Jaunā Gaita nr. 304. pavasaris 2021

 

 



 

 

Grāmata par piemirsto Liepājas dārgumu

 

Tas nebūs stāsts ne par tā dēvēto rokmūzikas galvaspilsētu Liepāju ar tās savulaik slaveno estrādi „Pūt, vējiņi”, ne koncertzāli „Lielais dzintars”, kas nu jau guvusi atpazīstamību visā Latvijā un ne tikai.

Manā priekšā ir AS „Latvijas Mediji” izdevums Noslēpumainā Karosta, kā autori ir Andžils Remess un Juris Raķis. Grāmatai 196 lappuses ar bagātīgu ilustratīvo materiālu; tā iedalīta 57 nodaļās, taču nav norādīts autors katrai atsevišķajai nodaļai. Izdevuma virsraksts pilnībā atklāj Karostas būtību – tā vēl aizvien ir noslēpumu pilna un dažādām – gan ticamām, gan gluži neticamām – leģendām apvīta. Turklāt abu autoru darbs nebūt neatklāj visus Karostas noslēpumus; to ir tik daudz, ka pietiktu vēl kādam izdevumam.

Karosta gan ir, gan arī nav Liepājas daļa. Daudzus gadus tajā kāju spert vienkāršam liepājniekam bija liegts, kas arī radīja lielu atsvešināšanos. Karostā dzīve ritēja pēc citiem noteikumiem nekā pilsētā. Tajā dzīvoja un saimniekoja okupācijas karaspēks. Un tomēr – Karosta neapšaubāmi bija un ir Liepājas sastāvdaļa.

Militārās ostas būvniecību 19. gadsimta beigās noteica Krievijas impērijas, kuras sastāvā atradās arī toreizēja Latvijas teritorija, aizsardzības spēju palielināšana pret ārējo ienaidnieku. Oficiāli būvdarbu sākumu apstiprināja Krievijas cars Aleksandrs III 1890. gada 15. janvārī. Un būvēts tika ar vērienu. Te citāts no nodaļas „Kontūras”: „Darbu apjoms milzīgs, jo vajag būvēt kazarmas, kur uzturēties ap 10 tūkstošiem matrožu un zaldātu, gan dzīvojamās mājas gandrīz tūkstotim virsnieku un viņu ģimeņu. Taču pats galvenais ir osta, kurā paredz uzņemt Baltijas karaflotes lielākos kuģus un vietas piekrastē 240 lielgabaliem, kas aizsargātu Karostu no jūras un arī no sauszemes” (10. lpp.).  Tika izbūvēti viļņlauži, uzcelts slavenais Ziemeļu mols, kas iestiepjas jūrā 1800 metrus tālu.

Autori ir bijuši arī pietiekami asprātīgi, lai tekstā iekļautu pa kādam kuriozam. Tā ostas būvdarbos nodarbinātais strādnieks Bogrovs, kuram bija jāšķiro ķieģeļi un būvei nederīgie jāmet prom, izdomāja, ka ar tiem taču var bruģēt ielas! Par šo ideju viņš saņēma 5 rubļus – tiem laikiem lielu naudu. Tas šķiet smieklīgi, salīdzinot ar būvuzņēmēja Kļepeņina vērienu, kurš dažādu mahināciju rezultātā daļu Karostas būvei paredzēto ķieģeļu izmantoja, uzceļot sev sešstāvu māju.

Protams, pati skaistākā būve Karostā bija Svētā Nikolaja Jūras pareizticīgo katedrāle. Un kur nu vēl izgriežamais tilts, lai ostā varētu ienākt lielie kuģi.

Grāmatas autori ir attēlojuši arī faktu sagrozīšanu un visīstāko melu izplatīšanu pēc Oktobra revolūcijas, ar kurām vēlāk jo dāsni tika barota „padomju tauta”. Tie ir gan stāsti par kreiseri „Auroru”, kas, kā smejies, 1917. gadā Sanktpēterburgā nemaz nevarēja atrasties, gan padomju laikā par leģendāru varoni dēvēto leitnantu Šmitu, kurš dzīves laikā bija skandaloza personība šī vārda vissliktākajā nozīmē, faktiski jau noziedznieks.

