiet, ka man ir aleksitīmija,” viņš atbildēja. Mans skatiens laikam norādīja uz apjukumu, tāpēc viņš spēji paskaidroja. „Nu… tas ir saistīts ar nespēju paust un just. Emocijas, vai zini. Kaut kas iemantots, kaut kas iemācīts. Kad man bija četrpadsmit, aizrāvos arī ar paškaitējumu. Nekas dižs, mazliet pagraizījos.” Es biju dziļi satriekta un neslēpu to.

„Man ir ļoti žēl, ka esi gājis tam cauri,” iespējami līdzjūtīgākajā tonī, kādu savā arsenālā varēju sameklēt, es teicu.

„Viss ir labi,” viņš atbildēja. „Es pazīstu daudzus džekus, kuru bērnības bija krietni jobanākas par manējo.” Niklāvs atsmēja.

Līdzko mūzika pārstāja skanēt, mēs rekordātri attālinājāmies viens no otra. Viņš apsēdās uz sava krēsla, es – uz dīvāna pretī.

„Tā,” tonis pēkšņi kļuva gluži lietišķs. „Kad tad mēs tiksimies, lai uzrakstītu akordus tai dziesmai?”

 

*  *  *

Mēs uzrakstījām gan akordus, gan dziesmu. Mēs pat ierakstījām to kopīgi viņa drauga studijā. Viņš pat nosponsorēja man to. Viņš pat sūtīja man dziesmas, atsaukdamies uz to, ka kāda no tām atgādina manu mūziku. Reizēm viņš atsūtīja kaut ko, kas, kā viņam šķita, varētu man patikt „kaut nedaudz”.

Pēc kādas kopīgas ballītes, kad man vienīgajai negribējās iet mājup, jo tā bija pirmā sestdienas nakts, kad daudzu gadu garumā biju ārpus mājas, viņš teica, ka neatstās mani vienu un pastaigājās ar mani ārā, kaut gan tur bija pilnīgs slapjdraņķis un viņam jau tāpat bija iesnas. Pēc dīvainās pastaigas nākamajā dienā viņš pamodās vēl slimāks.

Es neapzināti sāku sevi barot ar ilūziju, ka nozīmēju viņam kaut ko vairāk. Ka varbūt mūsu simpātijas ir abpusējas. Viņš gan nekad neierosināja tikšanos un gandrīz nekad nerakstīja vai nezvanīja pirmais.

 

*  *  *

„Man tev kaut kas jāpasaka. Bet man šķiet, ka tu to jau zini. Tu man patīc mazliet vairāk nekā tikai draugs.” Es nezinu, kā saņēmos to pateikt skaļi. Pēc īsa mirkļa pacēlu acis, lai redzētu viņa reakciju.

„Jā,” viņš pamāja. „Hm.”

„Vai Tev ir kāds komentārs par šo?”

„Ir tā, ka es šobrīd nemeklēju nopietnas attiecības. Es gribu ceļot, zini, veidot tādas pieredzes un atmiņas, ko patiesi izbaudīt,  kamēr neesmu mirstošs onka, kas nodots paliatīvajā aprūpē. Bet tu esi ļoti skaista.”

„Es arī nemeklēju neko nopietnu,” meloju pat nezinādama, ka meloju. Jo meloju arī sev. Kas tas vispār par konceptu – nopietnas attiecības? Es tikai nesen biju ārā no dekādi garām nopietnām attiecībām, un man šķita, ka arī es to negribu.

Es neatceros, kurā brīdī viņš apsēdās man blakus uz dīvāna un mēs saskūpstījāmies. Pirms satuvināšanās es nočukstēju, ka to neesmu darījusi tik sen, ka, iespējams, pat neatceros, kā to dara pareizi. Viņš pasmaidīja un pavīpsnāja: „Nebija nemaz tik slikti.” It kā tas būtu joks. Varbūt tas arī bija joks. Viss, kas mūs vienoja, šķita kā joks.

Nezinu, kā tas bija gadījies, bet šķita, ka viņa dzīvoklī viss elpo citādi. Gaiss bija biezs, smagnējs. Es jau kādu pusstundu gribēju pačurāt, bet biju pielipusi pie dīvāna. Kaunējos. Kaunējos par savu fizioloģisko vajadzību, kaunējos par to, ka esmu cilvēks, un negribēju iet prom no viņa.

