Jaunā Gaita nr. 303. ziema 2020

 

 

 

Kristiāna Kuzmina (1992) ir LU doktorante, raksta disertāciju par dzejnieka Linarda Tauna poētiku, strādā Rakstniecības un mūzikas muzejā kā mākslas eksperte. Pētnieciskās intereses galvenokārt saistās ar trimdas kultūru. Stāsts „Melnais putns” ir debijas darbs.

 

Kristiāna Kuzmina

Melnais putns

Vecā pārnāca pirms diviem. Aizvēra aiz sevis durvis un uzreiz neieslēdza gaismu, ļaudama tumsai cieši apņemt augumu. Cenzdamās nomierināties, viņa krietnu brīdi stāvēja, sastingusi un gandrīz neelpodama, pēc mirkļa atģidās, nolaida no pleca smago somu un pati nolaidās tai līdzi. Joprojām tumsā, it kā gaidot, ka miers pats viņu atradīs. Tad noņēma savalkāto bereti un ļāva izrist sirmajiem, pie saknēm sasvīdušajiem matiem.

Tātad Vils aizbrauc. Pēkšņi aizbrauc un atstāj visu viņas ziņā, tieši tagad, kad ir visnepiemērotākais brīdis.

Viņa pastiepās, nostenējās, jo vēders durstīgi iesmeldzās, un nospieda gaismas slēdzi. Tverdamās pie sienas, pietrausās kājās, nevērīgi noģērbās un jau gribēja iet virtuvē, kad skatiens neviļus pievērsās telefona skapītim. Uz tā mētājās validola plāksnīte, mēteļa pārtrūkusī josta, kas jau vairākkārt bija šūta kopā, veca avīze, kas kalpoja par mušu pletni, un veselības pārbaužu papīri, ko dienas pirmajā pusē viņa bija pārnesusi mājās. Tos viņa paņēma līdzi uz virtuvi, bet vecais „Horch” akordeons palika gaitenī, it kā jau būtu izslēgts no viņas dzīves.

Iegājusi virtuvē, viņa devās pie skapja, kur līdzās bļodām un sakrātajiem plastmasas trauciņiem slējās pudele. Vecā atkrita uz ķeblīša un nolika sev priekšā rūpīgi saskavotos analīžu rezultātus, atskrūvēja pudeli un no kakliņa iekampa malku. Degvīns svilināja kuņģi, tuvojās nelabums. Mūžā izdzerts bija gana, bet vemstīšanās allaž bija gājusi secen. Taču tagad neciešamais nelabums reizumis ieilga vairākas dienas. Kad sāpes vairs nebija izturamas, viņa ieņēma ēdamkaroti sodas, bet pēdējā laikā arī tas vairs nelīdzēja.

Acis vienaldzīgi pārskrēja rezultātu ievadtekstam un apstājās pie izcēluma „Diagnoze”. Tad, ignorējot lasīšanas secību, apstājās pie vārdiem „hepatocellular carcinoma” un ievēroja „metastāzes, lokāli progresējošas”. Un visbeidzot – „IV stadija”. To viņa bija uzzinājusi šodien, kad „Melnā putna” saimnieks Vils paziņoja, ka aizbrauc uz Austrāliju un kroga vadīšanu uztic Vecajai.

Iedzērusi vēl mazliet, viņa nokrekšķinājās un nikni norūca:

– Maucība.

 