A. Remess un J. Raķis rakstījuši arī par majestātisko, 1907. gadā uzbūvēto Virsnieku saieta namu, kas nu jau ir atguvis kādreizējo spožumu, bet pirms trīsdesmit gadiem līdzinājās graustam. Šeit polonēzi dejojis pirmā ranga kapteinis Aleksandrs Kolčaks. Un atkal – Kolčaks nebūt nebija asinskārs slepkava, par kādu viņu iztēloja padomju vara; viņš bija ievērojams virsnieks cara armijā, vēlāk baltgvardu kustības līderis, kurš cīnījās pret boļševikiem.

Karosta bija vieta, kur 1918. gadā atradās divas no trim Latvijas valdībām. Ulmaņa valdība atradās uz kuģa „Saratov” Baltijas jūrā. Rīgā bija Pētera Stučkas valdība. Andrieva Niedras valdība tika izformēta Karostā. Sākās visīstākie juku laiki. Vācieši nevēlējās Latviju atstāt, savukārt latvieši gribēja tikt no viņiem vaļā. Palīgā nāca britu karaspēks. Sekoja Bermonta uzbrukums un, kā vēlāk izrādījās, tā mērķis bija iekarot Karostu un vēlāk visu Latviju. Autori ļoti vispusīgi attēlo šo uzbrukumu un tā aizkulises. Arī latviešu pretošanās gribu un spējas. Aizkustinoši ir lasīt par skolnieku rotas rašanos – jaunākus par 12 gadiem tajā nepieņēma. Latviešu brīvības alkas šajā laikā bija apbrīnojamas.

Beidzot, 1920. gadā, Latvijas Valsts ir nodibināta, un Karostā sāk ierasties kājnieku pulks. Tas apmetas arī Palangā, kas tolaik bija daļa Latvijas. Taču 1921. gada 31. martā tā tiek atdota Lietuvai. Par šī darījuma aizkulisēm gan būtu vēlams sīkāks skaidrojums. Kāpēc, kas par to maksāja un ko Latvija saņēma kā atlīdzību par Palangu un, tostarp, arī Sventāju.

Liepāja un Karosta divdesmito gadu vidū nav iedomājama bez lieliskā, apdāvinātā, pārgalvīgā lidotāja Herberta Cukura. Vēlāk viņš kļuva slavens ar savu lidojumu uz Gambiju. Tas tolaik aviācijā bija kas sensacionāls. 10 000 kilometru uz vienu un tikpat uz otru pusi. Grāmatas autori cenšas atminēt mīklu, kas tad īsti kļuva par Cukura kapraci 1965. gadā Brazīlijā. Taču to līdz galam izlobīt nav izdevies vēl nevienam.

Grāmatā atklāts maz zināms fakts, ka 1934. gadā Karosta kļuva par dzeļoņdrātīm apvītu ieslodzījuma vietu Kārlim Ulmanim nelojāliem 369 augsta ranga valdības vīriem, lielākoties sociāldemokrātiem. Ulmanim bija apnikusi sociāldemokrātu nepārtrauktā kašķēšanās ar citu Saeimas frakciju deputātiem. Šo vīru internēšana gan ilga tikai 10 mēnešus, turklāt absolūti neatbilda mūsu priekšstatiem par ieslodzījumu.

Neatkarīgās Latvijas valstij pastāvēt bija ļauts vien 20 gadu. 1940. gadā jau bija noslēgts bāzu līgums ar Krieviju, un Karostā atkal rosījās krievu karavīri. Grāmatas autori diezgan sīki aprakstījuši faktu, ka 1941. gada 22. jūnijā, sākoties karam, Karostas garnizona matroži un kājnieki sāka izmisīgu cīņu ar vācu armiju. Taču neveiksmīgi – vācu pārspēks bija ievērojams. Arī šo cīņu padomju vara izmantoja propagandas nolūkos, iestāstot cilvēkiem, ka zaldāti un civiliedzīvotāji ir centušies aizstāvēt pilsētu, taču ne ar vārdu netika pieminēts, ka tas bija izmisīgs krievu armijas daļas mēģinājums izlauzties no aplenkuma. Pie pieminekļa Liepājas centrā šiem „civiliedzīvotājiem” vēl tagad pulcējas padomju varas pielūdzēji.

