Jaunā Gaita Nr. 32. 1961

 


 

JAUNI SEMINĀRI

 

MĀKSLAS SEMINĀRS

 

Mūsu ievērojamā lopkopības entuziasta Gotlība Teofila Mietmīļa vadībā tika atklāts neklātienes seminārs tēlotājā mākslā. Klātesošie ievadīja semināru ar kopēji nodziedātu „Veco ratiņu”. Gleznu sērija, kas radās kā tiešas šo eiropiski tautisko jūtu uzviļnojuma sekas, rādīja vecā ratiņa tēmu dažādu stilu un skolu pieejā, apliecinot mūsu daiļrades izcilās potences un līdumnieku neatlaidību. Autori individuālā oriģinalitātē apliecināja savu seju, iekšķīgo pārdzīvojumu absolūti sakausējot ar G.T. Mietmīļa klasifikāciju un iejūtīgo raksturojumu. Iespaidīgākais un latviskākais semināra ražojums bija 8 x 12 metru dižais, abstrakta impresionisma ietvaros veiktais gleznojums ar vermilionu un masonītu, ko vēlāk sazāģēja četros gabalos, tā radot četras neatkarīgas gleznas. Interesanti piezīmēt, ka senie latvieši pēc šī paša principa zāģēja rijai malku.

Psichoanalitiskais katarrs.
(Eidētiskā tīrkultūra ar asfodeļu fragranci)

Abstraktais ekspresionisms.
(1/4 glezna ar benzīna vai antifrīza   smaržu. Ar silikona vasku 30 dolāri dārgāk)

 

 


  Vitālais alkoholisms.
  (Latviskā māksla ar franču siera aromātu)

  Atvalkanais supremātisms.
  (Elegantā māksla ar vēsu zviedru ķilavu smaržu)
 

 


  Salkanais romantisms.
  (Deģenerēta māksla, turama govju kūtīs)

 

 


 

 

DZEJAS SEMINĀRS VENTIŅU MĒLĒ

 

Kuraž Krišs

 

RUDIŅ DZIESM

Atkal aizgāj’s mīlēs vas’riš,
Atkal velk uz rudiņ pus’,
Druv’s stāv novākt’s, louk i nokopt
Ciem un mežmal’s − vis i klus.

Ne vairs gotan pļave boure,
Nogūl’šes uz kreise sān,
Neredz maģe Janc vairs moure −
Tas nu tagad bļouj pa plān.

Nekorkst vārd’s vairs novakares,
Neciere vairs storķs pa louk.
Tik pa kokem plikes zares
Ploses krus un liet’s un ouk.

Saimnic taises broukt kad tierge
Samouc trīs pār zeķ’s sev kā’
Bet kad jābrouc, acs vien mierge,
Nevar tikt vairs vez’me tā.

Ja tev sabāzt vienes rātes
Aboļ, kartupeļ un plūms,
Tad tik pabrīnes un skates
Kur tev pašam sēd’t būs rūms.

Staige Žans pavisam šļorkans
− Milds vairs neguļ oukš uz klēt,
Nevar nākt vairs ciem’tes šorpan,
Kā to sierd var panest spēt!

Uldriķ Emmans vienes kreņķes
Sēd iekš stellēm un tik roud:
Veces dzīve atkal šeņķes,
Kamēr nodzert būs vis noud.

Un pats saimniks, pier’ roucs krunkes
Nevar gul’t ne nakt, ne dien.
Čigān viņam Ventmal lunkes
Nospērš vesel vezam sien’.

Tā, rou, katram ir sov nelaim −
Citam gāl sāp, citam šņups −
Un ik katrs rudiņ lame
Le viņ labāk parout jups!

Bet kad pļave puķ’s vēl ziede
Bi pavisam citād dzīv:
Ne tad sals, ne oukstums biede,
Katram bi sov dār’šen brīv.

Tagad nezied puķ’s vairs pļave,
Necierē vairs storķs pa louk
Katrs vilce māje save
Klouses, kā dzied vējš un ouk.