Krogā „Melnais putns” viņa ieradās pirms 12 gadiem ar akordeona somu plecā un kā vienmēr, nelolojot pārpasaulīgas cerības. Necilo iedzertuvi vadīja Vils – liela auguma, robusts vīrs ar saimniekam piestāvošām plašām, drošām kustībām, no malas šķietami nepieejams un varbūt pat salts, bet pret savējiem izturējās ar cieņu. Iesākumā viņš Veco uzlūkoja atturīgi, gandrīz ar aizdomām, bet viņai piemita kaut kas tāds, kas kroga saimniekam likās radniecīgs. Varbūt tie bija vienlīdz smagie raksturi? Lai nu kā, jau pēc dažām uzstāšanās reizēm viņa bija pieņemta ne tikai darbā, bet, šķiet, arī savējo vidū, „Melnais putns” kļuva par viņas mājām. Krogs, kur kā jau lielākajā daļā dzertuvju, ļaudis iegriezās īslaicīgi remdēt slāpes vai sāpes, atļāvās apiet ar līkumu realitātei, kas dažkārt kļuva grūti panesama. Viņi nāca un gāja nepalikdami, bet Vecā un viņas draugi noslēdzās ciešā lokā, kļūstot par tādu kā komūnu tiem, kuri neprata dzīvot – viņus vienoja nepiepildīti sapņi, padošanās un vienmuļš trulums, ko spēja pakliedēt tikšanās šai vietā, par kuras simbolu bija kļuvis pretī durvīm pie sienas novietots izbāznis – melns putns ar sirdīgu skatienu.

 

Pagāja vairākas dienas, kopš viņa nebija rādījusies krogā. Ar tovakar iesākto pudeli izrādījās par maz, tāpēc nākamajā rītā, juzdama vien kaitinošas galvassāpes, Vecā, neievērojama kā ēna, aizgāja uz netālo mazbodīti un iegādāja vēl dažas pudeles. Nekad agrāk neizjustu baiļu pilnās pārdomas par veselību šņabis aizskaloja nebūtībā, atstādams vien dziļi iekšienē vāri pulsējošas, rēgainas sāpes.

Bija pēcpusdiena, kad Vecā tomēr bija spiesta uztrausties no gultas, kur bija slīgusi dzēruma nomidzī. Saule gozējās kaut kur aiz nodzeltējušajiem aizkariem, kas atgādināja padilušus palagus. Krietni ieilgušais klusums nu bija pāršķelts kā ar nazi, jo zvanīja telefons, un viņai nekas cits neatlika, kā pacelt no spilvena sāpēs dunošo, izspūrušo galvu un, cenšoties kaut ko saskatīt caur aizpampušajiem acu plakstiem, aizšļūkt līdz telefonam, kas atradās gaitenī pie sienas un, šķiet, pat bija noputējis.

– Vecā vella mātīte, kur esi palikusi? – klausulē atskanēja ķērcoša vīrieša balss, pirms vēl Vecā paspēja atvērt muti.

– Esmu mājās. – viņa izgrūda un pie sevis paguva nolādēt Zigi, kurš nekad mūžā netika viņai zvanījis, bet tagad bija sadomājis to darīt.

– Esi slima, ka nenāc uz Putnu? Šovakar tak Vils brauc prom! – Zigis atgādināja, kamēr Vecā pie sevis pārlika, ko atbildēt.

– Nodod Vilam atvadas no manis, viņš ir goda vīrs.

– Bet tu pati? Spēlēt vismaz atnāksi? – Zigis nelikās mierā.

– Kad būšu, tad būšu, – viņa nomurmināja. Nesagaidījusi, kad Zigis atbildēs, ar sparu nolika klausuli un iegāja virtuvē. Knapi tikusi līdz galdam, viņa sāka aizgūtnēm vemt un vēl paguva nodomāt, ka jau ilgu laiku nav neko ēdusi. Kad krampji kuņģī turpinājās un kaklā jau varēja sagaršot žulti, Vecā sāka raudāt un sabruka uz grīdas. Asaras sajaucās ar puņķiem un siekalām, viņa gārdza un rīstījās, elsoja un krekšķēja, un vēlējās kaut varētu šai pašā brīdī nomirt..

 

Vera atglauda no sejas bāli rūsganās matu šķipsnas, kas traucēja smēķējot, un ar jautājošu nemieru acīs paskatījās uz Zigi.

– Nu? Cikos viņa būs?

Viņi trijatā sēdēja vēl neatvērtajā krogā, pārspriezdami plānus vakaram, kad bija paredzēta neliela atvadu pasēdēšana, lai Vilam novēlētu labu ceļavēju.

– Cik sapratu, viņa netaisās uz šejieni šodien nākt, – tāds kā vainīgums ieskanējās bārdainā vīra balsī.

