Jaunā Gaita nr. 302. rudens 2020

 

 

 

Anna Rancāne

Anna Rancāne dzimusi 1959. gada 12. jūnijā Ludzas rajona Miglinieku ciema Liuzeniekos. Literāras publikācijas kopš 1975. gada. Studējusi Latvijas Valsts Universitātes Ekonomikas fakultātē (1977-1982) un M. Gorkija Literatūras institūtā Maskavā (1983-1988). Izdevniecības „Liesma” redaktore (1986-1989), Daugavpils pilsētas un novada laikraksta Latgales Laiks galvenā redaktore (1992-2000), laikraksta Diena reģionālā korespondente Latgalē (2001-2011), ziņu producente Latgales reģionālajā televīzijā (2011-2014) un no 2014. gada līdz pat šai dienai – Rēzeknes novada pašvaldības mājaslapas satura redaktore. Astoņas dzejoļu grāmatas, ceļojumu apraksti, lugas – latviešu un latgaliešu valodā. 2016. gadā Nacionālajā teātrī iestudēta A. Rancānes luga Bišumāte un vilkacis. 2019. gadā Daugavpilī nāca klajā biogrāfiska grāmata par kordiriģenti Terēzi Broku Aiz azara bolti bārzi. Saņēmusi E. Veidenbauma prēmiju (1996), Aspazijas prēmiju (1999), „Preses nama” balvu (2001), Latgales kultūras gada balvu „Boņuks” (2012, 2018), Latvijas Literatūras gada balvas speciālbalvu (2013), IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2019).

 .

 

 

* * *

Vosora aizbrauc kai autoveikals, naatveds gaideituos lītys.
Palīk skrytuļu nūspīdums ceļa putekļūs gaismā pret saulisrītu.

Naskaidra nūceja pleivoj pi stoba kai zeimeite bolta.
Tī kaids ziņuojums svoreigs – puordūdu, pierku, ci mainu
Pyrmū rudiņa lopu pret tovu pādejū atīšonu.

Naz deļ kam vysūs rokstūs tovs numers, kas seņ jau izdzāsts,
Katalogi i saiti putekļūs puorsamej lānai.
Te vaira autobuss naīs.
Iz ceļa vactāvs pamaun ar rūku –
                                              vīns Dīvs, vīna Rāzna!

 

nūceja = cerība
pamaun = pamāj

 

 

 



* * *

Tovys rūkys nav sasaisteitys ar socialajim teiklim,
Tu vēļ vari maņ atnest sauvī zemneicu ūgys,
Drusku sasveidušys nu tovys korstuos mīsys.
Nasabeist, naasam onlainā, naredzēs myusu!

Seņ vaira naasam saradzami, muns mīlais,
Caurspeideigi i trausli kai rudiņa lepetnīki
Lidojam cauri vīns ūtram,
Vaira nasabeistūt apdadzynuot spuornus.
Na-dīvišķuo komedeja

Dantem biļdē škeibs daguns, laikam nu škeisteitovys,
Nazynu, pīktuo, ci eļnis, ci Daugovys lūka.
Lauru vaiņugs nūsleidejis iz pīris,
Ak, breiniška esi, Laura, seņ naradzātuo muna!

Nu tovu ocu skatīņa akmiņs atsadzeivynuoja,
Raudzieja dzīduot ōdys, bet sajuka ryndys.
Lauru lopys sabyra virīņa pūdā.
Byus viņ juoīsavuica rakstiet soneti.

zemneicu = zemeņu

lepetnīki = taureņi

 

 

 


* * *

Apsastuojs stuņdinīks skaita laiku,
Mīreigi, ritmiski, puorskaitūt stuņdi pa stuņdei,
Tai kai viestulis losūt, kurys nivīns nikod nasajims.

Apsastuojs stuņdinīks skaita laiku,
I puorjam nazkaida klusa prīca,
Ka navar vaira nikuo nūvāluot,
Nūlīkūt rūku iz tova mīreiguo placa.