A. Remess un J. Raķis vēstī arī par Otro pasaules karu un par vienu no tā šaušalīgākajām lappusēm – ebreju šaušanu Šķēdē 1941. gadā. Tika nošauti vairāk nekā 3000 ebreju. Savukārt 1944. gada rudenī tika nošauti astoņi kureliešu virsnieki – viņi bija vēlējušies tiem laikiem neiespējamo – brīvu Latvijas valsti. „Karosta un tās aizsargātāji pēdējo triecienu saņēma 1945. gada 8. maija priekšpusdienā. Tajā rītā Eiropas pilsētās baznīcu zvani jau bija vēstījuši, ka karš beidzies, toties Karostā dzīvību zaudēja vairāki karavīri un kūpēja flakistu notriektās sešas krievu lidmašīnas.” Uz Karostu traucās padomju karavīri un karaflotes jūrnieki „kopā ar tūkstošiem maišelnieku no Krievijas, meklēdami labāku dzīvi. Tie aizpilda visus tukšos pasažieru un preču vagonus un brauc pat uz jumtiem” (124. lpp.). Krievi ir atgriezušies.

Ir pieminēts arī Dancigas līcī nogremdētais vācu tvaikonis „Wilhelm Gustloff” ar 9000 cilvēkiem. Prātam neaptverams noziegums, ko paveica hronisks alkoholiķis kapteinis Marinesko un kuram turpat 30 gadus pēc nāves piešķīra Padomju Savienības varoņa nosaukumu.

Lasītājs arī uzzinās, ka Karosta kļuva par vienu no lielākajām PSRS karabāzēm pie Baltijas jūras. Armijas bruņojumā bija viss bruņojuma arsenāls – gan zenītraķetes, gan tālās un vidējās darbības raķetes. Tas viss paredzēts NATO uzbrukuma atvairīšanai, tā sakot, aizsardzībai. Kas notika Karostas slēgtajos angāros, līdz galam nav skaidrs vēl šodien.

Autori nav vairījušies paša likteņa izspēlētu etīžu pieminēšanas. Pie tādām pieder padomju zemūdenes, kuras bruņojumā bija raķetes ar kodolgalviņām, nepamanīta ieiešana Zviedrijas ūdeņos. Var tikai minēt, kas būtu noticis, ja zemūdene nebūtu uzskrējusi uz sēkļa. Grāmatā attēlots daudz anekdotisku gadījumu padomju armijā, nepamanīta nav palikusi arī zagšanas kāre. Patiesi atbaidošas formas tā ieguva 90. gados, kad Karosta bija jāpamet. No mājām, kuras tika uzbūvētas krievu virsnieku izmitināšanai, pāri palikuši vien mūri. Logi, durvis, vannas, krāni – viss, kas bija paņemams, tika aizvests, aiznests un izvazāts. Karosta tika atstāta drausmīgā stāvoklī, piesārņotus ūdeņus ieskatot. Līdzīgu neparastu stāstu darbā netrūkst, vienīgi nav skaidrs, kāpēc vesela nodaļa jāvelta „kriminālajai autoritātei”.

Turpinājumā dažos vārdos par darba struktūru. Kā jau minēts, grāmata sadalīta 57 nodaļās, tās ir īsas un savstarpēji nesaistītas. Ne visur ievērota notikumu secība. Autori tekstam nav pievērsuši vajadzīgo uzmanību, jo kā gan saprast teikumu 8. lpp.: „Lai gan 19. gadsimta otrajā pusē visi lielākie Eiropas karaļnami bija saradojušies un karaļi ar ķēniņiem...” (izcēlums mans – S.Ģ.). Godātie kungi, ķēniņi dzīvo vienīgi pasakās! Ja to nezina autori, tas būtu jāzina redaktorēm, kuru šai grāmatai ir divas. Konstatējamas arī vairākas pareizrakstības kļūdas. Jāatzīst, ja izdevuma veidošanā iesaistījies žurnālists un laikraksta redaktors ar milzīgu pieredzi, tas veido krasu pretrunu ar to, ko lasītājs no viņa gaida. 

Katrā gadījumā grāmatas tapšanā ieguldīts milzīgs darbs, tas ir lielisks atgādinājums par Liepājas daļu Karostu. Prieks, ka sākam runāt par savas valsts vēsturi, jo tajā vēl ir tik daudz nezināmā un neatklātā.

 

Silvija Ģibiete

 

 

Silvija Ģibiete (dzimusi Čaibele 1946. gadā Rīgā) - vācu valodas tulkotāja, literāte, Latvijas Rakstnieku savienības biedre kopš 2008. gada.

 

Jaunā Gaita