Jaunā Gaita nr. 305. vasara 2021

 

 

 


Foto: Vitālijs Vinogradovs

Laura Vinogradova (1984) ir vairāku stāstu krājumu un bērnu grāmatu autore. Dzīvo Rīgā, strādā Rakstniecības un mūzikas muzejā. Šobrīd Literārā akadēmijā mācās Dzejas meistardarbnīcā, proza apgūta jau 2018. gadā. Regulāri publicējas dažādos kultūras izdevumos.

 

 

Laura Vinogradova



PAR KLEITU
 


Katru rītu es pamostos no viena un tā paša trokšņa – dzirdu, kā Indulis vannas istabā veic savus elpošanas vingrinājumus, ko samācījies no kāda veca joga. Cik noprotu un saklausu – caur muti ieelpa, bet spēcīga un strauja izelpa caur degunu. Iespējams, tajā visā deguns tiek pat skalots, jo izlietnē vienmēr pēc tam ir puņķi. Zaļi, dzelteni, brūni - visādi. Kad es tieku līdz vannas istabai (un tas notiek tikai tad, kad Indulis jau aizgājis līdz Ziedoņdārzam, lai meditētu uz soliņa), puņķi jau piekaltuši izlietnei un man nākas nost tos skrubināt ar nagiem. Tā nu guļu un no istabas iznāku vien tad, kad dzirdu noklaudzam durvis. Ātrāk es neceļos, jo negribu Induli satikt. Tā elpošana tomēr tāds dziļi intīms process, manuprāt.

Maija no mums visiem ceļas visvēlāk. Ja kāds jums apgalvo, ka veci cilvēki daudz neguļ, tad neticiet viņiem. Maija guļ ļoti ilgi. Viņas istabas durvis daždien nočīkst vien pusdienas laikā. Tad viņa atšļūc līdz virtuvei, sirmsarkanie mati izpūruši uz visām pusēm. Melnās uzacis, ko viņa krāso katru nedēļu, izskatās kā putna spārni, un es nereti prātoju, vai viņa tās pieskaņo savam halātam, uz kura attēloti dažnedažādi putni prom un šurp lidojumos.

Visi trīs kopā mēs dzīvojam, jo tā ir lētāk. Maiju pazīstu vēl no skolas laikiem, bet Induli mēs atradām ar sludinājuma palīdzību. Viņš arī bija vienīgais, kurš izrādīja patiesu interesi, jo visi citi, padzirdējuši, ka mēs ar Maiju vairs neesam studentes, bet gan vecmāmiņas, pat neatnāca dzīvokli apskatīt. Indulis piekrita uzreiz un, pat neapskatījis dzīvokli, apgalvoja, ka viņa mazbērni mūs netraucēšot, jo diez vai kādreiz viņam tos uz kakla uzgrūdīs. Viņš uzskatot, ka bērni ir katra paša darīšana un vecvecāki nav nekādas aukles. Opīšiem esot pašiem sava dzīve, viņš teica un gāja uz savu istabu rakstīt. Ko viņš tur rakstīja, mēs ar Maiju tā arī no viņa neizvilkām. Tātad, no rīta viņam elpošana un deguna tīrīšana (deguna, ne izlietnes, es uzsveru), tad meditācija Ziedoņdārzā, bet pēc tam „kaut kā” rakstīšana.

– Kafijai zāļu tiesu gribēsi? – Maija man šorīt jautā, kad mēs satiekamies virtuvē, lai dzertu rīta kafiju.

Man gan tas vairs īsti nav nekāds rīts, pamostoties izdzeru krūzi piparmētru tējas, bet kafijas dzeršanai gaidu, kad pamodīsies Maija. Cilvēks nav vientuļa sala, un kur tas dzirdēts, ka kāds vientuļā salā dzertu kafiju. Nē, nē, kafijai vajag cilvēkus, kafijai vajag laiskumu un sapņainas sarunas.

– Kafijai vajag balzamu, – teiktu Maija un smietos.

Noklaudz durvis.

– Induli? – Maija jautājoši sauc, un viņas putna uzacis paceļas lidojumā.