 

*  *  *

Niklāvs neuzaicināja mani uz savas dzimšanas dienas svinībām. Man jāatzīst, ka īsu brīdi pirms tam biju sarīkojusi nelielu drāmu. Es sāku norādīt, ka viņš man nekad neraksta pirmais un ka es laikam viņam īpaši nerūpu, tā, it kā viņš jau no sākta gala nebūtu man to pateicis diezgan nepārprotami. Labākajās neatbildētas mīlestības stulbo izpausmju tradīcijās izdzēru pāris kokteiļus kopā ar draudzeni un pēc tam ierakstīju vairākus video, kuros pārmetu, ka mani sāpina šī nenoteiktība un vēsums, un ka ja viņam mani nevajag, tad lai tā to arī pasaka. Nosūtīju ziņas un aizgāju gulēt.

Naktī saņēmu korektas, racionālas atbildes. „Jā, es jūtos mazliet vainīgs par to, ka nerakstu Tev, bet tā manā dzīvē ir iegrozījies, ka man ir daudz, daudz darāmā. Lūdzu, neuztver to personiski, bet es neesmu attiecību materiāls. Kaut ko līdzīgu esmu piedzīvojis jau iepriekš, un tā nav veselīga dinamika. Varbūt es kādreiz kļūšu stabilāks, bet tagad es tāds nevaru būt.”

It kā nepārprotama atbilde. Bet… Hei, varbūt viņš kādreiz mainīsies? Man mazliet jāpagaida, jābūt pacietīgai un mierīgai. Nebūšu tā, kura tik viegli padosies, vai ne?

Kad draugi man reizēm jautāja: „Labi, labi, viņš ir mistiskais, mākslinieciskais tips, uz kuriem tu parasti iekrīti, skaidra lieta, bet pasaki taču, nu, vai tad apkārt nav arī citi forši vīrieši un galu galā – kāpēc tieši viņš?” es nezināju, ko teikt.

Bet, ja man vajadzētu atbildēt šodien, es teiktu: „Tāpēc, ka es alku pēc atraidījuma”.

 

*  *  *

Niklāvs īrēja diezgan lielu istabu manu smadzeņu apartamentos. Es centos par viņu nedomāt. Man nesanāca.

Viņa dzimšanas dienas priekšvakarā nodziedāju viņam veltītu pašsacerētu dziesmu, un nopriecājos, ka man izdevās to izdarīt neapraudoties. Viņš sēdēja noliektu galvu un teica, ka raudāt gan gribas viņam.

„Tātad, ja es pareizi saprotu, tava atbilde ir nē.”

„Jā, tu saproti pareizi. Dziesma gan ir ļoti skaista. Tāpat kā tu.”

Skaņdarbs bija mans mēģinājums vēlreiz atjaunot mūsu attiecību tik ļoti nestabilo un neprognozējamo romantisko pusi, bet es aptvēru, ka mēģinājums nav izdevies.

„Labi,” es teicu. „Kā ir, tā ir. Es to dziesmu tāpat izmantošu savā labā gluži kā Teilore Svifta,” atjokoju un viņš pasmaidīja. Mūsu attiecībās viss vienmēr bija labi tik ilgi, kamēr tās bija gaisīgas un vieglas. Un es ļoti baidījos apgrūtināt viņu ar savām jūtu izpausmēm, jo intuitīvi nojautu, ka tad viņš aizbēgs pavisam.

Pirms aiziešanas gan piebildu: „Niklāv. Man ir kāds lūgums. Nesaki man vairs komplimentus, labi? Tie manai apsēstībai nodara vairāk ļauna nekā laba.” Viņš apsolīja, ka respektēs manis nospraustās robežas, un vairs neteiks man komplimentus. Taču šo solījumu ik pa laikam aizmirsa.

Niklāvam nebija ne jausmas, ka atpakaļceļā uz mājām trolejbusā es raudāju. Man līdzi nebija pat sašņaukātas salvetes, no deguna pilēja lipīgi puņķi, ko ieslaucīju savā plaukstā. Kāda meitene, kas stāvēja netālu no manis, pamanīja manas asaras un bija gana līdzjūtīga, lai piedāvātu man papīra kabatlakatiņu.