– Kā netaisās? – Veras roka sastinga gaisā, ļaudama cigaretei lēni kūpēt. – Vils taču rīt brauc prom! Kā to saprast – netaisās?

– Vai es zinu? – Zigis norūca un, ar troksni atbīdījis krēslu, apsēdās pretī Verai un izņēma no paciņas cigareti.

– Tu jau arī labais, – viņa pārmetoši turpināja. – Būtu kaut aizgājis un paskatījies, vai viņai viss daudz maz kārtībā! Aura, dzirdi? Mēs pašas aiziesim!

Uzrunātā, kura klusi un rāmi stāvēja aiz letes, slaucīdama nule nomazgātos alus kausus, tikai nopietni pamāja ar galvu.

           

Nākamajā dienā, atstājušas „Melno putnu” Ziga pārziņā, abas sievietes devās apraudzīt Veco. Tuvojās krēsla, zeme, ceļš un nedaudzās ēkas pārvilkās ar satumstošu gaisa plīvuru. Abas gājējas klusēja, un tikai, nonākot pie necilās mājas, kur Vecā dzīvoja, Aura ierunājās:

– Zini, ej tu labāk viena, es pagaidīšu tepat.

– Kā gribi, – Vera piekrita un žigli nozuda tumšajā kāpņutelpas mutē.

Aura izvilka no kabatas cigarešu paciņu. Stīvie pirksti ķimerējās ap šķiltavām, tad ierasti iesprauda smēķi starp lūpām. Bija padrēgns. Pēkšņi viņa gluži vai salēcās, jo no tumsas izšāvās Vera, satraukti čukstēdama un kratīdama Auras roku, kas joprojām turēja kūpošo smēķi.

– Met nost, jāsauc ātrie! Pavisam nelabi! Ejam, met nost, ejam!

Abas ieskrēja dzīvoklī. Aura, saodusi netīrības, slimības un alkohola dvingu, aizsedza muti ar roku. Gaitenis bija pievemts, virtuvē valdīja šķērms juceklis, guļamistabā pie gultas nokritusi vāļājās pati Vecā. Viņa izskatījās šausmīgi. Mati salipuši lēkšķēs, acis, kuru baltumi bija iedzeltējuši, knapi turējās vaļā, rokas drebēja, bet mute centās izdvest nesaprotamus, neloģiskus teikumus. Vispirms viņas iestīvēja slimo un alkohola nomocīto sievieti gultā, Aura nesaprata, ko Vecā murmulē, bet, kad Vera uz brīdi izskrēja no istabas, Vecā gandrīz skaidri ierunājās:

– Vils nebrauks prom, ja? Atnes man hercīti, man taču jānoprovē, kā skan.

Vecā turpināja klusi, čerkstoši runāt, līdz istabā atgriezās Vera. Viņa apsedza Veco, kura bija nospārdījusi segu, un uzrunāja Auru:

– Ko stāvi kā pielīmēta? Es sazvanīju ātros, viņi drīz būs klāt, te ir jāsakopj! Vai spēsi? Es šo istabu, tu gaiteni un virtuvi. Kad es te pabeigšu, iešu tev palīgā.

Aura iegāja virtuvē un sabāza jau tā piebāztajos skapīšos šņabja pudeles, kas knapi tur ielīda, novāca no galda netīros traukus, kas, šķiet, tur bija stāvējuši nedēļām ilgi. Pēc tam sameklēja slotu un vecu, bet vēl tīri pieņemama paskata lupatu un sāka mazgāt grīdu, kas bija ar kaut ko nolieta, pievemta, piemētāta. Viņa atskārta, ka Vecā vēmusi asinis.

 

– Viņa ir nekavējoties jāhospitalizē, – iznākusi no Vecās guļamistabas, lietišķi noteica feldšere un kaut ko nomurmināja kolēģei, daudz nepievērsdama uzmanību Verai un Aurai, kuras nepacietīgi mīņājās gaitenī. Viņas gandrīz vienlaicīgi jautāja:

– Kas viņai kaiš?

– Stāvoklis ir smags, bet vairāk varēs pateikt ārsti slimnīcā. Jūs esat radinieces?

