Elija mazgā traukus. Aizvērtām acīm ar pirkstu galiem smalki iztausta un noglāsta ikkatru šķīvja rievu, šauro ieloku aiz krūzes osas, visas karotes, dakšiņas no kāta gala līdz mutē bāžamajai daļai. Katru sīkāko negludumu vispirms noberž ar putaino sūkli, pēc tam atkal iztausta ar pirkstiem. Ja vajag, ar nagu noskrubina piekaltušās ēdiena atliekas un atkal mazgā ar putām. Kas nomazgāts, to joprojām acīm ciet ar precīzu kustību ievieto žāvētāja restēs un ņem nākamo.

Elijai patīk tīrība un kārtība. Taču to pastāvīgi uzturēt dzīvoklī viņa nav spējīga. Kriss viņu reizēm miermīlīgi nodēvē par slinku, taču tā nav, Elija nav slinka, tikai vienmēr kaut kas nojūk un nesanāk. Katru vakaru viņa nolemj no rīta piecelties laikus un sakopt to midzeni, par ko ir kļuvusi viņu mājvieta, un katru rītu pamostas par vēlu. Kriss vienmēr jau ir paēdis un prom. Savu netīro brokastu šķīvi uzkrāvis izlietnē sagrūsto trauku kaudzes pašā virsotnē, bet līdz pusei izdzertā kafijas krūze pamesta turpat uz galda. Elija vīra krūzi vienmēr izdzer tukšu un, pavirši izskalojusi ar karstu ūdeni, tajā pašā aplej kafiju sev.

Apakšējie trauki izlietnē stāv jau vairākas dienas. Apglumējuši ar skāņi smakojošu tauku kārtu, slīd ārā no pirkstiem. Elija atver acis un, nepatikā saviebusies, ar pirkstu galiem noberž jēlo plēvi no šķīvjiem. Tikai pēc tam ņem sūkli, citādi tas uzreiz ir metams ārā.

Elija dzird, ka slēdzenē no ārpuses kāds ieliek atslēgu. Deniņos iecērtas dusmas, vēl ir tikai trīs pēcpusdienā, viņa šodien būtu sakopusi dzīvokli, bet, ja vīrs ir mājās, tas traucē. Tad vienmēr šķiet, ka viņš ar skatienu seko katrai viņas kustībai, un noteikti savā prātā novērtē, ko viņa dara nepareizi. Nē, viņš nekad neko nepārmet, taču Elija tā jūtas un neko nevar ar to padarīt. Viņa tomēr turpina mazgāt traukus, nekas daudz vairs nav atlicis.

Kriss ienāk priekšnamā, noģērbjas, Elija dzird, ka viņš ir uzvilkts. Ja kopā nodzīvoti divdesmit seši gadi, otru jūt kaut vai pēc elpas vilcieniem, pēc tā, cik smagi un neprecīzi pēda ietrāpa čībā, pēc tā, kā žvadz atslēgas, noliekot vietā.

– Te smird pēc vagīnas, – Kriss aizkaitinātā tonī sasveicinās, pabāzis galvu virtuvē, un aiziet uz vannas istabu mazgāt rokas.

„Ej, dirst!” grib atņemt sveicienu Elija, taču noklusē un nesaka neko. Viņa dzird, kā tek ūdens, pēc tam tas apklust. Viņa klusi pie sevis skaita. „Viens, divi, trīs, …, divdesmit septiņi, divdesmit astoņi, …, trīsdesmit deviņi, četrdesmit, četrdesmit viens, četrdesmit divi,” ūdens atkal atsāk tecēt. Ienācis no ārpasaules, Kriss vienmēr rokas mazgā ilgāk, nekā enerģiskas balsis skandē no visiem medijiem, un pēc tam vēl dezinficē. Sausā, saplaisājusī delnu āda sūrst, sasprēgājušie pirkstu gali viegli ķeras apģērbā, taču Kriss apgalvo, ka tas viņam netraucē. Tikai kļūst arvien nīgrāks.

– No rītdienas mēs strādājam attālināti, – viņš paziņo, apsēdies uz taburetes pie virtuves galda.

– No rītdienas? Varēja jau vismaz ar jauno nedēļu, – Elija ir nepatīkami pārsteigta. – Kas tā par muļķīgu domu – sākt ceturtdienā?