 

*  *  *

Decembrī mani atlaida no darba. Es pārāk bieži ņēmu slimības lapas – gan bērna, gan pašas veselības problēmu dēļ, un netiku galā ar saviem pienākumiem. Tas bija izmisuma pilns mēnesis. Es zināju, ka jauns darbs man ir jāatrod maksimāli īsā laikā, citādi es nespēšu nomaksāt rēķinus par dzīvokli, kurā mitinājos kopā ar dēlu. Vairākas dienas pēc atlaišanas biju ļoti nervoza un nespēju domāt skaidri.

Kad dēls gribēja spēlēt ar mani zagļos un policistos vai rādīja savus mākslas darbus, es nespēju koncentrēties, ik pa laikam nedzirdēju, ko viņš teica, un tādēļ viņš kliedza, ārdījās, raudāja un svaidīja mantas. Viņš skaidri sajuta, ka mana klātbūtne ir tikai fiziska, un gribēja izvilkt mani laukā no pašas prāta kambariem, kuros biju apmaldījusies. Kad viņš man dusmās iesita, es apvainojusies aizgāju uz tualeti, apsēdos uz poda vāka un raudāju. Niklāvs man bija atsūtījis smieklīgu reelu, bet es nespēju reaģēt atbilstoši.

„Mani atlaida no darba,” uzrakstīju. „Un vēl. Es, muļķadesa, kaut kur pazaudēju Tevis atvestos muminus. Man ir ļoti, ļoti žēl, jo man tie ļoti patika.”

Pārsteidzošā kārtā viņš ne tikai atradās online režīmā, bet arī uzreiz atbildēja.

„Ak vai! Man ļoti žēl. Ko tu tagad darīsi?”

„Sērošu par muminiem. Bet ja godīgi… man ir jāatrod jauns darbs. Fiksi. Citādi mūs izmetīs no dzīvokļa.”

Es dzirdēju, kā Marks blakusistabā kliedz spilvenā. Atviegloti nopūtos, jo sapratu, ka viņš tādā veidā cenšas izregulēt savas dusmas.

„Nezinu, cik šajā brīdī tas ir iederīgi, bet sūtu Tev virtuālus apskāvienus.”

„Paldies,” atbildēju.

„Ja nu kas. Tikai gribēju, lai Tu zini, ka sliktākajā gadījumā jūs varat uz kādu laiku apmesties pie manis. Uz dīvāna viesistabā jums ar dēlu būtu gana daudz vietas.” Nespēju noticēt savām acīm. Tas bija pārāk dāsni, lai būtu patiesība. Tas bija tā, it kā viņš mani uzskatītu par draugu, kuram patiesi grib palīdzēt.

„Mīļš paldies, tas ir negaidīti jauki,” es atbildēju. „Es tomēr darīšu, ko varēšu, lai iespējami ātri tiktu pie naudas.

Es godīgi pildīju savu solījumu, un jau pēc divām nedēļām biju atradusi jaunu darbu.

 

*  *  *

Mēs bijām sarunājuši tikties darba dienas pusdienlaikā ar mērķi apsveikt vienam otru Ziemassvētkos. Taču Marks atkal bija saķēris iesnas un es teicu, ka nezinu, vai man izdosies.

„Mm. Žēl gan. Varbūt jums vajag kaut ko atvest? Augļus, vai ko tamlīdzīgu?”

„Paldies, būs labi,” es rakstīju. Tās pašas dienas pēcpusdienā arī uzzināju, ka mana mamma  jau ir ceļā, lai pieskatītu slimo mazdēliņu. Nākamajā rītā uzrakstīju, ka man tomēr būs iespēja tikties pusdienlaikā. Viņš atrakstīja – „Labs ir, tad uz tikšanos!”