– Līst, – no koridora atrūc Indulis, un mēs ar Maiju samirkšķināmies.

– Tad jau Ziedoņdārzā visas sievietes bija paslēpušās zem lietussargiem, – Maija nokomentē un iespurdzas.

Viņa vienmēr Induli mazliet ķircina, pavelk uz zoba. Smieklīgi, lai gan dažreiz man nabadziņa žēl. Cik ilgi viņš ar mums, divām vecenēm, izturēs, ka neaiziet dzīvot kur citur?

– Nāc pie mums, padzersim kopā kafiju! – es aicinu un dzirdu piekrītošus soļus tuvojamies virtuvei.

Maija ar Induli uzsāk kārtējo strīdu par to, vai Rīgas melnais balzams ir zāles. Šo strīdu, kas pat īsti nav strīds, jo Maija nemēdz strīdēties, es esmu dzirdējusi jau miljons reižu, tāpēc manas domas aizpeld tālu prom no balzama un zālēm.
Kā Maija prot nestrīdēties? Vai viņa kādreiz runā arī nopietni? Vai vajag nopietni? Un Indulis? Ko viņš teiktu, ja nebūtu visu galvu piebāzis ar vecu jogu gudrībām? Kā skanētu viņš pats?

– Mamm, tu atkal nerunā kā vajag, – atceros, man teica dēls brīdī, kad es klāstīju viņam pasaules patiesības, jo viņš dusmās bija māsai ar traktoriņu iebelzis pa ausi.

Viņam bija kādi pieci gadi varbūt toreiz.

Ko tad man vajadzēja teikt, par to es šorīt aizdomājos. Vai ir kāds, kurš zina, ko vajadzētu teikt? Ko dēls saka savam dēlam?

Izdzeru kafiju un dodos uz savu istabu. Atveru logu, klausos trolejbusos. Ko mums vajadzētu runāt ar saviem bērniem? Ko es vēl neesmu pateikusi? Nedari otram to, kas pašam nepatīk – pateicu. Neskaties uz citiem, skaties uz sevi – pateicu. Mācies no citu kļūdām, nebūs pašam jākļūdās – pateicu. Šo visu taču platēs var sarakstīt un griezt, un griezt uz riņķi. Pat pašai nevajadzētu rakstīt, mana māte vai viņas māte varēja jau ierakstīt, un man tikai atliktu plati atskaņot.
Par ko es neesmu runājusi? Par kleitu?

– Mamm, kāpēc tu turi to veco kleitu skapī? – meita vienmēr jautāja, bet es nepateicu.

Neizrunāju, ka tā nav tikai kleita, tā ir vasara, kurā es satiku viņas tēvu. Tie mazie zilie ziediņi uz kleitas nav tikai ziediņi. Tā sadzeltējusī apkaklīte nav tikai apkaklīte, un kleita ir kleita, bez kuras es neprotu. Bet varbūt pat nevajadzēja meitai stāstīt par kleitu, varbūt bija jāstāsta par mīlestību. Par to, ka nav slikti gribēt otra rokas. Nav slikti ilgoties pēc apskāviena un nav jābēg no sajūtas, ka nevari bez otra ķermeņa. Varbūt jārunā, ka mīlestībā vienmēr mīlēs arī rokas un kājas, mīlēs krūtis un dibeni. Mīlestībā dzims bērni, un tā kleita pat nav tikai bērnu radīšana, tas ir kaut kas skaists, tas drīkst patikt, tam ir jāpatīk! Meitiņ, ļauj tam sev patikt! Savu pilnību apzinies, uzvelc mīlestībai kleitu un dejo. Svini asins svētkus un dziedi baudai. Meit, tā nav tikai kleita, mīlestība ir arī vaidi un nopūtas, sasvīduši ķermeņi un prieks. Mīlestībai nepietiek tikai ar gredzenu pirkstā un kotlešu cepšanu. Meitiņ, nopērc sev kleitu, labi?

