Jaunā Gaita nr. 304. pavasaris 2021

 

 

 

Krista Anna Belševica

 

Litija mēness

 

 

 

Esmu studējusi literatūru un antropoloģiju, ikdienā rakstu akadēmiskus un poētiskus tekstus, un rīkoju literatūras pasākumus un performances, kurās sadarbojos ar citiem sirdī un gados jauniem literātiem, kuriem patīk eksperimentēt ar rakstīto un runāto vārdu. Mana dzeja, proza, dažādi viedokļu raksti un kritikas publicēti Satori, Punctum magazine, Domuzīme, konTEKSTS un citos izdevumos. 2017. gadā iznāca mans pirmais dzejoļu krājums un šogad, izdevniecībā Zvaigzne ABC nāks klajā mans pirmais stāstu krājums. Vienu no stāstiem piedāvāju lasīt šajā Jaunās Gaitas numurā.

 

 

 

Tagad tev tiešām vajadzēja sakopot domas, tādēļ tu iesēdies mašīnā un brauci, izgriezi krustojumā, akordeonists uz stūra dziedāja, parkos sadīguši jaunmīlētāji, pavasaris, kaķi, tu aizslidini logu, tas rada matētu troksni. Mēness apveids paliek aiz stikla, vakars netīras vannas krāsā, nolupis, bet spīdīgs, ir vēls, var apdzīt luksoforus, migla palaikam izgrūž no sevis kādu pretimnācēju, asfalts paliek aizvien drupačaināks, pretimnācēju arvien mazāk, tu tuvojies savam templim, savai pilij, čaulai, viņas lauku mājai, kura glabā tikai mazliet tava diženuma un pelējuma, tu šodien esi aprijis trīs laumiņas, uzdzerot viņu spārnus, un tagad divvientulībā esat jūs divi, tu un tava līdz perversijai brīnišķīgā slimība, tava māksla un mūža mīlestība, paralīze ir beigusies, ir sākušies vasarsvētki.

Cik tālu esmu meklējis, jebkurš ir kādreiz minējis radošuma jēdzienu savās sarunās vai referātos, bet neviens nekad to nav nodefinējis. Ja es šovakar to nodefinētu, vai visi diženie un mazāk diženie definētāji vēl vairāk iegrimtu savos prātos, vai definīcijas pašas par sevi nodrošinātu šo iespēju, definīciju kalni un lejas, divi tūkstoši un vairāk gadu, ar cerību šķelt un drupināt aizvien vairāk un dziļāk, un tālāk, es kādreiz gribētu nodefinēt nenodefinējamo, nodefinēt bailes, haosu, trakumu, iespiest to citu prātos, neviens man nevarētu pretoties, visi ir bezspēcīgi pret definīciju, kaut ko saprast nozīmē tam pakļauties, es būtu dievs un karalis, jaunās pasaules vektors, es būtu.

Tumšā pēc mitruma smaržojošā istaba atkal ir pilna ar mazām, mīļi dzeltenām piezīmju lapiņām, uz kurām ir sarakstītas lietas, kurām rīt nolaižoties no saviem augstumiem tu vairs nesapratīsi ne nozīmi, ne kontekstu, rīt tev ir jāiet pie Aurēlijas, ārstēties tev ir jāiet, un tu jau zini, ko viņa teiks, tas neesi īstais tu, viņa teiks un viņa ir muļķe un neko nesaprot par cilvēku īstajiem es, mēs katrs esam tiesīgs izvēlēties, kas mēs gribam būt, nav tādu neīsto es un cita sviesta, tu to vienkārši zini, pavisam, iespējams labāk par pārējiem, tā arī tu viņai rīt pateiksi, Aurēlija tad pielieks galvu un domās, centīsies atrast pavedienu, aiz kura tevi vilkt ārā no tevis paša domām, vilkt ārā no tevis paša, centīsies nolikt tevi uz pjedestāla, Aurēlija tava otrā sieviete aiz tavas pirmās, tava saikne ar realitāti, kura atveido mākslu, tava sieva un tavs vīrs, tava lielā jautājuma zīme, bet šonakt tu viņai nepiederi, šonakt tu nepiederi nevienam.