Grāmatpreču veikalā sameklēju Niklāvam skaistu kladi. Pirms dažām dienām viņš bija ieminējies, ka grib atsākt pierakstīt savas domas, ka varbūt tas palīdzēs viņam sakārtot savu prātu un emocijas. Nopirku arī zeķu pāri, uz kura bija uzzīmēts dreifējošs kosmonauts visuma izplatījumā ar smieklīgu uzrakstu „I need space”. Viņš bieži nēsāja krāsainas un asprātīgas zeķes, un man šķita, ka šīs ir ideāli piemērotas viņa izvairīgajai dabai. Centos iepriecināt viņu, jo zināju, ka šī būs viena no reizēm, kad viņš ģimenes konfliktu dēļ Ziemassvētkus nepavadīs ar saviem vecākiem.

Arī pati neko daudz par omulīgiem ģimenes Ziemassvētkiem nezināju, jo mēs parasti pavadījām tos divatā ar mammu. Mana mamma bija izpalīdzīga, bet trauksmaina un depresīva, un ābols no ābeles atšķīras tikai ar to, ka pēc vidusskolas pabeigšanas smalkā augļu kastē tika aizvests uz lielpilsētu, kur bija lielākas iespējas iepazīties ar dažādu citu šķirņu āboliem. Un tie likās vilinoši un pievilcīgi – īpaši tad, ja šo „ābolu” traumu kombinācijas bija atšķirīgas no manējām.

Ar tēvu mamma bija izšķīrušies pirms daudziem gadiem, un tēvs manā prātā bija krāšņa mirāža – kaut kas varens un skaists, uz ko tiekties, un kaut kas absolūti nesasniedzams. Viņš apmaksāja manas mācības un citādi atbalstīja finansiāli, taču mēs satikāmies tikai pāris reizes mēnesī un man bija sajūta, ka viņš īsti nezina, ko ar mani iesākt. Šķita, ka viņš nepazīst mani, un, ka es tik ļoti atšķīros no viņa, ka viņš to kaut kādā mērā arī nespēja saprast.

Pāris reizes es viesojos viņa birojā, kur novēroju, ar kādu vērīgumu un pārliecību viņš veic darbus. Kā lektors viņš pasniedza arī kursus un vadīja prezentācijas augstskolā. Studentes (un arī studenti) viņu apbrīnoja, jo viņš prata vielu izklāstīt aizraujoši, ik pa laikam izmetot kādu gaumīgu joku. Es vēlējos kaut kādreiz viņš spētu ieguldīties attiecībās ar mani ar tikpat lielu interesi un aizrautību, kādu viņš ieguldīja savā darbā. Tomēr es centos arī savā ziņā attaisnot viņu, jo, lai gan neko daudz par viņa vecākiem un bērnību es nezināju, man bija nojausma, ka tā it nemaz nebija rožaina, bet gan pilna ar emocionālu un fizisku vardarbību. No ģimenes locekļiem viņš ļoti knapi komunicēja vienīgi ar savu vecāko brāli.

Savdabīgā veidā kopīgu valodu ar tēti es atradu pusaudžu vecumā. Viņam mājās bija simtiem kompaktdisku un plašu, kuras viņš atskaņoja ikreiz, kad biju ciemos. Atceros, vienā sestdienas rītā viņš mūzikas atskaņotājā ielika CD, ko iepriekš nekad nebiju dzirdējusi. Tas sākās ar spēcīgu elektriskas ģitāras ievadu, ko turpināja vokālista pants, bet, sākoties piedziedājumam, šķita, ka nomainās ritms.

Ieklausoties dziesmas tekstā, sapratu, ka nesaprotu neko. „Somebody told me that you had a boyfriend who looked like a girlfriend that I had in February of last year” man neko neizteica, taču dziesmas ritms, lipīgais piedziedājums un roķīgās ģitāru saspēles aizveda mani vietā, kur nekad iepriekš nebiju bijusi. Tā bija kā iespēja nokļūt skaņu, ritmu, emociju pasaulē, kas uz brīdi aizdzina manu nebeidzamo trauksmi un nomāktību.

Atzinos tētim, ka man ļoti patīk šī mūzika. Tā es drīzumā tiku pie sava pirmā CD atskaņotāja un grupas The Killers debijas albuma „Hot Fuss”. Turpmāk tētis man pirka jaunus ierakstus katru mēnesi un tiekoties mēs ikreiz pārrunājām, kuri gabali mums konkrētajā albumā bijuši mīļākie. Kad ciemojos pie tēva, viņš atskaņoja tikai to mūziku, kas man patika.

