Jaunā Gaita nr. 305. vasara 2021

 

 

 

 

 

Andra Otto-Hvoinska. Pavasari sagaidījām. Eļļa uz audekla. 65×90 cm. 2019
 

Linda Treija

Andra
Otto-Hvoinska.
Ikdienas poēzija

 

P.S.  Kāpēc nejautā par savām gleznām?

       Tur, kur sieviete izžauj veļu, priekšplānā

       kreisajā stūrī ir ķirbis, labajā stārķis un

       fonā saule ienirst mirdzošā jūrā

1996.27.XII [1]

Andras gleznas ir savdabīgi krāsainas, nostalģiskas, melanholiski cerīgas un tuvas, tik tuvas. Var jau būt, ka kopā pavadītie skolas gadi, kopējās vasaras un ilgā pazīšanās rada šo tuvuma sajūtu, bet iespējams, ka tā ir mākslinieces spēja mums katram pierastajās ikdienas norisēs saskatīt īpašu poēziju.

Kā galveno aizraušanos māksliniece atzīst portretu gleznošanu. Tie ir patiesi, nesamāksloti un ar tādu vieglu, īpaši Andrai raksturīgu, attēlošanas atpazīstamību. Nesadrumstalotas formas, izteiksmīgi profili, uzsvērtas vizuālās īpatnības, un gandrīz visos portretos mēs varam saskatīt kaut ko no Andras pašas. Katrā darbā ienāk arī detaļas, kas trāpīgi papildina personības aprakstu. Tā var būt atvērta grāmata vīra, dzejnieka Jāņa Hvoinska rokās (Jānis lasa un lasa), meitas Annas bezrūpīgi plandošie mati vasaras vējā un nopļautais siens fonā (10 gadi), kūpoša cigarete pirkstos un dendijisks lakatiņš ap kaklu (Uģis), tirkīzzilās acis un pelēkais galvas auts (Māra), vai arī daudzie Andras pašportreti ar raksturīgo profilu, putniem, puķainām drānām un citām sajūtu un noskaņu radošām lietām.

Andra dzīvo Berģos, kur gandrīz ar roku aizsniedzama ir Etnogrāfiskā Brīvdabas muzeja sēta. Šī bērnības klaiņojumu un apmeklējumu zeme vēlāk uz laiku bija mākslinieces darba vieta, kur viņa strādāja kā māksliniece un restauratore. Liekas, ka muzejs ir bijis viens no tautas mākslas ietekmes avotiem Andras daiļradē. Atskaņas no ornamentālajiem gleznojumiem uz koka lādēm un skapju durvīm, brunču audumiem, koši puķaino lakatu ornamentiem, māla krūzes formām un šķīvju rakstiem bieži parādās mākslinieces darbos (Jēkaba Drandas apbrīnošana, Skaistās krūzes, Baiba u.c.). Andras gleznas ir kā jūtīgi atrasti kadri, katra lieta ir pārdomāti iekomponēta un ar īpašu nozīmi. Viņa arī fotografē un uzņemtās fotogrāfijas ir tikpat dabīgas un nesamākslotas kā visa Andras attieksme pret dzīvi. Mēs redzam Juglas ezeru kā pasaku zemi, apsnigušu izžautu veļu uz striķa, kur centrā frotē dvielis ar pupuķi[2], ziedošas dilles pret Ziemeļvidzemes negaisa debesīm, Latgali, rapšu laukus un padebešus. Tajās tiek parādīts viss, kas piesaista mākslinieces skatienu.

Liela nozīme Andras mākslā ir putniem, kas ļoti organiski iekļaujas viņas darbos. Novēroti aiz loga ziemas spelgoņā, vai paceļot acis uz debesīm, kad jāravē laukos garās vagas, gan vakarā, baudot saules rietus pāri pļavām, tos vēlāk var atrast mājojam arī mākslinieces darbos. Dažreiz putni Andras mākslā ir kā vispārīgs simbols, bet citreiz tie ir mums visiem atpazīstami; baloži, zīlītes, sarkankrūtīši, zvirbuļi, kaijas, pupuķi un citi. Gleznās un zīmējumos tie sēž uz pleca, vai koka zarā, tāpat pastaigājas Kurzemes jūrmalā, bet tad kāds no viņiem morfizējas cilvēcīgos apmēros un kopā ar jaunu pārīti lūkojas jūras tālēs.