– Pēča brālis pozitīvs. Kādu pusotru nedēļu neesot tikušies, un tomēr būs drošāk, ja piesargāsimies.

– Neesat drusku paranoiski?

– Kā tu to domā? Manuprāt, visai saprātīgi. Labāk pasaki, kas te tā smird.

Elija ir pabeigusi mazgāt traukus, un visas galdu un skapīšu virsmas tikko noslaucījusi ar smaržīgā tīrīšanas līdzeklī samitrinātu lupatu. Viņa dziļi ievelk gaisu nāsīs. Nekas nesmird.

– Tam Pēča brālim reāli kaut kas kaiš? Viņš ir tiešām slims, vai tikai kārtējais ķeksis ievilkts? Kāpēc viņš vispār to testu taisīja? Vai tad to var katrs, kam ienāk prātā?

– Nepsiho. Slims esot. Temperatūra četras dienas pie trīsdesmit deviņi, galva aiz sāpēm pušu sprāgusi, ģimenes ārsts nosūtījis, un vakar vakarā – hops, prieka ziņa klāt!

Elijai iekšā viss vārās. Tieši rīt. Varēja kaut no piektdienas, tad pa nedēļu paspētu samierināties ar domu, ka nekur netiks, bet – rīt! Viņa nikni iesviež lupatu izlietnē un nošņācas:

– Nekas te nesmird.

– Smird. Skaties, vai tikai tev arī testu nevajag, galīgi neko vairs nesaod, – Kriss sapīcis sauc pakaļ durvīs nozūdošajai sievas mugurai.

 

*

– Kā jums ir vārds? – skatīdamies viņas tiesībās, pārjautāja priekštelpā sēdošais resnītis. Rūtainā, saņurcītā kokvilnas sejas maska sedza tikai viņa muti, un starp apaļajiem vaigiem neiederīgais garais, smailais deguns stiepās pāri tās augšmalai.

– Elektronija, – atbildēja Elija. – Jūs taču redzat, kas tur rakstīts.

Visu mūžu apnikuši šie jautājumi. Mammai Neldai Dievs lielu sirdi bija iedevis, toties krietni vien ietaupījis pie prātiņa, tāpēc savai meitai izvēlējās visneparastāko vārdu, tādu kā nevienai, lai nav jāiet palīgskolā un pēc tam visu mūžu jāstrādā par apkopēju. It kā ar vārdu varētu iedot arī likteni. Taču mamma ar savu izvēli ļoti lepojās, un Elija, vairākas reizes nobriedusi vārdu oficiāli nomainīt, tomēr nespēja viņai to nodarīt. Mammai nebija neviena un nekā cita, kā vien Elektronija. Bērnībā dažreiz Elija jautāja, kur ir tētis. Mamma, vārdu ritmā šūpodamās uz priekšu un atpakaļ, noskaitīja pantiņu – „Savērpās, satinās, pakulās sapinās, rītam austot, pa vējam aiztinās.” Nekad neviena vārda vairāk, lai kā Elija nelūgtos un neprovocētu. Viņa ienīda šo nezināmo vīrieti. Visvairāk par savām vīzijām, kurās viņš šo bezpalīdzīgo, naivo radījumu visu nakti moka ar savām dīvainajām iegribām vai vienkārši truli izvaro, zinādams, ka pamuļķe aiz kauna nevienam nesūdzēsies. Neldai toreiz bija astoņpadsmit, un naiva un pazemīgi iztapīga gandrīz jebkuram viņa ir vēl šodien.

– Jūs laidīsiet mani iekšā? Man teica, ka te neviens neko nejautās, samaksā un viss.

Resnītis rūpīgi ar roku rakstīja viņas vārdu un uzvārdu lielā kladē, ar lineālu un zīmuli sagrafētā tabulā, kur priekšā jau bija sarak­stīts kāds desmits citu. Elija sāka šaubīties, vai vispār neiet prom.

– Nāksiet viena pati? Parasti jau nāk pa pāriem.

– Brīvu vīriešu nav?

– Tieši šodien viens ir, – lietišķi noteica durvju sargs, aizvērdams savu reģistrācijas burtnīcu. – Aiz šīm durvīm ir gaitenis, tā galā durvis pa labi. Jūs brīdināja, jums ir līdzi viss nepieciešamais?