Satraukti ieskatījos pulkstenī. Tuvojās pusdienas laiks. Darba tualetē uzliku lūpu spīdumu, piekārtoju savus svārkus un skaļi izelpoju. Laiks doties. Uzmetusi pleciem mēteli un lielu, bēšīgu šalli ap kaklu, lēnām devos uz norunāto tikšanās vietu – mazu, omulīgu kafejnīcu pilsētas centrā.

Satiekot Niklāvu, pasniedzu viņam dāvanu. Saņēmu arī kaut ko pretī. Šokolādes konfekti. Tobrīd es neapzinājos, ka šis mazais, nevērīgais žests man sagādā vilšanos. Es ieguldīju vispatiesāko interesi un aizrautību dāvanas meklēšanā viņam, un iekšēji cerēju, ka Ziemassvētki ir tas laiks, kad arī viņš man atradīs kaut ko ar tikpat lielu interesi un aizrautību, kādu atrada savā darbā un ceļojumos.

„Tu ļoti labi izskaties,” viņš teica. Gribēju atgādināt, ka viņam ir jāpārtrauc man teikt komplimenti, taču tā vietā tikai apmulsusi pateicos.

Mēs runājām par šo un to, par aizejošo gadu, par to, ka būtu jāieraksta kopīgs EP, par to, ka viņš gaida Ziemassvētkus ar bažām, par to, ka es ceru, ka izturēšu pārbaudes laiku jaunajā darba vietā. Tad vienā brīdī viņš pēkšņi teica, ka ir sapratis, ka viņam ir pārāk daudz draugu, ar kuriem vairs neredz pievienoto vērtību attiecībās. Noriju satraukuma kamolu un lēnām pacēlu acis no kafijas krūzes – vai tagad būs brīdis, kad viņš teiks, ka arī mūsu nosacītā draudzība ir cauri?

„Neuztraucies. Es runāju par citiem draugiem, ar tevi es gribu turpināt draudzēties.” Sajutu tūlītēju atvieglojumu. Nemaz negribēju iedomāties, ka šis „mazliet vairāk nekā nekas” mūsu starpā varētu beigties.

 

*  *  *

Pēc pāris nedēļām ar mūsu kopīgajiem draugiem, kā arī dažiem maniem draugiem, aizgājām uz karaokes bāru. Divas vai trīs reizes kāpu uz skatuves, lai izpildītu man mīļas dziesmas.

Mājup devos ar vienu no tuvākajām draudzenēm – Patrīciju. Braucām vienā taksometrā, jo mājupvirziens mums abām bija viens.

„Man negribētos, lai tu lieki saceries,” viņa bilda, „bet… es mazliet pavēroju Niklāvu, kad Tu dziedāji.” Mana sirds salecās.

„Un?”

„Nu. Viņš nenovērsa skatienu no tevis un visu laiku smaidīja. Bija sajūta, ka viņam ir milzīgs prieks par to, kā tev sanāk. Man izskatās, ka varbūt viņš ir tevī ieķēries.”

„Nē,” es nervozi attraucu. „Viņš tā priecājas par visiem saviem draugiem. Tā nav.”

„Labi, labi. Es tikai saku to, ko redzēju. Galvenais, neieķeries tu pati!” Patrīcija pasmaidīja un piemiedza man ar aci.

Es nopūtos. „Par vēlu brīdini, Pat.” Viņa pēkšņi žēlīgi paskatījās uz mani un visu saprata.

„Ak, mīļā…”

 

*  *  *

Kādu vakaru Niklāvs piebrauca uz sālsmaizi. Manu dzīvokli līdz šim viņš vēl nebija apskatījis.

Marks samulsa un paslēpās aiz manis. „Dēliņ, tas ir tikai mans draugs Niklāvs. Mēs kopā dzersim kafiju un tad viņš brauks mājup.”

Niklāvs bija atvedis veselu grozu ar augļiem, šokolādes konfektes Markam. Un vēl kaut ko. Jaunu Muminu magnētiņu.

„Ak! Tu atcerējies un to dabūji!” Es apķēros viņam ap kaklu. Tas bija patiešām mīļi, bet tagad man šķiet, ka es pievērsu šim laipnības žestam lielāku nozīmi, nekā vajadzētu.

