Jaunā Gaita nr. 305. vasara 2021

 

 

 

Agnese Zarāne apguvusi Prozas un Dzejas meistarklases Literārajā Akadēmijā – rakstnieku Ronalda Brieža, Janas Egles, Ievas Melgalves un Māra Salēja vadībā. Raksta prozu un mazliet dzeju. Iznākušas divas grāmatas – garstāsts jauniešiem Slīdošās kāpnes un stāstu krājums Laba meitene (Zvaigzne ABC).

 

Agnese Zarāne

 

Bizes

 

Emīlijai šodien ir četrpadsmitā dzimšanas diena. Kopš agra rīta friziere pinusi neskaitāmas bizes, pacietīgi ik pa laikam atgādinot meitēnam atraut acis no kustīgajām bildītēm telefonā, lai kopīgi izlemtu par bižu platumu, garumu un matu celiņa lokāciju. Kad matu meistare pēc trim stundām novelk no meitenes pleciem apmetni, Emīlija nolec no krēsla, ar plaukstu apčamda galvasrotu un pasmaida savam spoguļattēlam. Izskatās, it kā viņai uz galvas būtu uzrāpušies trīsdesmit mazi, kustīgi zalkši, vēlāk nodomās mamma. Izkatās uz mata kā Aminatai, priecīgi domā Emīlija un jau jož uz frizētavas ārdurvīm, gandrīz aizmirstot, ka pie kases jāatstāj piecdesmit eiro. Skaista banknote, skuķis nodomā un nopūšas. 

Pavasara saule apžilbina prātu un acis, tāpēc Emīlija uzstutē uz deguna milzīgas brilles. Visa dzīve izritinājusies viņas priekšā kā sarkanais paklājs – viņa soļo pašpārliecināti, šis ir mans laiks, viņa dungo, laiku pa laikam pārbaudot paziņojumus mobilajā telefonā, bezvadu austiņas apslāpē ielas trokšņus, ir tikai mūzika, mūzika, un viņa ir uz zemes nokritusi zvaigzne, viņa mirdz, viņa neiet, viņa dejo.

Pandēmija neko ļaunu Emīlijas ikdienai nav nodarījusi – gluži otrādi. Klasē un skolā viņa neprata būt interesanta. Reizēs, kad kādā jautrākā kompānijā viņu uzrunāja, Emīlija kautrīgi pievērsa skatienu skolas gaiteņa laminētajai grīdai, izmetot kādu īsu, nebūtisku atbildi. Kad meitene palika viena, savā galvā viņa mēdza izspēlēt dialogus – ko interesantu nākamajā reizē varētu pateikt, taču nākamās reizes svarīgajā brīdī viņa mēdza sasirgt ar pēkšņu, īslaicīgu amnēziju vai arī reaģēt tik lēni, ka prātā ienākusi asprātīgā frāze vairs nepiestāvēja klasesbiedru tā brīža sarunas tematam.

Bet internetā gan viss ir citādi. Bildes var izdaiļot ar atbilstošu filtriņu, zem tām uzrak­stīt kādu viedu komentāru, piemēram, „when life gives you lemons, make lemonade”, video pirms izvietošanas var nofilmēt vairākas reizes, ne tā, kā dzīvē, un, ja ļoti vajag, var palūgt arī vecākajam brālim, lai smuki samontē. Viņa pārtiek no paceltiem īkšķiem, tīkšķiem un sirsniņām, no komentāriem un interneta draugu video, un tas ir tik aizraujoši – vēl daudz labāk, nekā parastajā dzīvē.

Nu jā, ārā no mājām viņa tagad gandrīz vai neiet – ja nu vienīgi vajag noknipsēt kādu bildi, un retos skolas draugus, kas viņai bija, tikpat kā nesatiek, ja nu vienīgi reizēm whatsapā, bet vai to var dēvēt par satikšanos, Emīlija nezina. Taču kas par to, interneta okeāns ir plašs un neaptverams, nesalīdzināms ar vietējo dīķi, un krupji tur ir nomaskējušies par tik skaistiem prinčiem, ka nenoskatīties.

Nonākot mājās, Emīlija alkaini iestūķē mutē picas šķēli, virsū uzēd gabaliņu kūkas un gaida dienas svarīgāko notikumu. Nē, tas nav draudzeņu sarūpētais pārsteigums – īpašs video sveiciens, un tā pat nav pusglāze bumbieru sidra, ko mamma šovakar atļāvusi pagaršot. Tā, protams, ir nofotografēšanās ar jauno matu rotu pie viesistabas fotogēniskākās sienas. Emīlija cer, ka viņš – tas pats Viņš, kurš pie pagājušā ieraksta atstāja komentāru „smukina”, arī šoreiz uzrakstīs kaut ko līdzīgu.

Viņa ir nofotografējusies četrās dažādās pozās – ar rokām satverot gurnus, sānskatā, ar nopietnu sejas izteiksmi un smieklīgi plivinām bizes. Emīlija atlasa trīs bildes, uzliek tām tīkamos filtriņus un atlasa spīgulīšus no bilžu pārveidošanas programmām, ar ko paspilgtināt jauno krekliņu. Trīs bildes ar uzrakstu „Happy bday to me” un heštagiem „birthday girl”, „socute”, „newhairnewme” rotā meitenes instagrama sienu. Emīlijas kontā lēnām birst pacelti īkšķi, tīkšķi un sirsniņas. Pēc pustundas pienāk paziņojums, ka ir saņemti jauni komentāri. „Daudz laimes dzimenē, skaistā!”, raksta kāda interneta draudzene. Emīlija pasmaida. Pēc dažām minūtēm vēl viens komentārs. Mammas acīs nolasāms pārmetums par sēdēšanu telefonā ģimenisku vakariņu vietā, tomēr Emīlija nepacietīgi pasniedzas pēc savas mīļmantiņas un saspringti lasa „Sapin bizes uz rokām”. Kādu mirkli viņa neizpratnē noraugās telefona ekrānā, tad pēkšņi pieceļas un aizmūk uz tualeti. Aizāķējusi durvis, pie spoguļa viņa kārtīgi nopēta savas rokas. Iepriekš viņa to nebija pamanījusi, bet šobrīd redz, ka jā – rokas tiešām ir spalvainas. Un filtriņš, ko Emīlija pievienoja bildei, spalviņām liek izskatīties vēl tumšākām. Izskatās pēc vīrieša rokām.

Emīlija novēršas no sava spoguļattēla. Viņa grib aizbēgt no svilinošās kauna izjūtas, bet ierastais bēgšanas mehānisms – telefons – nepalīdz, tikai pastiprina trauksmi un izmisumu. Kā gan viņa to nebija iedomājusies? Vajadzēja uzlikt citu filtriņu. Vajadzēja neplivināties ar rokām. Vajadzēja vilkt krekliņu ar garām piedurknēm. Ko tagad padomās tas puisis, kurš iepriekšējā reizē… paga, viņš vēl varbūt nav redzējis. Emīlija izdzēš pēdējās trīs bildes. Pa acs kaktiņu izspiežas asara. Viņa atver spoguļgaldiņa atvilktni un izvelk mammas skuvekli.

 

Pēc dažām minūtēm viņa iznāk no vannasistabas.

– Emi, nāc vēl uzēst kūku! – priecīgi uzsauc mamma.

– Es vairs negribu. Man slikti… pārēdos laikam. Iešu pagulēt.

Atlaidusies uz gultas, Emīlija nopēta savas rokas. Kailas un ievainojamas.  Meitene ieiet savos sociālo tīklu profilos un meklē opciju „delete profile”.

 

Jaunā Gaita