– Jā, – Elija atsaucās, jau vērdama durvis uz krēslaino gaiteni.

*

Kriss ir atgāzies gultā ar datoru klēpī, no ausīm nokarājas vadi. „Kā viņš to var izturēt – visu dienu darbā pie monitoriem, un, pārvilcies mājās, atkal turpat,” domā Elija. Viņa pati gluži vai jūk prātā, kafejnīcu aizslēdza vispirms uz četrām nedēļām, tad pielika vēl četras, un nupat aizliegums vēl uz mēnesi pagarināts. Gudrāki tomēr bija tie, kuri uzreiz pārslēdzās uz līdzņemamām maltītēm. Elijai negribējās krāmēties, šķita – vienu atvaļinājuma mēnesi sen ir nopelnījusi, bet tagad viss nokavēts, vairs jau tajā apritē neielauzīsies. Nekāda medusmaize tur nav, rauj viens otram kumosu no mutes ārā, par peļņu nav ko runāt, tikai noturēt ikdienas rutīnu, kustību, kaut kādu režīmu. Šodien Elijai arī tas liekas ļoti svarīgi. Par vēlu. Nīksti mājās, sapūsti, pazaudē dzīves jēgu.

Elija atgriežas virtuvē un atver ledusskapi. Vajadzētu kaut ko sarūpēt vakariņām. Viņa izvelk no saldētavas vistas fileju un ieliek bļodā, lai atkūst. Skapītī puskilograms rīsu, taču ne dārzeņu, ne zaļumu vairs nav.

– Es aiziešu līdz veikalam! – viņa sauc pāri dzīvoklim. Vārdi Krisu nesasniedz, bet Elija nemaz negaida uz atbildi.

Uz ielas biezi snieg lielām saķepušām pārslām. Ķeras skropstās un kūst uz vaigiem. Elija neiet taisni uz veikalu, viņa novirzās uz netālo skvēru. Mazliet sāk krēslot, taču planējošās pārslas pasauli izpludinājušas un iztapsējušas ar mīkstu, matētu gaismu. Ir daži grādi zem nulles, bezvējš, soļi ritmiski gurkst, un Elija ieaug ainavā. Iekļaujas sniega uzzīmētajā melnbaltajā grafikā, arī ielas troksnis aizslāpst, tiklīdz viņa nogriežas uz gājēju celiņa. Elija aizver acis un slīd uz priekšu. Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši… Pārslas glāsta seju. Divdesmit divi, divdesmit trīs, divdesmit četri… Sniegam ir maiga, saldena smarža. Piecdesmit septiņi, piecdesmit astoņi… Viņa atduras pret kaut ko lielu un atver acis.

– Piecdesmit astoņi soļi, – viņa saka.

– Jūs esat dīvaina, – saka vīrietis melnā sejas maskā, kuram viņa tikko ir ieskrējusi krūtīs.

– Es zinu, – Elija atbild un iet tālāk. Varbūt vajadzēja atvainoties. Tad viņai ienāk prātā, ka vīrietis arī noteikti gāja aizvērtām acīm, kā gan citādi viņi būtu uzgrūdušies viens otram.

Viņa neatceras, kā tas notika pašu pirmo reizi, taču jau kopš agras bērnības kustība acīm ciet viņai ir pavērusi pilnīgi citu pasaules izjūtu. Iedevusi papildu dziļumu, piesātinājumu. Bērnības mājā viņa prata aizvērtām acīm iziet visas telpas, neuzgrūžoties mēbelēm vai neieskrienot sienā. Tas šķita tik dīvaini un valdzinoši, telpu izvietojums un piepildījums, sekojot pārējām maņām, šķita pavisam citāds. Nozīmi ieguva viss, kas parasti nepamanīts slēpās aiz plakanās, acīm saredzamās bildes, – grīdas dēļu skaņa, telpu atšķirīgās smaržas, vieglas vēsmas no izļodzītajiem logiem, pirkstu galu pieskāriens vēsajai, grubuļainajai sienai…

Pilsētā tas nav tik droši, taču reizēm viņa nespēj atturēties no valdzinājuma dziļāk izpētīt savus ik dienu ejamos ceļus. Elija atver acis, viņa ir nonākusi līdz veikalam. Krītošais sniegs ir kļuvis smalks un mirdzošs.