Andras darbos nav asu stūru, nav perfekti taisnu nogriežņu. Līnijas gandrīz kā dzijas pavediens izseko formai un nenogriežas vai nenolokas ar asu leņķi, pārcirtienu. Tās rada plūstošu formas un vibrējoša ritma izjūtu. Uz lauka paralēlajās vagu rindās traktors atstājis līkloču riepu pēdas (Drīz atkal spīdēs saule), vilnīšu rindas un mākoņu gubas, kas ievilktas ar pindzeles kātu eļļas krāsas klājumā (Debesis II), starp izcakoti kruzuļoto lapu zīmējumu guļ baltās peonijas kupenas (Peonijas) un ar līniju sarullētie siena ruļļi vasaras saulrietā (Augusts). Kā jau izteiksmīgai zīmētājai Andrai padodas arī burvīgas ilustrācijas. No Rozentālskolas[3] laika jau toreiz atpazīstamajiem Andras stilā veidotajiem zīmējumiem, kuros parasti tikai attēloti panciski jaunekļi[4], modīgas, bet nesmaidīgas jaunavas un cita pusaudžu tematika, tie ir pilnveidojušies par dabīgi stilizētu, nedaudz romantisku tēlu un norišu attēlojumu. An­dra ir ilustrējusi Jura Kunnosa dzejoļu grāmatas, A. Dziļuma grāmatu bērniem Meža pils, BIKIBUKA sērijā izdoto Rūtas Skujiņas Zinti, u.c. Arī pāris gadus atpakaļ iznākušo Jāņa Hvoinska dzejoļu izdevuma Mūza no pilsētas N. vāku rotā mākslinieces radītais dzejnieka portrets.

Sadzīviskie motīvi un ikdienā novērotais ieskanas vai katrā Andras darbā. Tās ir lauku māju Rencēnos apkārtējās ainavas, zivju tīrīšana, novāktie ķirbji un bietes, zaptes vārīšana, negaiss. Pa reizei gan attēlojuma veidā, gan nosaukumos pavīd pa satīriskam smaidiņam. Kā piemēram kāpostlapa pie krūts (Atkal piena sastrēgums) un fonā kā sienas tapešu ornaments izkaisītas kāpostgalvas, vai arī glezna ar garo nosaukumu Dzīvē aukstumpumpa. Domās – Portugāle. Šodien humpalās nopirku jaunu jaku. Skaistu jaku, vai medicīnisko banku radītais tumšo, regulāro apļu nospiedumu raksts uz kailās muguras (Bankas). Uznirst atmiņā kādreizējie ziemas braucieni no Rīgas centra uz Berģiem vecajos „Ikarusa” autobusos, kad logs kā mežģīnes noklājas leduspuķēm un bija tik auksti, ka deguns palika sarkans (Mans brauciens pirmajā autobusā).

Lai gan Andras gleznas ir košas, tām tomēr piemīt interesants krāsains pastelīgums, kā tāda koša puķu pļava lauku ceļa malā, kas viegli pārklāta ar putekļu kārtiņu. Viņas gleznās var atrast izsmalcinātu kolorītu un drosmīgas krāsu kombinācijas. Mākslinieces otas triepiens ir vibrējošs, un krāsas klājums ir plāns. Andras pašportretā 50tā vasara ultramarīna jaciņas klātie elkoņi atbalstās uz gaiši zilas galda virsmas, galvā košs baltu un sarkanu ziedu un zaļu lapu vainags, un fonā ielikts izteiksmīgi rozā tonis, savukārt gleznā Pavasari sagaidījām pelēki rozā, gaiši zilie un dzeltenīgi zaļie toņi rada svaigi pavasarīgo krāsu gammu (skat. 9. lpp).

Andras mākslā var sajust viņas izcilo Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēju Imanta Vecozola un Viļa Ozola ietekmi. Līnijas un formas izjūtā var saskatīt arī Andras mātes māsas, mākslinieces Aijas Jurjānes mākslas rokrakstu. Mākslinieces glezniecība ir klasiska eļļas glezniecība ar savu īpašu skanējumu, un viņas radītā māksla ar skatītāju runā klusinātā, skaidrā valodā. Reizēm tā uzgleznotā saules pile, kas trīs uz meža kores (skat. šī numura vāka gleznu), mums var pateikt daudz vairāk nekā darbs ar sarežģīti konceptuāliem spriedelējumiem.

 

viņa tērpā no magonēm zīmē putnus

lūkojas jūrā

divi logi ar vēju pilni tās viņas sienas un stikli

viņa tērpusies magonēs uzzīmēs tos

gribot paturēt putnus

putnus kuru acis no lazurīta [5] 

 


 

[1] Juris Kunnoss dzejoļi 1995-1999 un par Juri Kunnossu. Apgāds „Jaunā Daugava”, 2007, 81. lpp.

[2] Pupuķi ir sastopami Jūrmalas un Rīgas novados, tai skaitā arī Ādažu poligonā, kur šiem putniem ir izvietoti tiem piemēroti būri. Latvija atrodas uz šo putnu apdzīvotās teritorijas ziemeļu robežas, tāpēc LV ligzdo apmēram 100-300 šo putnu pāru. Pupuķis bija Latvijas gada putns 2014.

[3] Jaņa Rozentāla mākslas vidusskola, kuru A. Otto pabeidza 1988. gadā

[4] Panku subkultūras pārstāvji. Latvijā panki parādījās pagājušā gadsimta 80-to gadu vidū, tā bija “pasaules uzskatu forma, kas pretojās padomju propagandai un attīstījās kā pretestība tai. Modē bija noplēstas un aprakstītas drēbes, izbalināti mati”. Latvijas panki ir pat attēloti J. Podnieka slavenajā filmā Vai viegli būt jaunam?.

[5] Jānis Hvoinskis. Mūza no pilsētas N. Izdevniecība Neputns. 2019, 37. lpp.

 

 

Jaunā Gaita