Par Laimas šokolādi man vajadzēja ar dēlu runāt. Par to, ka vēl joprojām, ejot pa Miera ielu, es katru reizi domāju par viņu. Visa iela smaržo pēc šokolādes, un citu šokolādi es nemaz nepērku, tikai Laimu. Nolaužu mazu gabaliņu, pielieku sev pie deguna un dziļi iesmaržoju sevī. Tā es, dēls, tevi jūtu sev blakus, pat ja esi tālu prom. Bet tu dusmojies, ka es tikai to Laimu, to Laimu, tāpēc par to man vajadzēja ar tevi runāt. Kad biji pavisam mazs, gulēji ratos, es stundām klīdu pa Rīgu, pa Mieru ielu šurpu turpu, un reizēm pirksti nosaluši tā, ka grūti no ratiņu roktura tos atāķēt, bet es stumjos un stumjos, lai tik tu paguli, lai tev svaigā gaisā labi sapņi. Man negribas tevi modināt no tava šokolādes miega.

Un raudāt man vajadzēja, toreiz, kad nobrauca jūsu kaķīti. Es paliku tik cieta un turējos, turējos… Pie kā gan es turējos un kāpēc? Vai tad tā var iemācīt, ka zaudējums sāp un vienmēr sāpēs? Man vajadzēja runāt un raudāt tā, kā es raudāju, kad jūs abi beidzot aizmigāt. Man kopā ar jums vajadzēja no kaķīša atvadīties, mums vajadzēja sazīmēt bildes ar viņu, veselu bilžu albumu sazīmēt, sasiet to visu kopā skaistos vākos un kūku nopirkt, jā mums vajadzēja kūku nopirkt un atvadīties no kaķīša visiem kopā! Man vajadzēja izstāstīt, cik ļoti kaķītis sāp arī man – pieaugušajam. Ļoti. Vajadzēja runāt par dzīvi un nāvi, vajadzēja runāt par dzijas kamolīšiem un murrāšanu. Par prieku, ko tāda dzīvībiņa var dot cilvēkam. Par to, ka zaudējums sāp reizē ar pateicību par visu skaisto, kas bijis.

– Kārtis spēlēsi? – dzirdu Maiju mani saucam no virtuves.

– Nē, tagad ne, – es atsaucu.

– Ko tu tur dari, testamentu raksti? – Maija atkal ķircinās, galvu pabāzusi pa manas istabas durvju šķirbu.

– Tu domā, viņi nezinās, kur likt manu sakaltušo baltmaizi? – mēs abas smejamies, un Maijas galva pazūd.

Par biezpienu uz sejas un olām matos man vajadzēja runāt. Kad bijāt mazi, tad smējāties, paaugāties un tik nobolījāt acis, aizejot uz savu istabu, kad es ar biezpienu uz sejas sēdēju pie televizora. Ai, kā man gribējās būt skaistai! Patikt pašai sev! Gribējās, lai mana āda ir maiga un tvirta, lai neredz melnos un negulētos lokus zem acīm, gribējās, lai mati ir veseli un spīdīgi, lai smejoties man mutē mirdz balti zobi! Jā, patikt gribējās – sev, vīram un draudzenēm. Un skaistumu gribēt nav slikti. Visi grib skaistumu. No tā nav jākaunas. Vienam skaistums ir putna spārni uzacu vietā, bet man gurķu mizas un biezpiens uz sejas. Bērni, esiet skaisti, esiet skaisti ar labiem vārdiem un tīru sirdi, esiet skaisti ar smieklu krunkām ap acīm un sirmiem matiem.

Un Maijai taisniba, par testamentu arī vajag runāt, par palikšanu, par visu ko.

Tātad – to visu, kas man pieder, es paņemšu sev līdz. Ja kas paliek, tad to droši var atdot miskastei, tas vairs nav mans. Tikai galvenais sašķirojiet – papīrus pie papīriem, stiklus pie stikliem, bet metālus metālos. Drēbēm arī Rīgā speciāli konteineri, man tik to drēbju ļoti maz. Visa kā maz, bet tomēr tik daudz.
Jā, jārunā arī par to, ka jūsu abu man ir daudz un pietiekoši. Es esmu laimīga.

Jaunā Gaita