 

*  *  *

Kad es saņēmu pirmo nopietno darba algu, nolēmu atmaksāt viņam par ieguldīto laiku, finansiālajiem ieguldījumiem un rūpīgo darbu, ko viņš bija veltījis kopīgā dziesmu radīšanā. Piedāvāju aiziet ar viņu uz filmu, kas dažādos starptautiskos festivālos bija saņēmusi augstus apbalvojumus – tā bija gana ekscentriska un dīvaina, lai vismaz kaut kādā mērā patiktu mums abiem. Viņš labprāt piekrita.

Niklāvs atnāca uz tikšanos nomākts. Pirms kino seansa mēs malkojām tēju blakus kafejnīcā, un es centos izmakšķerēt viņa mazrunības iemeslus. Viens no tiem bija problemātiskās attiecības ar mammu. Es jutu, ka viņš mīl savu mammu, bet kaut kādā mērā ir noguris no mūžīgā glābēja lomas – īpaši, ņemot vērā, ka tad, kas pusaugu vecumā palīdzība bija nepieciešama viņam, viņa izlikās, ka problēmu nav. Tas noveda pie paškaitējuma un pat pašnāvības mēģinājuma. Šī atzīšanās mani skumdināja, un, vienīgais, ko es varēju bilst, bija – „tev bija ļoti grūti, bet zini, es gribēju teikt – es esmu tik sasodīti pateicīga un priecīga, ka tas mēģinājums toreiz bija neveiksmīgs!”

Es ieskatījos viņa gaiši brūnajās acīs, viņš novērsās, pasmaidīja un izspieda klusu, pazemīgu „paldies”.

„Jo Tu esi ļoti foršs, un tu dod lielu pievienoto vērtību cilvēku dzīvēm, arī manējai!” Nu re. Es atkal runāju par sevi un gribēju, lai viņš kaut ko atbild man uz šo atzīšanos, bet viņš pēkšņi pārvērtās un pārleca uz citu tematu ar tādu vieglumu, it kā tie būtu savstarpēji savienoti batuti bērnu atrakciju parkā.

„Zini, man liekas, esmu salauzis sirdi vienai meitenei. Nejūtos par to pārāk labi,” viņš bilda.

„Kas notika?” Es centos runāt mierīgi, it kā tikko saņemtā informācija nekādā veidā neietekmēja manu emocionālo stāvokli.

„Viņa negrib pieņemt, ka es gribu brīvas attiecības. Ka es gribu iet uz randiņiem ar vairākām meitenēm vienlaikus.” Ā, tik vien, es pie sevis ironiski nodomāju. „Un es jūtos slikti, jo es pat neko neesmu viņai uz šo atbildējis, un nezinu, vai spēšu atbildēt.”

Ko lai domā? Cilvēks, kurš zināja, ka esmu viņā iemīlējusies līdz ausīm, grib, lai es palīdzu viņam risināt sarežģījumus, kas notiek, jo kāda cita meitene ir viņā iemīlējusies līdz ausīm un saņem atraidījumu. Pēc vairākiem mēnešiem es iedomājos, ka varbūt viņš to bija izfantazējis. Varbūt viņš to stāstīja, lai paaugstinātu savu vērtību un iekārojamību manās acīs. Bet varbūt viņš to darīja ar cēlāku nolūku – tādā veidā parādot, ka viņš tiešām nav attiecību materiāls. Vēl vēlāk man prātā ienāca kāda cita doma – varbūt viņš patiesībā toreiz runāja par mani. Un cerēja, ka es viņam pametīšu kādu ideju, ko ar mani iesākt.

 

*  *  *

Izejot no kinoteātra, Niklāvs sāka apdomāt nākamās vakara pavadīšanas iespējas – viena no tām bija kopīgas vakariņas kādā tuvējā kafejnīcā, kur viņš plānoja man uzsaukt ēdienu.