Labs jautājums, cik daudz sava aktīvā intelekta es izmantoju, lai izdomātu kāds būs tas savdabīgais veids kā būt īpašam, tajā pašā laikā pilnībā neuztraucoties par to, kas es esmu, bet varbūt arī man tikai liekas, ka par to ir jādomā, ka kāds man ir iedvesis domu, ka man par to ir jādomā, ka ir jāmeklē savs apgaismības zvans, sava nulles teorēma, viena vai otra dzīves jēga.

Vai tu pārlasīji savu nākamās dienas dienasgrāmatu, viņa, Aurēlija rīt jautās, jā, tu teiksi, jo tiešām būsi to sviestu pārlasījis, vakar, kas notika vakar, viņa jautās, tā it kā tu pats to varētu zināt, tā it kā tu tieši tādēļ nenāc pie viņas, lai to uzzinātu, vakar, vakar, vakar tu biji čūska, tu teiksi, čūska, kas izlien no savas ādas, tas notika tāpat kā katru reizi, kad tu piezemējies paradīzē uz vairāk kā nedēļu, kad zīmēt bija vieglāk nekā elpot, kad zīmēt nozīmēja elpot, kad tava sirds pukstēja tik ātri it kā sacenzdamās ar pulksteni, mēģinot saspiest sekundē pēc iespējas vairāk pukstu, vakar, kad tas viss beidzās ar kritienu, ar spiediena rezultātā sapluinītu prātu, viņu neinteresē vakar, viņu interesē rīt, lūk, rīt tu būsi kā no jauna piedzimis, kā pārinstalēts dators, atatmiņots trauks, ūdeni neredzējis māls, kas beidzot atkal gatavs mīcīšanai, bet tas būs rīt, cerēsim, šovakar tu vēl nezini, vai dzemdības būs veiksmīgas, tas ir atkarīgs no apstākļiem, kas ir ārpus tavas ietekmes un saprašanas, bet Aurēlija zinās, kas darāms, lai arī kas notiktu, viņa vienmēr zināja, kas darāms, jā, viņai tu esi zvanījis brīžos, kad esi gatavs izdzert gana daudz īstermiņa sapņu, ar kuriem varētu noindēt pat zirgu, viņa tev aklos rītos atgādina par tavas identitātes formu un saturu, viņa, tava visspēcīgā māte, iejūtīgā māsa un labākā draudzene, tu viņu mīlēji kā suns, vairāk par jebkuru cilvēku, kuru pazini un noteikti vairāk par tiem, kurus vēl iepazīsi, varbūt ne šovakar, šovakar tu atgriezies realitātē uz brīdi, tikai brīdi un ieslēdz telefonu un raksti savai sievietei numur viens, savai Sabīnei, ķirsīt, pūciņ, mīļumiņ, pamostoties ik rītu, mans konjaciņ, tu esi vienīgā, kas man dod spēku un vēlmi salikt sevi kopā, kā piectūkstoš gabaliņu jūras skatu no ebay, kā lielu un dzeltenu ķieģeļu māju, kā dzīvi, mīļā, es bez tevis būtu nekas, bučas, tu jau guli, jo ir trīs naktī, es jau neesmu gulējis kādas četrdesmit stundas, un tikai tādēļ, ka man jādomā un jādomā par tevi, smaidiņš, bučiņa, mīļā!

Piedzerties ir baisi – tad tāds mans prāts izskatās nekontrolēts.