 

*

Gaiteņa galā durvis pa labi vērās viegli un klusi. Iekšā gaismas bija vēl mazāk, tas Elijai ļāva justies droši. Telpā bija cilvēki. Desmit, varbūt divpadsmit, ne vairāk. Maigi šalca apģērbs, sēca aprautas elsas, kāds iesmējās, iekunkstējās. Švīkstēja un maigi dipināja klusināti soļi. Sieviešu smaržas, grīdas vasks un nedaudz sviedru. Elija apsēdās uz viena no trim Vīnes krēsliem turpat pie durvīm. Pārlika kāju pār kāju, lai atvērtu zābaka rāvējslēdzēju, kad kāds apsēdās līdzās.

– Kā jūs sauc? – viņš klusi iejautāja tieši ausī.

– Elektronija. – Viņa nezināja, kāpēc atklāj savu īsto vārdu. Varēja samelot.

Vīrietis iesmējās. No viņa dvesa svaigas koksnes aromāts. „Nez, galdnieks vai gatera strādnieks?” nodomāja Elija.

– Jūs jokojat? Tāda vārda nemaz nav.

– Man ir.

– Labi, šodien jūs būsiet Elektronija. – Elija dzirdēja, ka viņš smaida. Pret aizkara piesegto logu seja nebija saskatāma, taču platie pleci un slaidais torss riesa cerības uz ļoti izdevušos pēcpusdienu. Viņa atkal pastiepās pie vēl nenovilktā zābaka, un vīrietis negaidot uzlika savu plaukstu Elijas rokai. Pēkšņi pārsteigta, viņa to strauji atrāva, īsi un skaļi ievilkdama elpu.

– Nudien, Strāva! – viņš iesmējās. – Nebaidieties, es tikai palīdzēšu.

Un viņš neprasmīgi un lēni, bet maigi atvilka rāvējslēdzēju vienam, tad otram zābakam un, tos novilcis, paturēja plaukstās Elijas vēsās, mazliet nosalušās pēdas. Tad noņēma viņai no pleciem mēteli un kārtīgi salocītu pārlika pār kreiso roku.

Kaut kur tālāk vīrieša balss skaļi teica: „Tu esi tik lunkana,” un sieviete nazāli iesmējās, tas drīzāk izklausījās pēc tītara rīstīšanās.

Elija izvilka no somas sarkanas kurpes ar deviņus centimetrus augstu slaidu papēdi un abas reizē ieslidināja tajās zīdainās zeķēs ietērptās pēdas.

Savādi. Par Strāvu viņu saukāja skolā, kad straujās dabas dēļ viņa nokaitināta mēdza šķiest pļaukas un bliezienus pa labi un pa kreisi. Strāva atkal dod pa nagiem! – klasesbiedri smējās, sīko meitēnu kaitinādami. Taču šis bija pārāk jauns, lai viņi būtu reizē mācījušies. Pēc balss un kustībām spriežot, gadus piecpadsmit jaunāks par Eliju. 

– Iesim? – Viņš izkliedēja Elijas bērnudienu vīzijas. – Jūs esat gatava?

– Pagaidiet, bet kā jums ir vārds?

*

Elija atgriežas mājās jau tumsā, Kriss stāv virtuvē un, pie deguna pacēlis, ošņā bļodā ieliktos vistas gabalus.

– Tā gaļa ir veca, – viņš saka. – Tu taču nedomā to taisīt vakariņās.

Elija pieiet un izņem viņam bļodu no rokām, lai pati pārliecinātos. Bālganie filejas gabali smaržo pēc jēla, svaiga cāļa un ledus. Viņa tos tiešām gatavos vakariņās.

– Kris, kas tev ir? Tā ir svaiga gaļa.

– Tā gaļa smird! – Kriss paceļ balsi. – Viss smird. Un nenāc virtuvē ar zābakiem, nevar zināt, pa kādām krēpām un spļāvieniem esi izbradājusi. Dod, es nodezinficēšu ko tu tur esi sapirkusi.

– Es pati, – Elija mēģina mierīgi iebilst. Viņa nesaprot, kas ar Krisu notiek.