– Kolēģes, – attrauca Vera. – Vai drīkstam braukt līdzi?

– Nē, nekādā gadījumā. – Feldšere novērsās, jo pa durvīm ienāca divi vīrieši ar nestuvēm. Un viņa tiem ar žestiem norādīja, kur jāiet. – Es iešu lejā un jūs tikmēr mudīgi varat savākt kādas lietas, kas viņai var noderēt, jo reanimācijā jūs pie viņas nelaidīs.

Veco nestuvēs iznesa gaitenī, bet Aura, iegājusi atpakaļ tukšajā istabā, noklausījās, kā Vera pavada feldšeri un nesējus un aizver aiz tiem durvis.

           

„Melnais putns” apmeklētājiem bija slēgts, taču tur katru dienu pulcējās Vera, Aura un Zigis, pavadot laiku cigarešu dūmos, saraustītās sarunās un savrupās pārdomās. Veco apciemot viņi nedrīkstēja, bet kāda iejūtīga dežūrārste bija apsolījusi paziņot, ja ar viņu kas notiktu. Tikmēr neviens īsti nevarēja rast mieru, jo kroga liktenis bija Vecās rokās. Draugi, protams, bija paziņojuši par notikušo Vilam, taču uzzinājis, ka jaunā kroga saimniece smagā stāvoklī ievietota slimnīcā, viņš tikai krekstoši nomurmināja „Drausmīgi!” un piebilda kaut ko par sveicienu nodošanu slimniecei. Vera, kura no kroga telefona bija viņam zvanījusi uz tālo Austrāliju, pēc sarunas dusmās nezināja, kur likties.

– Kā koka gabals! – viņa nospļāvās un nodzēsa cigareti ieplaisājušā pelnutraukā ar tādu sparu, ka gandrīz aplauza nagus. – Vecā var nomirt!

Šie vārdi smagi pāršķēla gaisu, un visi apklusa. Cigaretes kūpēja, ietīdamas jau tā krēslaino telpu vēl rēgainākā noskaņā.

Aura klusībā piekrita Verai, arī Zigis. Neviens no viņiem nezināja, kas notiks tālāk un ko gaidīt vai uz ko cerēt. Krogs bija kā sastindzis, un šie trīs cilvēki jutās ne savā ādā. Trūka rimtās paļāvības, ar kādu Vecā uzlūkoja pasauli. Viņa visu uztvēra pašsaprotami – nekad neviens no viņas nedzirdēja nīkulīgas žēlabas vai grūtsirdīgas eksistenciālas prātulas. Ja radās kādas nesaskaņas starp kroga draugiem, Vecā tikai uzsauca: „Ko atkal burkšķat, gremžas!” un iejaucās ar melodiju, kas acumirklī izkliedēja neganto plūkšanos. Viņas pirkstu veiklību un dziesmu daudzveidību bija grūti pārspēt. Šķita, ka tieši viņai jāspēlē „Melnajā putnā” starp šiem īpatnējiem, rūpju māktajiem, nīgrajiem ļaudīm, un viņa spēlēja, aizmirstot par ikdienību, atraisot dvēseli. Nevienu līdz galam viņa nepielaida pie sevis, bet akordeona skaņas bija kā saikne ar tiem, pret kuriem viņa juta cieņu. Ar tiem, kuri nepratās kauna, viņa mācēja tikt galā. Ar pāris vārdiem atvairīja uzbāzīgu dzērāju vai, sevi žēlojot, noraudājušos vīrieti, taču nekad neatteica palīdzību, kad kādam tās trūka. Tāpēc tagad, kad palīdzība bija vajadzīga viņai, trīs tuvākie draugi izmisumā nezināja, ko iesākt.

 

Otrdienas pēcpusdienā vadzis lūza, un visi trīs devās uz slimnīcu, lai arī nojauta, ka Veco apraudzīt viņiem neļaus. Tā arī bija, un no māsiņas viņi uzzināja tikai vienu:

– Stāvoklis ir ļoti kritisks, bet stabils. Viņa grūti cīnās.