Ir tik jocīgi, cik mūsu izjūta par sevi kā ķermeni, personu un personību tomēr ir tik primāri psihofizioloģiska, ka dažādās vērtību sistēmas, morāles normas, intereses, kuras ar laiku sev arvien plašāk un stingrāk noformulējam un izveidojam, visādi paradumi un kustības, ka tas viss nāk tikai pēc tam, un visa tava psihofizioloģiskā miesa tiecas pēc Sabīnes, tavas ķermeniskās dzīves jēgas un piepildījuma, Sabīne, Sabīne, tu nezini, vai viņa atceras, kā jūs iepazināties, tu pats to atceries tik skaidri it kā tas būtu noticis vakar, laiku pa laikam tu to atkal uzzīmē, lai atmiņas nezaudētu asumu, tu zīmē vēl un vēl vienu pavasari, lapas, kas vēl saritinājušās pumpuros, studentus, kas vāļājas starp grāmatām plediem noklātā zālē, rokas, pilnas ar saldējumu, kas kūstot salipina pirkstus un silda no iekšpuses, smejošas mutes, vietējos rajona strīdus, kas, sekojot saulei, pārcēlušies no telpām uz pagalmu, tevi un Sabīni, satiekamies vietējās mākslas akadēmijas studentu gadatirgū, tam visam pa vidu, pasaules centrā, pasaulei sakļaujoties jums ap potītēm, jūsu skatieniem attopoties kopā, viņa pastiepjas un uzmanīgi pieskaras kāda tava sapņa malai, viņa nemaz nezina, ka tas ir sapnis, tu vēl nemaz nezini, ko viņa zina vai nezina, tad tu ierunājies un viņa pirmo reizi dzird tavu balsi, tas ir sapnis tu saki, viņa paceļ uzacis un pārjautā, ne mans sapnis, tu precizē, mana drauga sapnis, tu rādi viņai citas bildes un stāsti, kuri ir draugu sapņi, kuri svešinieku, viņa pārjautā vēlreiz, tagad tu jau zini, ka viņu sauc Sabīne, viņa jautā, vai tu zīmē tikai citu cilvēku sapņus, tu purini galvu noliegumā, ne vienmēr, tu saki, pareizāk sakot, līdz šim, tu saki, līdz šim brīdim tu tiešām zīmēji citu sapņus, jo vēl nebiji saticis viņu, Sabīni, bet kopš šīs dienas tu citu sapņus vairs nezīmēsi, tie tev ir palikuši blāvi un nevajadzīgi, tagad tu zīmēsi viņu, Sabīni, kuras dēļ nekad vairs negribēsi sapņot, jo sapņi tikai zags laiku nomodam, un tā tas arī notika, Sabīn, un tagad, lai cik reizes tu arī pamosties pārdzimis citā veidolā, tu nekad neesi pārstājis viņu mīlēt.

Vai bezjūtība ir galvenais mērķis, filozofiskais laimes stāvoklis intelektuālam prātam?

Agrāk, kad biji jaunāks, tu daudz domāji par to, kā novērst pārdzimšanu, Aurēlija, pirms nebija sākusi studēt psiholoģiju, ticēja, ka tev piemīt brīnumainas spējas runāt ar gariem, tu gribēji viņai ticēt, ik pa laikam tu viņai noticēji, jūs pavadījāt kopā tik daudz laika, viņa pārsvarā bija tev pārdzimšanas brīžos blakus, mēdza pierakstīt, ko tu teici, lai jūs pēc tam abi varētu to atšķetināt, tā bija jūsu mīļākā bērnības spēle, baisa, mītiska, tas bija jūsu lielais noslēpums, tagad, vēl ilgi pēc tam, tu biji saglabājis ieradumu pierakstīt savas pārdzimšanas domas, un tu vēl tagad tās nesi Aurēlijai rādīt, tikai viņa jau ir pieaugusi un vairs negrib ar tevi spēlēties, viņa vairs netic gariem, bet grib, lai tu meklē savās degošajās domās pagātni, īpaši mammu, viņa neklausās, kad tu saki, ka vairs neatceries, kāda tava mamma izskatījās,  un tad viņa stāsta tev par savu pagātni, daudz ko tu vēl nekad nebiji dzirdējis, un saka, lai tu nebaidies no savējās, tu vēl aizvien ļoti mīli Aurēliju, bet vecā Aurēlija tev laikam patīk labāk, tu to arī viņai pasaki, un viņa saskuma kā saskumst cilvēki, kas uzduras kaut kam neatgriezeniski zaudētam, bet jūs tomēr turpināt satikties un viņa tevi turpina iztaujāt, un tu ļaujies, jo līdzīgi kā senāk, viņa apzvēr, ka zina, ko dara, ka tiks galā ar tavu neparedzamo prātu, un tu ļaujies, līdzīgi kā senāk, kad jūs iztēlojāties garus, kas paredz nākotni, tu saki sev, ka šī vienkārši ir jūsu jaunā pagātnes spēle, Aurēlija nekad nepārstāj garšot saldi.

Justies kā dievam un pārliecināt citus, ka tu esi dievs – tas ir vieglākais ceļš. Tu vienkārši izveido jaunu realitāti caur citiem.

