|
Jānis Tomašs
I
katra sniegpārsla rūpīgs
juveliera darbs
es skatos caur egļu galotņu
robaino sazobi
un domāju par tevi
II
atvilktnēs noliesē burtnīcas
ar katru gadu tās kļūst
arvien plānākas
šķiet kāds dusmu uzplūdos ir
dīrājis lapas un cienājis
krāsns muti
kura smaržo pēc pelniem (pēc
visa kas bijis)
III
dažos dzejoļos nav mājīguma
sajūtas
es jūtu pulksteņa kokainās
kustības sevī
tās pāraug sadursmēs ar
kareivīgiem sirdspukstiem
IV
šīs plaukstas ir iezārkotas
viena otrā
uz mūžīgiem laikiem
* * *
pulkstenis sit
pulkstenis ņem un nosit tek
laiks pa pirkstu kā asins
skaties man acīs pulksteni
kad es ar tevi runāju
atmiņas drūpošā fasāde
ļodzīgie pamati
uz kuriem stāv sirmi un
nevarīgi mākoņi
tu pamosties no tā ka miegs
tavās acīs zaudē saķeri
un avarē
gaisma ielaužas istabā un
saņem ķīlniekus
tu pamosties gadsimtu par
vēlu
* * *
kustības svaigā gaisā cirvja
kātam palīdz saglabāt
mundrumu
bet zāģis atceras savu
bijušo kādu meitenīgu malkas
pagali
kas bijis pagājis
no ugunskura paceļas dūmi un
atvainojas par sagādātajām
neērtībām
lūzt simtgadīgs karotes
stumbrs
būs atkal ko atzarot nost
no kuplās ģimenes
daži koki jau no dzimšanas
ir izkaltuši un garlaicīgi
tie ilgojās pēc liesmainiem
glāstiem
kur dzirksteles
ziņneši
steidzas pavēstīt jaunumus
un kurš pirmais iezāģēja
pateica kādu rupjāk notēstu
vārdu
mana atmiņa buksē
es atceros piedurknē asaras
un varmākas skaidas
* * *
pērnie skūpsti jau nožuvuši
no ādas
tava roka
atgaiņā jaunskungu vēju
kurš grābstās gar kleitas
stūriem
un kad soļu reizrēķins
iekalts no galvas
ejot tālāk tu
atklāj
noputējis mans vārdu krājums
no sirds nodauzīta osiņa
apmetums lobās no sejas
nē
tā nav ātri uzslieta pagaidu
mīlestība
ledaina elpa kura plosa
telti
ikdienas dekorācijas nomaina
zilumi un asins izplūdumi
it kā tās būtu senas kartes
it kā tava āda būtu svaigi
uzarts tīrums
un tavos smieklos kā vienmēr
var paklupt
ar muti pa priekšu
es gaidu kad iezvanīs magoņu
sarkanie kupoli
man jāzina ko pavēstīs
jaunskungs vējš
* * *
kad es biju mazs
kad tramvaji vēl bija mazi
un nemācēja rāpot pa šo
kailo zemi
un vilcieni negūlās virsū uz
sliedēm ar visu svaru
un lāstekām nelūza piena
zobi
kad akmeņi bija mazi
un vēl negāja
skolā
un krūmi nebija izcirsti
un mani ātraudži draugi vēl
nebija dzīves nozāģēti
un arī tu biji pavisam
maziņš
tikko ietīts autiņos
un tava mute vēl nebija
aizdarīta ar krampīti
un tieši tāpēc tev varēja
uzticēties
* * *
manā galvaskausa kurvī nav
nevienas tārpainas domas
taču tās man sagādā zināmas
raizes
naktīs kad miegs mani
izskalo ārā no gultas
atklājas arvien jauni un
šokējoši fakti
redziet
es nekļuvu par aktieri vai
slavenu mūziķi
manu paštaisīto ģitāru kāds
sazāģēja malkā
bet notis izkaisīja dārzā
protams jūs teiksiet
tā nav mirstamā vaina
savu sakarsušo prātu iešauj
aukstā ūdenī lai nočūkst
izlietu rītdienu nesasmelsi
bet ziniet
arvien biežāk es stāvu
spoguļa priekšā un studēju
grumbas
šos neizsīkstošos vēstures
avotus
kamēr grāmatas apsnieg ar
putekļiem
* * *
rudens elpa jau kreklos kad
tos noņem no veļas auklas
un mani pirksti lido kāsī
pār bļodu
projām uz siltajām zemēm
noplūkt aizliegto augli zem
tava krekla
samiegt acis no skābās sulas
izspļaut sēkliņas gultā
savas skumjas pagarināt par
vēl vienu termiņu
jo rudens jau apvainojies un
uzgriezis muguru
nāk nelūgtais viesis ziema
ar leduspuķu pušķi rokās
bet krekli tagad smaržo kā
jauni
un mākoņi drusciņ pēc veļas
pulvera
* * *
kā saglabāt mieru mājas
apstākļos
ņemot vērā ka magoņu
sēkliņas debesīs
man rada neskaidras vīzijas
kā aprast ar domu ka Rēzijas
Kalniņas pilnmēness vaigi
tikai vairos manas mūžīgās
alkas
kad pumpuri raisās no
vecajiem kankariem ārā
atsedzot zīžaino ādu
kā dzīvot tālāk kad iznākšu
no sporta zāles
un mani tikko izceptie
muskuļu kukulīši
strauji noplaks
kā redzēt neredzamo
caur papīra naudas biezo
lapotni
* * *
nāk ābele no mana rumpja
zāģēt sausos zarus nost
nāk banka novilkt skalpu
nāk pirksti no darba atpakaļ
kabatās
nāk rudens ziema pavasaris
nāk vasara ar ceriņziedu
pušķi rokās un apsveic mani
dzimšanas dienā
nāk laimīte man pa priekšu
un es viņas pēdiņās
nāk nelaime un es aiz viņas
nokāris galvu
nāk jauna dzīve un veco
dzīvi kā čūskas ādu pār
galvu jāmauc nost
nāk mīla aiz sevis atstāt
drupas
* * *
saule pērkons daugava
lombarda skatlogā
ielūzis skatiens
sarec jau vakars
acs glazūrā atspīd
kā lūpu krāsa bremžu lukturu
sarkanās gaismas
tu stāvi pie spoguļa un
pielāpi bedrītes vaigos
gadu nasta spiež plecus
(bet stundu nasta kārtīgi
izsviedrē pulksteni)
tavam dzimtas kokam nozāģēti
daži bīstamie zari
šķēres enerģiski vēzē
spārnus un no albumiem
izgriež fotogrāfijas
no atmiņas aizaugušā grāvja
izravē nezāles
kas sadīgstot rudenī nesēž
saknes klēpī salikušas
bet gan aizsedz sauli
eh kā tagad gribētos vecos
laikus
bet nevaru
pacelt pielijušās acis
|
