RUDIŅ DZIESM
Atkal aizgāj’s mīlēs vas’riš,
Atkal velk uz rudiņ pus’,
Druv’s stāv novākt’s, louk i nokopt
Ciem un mežmal’s − vis i klus.
Ne vairs gotan pļave boure,
Nogūl’šes uz kreise sān,
Neredz maģe Janc vairs moure −
Tas nu tagad bļouj pa plān.
Nekorkst vārd’s vairs novakares,
Neciere vairs storķs pa louk.
Tik pa kokem plikes zares
Ploses krus un liet’s un ouk.
Saimnic taises broukt kad tierge
Samouc trīs pār zeķ’s sev kā’
Bet kad jābrouc, acs vien mierge,
Nevar tikt vairs vez’me tā.
Ja tev sabāzt vienes rātes
Aboļ, kartupeļ un plūms,
Tad tik pabrīnes un skates
Kur tev pašam sēd’t būs rūms.
Staige Žans pavisam šļorkans
− Milds vairs neguļ oukš uz klēt,
Nevar nākt vairs ciem’tes šorpan,
Kā to sierd var panest spēt!
Uldriķ Emmans vienes kreņķes
Sēd iekš stellēm un tik roud:
Veces dzīve atkal šeņķes,
Kamēr nodzert būs vis noud.
Un pats saimniks, pier’ roucs krunkes
Nevar gul’t ne nakt, ne dien.
Čigān viņam Ventmal lunkes
Nospērš vesel vezam sien’.
Tā, rou, katram ir sov nelaim −
Citam gāl sāp, citam šņups −
Un ik katrs rudiņ lame
Le viņ labāk parout jups!
Bet kad pļave puķ’s vēl ziede
Bi pavisam citād dzīv:
Ne tad sals, ne oukstums biede,
Katram bi sov dār’šen brīv.
Tagad nezied puķ’s vairs pļave,
Necierē vairs storķs pa louk
Katrs vilce māje save
Klouses, kā dzied vējš un ouk.
Kur tu aizgāj, mīļes vas’riš
Vairs tik liet’s man graban rūt.
Nobierst šņudoukte pārs as’riš,
Un ap sierd tik grūt, tik grūt...
BALĀD PAR KRlŠ KRĒVEL jeb
CILVĒKS, KURŠ MĪLĒJ ŪDEN UN JŪR.
Kriš Krevel bi tāds savāds bēr’s
− To vis vec ļouds teikt zin −
Kad pamanej, ka tēvs to pērs,
Tad kouc viš nelab tā kā zvērs,
Kam kāds uz astgal min.
No pēran Kriš vēl degan šnouc,
Kad atkal jou aiz staļļ
Vis mačkerjes un ūden jouc,
Pa dīķ ka ķēniš lepn brouc
Iekš cūkkoujame baļļ.
Pret vis viš palik ciets kā klucs,
Bi velt viņ pērt un rāt.
Uz kuģ’šen Kriš bi tīr vo jucs
Un piecgad vec’me trīs reiz mucs
No tēv un miesig māt.
Reiz reizēm vece rāj to ab,
Pat piedraudēj ar nāv.
Tu varej teikt a ļoun va lab,
Tak Krišam reiz nu bi tād dab,
Kam ūdens prāte stāv.
Tam labes drougs bi Umštand Frics,
Kas bi tāds pat uz mat.
Ar to viš pūl’jes neapnics,
Par kaptein kamēr nebi tics
Un kuģ pats vadīt prat.
Nu Krēvel Kriš bi kapteins štrams,
Par siev sev Mad viš jem.
Kout bi tam outiš, bi sovs nams,
No jūr viš nebij atrun’jams
Kā krievs no kāpostem.
Ar siev viš nodzīve div’s gād’s
− Ne bišķin vairāk, ni −
Jo Kriš tad dzīv vis nebij rād’s
Un viene nakte no savs Mād’s
Viš prom kā putns bij.
Nu atkal Kriš pēc stūrsrat ķēr,
Līdz kamēr mir’ no ties.
Un ka viš nebi zadz’s, ne dzēr’s,
Rad’ nolēm sarīkot liels bērs
A kuģ vest mā viņ mies.
Guļ brūne zārke iezārkots
Nu kapteins Krēvel Krišs,
Top viņam atdots pēd’jes gods,
Tur piermes stūrmans Sasperjods
Tam aizlūgšan’s un miš’s.
Bet Krēvel Kriš − tu mī un žē! −
Pat nomir’s nerad dus.
Un viene nakte vētraine,
Kad jūŗ un nemier aicinej,
Pār bort viš slīdej klūs.
Ko tālāk? Vai vairs stāstīt ģeld,
Jo jūŗ nav dīķ, ne mārks...
Tik ļouds gar Kriš sovs mēls vēl deld
Varbūt vēl tagad jūŗe peld
Kriš Krēvel un viņ zārks.