Tu pēkšņi vairs nevari atcerēties, cik tev ir gadu, tu zini, ka kādreiz tev ir bijis astoņpadsmit, un tev ir nojausma, ka kādreiz tev ir bijis arī deviņpadsmit, tu neatceries savu divdesmito dzimšanas dienu, bet tu zini, ka vienu, tieši vienu dzimšanas dienu esi svinējis kopā ar Sabīni uz stroikas jumta dzerot absintu, un rupji rēķinot tai vajadzētu būt divdesmitajai, tātad tev ir divdesmit un tev ir Sabīne, kas ir līdz ausīm tevī iemīlējusies, līdzīgi kā sievietes parasti mēdz tevī iemīlēties, kaislīgi, dziļi un nevaldāmi, un šoreiz tu kādu arī tieši tādā pašā veidā mīli pretī, tik ļoti mīli, ka tev ir žēl ik minūtes, kad viņas nav klāt, bet viņai jau ir trīsdesmit trīs un šonedēļ veseli divi komandējumi, tu gribi viņai piezvanīt, dūdojot klausulē, ka gaidi viņu mājās, bet tu nezini, cik ir pulkstenis tajā vietā, kur viņa atrodas, varbūt ir nakts, varbūt viņa jau guļ, tu negribi, lai viņa dusmojas, dusmīga Sabīne tev nepatīk vairāk par visu pasaulē, tāpat kā visvairāk par visu pasaulē tev patīk nepagurušam cirst malku, kurināt veco lauku krāsni, lai Sabīne nesaltu, kamēr cauru dienu staigā pa māju kaila, uzvilkusi tikai savas mīļākās smaržas, staigā, ar savām mīkstajām pēdām pieskardamās skabargainajiem dēļiem, bet nekad neieraudama tajās nevienu skabargu, un tu zini kā jūtas dēļi, jo tādām pēdām nedrīkst nekādi nodarīt pāri, un tu tik ļoti gribi viņu nokrāsot baltu no kāju pirkstiem līdz uzacīm un izstādīt pasaules lielākajās galerijās, ak, Sabīne, tava skaistā un privātā bohēma, tava mūza un tavs lāsts.

Migla

tieva kā korejiešu aktrise

piesātināta kā lēts sarkanvīns

sieviete

kleitā

mazliet aiz ceļa līkuma

saujā saņēmusi visas kaisles līnijas

pieraksta savus rīt

dienas

darāmos darbus.

Papīram roku tu pieliec maigi, tu proti savaldīties, mīkstā ogle glauda balto satīnu, tas ir tavs materiāls, satīns, kas ir radīts, lai apņemtu sievietes augumu gādīgi kā zīds, tu zīmētu uz zīda, bet tas ir pārāk slidens, materiāls ir viss, kas tev šobrīd pieder, tas un miljons pelēko toņu, nekas nav melns un nekas nav balts, viss ir daudz sarežģītāk, tu strādā meditatīvi un ilgi, neejot ārā uzpīpēt, neatpūtinot rokas, pirkstus, tu zīmē pārmaiņus ar labo un kreiso, tikai vienu reizi tava roka sastingst, tad tu sajūti neremdināmu vēlmi noraut audumu no sienas un ietīt tajā blakus neesošo Sabīni, ietīt viņu visā, ko tu jebkad esi paveicis, atdot to visu viņai bez atlikuma, bet Sabīnes te nav un tu turpini zīmēt, pulkstenis rāda, ka tu esi strādājis jau četras ar pusi stundas, tu atrauj roku no auduma un atkāpies līdz pretējai sienai, tu zini, ka šis darbs beidzot izdarīs to, ko citi tavi darbi vēl nav spējuši, tas pieradīs pasaulei, ka tai nevajag krāsu, tā mierīgi var iztikt ar tavu gaismas un tumsas saspēli, tavām līnijām, acīm, tavu Sabīni, tava roka atkal maigi pieduras virsmai, mīkstā ogle glaužas pie auduma, mīkstā, maigā, lai cik tu to asinātu ar nazi, maiga, ogle, tā mitri laiza pie sienas piesprausto baltās matērijas gabaliņu, kas tikpat labi varētu būt zīds, tikpat labi varētu būt Sabīnes maigais dibentiņš, miljons pelēko toņu ir viss, kas tev pieder, viss, kas tev vajadzīgs, nē, tev nevajag svešo pasauli aiz loga, nē, katra jauna virsma ir tavs sākums, beigas un turpinājums, nebeidzams skaits izdomātu un tomēr visīstāko detaļu, nesamākslotu, varbūt mazliet banālu, varbūt mazliet traģisku, kaut kur tālumā iegaudojas suns un tu atliec galvu, lai tam piebalsotu, pāršķeļot savas mūra pils klusumu, piepildot savu templi ar dzīvu, nepieradinātu skaņu, tad tu zīmē Sabīnes kleitas stērbeli, zīmē zelta zivtiņas, zīmē sapņojošu suni, zīmē un liec tam visam satikties, tev nav pat jāizlemj, vai tu tam visam tici, jo tas taču ir vienīgais, kas tev pieder.