Izgājuši no slimnīcas, viņi nolēma piemesties uz soliņa un uzsmēķēt. Ejot tuvāk, Aura ievēroja, ka uz tā atzveltnes sēž krauklis un vēro viņus.. Trijotnei pienākot, tas pacēlās spārnos, aplaida gaisā nelielu loku un aizlidoja.

Vera apsēdās un, trīcošām rokām aizsmēķējusi, aizsmakušā balsī noteica:

– Viņa drīz nomirs. Vēzis viņu saēdis.

– Kā tu zini, ka vēzis? – Zigis nemierīgi sagrozījās.

– Atradu viņas istabā dokumentus.

– Un mums ne vārda…

Vera uzreiz nespēja atbildēt, jo cīnījās ar kamolu kaklā, ko vēl vairāk kairināja cigaretes dūmi. Viņa juta Auras roku sev viegli pieskaramies un pēc tam norādām slimnīcas virzienā. Uz viņu pusi straujiem soļiem nāca dežūrmāsa.

– Cik labi, ka vēl esat šeit. Jums tomēr jāuznāk augšā vēlreiz.

Viņas balss skanēja nedroši, un arī acis raudzījās skumji. Draugi, vairīdamies pavērties cits citā, klusi gāja viņai līdzi. Aura atcerējās melno putnu uz soliņa un visu saprata.

 

Bija jārīko bēres. Šo pēdējo uzdevumu Zigis klusēdams atstāja sieviešu pārziņā un pats tikmēr ieslēdzās krogā aiz aizvilktiem aizkariem. Arī viņš jutās tā, it kā dvēselē būtu radies caurums, taču neprata to izpaust kā Vera un Aura, kuras vismaz spēja raudāt. Lūkojoties abās sievietēs, Zigis juta atvieglojumu, ka viņam nav tās jāmierina, jo nojauta, ka nespētu arī to. Kamēr viņas kārtoja visu nepieciešamo bēru ceremonijai, vīrietis sēdēja pie tukšās bāra letes un smēķēja. Lai arī tas bija tas pats krogs, tās pašas sienas, kas, spītējot dzīves nepastāvībai, vienmēr radīja kaut iluzoru un mirklīgu, tomēr patvēruma sajūtu, Zigim šķita, ka „Melnais putns” līdz ar Vecās nāvi varētu būt zaudējis savu pastāvēšanas jēgu.

Novakare nebija tik nepanesami vientulīga, jo, Verai un Aurai atgriežoties, tika nolemts krogu uz dažām stundām atvērt, lai varētu informēt par notikušo Vecās draugus un paziņas. Katrs Vecās nāvi izjuta citādi, jo katram viņa bija saistījusies ar ko citu, bet visiem kopā, lai arī neviens to skaļi nepateica, viņas pietrūka kā īstās kroga saimnieces.

 

Lai arī sarukusi un izdēdējusi, izvadīšanas ceremonijā Vecās seja zārkā izskatījās tikpat pazīstama – lepna un rāma. Draugi, ieradušies pieklājīgā skaitā, viņu pavadīja klusā cienībā, un viss būtu izdevies pavisam lāgā, ja ne viena kļūme – Veras sarunātā akordeonista vietā nezināmu iemeslu dēļ bija atsūtīta flautiste. Sieviete tumšajā mētelī sāka spēlēt tieši tad, kad izvadītāju rinda ar zārku parādījās piekalnes galā. Vera, iedama uzreiz aiz šķirsta, no nepatīkamā pārsteiguma un pēkšņajām dusmām sāka raudāt un tā žņaudzīja cimdos tērptās dūres, ka blakus ejošie Zigis un Aura baidījās, vai viņa nesāks kliegt. Un sevī viņa patiešām lādējās aiz niknuma, ka pat tik daudz Vecā nevar saņemt kā pēdējo akordeona sveicienu, pēdējo mierinājumu nomocītajai dvēselei.

Ceremonijas vadītāja pēc zārka nolaišanas kapā attapās un piegāja Verai klāt skaidrodamās un atvainodamās, taču Vera dzelkšņaini pavērās viņā un atcirta:

– Jūs neko nesaprotat.

 

 

Jaunā Gaita