– Nē, dod, man sanāks labāk, – viņš paņem iepirkumu maisu, tad turpat no plaukta izsmidzināmo spirtu, un, kamēr Elija noaujas, noģērbjas un uzslauka piestaigāto grīdu, pa vienam ņem ārā no somas iepakojumus un katru rūpīgi apsmidzina no visām pusēm. Pēc tam nomazgā un nodezinficē rokas. Elija pie mazgāšanas tiek tikai pēc tam un jūt vīra iesāņu skatienu, lai pārliecinātos, ka viņa pietiekami kārtīgi nomazgā rokas. „Vajadzēja iet uz vannas istabu,” Elija nodomā, aizver acis un skaita līdz trīsdesmit, rūpīgi saziepēdama katru pirkstu, nagu, ienadzi, pirkstu starpu, plaukstas līnijas, delnas virspusi, pamatni. Vēl noglāsta vienu plaukstu ar otru, pēc tam otrādi. Viss. Kad viņa atver acis, Kriss jau ir izgājis no virtuves.

 

*

Viņiem ir noteikts ierasties stundas laikā, pa vienam, pa diviem, precīzi norādītās minūtēs, lai neradītu aizdomas par pulcēšanos. Pēdējā reizē viņš nebija atnācis. Elija sēdēja viena pati uz krēsla pie durvīm, nespējot izlemt, doties prom vai ļauties izaicinājumam. Mēģināja sevi pārliecināt, ka viņai taču nav svarīgi, lai tas būtu tieši viņš. Cerēja, ka viņš ir tikai aizkavējies un tūlīt, tūlīt ienāks pa durvīm. Iepriekšējā reizē atvadoties viņš noskūpstīja viņas roku – atvērtas kreisās plaukstas pašā viducī. Elija apjuka, tik maigi jutīga bija šī vieta, tik satraucošs lūpu pieskāriens, nekad neviens viņai nebija tā pieskāries. Nu viņa sēdēja puskrēslā, neapzināti viegli slidinot labās rokas pirkstu galus pa atvērtu kreiso plaukstu. Telpas tālākajā galā atkal skanēja švīksti, šalkas, elsas, kunkstieni, Elija vairs nespēja nosēdēt uz vietas. Viņa piecēlās un, aizgājusi līdz tumšākajam stūrim, atbalstījās ar abām plaukstām pret sienu. Ķermenis organiski izliecās… 

 

*

Kad Elija no rīta pieceļas, Kriss otrā istabā strādā un jau izskatās noguris.

– Tu neesi slims? – Elija norūpējusies jautā un mēģina uzlikt plaukstu viņa pierei, taču Kriss mierīgi, bet noteikti to atvaira.

– Nē taču. Tikai tā smaka… Nevar ciest.

– Kris, te nekas neož.

Elijai gribas vīru paņemt aiz pleciem un sapurināt, tā vietā viņa apgriežas un dodas uz virtuvi brokastot. Šodien ir ceturtdiena, un viņai jāizdomā, kā tikt ārā no mājas uz tām pāris stundām. Varbūt šoreiz viņš būs atnācis… Elija viegli ar lūpām pieskaras plaukstas jutīgajai iedobei un pēc tam ilgi vēro likteņa līnijas. Viņa no tām neko nesaprot.

Pabrokastojusi šoreiz nomazgā visus traukus, piekopj virtuvi. Vakar Kriss maz ēda, atlika gan vista, gan rīsi, no tiem šodien var pagatavot improvizētu vistas plovu. Apcept burkānu gabaliņus ar sīpoliem, sīki sagriezt izcepto fileju, visu sajaukt kopā ar rīsiem un nedaudz pasautēt.

– Es šodien varētu aizbraukt līdz Neldai, – Elija saka, ielūkojusies istabā, kur strādā Kriss. – Piezvanīšu, vai kaut ko nevajag.

Māte dzīvo divdesmit kilometrus aiz pilsētas robežas, un Elija skaidri zina, ka Kriss nepieteiksies braukt līdzi. Viņu Neldas iztapīgums un ierobežotās prāta spējas dzen izmisumā, un, ja nav kāda praktiska un nenovēršama vajadzība, viņš no sievasmātes apraudzīšanas izvairās.

– Beidz, tas nav nopietni. Es taču tev teicu, ka Pēča brālim ir kovids. Mēs caurām dienām strādājam pie blakus galdiem, bet tu tagad brauksi pie mātes riska vecumā. Man likās, ka tev viņa vēl nav līdz kaklam.

– Muļķības kaut kādas, – Elija nomurmina.