K burtu ir ļoti sarežģīti uzrakstīt, ja tevī ir vesela viskija pudele.

Jūs iepazināties mākslas darbu gadatirgū, kur viņa bija atnākusi meklēt savam jaunajam septītā stāva dzīvoklim dekorācijas, tu teici, ka nezīmē dekorācijas, „es saprotu”, viņa atbildēja, tev liekas, ka jau ar pirmo skatienu jūs viens otru pamanījāt, tiešām pamanījāt, redzējāt cauri viens otra galvaskausiem, un laikam pazuda nozīme, un katra laiks pēkšņi pārtapa par kopīgu laiku, būdams varbūt mazliet ātrāks par to, kas pieder citiem, tu nekad ne ar vienu nebiji tik dziļi iepazinies, vēlāk tu viņai to pateici, ak, mākslinieki, viņa pielika plaukstu priekšā acīm, kā nevēlēdamās vairs nekad dzīvē neko redzēt, man nekad nav patikuši mākslinieki, viņa teica, bet noņemot roku no plakstiņiem un atverot savus dārgakmeņus gaismai, viņa nevarēja noslēpt, ka tie mirdzēja viņa sejā, hā, es neesmu parasts mākslinieks, tu toreiz teici, pirmkārt, es esmu labs, otrkārt, es esmu traks, treškārt, nu jau esmu arī iemīlējies, un viņa smējās tik ļoti, ka pati nobijās no saviem smiekliem, tajā vakarā viņa aizveda tevi uz savu dzīvokli, kur jūs dzērāt šampanieti, jo ir svētki, viņa teica, izrādās tikko izšķīrusies no sava bijušā vīra, tovakar viņa daudz stāstīja par to, par ko vēlāk nekad neieminējās, par to, kā vīra vecāki viņu necietuši gandrīz tikpat ļoti kā viņas pašas vecāki, par to, kā vīrs šķiroties gribējis viņu bērnus un viņa nav iebildusi, par to, kā viņa tikko mainījusi darbu, dabūjusi augstāku amatu un lielāku algu, par to, kā viņas dzīve ir ieslīgusi rutīnā, bet viņa vēlas šovakar to sākt no jauna, tu neatceries, ko tu viņai uz to visu atbildēji, bet tovakar viņa pielika pie sienas vienu no taviem darbiem un nākamajā rīta aizveda tevi uz dzīvokli sakrāmēt savas mantas.

Ja ir paradīze, tā noteikti ir sieviete.

Tu vienmēr esi gribējis Aurēlijai pastāstīt par dievu, tu zini, ka viņai nepatīk tādas sarunas, tādēļ tu šmauksies un stāstīsi viņai tagad, kad viņas nav klāt, jo pārāk daudz esi par to domājis, lai nevienam nestāstītu, un šovakar tev tiešām liekas, ka arī saproti, kā tad īstenībā ir, dievs noteikti ir mākslinieks, tev liekas, viņš ir mākslinieks, ko neatzīst pārējā pasaule, kaut kas, no kā viņiem ir pārāk bail būt atkarīgiem, jo viņi zina, ka viens skatiens pielipinās dievam uz mūžiem, tādēļ viņi izliekas, ka var ticēt dievam, saglabājot savu cilvēcību, viņi tikai izliekas par ticīgajiem, īstenībā paliekot par cilvēkiem, šovakar tu biji atklājis patiesību, dievs noteikti ir skaista sieviete, un vistuvāk dievam tu esi tad, kad tavs prāts auļo kā pārbijies zirgs, zaudēdams virzienu, zinādams, ka apstāšanās to tikai nogalinātu, vai ir iespējams būt dievam, Sabīne noteikti jautātu, ja būtu te, un tu viņai teiktu, ka, jā, dievam būt ir patiesi iespējams, tas ir pat vieglāk nekā būt cilvēkam, jo cilvēks tu esi tad, ja pierādi sev un citiem, ka esi cilvēks, dievs tu esi tad, ja notici sev, ka esi dievs, savai nebeidzamībai, savam spēkam un mūžībai, vai tu tici, ka esi dievs, viņa jautās, un tu teiksi, nē, jo tu nemaz netici dievam, tu teiksi, tu aizliedz sev ticēt, jo tev bail, ka kādreiz tu pats varētu palikt par dievu, bet varbūt drīz, pavisam drīz tev nemaz vairs nebūs izvēles.