Filmas laikā mans prāts bija uzkonstruējis absolūti neloģisku un pavisam neapdomīgu turpinājumu – es viņam vienkārši piedāvāšu braukt un pārnakšņot pie manis. Ja jau ir tā, ka viņam viss vienalga, tad varbūt arī es varu atļauties nēsāt vienaldzības masku. Es nudien nezināju, kādi delūzijas pārņemti rūķīši tobrīd diriģēja manu prātu un rīcību, bet man jāsaka, ka šobrīd es gribētu nosvaidīt tos ar akmeņiem.

„Man ir viena cita ideja. Zini, Niklāv. Tu esi diezgan labs draugs, bet attiecību ziņā laikam ir, kā ir. Tu esi jāklis.”

Viņš iespurdzās un pamāja ar galvu. „Iespējams.”

„Labi. Es esmu vientuļa, vecāka sieviete un es vienkārši gribu sajusties šovakar mīlēta. Ko tu saki par piedāvājumu braukt pie manis mājup?”

„Vai tas nozīmē, ka tu arī esi jākle?” Viņš turpināja spurgt, un es izlikos, ka man arī nāk smiekli.

Mēs iesēdāmies pirmajā trolebusā, kas veda virzienā uz manu īrēto mitekli.

 

*  *  *

Man šķiet, es nepaguvu pat kārtīgi novilkt mēteli, kad sekoja viņa replika „Skaists krekls” un viņš sāka skūpstīt manas lūpas.

Mēs pakāpeniski pārcēlāmies uz guļamistabu.

Kamēr sēdēju uz spilvena pretī viņam, mēs apmainījāmies ar komplimentiem – un pirmo reizi visu mūsu neparasto attiecību laikā tie šķita ļoti patiesi. „Man šķiet, ka Tu esi jaukāks, nekā Tu domā. Un man patīk Tava humora izjūta.”

„Paldies! Tu esi ļoti mīļš un jauks cilvēks. Un man nepatīk, ka Tu sauc sevi par vecu. Tu esi ļoti skaista.”

Tad mēs turpinājām skūpstīties, bet dīvainā kārtā man bija sajūta, ka viņš kautrējas no manis. Viņš izģērba mani, bet pats vairījās atbrīvoties no drēbēm.

„Tev ir skaistas krūtis,” viņš komplimentēja.

„Paldies. Es gan esmu ļoti novājējusi, un tas negatīvā veidā atsaucas uz to izmēru.”

„Ah. To es arī esmu dzirdējis no citām sievietēm. Ka pirmās tievējot pazūd krūtis.” Ar cik dāmām Tu savā dzīvē esi runājis par tādu tēmu, kā krūšu izmērs, jau daudz vēlāk iedomājos. 

„Vai tu nebaidies no asinīm?” Es izaicinoši vaicāju.

„Vai tu ar šo gribi pabrīdināt, ka Tev ir mēnešreizes?”

„Mazliet. Nu vai arī varbūt esmu nevainīga.”

„Ā. Tev ir skaists dēls,” viņš nevilcinoties atbildēja un es iesmējos.

Jau vēlāk, kad mēs sākām mīlēties, es atzinos, ka nekad iepriekš neesmu bijusi tik tuvu cilvēkam, kas man tik ļoti patiktu. Tas nebija joks, tā bija patiesība. Es tikai pāris reizes savā dzīvē biju apsēsta ar kādu, un līdz šim tas nekad neattīstījās tālāk par neveiklām sarunām.

„Hm. Tad jau šis būs gads, kurā varēsi ievilkt ķeksīti par jaunu pieredzi.” Asprātīgi.

Manā ķermenī kaut kas saplīsa. Es viņa priekšā biju atpogājusi ne tikai savu kreklu, es biju atpogājusi savu ādu, parādot vietu pakrūtē, aiz ribām, kur slēpās manas dziļākās jūtas. Viņš šo atzīšanos pārvērta anekdotē. Bet vai tad es varēju viņam vai sev atzīt, ka tas sāpēja? Pasmaidīju. Un viņš turpināja: „Šis nu gan ir burvīgs smaids.”

Neko vairāk man tobrīd nevajadzēja. Kripatiņa viņa uzmanības – un es atkal varēju melot sev, ka esmu viņam kaut ko nozīmējusi. Nozīmējusi kaut ko šim neatšifrējamajam, nesasniedzamajam un vienlaikus valdzinošajam cilvēkam.