– Tur jau tā problēma, ka tev tās ir muļķības, tev nevar uzticēties, tu nepiesargājies. Nemaz neesmu drošs, ka pa to laiku, kamēr strādāju, tu neesi skraidījusi pa draudzenēm, kafiju dzerdama.

– Nē, neesmu! – Elija paceļ balsi, jo pie draudzenēm viņa tiešām nav gājusi, visas tādas pašas zaķapastalas kā Kriss. – Labi, ja tu aizliedz man apciemot Neldu, tad vismaz izvēdināties es varu iziet? Tev nav ne jausmas, kā tas ir – divus mēnešus sēdēt mājās saliktām rokām!

– Tak nesēdi saliktām rokām, kaut vai veļu izgludini, izberz vienreiz grīdas, visa māja smird, stūri pilni ar putekļiem. – Viņš noliecas un spēcīgi pūš ar elpu zem dīvāna. No pagultes izveļas pelēki kumšķi. Kriss strauji uzslienas atpakaļ, atver muti, lai vēl kaut ko aizvainojošu izspļautu, kad pēkšņi no viņa deguna izsprāgst kaut kas dzeltenzaļš, nošķiezdams padeguni, lūpas, zodu. Kriss instinktīvi noslauka seju saliektā elkonī, un Elija jūt, kā šķebinoša puvušas maitas smaka gandrīz gaismas ātrumā izplatās pa visu istabu.

– Kas tas ir? – viņa aiz pretīguma rīstīdamās jautā.

Kriss apstulbis skatās uz netīro piedurkni, no deguna joprojām sūcas strutu straumīte, un smirdoņa kļūst arvien spēcīgāka un neizturamāka.

Elija atrauj logu, dzeldīgs ziemas gaiss ieplūst istabā, taču tas neko daudz nelīdz.

– Es nevaru, es eju ārā, sakopies un piezvani ģimenes ārstei. Man nāk vēmiens.

Viņa nemelo, rīkles gals viegli raustās vemšanas refleksā, taču vēl var paspēt izmantot gadījumu, lai laistos prom no mājām.

– Redz kā, visa pasaule smird, kamēr izrādās, ka tā smaka patiesībā nāk no tevis, – viņa nenoturas iedzelt, jau vilkdama mugurā mēteli. Galvenais, neaizmirst paķert somu ar kurpēm un visu pārējo.

 

*

Kailā plauksta gandrīz piesalst durvju metāla rokturim. Atkal snieg, un pasaule kļūst samtaini maiga un smaržīga. Elija, jau trešo reizi izkāpusi no auto, rausta aizslēgtās durvis. Viņa te sēž jau piecpadsmit minūtes, viņas laiks sen ir garām, bet pa šo brīdi vajadzēja ierasties vēl vismaz diviem dalībniekiem. „Es taču neesmu sajaukusi dienas,” viņa, atgriezusies siltumā, nodomā, paņem telefonu un ieslēdz displeju – viss pareizi, ceturtdiena, 21. janvāris. Pirms nedēļas neviens neieminējās, ka kaut kas varētu mainīties. Elija ņem telefonu un sameklē kontaktos numuru.

– Sveiki! Te Elija, atcerieties, es ar jūsu rekomendāciju tiku…

– Ak, jā, piedodiet, es aizmirsu jums piezvanīt! Elija, pagājušajā ceturtdienā jums tur ir bijis pāris, kuri abi saslimuši, vīrs jau ir slimnīcā. Neviens nezināja jūsu numuru, un lūdza, lai es piezvanu. Viņi vairs nepulcēsies. Tur vispār būs baigās nepatikšanas.

– Viņi taču vārdus pierakstīja, brīnums, ka nav mani atraduši. Naudu jau neatdos? Es iemaksāju arī par februāri.

– Nezinu, neko nezinu. Bet nekas vairs nenotiks. Kaut kādas kvītis jums deva?

– Nē tak… – atbild Elija. Otrā galā vēl kaut ko nomurmina un pārtrauc sarunu.