Vai zināt, ko nozīmē būt trakam, nav tas pats, kā būt trakam? Zināt ir būt, daži saka.

Tu esi redzējis kaudzēm filmu, meklēdams tajās kādu, kas atgādinātu tevi, kas būtu tev vismaz līdzīgs, jau kopš sevi atcerējies, tu vienmēr biji alcis sevi redzēt no malas, zināt, ko darīt, zināt, kā rīkoties, sataustīt savas robežas, apvilkt rāmi sev apkārt, pabūt viens ar sevi, noslēpts no savām iekšpuses domām, kas es esmu, tu sev prasīji, tev likās, ka noteikti visi sev tā prasa, ka tas ir ierasti un parasti, Sabīne tev vēlāk pateica, ka tā nemaz neesot, varbūt daudz par vēlu, jo tu jau gadiem biji dzīvojis bezgalīgā seju un simulāciju virpulī, tu piepildījies, tavas acis plosīja mazāk un vairāk izdomātas dzīves, kuras tu riji nesakošļājot, pieklājības pēc pats pat pasapņoji kādreiz būt režisors, uzšņāpi vienu vai otru scenāriju, ierakstīji savā divpadsmitās klases darba aptaujas anketā, ka pavadīsi savu turpmāko dzīvi, mīcot realitāti kā smilšu mīklu, drupinot to gabaliņos un saliekot atkal kopā, varbūt tu cerēji tā atrast arī savu īsto īstenību, tu ilgi turējies pie saviem ierakstiem, izmeti tos tikai tad, kad satiki viņu, izmeti visu, ko biji rūpīgi kārtojis visu savu dzīvi, tu izmeti pat tās, kuras skatījies katru gadu Ziemassvētkos, vienīgajā gada brīdī, kad tev pat mēdza palikt vientuļi, tu izmeti visu, pat nemēģinādams atstāt blakus tuvākajai atkritumu tvertnei, kā mēdz darīt cilvēki, kuriem žēl šķirties no lietām, kas pieaugušas ādai, tādēļ viņi izsapņo to tālākās dzīves citos, nē, tu izmeti un pēc tam pat izmazgāji dzīvoklī grīdu, un tagad, katru reizi paskatoties viņai acīs, tu aizmirsi vairāk un vairāk no tā visa, šodien bija pagājis tieši gads un tu biji aizmirsis gandrīz visu, palika tikai ieradums nosēt sienas, galdus un ledusskapjus ar mazām, dzeltenām piezīmju lapiņām, uz kurām atstāt rītdienai atmiņas.

Ja ir elle, tā noteikti ir sieviete.

Tu izej ārā uzpīpēt, skaties kā aust saule, debesis izskatās tā it kā kāds tajās būtu izlējis krāsu, pats nezinādams, ko īsti dara, haotisks, biedējošs košums tevi satrauc, tu labāk skaties uz savu mašīnu, vispelēkāko mašīnu pasaulē, kuru tev nopirka Sabīne tikai tādēļ, ka bija priecīga, jo tu noliki tiesības, protams, tu noliki tiesības, jo viņa tev to lūdza, viņai likās, ka tev dzīvē vajag mērķi un tev nemaz nav pretenziju pret mērķiem dzīvē, un uz brīdi Sabīni tas iepriecināja vairāk par visu pasaulē, un tad arī tevi tas iepriecināja vairāk par visu pasaulē, un kuram gan nepatīk tikt iepriecinātam vairāk par visu pasaulē, it īpaši tu esi priecīgs, kad priecīga ir Sabīne, tu gribētu, lai viņa tāda ir visu laiku, lai viņa nekad nenāk mājās no darba nogurusi, nestāsta par prezentācijām, kas nav panākušas mērķi, un naudu, kas izslīd cauri pirkstiem, viņai ir grūti piedot, ka lietas izslīd cauri pirkstiem, tās ir tukšas dienas, kurām seko skumji vakari un vientuļas naktis, atceroties to visu, tu gribi raudāt un kādu brīdi tu to arī dari, ieliedams glāzē pēdējo viskiju un nolikdams pudeli istabas stūrī, tu gribi iekurt krāsni, pēkšņi sāk palikt auksti, bet nevari sevi piespiest piecelties, kādu brīdi tu mēģini atvairīt atmiņas par viņas aiziešanu, to, ka viņa to nosaukusi par savu pēdējo aiziešanu, to, ka tu neesi tam ticējis un apskāvis viņu tik cieši, ka izspiedis no viņas asaras.