Kur tu aizgāj, mīļes vas’riš
Vairs tik liet’s man graban rūt.
Nobierst šņudoukte pārs as’riš,
Un ap sierd tik grūt, tik grūt...

 

 

BALĀD PAR KRlŠ KRĒVEL jeb
CILVĒKS, KURŠ MĪLĒJ ŪDEN UN JŪR.

Kriš Krevel bi tāds savāds bēr’s

− To vis vec ļouds teikt zin −
Kad pamanej, ka tēvs to pērs,
Tad kouc viš nelab tā kā zvērs,
Kam kāds uz astgal min.

No pēran Kriš vēl degan šnouc,
Kad atkal jou aiz staļļ
Vis mačkerjes un ūden jouc,
Pa dīķ ka ķēniš lepn brouc
Iekš cūkkoujame baļļ.

Pret vis viš palik ciets kā klucs,
Bi velt viņ pērt un rāt.
Uz kuģ’šen Kriš bi tīr vo jucs
Un piecgad vec’me trīs reiz mucs
No tēv un miesig māt.

Reiz reizēm vece rāj to ab,
Pat piedraudēj ar nāv.
Tu varej teikt a ļoun va lab,
Tak Krišam reiz nu bi tād dab,
Kam ūdens prāte stāv.

Tam labes drougs bi Umštand Frics,
Kas bi tāds pat uz mat.
Ar to viš pūl’jes neapnics,
Par kaptein kamēr nebi tics
Un kuģ pats vadīt prat.

Nu Krēvel Kriš bi kapteins štrams,
Par siev sev Mad viš jem.
Kout bi tam outiš, bi sovs nams,
No jūr viš nebij atrun’jams
Kā krievs no kāpostem.

Ar siev viš nodzīve div’s gād’s
− Ne bišķin vairāk, ni −
Jo Kriš tad dzīv vis nebij rād’s
Un viene nakte no savs Mād’s
Viš prom kā putns bij.

Nu atkal Kriš pēc stūrsrat ķēr,
Līdz kamēr mir’ no ties.
Un ka viš nebi zadz’s, ne dzēr’s,
Rad’ nolēm sarīkot liels bērs
A kuģ vest mā viņ mies.

Guļ brūne zārke iezārkots
Nu kapteins Krēvel Krišs,
Top viņam atdots pēd’jes gods,
Tur piermes stūrmans Sasperjods
Tam aizlūgšan’s un miš’s.

Bet Krēvel Kriš − tu mī un žē! −
Pat nomir’s nerad dus.
Un viene nakte vētraine,
Kad jūŗ un nemier aicinej,
Pār bort viš slīdej klūs.

Ko tālāk? Vai vairs stāstīt ģeld,
Jo jūŗ nav dīķ, ne mārks...
Tik ļouds gar Kriš sovs mēls vēl deld
Varbūt vēl tagad jūŗe peld
Kriš Krēvel un viņ zārks.

 

 

 


 

 

KRITIKAS SEMINĀRS

Autoru pašu savstarpējas ciemošanās atspulgi presē bieži aizēno katru „kritiku”. Pēdējās princips tomēr paliek nemainīgi aktuāls: 1) visi diletanti ir O.K., ja tie latviski un latviski ir visi tie, kas uzupurējas sava diletantisma labad.

 

Parasti kritikas uzdevums ir:

 


ŽURNĀLISTIKAS SEMINĀRS

 

PAR LABU ŽURNĀLISTU VAR BŪT KATRS, KAM IR SPĒJAS:

 

 

 

POLĪTISKAIS SEMINĀRS

 

 


Zilberts

 

 

LATVISKO TBADICIJU SEMINĀRS

MĒS JAUNU OLIMPU SEV CELSIM!

Kliķu kliķēs kliķosim,
Pēc tam kopā sviķosim! vai

Es esmu labs,
Tu esi labs:
Mēs esam labi!

Viņš un viņa − Slikti abi!

 

Jaunā Gaita