Snieg arvien biezāk, Elija sēž mašīnā un negrib braukt mājās. Viņa izvelk no somas bezvadu austiņas, sameklē spotifajā tango un uzgriež pilnā skaļumā. Gribas aizvērt acis, taču vēl kādu brītiņu viņa pavēros, varbūt arī Lauris neko nav dzirdējis par notikušo, par pēdējās realitātes salas nogrimšanu, varbūt viņš tomēr vēl nāks, tad Elija pamās viņam ar roku, to pašu noskūpstīto plaukstu, un varbūt viņi abi, klausīdamies austiņās, tepat sniegā, zābakos un mēteļos, biezā sniega aizkara pasargāti izdejos vismaz pāris figūras. Solis, solis, atvērts; ātrs, ātrs, stāt; solis, solis, pagrieziens, stāt. Solis, solis, ciešāk; rokas, elpa, stāt. Acis, acis, galvas pagrieziens, gurni, gurni, ceļi, stāt. Un sniegs virpuļos līdzi.

*

– Man ir pavisam parasts vārds, pat neērti atzīties pēc tam, kad esat aplaimojusi ar savējo, – viņš smiedamies atbildēja. – Esmu Lauris.

– Nekad neesmu pazinusi nevienu Lauri. 

– Forši būt tik skaistas sievietes pirmajam… Laurim. – Viņš atkal sirsnīgi iesmējās.

Elija samulsa, viņš tiešām bija daudz jaunāks, augums tik glīti veidots, pats iznesīgs, varbūt pat profesionāls dejotājs? Viņa aizgāja aiz aizslietņa, lai uzvilktu pieguļošo tango kleitu ar sarkanu tilla apdari un augstu šķēlumu uz labā gurna.

– Ziniet, es tango esmu pavisam iesācēja, varbūt ar mani nebūs viegli, – atgriezusies viņa nedroši bilda.

– Paļaujieties, – Lauris mierīgi saņēma viņu aiz rokas, un viņi devās ienirt pulsējošajā daudzgalvu tango organismā.

Zāles tumšā gala nišās dega sveces, staipīgās ēnas ērmīgi ļodzījās uz sienām. Dejotāji telpas klusumā skaļi elpoja vienā ritmā, pa laikam noelsās, iesaucās, kāds skaļi nošmaukstināja, dāmu tērpi šalca un kurpes švīkstēja pa parketu, papēžiem ik pa laikam noklaudzot soļu rindā. Elija iedomājās, kā skanēs viņu deja, čabēs tills, savienosies un šķirsies straujās ieelpas, viņa pasmaidīja un uzlika austiņas. Jutekliskā melodija acumirklī ielauzās apziņā un vedināja ļauties stihijai. Lauris bija tepat, viņa roka cieši apkļāvās ap Elijas augumu, un viņi savienojās siltā, trauksmainā, trauslā veselumā. Elija aizvēra acis.

 

*

Viņa attopas iesnaudusies, paskatās pulkstenī, ir pagājušas jau desmit minūtes, tango austiņās rīb, Elija visu izslēdz un ierūcina auto. Neviens te nav gājis, tikai viņas pašas pēdas no mašīnas līdz durvīm ir jau gandrīz aizsnigušas ciet.

Pie mammas viņa nebrauks. Elija atkal paņem telefonu.

– Halo! – ātri atsaucas Neldas balss.

– Čau, mamm! Es tāpat piezvanīju. Kā tev iet?

– Viss labi. Vāru pusdienas. Būs zupa. Ienāks Vilnis. – Mamma klausulē vienmēr runā īsiem, skaļiem izsaucieniem. Kriss smejas, ka viņa laikam nav sapratusi, kā darbojas telefons, tāpēc mēģina pa taisno sakliegt otru runātāju. Elijai reizē nāk smiekli un ir dusmas, ka viņš apceļ mammu. Viņa nav tik dumja, kā viņš grib iztaisīt.

– Ko Vilnis? – Elija jautā. Vilnis ir mammas kaimiņš, māja tieši pāri ceļam, jau gadus desmit dzīvo viens, taču abas meitas ar vīriem bieži brauc ciemos un palīdz, ko vien viņam ievajagas.

– Vilnis ienāks. Paēdīs. – Elija mammas balsī cauri saucienam dzird tādu kā mulsumu.

– Tu viņu baro? Viņš jau pats mācēja tīri garšīgi gatavot, ko tad, apcēlis tevi?

– Es viena. Viņš viens. Bērni nebrauc. Tu arī nebrauc.

– Es kaut kad aizbraukšu, pēc nedēļas vai drusku vēlāk. Tev viss ir, veikalā jums visu var dabūt, ko vajag?