Neviens vēl nav uzrakstījis simfoniju no pildspalvas klikšķa, lai arī tā būtu skaistākā lieta pasaulē. Skaņa pirms jēgas dzimšanas.

Tas ir tik brīnumaini, ka jūs visi kādreiz esat bijuši bērni, trīs mazi, nevainīgi kunkulīši, kuru izdzīvošana pilnīgi atkarīga no citu labvēlības, jūsu vēlmes un vajadzības pilnīgi atkarīgas no citu ikdienas plāniem, vēlmēm un vajadzībām, tu iztēlojies Sabīni vai Aurēliju kā mazus, papīrbaltus kunkulīšus, mīkstus no krāsns izņemtus baltmaizes klaipus, sīkām āboliņlapiņu pēdiņām un trausliem pirkstiņiem, kuru pieskāriens ir maigs kā parafīns, tu iztēlojies viņas augam kā smalkas puķes dubļos, tu būtu gribējis būt viņām abām blakus, iemācīt viņām smieties, žēlot viņas, turēt viņas savās rokās un teikt, ka rīt jau viss būs labāk, tu būtu gribējis satikt viņas kā bērnus, spēlēties ar viņām smiltīs, piesmejot pilnus pagalmus, taisīt ķirzaku zoodārzus, dārza puķu herbārijus, lēkt baseinā, lai arī nedrīkst, spēlēt kaļim bam ba ar kaimiņu bērniem, izlemt spēlēties nevis ar kaimiņu bērniem, bet vienam ar otru, ēst sprakšķošas konfektes un ilgi stāvēt pie veikala saldētavas, nevarot izvēlēties saldējumu, tu būtu gribējis viņas notvert tajā brīdī, kad jūs visi vēl bijāt beznosacījumu laimīgi, lai jūs būtu viens otra atmiņu pirmssākums, lai pasaule nevienam no jums nedrīkstētu pieskarties bez otra piekrišanas.

Zāles lēnām uzvar slāpes un klusumu.

Tas laiks beidzot ir pienācis, tu esi noguris, tik noguris, ka tev beidzot jāpaguļ, tu vairs neesi nekas, kas ir pakļauts turpinājumam, tikai nogurusi matērija, tevi pārņem ilgas, kas skrubina no iekšpuses, pat ne sāpīgi, tikai lēni un kaitinoši, durvis stāv klusas, karaliene vēl nav atgriezusies mājās, tava sieva gaida tavu atnākšanu, tu gribētu celties un uzzīmēt viņām tik daudz melnu atkalsatikšanās rožu, ka viņas nekad neizdomātu, kur tās visas likt, bet tev pēkšņi vairs nav spēka, slīdot miegā tu atceries dienu, kad iemācījies zīmēt, tas notika tikpat ātri, cik negaidīti, tu tolaik biji vēl mazs zēns, ne vairāk kā metru divdesmit garš un biji pavadījis jau vismaz sešus vai septiņus savas dzīves gadus smērēdams papīru ar visu, ko varēji atrast mājās, ar zīmuļiem, flomāsteriem, zobu pastu, lūpu krāsu, biešu zupu un kečupu, un tas viss tevi nomierināja, aizpildīja laiku, deva tam nozīmi, ielika citādi bezsaturīgās dienas rāmjos, nekad iepriekš tu nebiji par to domājis kā par mākslu, mīlestību, vai slimību, bet vienu dienu tu saprati, ka tu esi pakļauts kaut kam lielākam par sevi, un no tās dienas tu biji dievs, kas pakļauts savai vajadzībai radīt, bez tās tu nevarēji būt pat cilvēks, tu tobrīd saprati, ka nekad vairs nezināsi, kas esi bez savām melnbaltajām atmiņām, ka tās pārtaps par tavu pagātni un nākotni, bez tām tu biji tikai noguris suns, kas sapņo par zelta zivtiņām.

 

Jaunā Gaita