– Visu var dabūt. Nebrauc. Palikšu slima. Pilsētā kovids.

– Mammu, es tevi mīlu. Sargājies, pasveicini Vilni.

Mamma klusē, viņa nekad nezina, ko atbildēt, kad Elija saka, ka mīl.

– Tu dzirdi?

– Jā, Elektronija. Atbrauc pavasarī. Izvārīšu zupu.

Neldas zupas ir labākās, ko Elija jebkad ir ēdusi. Viņa nopūšas, noliek telefonu un brauc mājās pie vīra.

 

*

Dzīvoklī vēl joprojām mazliet jūt pretīgo puvuma smaku.

– Te smird, – Elija indīgi paziņo Krisam, vilkdama nost zābakus.

Kriss ir vēdinājis, pārģērbies, droši vien arī nomazgājies. Un no pēdējo dienu lecīgā īgnuma vairs nav ne vēsts, tas atkal ir Elijas stūrainais, kārtību mīlošais, bet miermīlīgais vīrs. Vienīgais vīrietis viņas mūžā. Uz galda stāv vairākas zāļu kārbiņas, deguna skalojamais ūdens, un Kriss pašlaik lasa anotāciju.

– Nelasi neko par blaknēm, labi? – Elija saka jau daudz draudzīgākā tonī.

– Izrakstīja antibiotikas, biju uz aptieku. Deguna blakusdobuma iekaisums. Tas joks ir tajā, ka vienā pusē, ja būtu abās, es pats neko visu laiku nebūtu saodis.

– Tas būtu man aiztaupījis dažu labu rūgtumiņu, – nosmīn Elija.

– Ir kas svarīgāks. Apsēdies.

Elija ienāk istabā un apsēžas uz krēsla cieši blakus vīram. Kriss pārsēžas uz dīvāna tālākā gala. Elija sajūtas aizskarta, taču klusē un gaida, ko Kriss teiks.

– Pēčs zvanīja, viņš šodien neko vairs nesaož un nejūt garšu. Gribēja brīdināt. Mums vajadzētu mitināties katram savā istabā un virtuvē iet tikai ar masku, vismaz nedēļu. Kopējās telpas jādezinficē divreiz dienā.

Plauktā tikšķ pulkstenis, Elija skaita līdzi sekundes un neko neatbild. Galvā trako pēdējā šodien dzirdētā tango melodija, tikai pulksteņa tikšķu ritmā tā ir pārāk strauja un izklausās nedaudz komiski. Elijai nav bail, viņu tas briesmonis nespēj skart, citādi pēc pēdējās slepenās deju pēcpusdienas jau būtu saslimusi, un vispār ne brīdi viņa nav paniski sargājusies, kā to dara Kriss un visi tie, kuri aiz bailēm pazaudējuši jebkādu realitātes izjūtu. Elija negrib staigāt pa savu dzīvokli maskā, viņai jau tā viss ir atņemts, ne darba, ne draudzeņu, pat mamma atsakās viņu satikt. Un arī tango vairs nebūs.

– Pasaki vismaz, ka tu nebiji pie Neldas, – Kriss cerīgi ieminas.

– Nē, es nebiju pie Neldas. Biju izbraukusi līdz pilsētas nomalei, sēdēju mašīnā un skatījos, kā snieg… Nevajag. Mēs nestaigāsim maskās, un es gulēšu pie tevis.

– Es tak tevi neatstumju, tikai mēģinu pasargāt, – Kriss vēl iebilst, bet Elija pēc intonācijas dzird, ka viņš jau padodas. Viņa pilnīgi droši zina, ka ar viņiem nekas nenotiks.

Kriss sāk šņaukāties, un tver pēc salvetes, no deguna atkal sūcas strutas, taču negāžas tādā straumē kā pirmīt. Elija iet uz virtuvi, jāķeras pie ēst gatavošanas, pasaule var jukt prātā, bet ir lietas, kuras paliek nemainīgas un drošas. Pie tām jāturas. Elija sagriež burkānu astoņpadsmit ripiņās, divus sīpolus katru sešos gredzenos, tad sagriež vakardienas cepto vistas fileju šķēlēs – viena, divas, trīs, četras, piecas. Pēc tam šķērsām – viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi. Galvā jo­projām pulksteņa iestrādātajā tempā dimd tango.