 

 


Mieneša aptymsums

Lidojūt cauri muokulim izgaisynuoju spuornus,
Moldūtīs trejuos prīdēs, sātā aizmiersu kuojis.
Nazkaida nūjauta sovaida agri nu poša reita.
Mož telepons izkrits nu kārmana? Parole nūblokeita?

Varbyut lyugšona palyka nadasaceita?
Veins nadadzarts gluozē, malns kai pārkiuņa dabasi?
Dalīku rūku pi teve i nūsabeistu, -
Itamā kūkā vaira naizaugs uobeli!

 

 

 


Svātūs dīna

Nu obrozim izkuope svātī i puorzameja par ļaudim,
Tai kai radzātim nazkur, nu tivejuo cīma.
Marija slauce gūvis, bet Ontons ganieja zyrgus,
Agnese mudri skrēje piec sābru vuškom,
Pīters sasakova ar Puovuleni,
Navarūt atrast zaudietū susātivi.

Vīnā trikmīnī paguoja nakts,
Nu reita kotrā ruguojā pa ašņa lasei
Nu svātuos Muorys sadūrtuos kuojis.




* * *

Vysu laiku verūtīs atpakaļ sasteivej kokls,
Palīk par akmini soltu, kurā vairs nauzzīdēs
Vyzbuli boltī voi zylī.
Vys vēļ atpakaļ verūs, -
Eiridīke voi Lata sīva, kreitu kai bezdibinī.
Vēļ vīna piļsāta sadag zam munu kuoju,
Arhivu pīrokstus škūrstūt, acs palīk sausys,
Osorys sasolst naz kur dzilīnē tymsā.
Īraudzeit grybūt pavasarus i karus.
Nūdagušūs tyltūs vēļ kaidu syltuoku ūgli.
Lobuok najem tū viestuli soltim pierkstim,
Salūki laiveni boltu i palaid, lai pluovuoj puor Stiksu.

 

 

 


* * *

Kad mēs atkal nebaidīsimies viens otram pieskarties,
Ķiršu ziedi savīsies kopā dīvainā dejā,
Visviens, kurā gadalaikā tas būs, bet ziedēs, ak, ziedēs ķirši,
Tavai sejai būs citi, man nepazīstami vaibsti,
Kurus es pūlēšos aizslaucīt projām.
Tavas acis būs pārāk daudz redzējušas,
Es dzēsīšu baismos murgus citu pēc cita,
Kailiem pirkstiem lasīšu atmiņu šķembas,
Nejūtot sāpes.
Mūsu rokas būs izstīdzējušas
Gaidot, kad atkal uzziedēs,
Savīsies kopā pirksti, atkal atvīsies rotaļīgi,
Tā būs deja, kurai nav gala.

Spoža vakara zvaigzne visus mūs skumji vēros.
 

 

 



* * *

Ateimom atpakaļ
Vītā, kur nazkod suokom.
Tikai vuords myusus var saturēt kūpā, tikai vuords.
Apmulsuši veramēs iz drupu,
Stuovūt i gaidūt,
Mož izaugs nu akmiņu pučis i saplauks zīdūs
Ierkškeižu kryumi.
Nūaun kuojis,
Tei vīta, iz kurys stuovi, ir pazamuota.
Tikai vuords myusus var saturēt kūpā, tikai vuords.
Smaida āna, krysta āna un naida āna,
Vyss jau ir bejis,
Vyss nūtics, vyss īraksteits
Gruomotā, kurai nūplāsti vuoki.
Nasaver vaira iz zemis, jei teve napazeist.
Tikai vuords var tū izdareit, tikai vuords.
Vēl vīna bazneica sadag zam kuoju,
bet tu juos pat naīraugi.


 

 


* * *

Tas, kas vairs nav rudens, bet ziema vēl nav,
Ar savu elpu
Piesārņo ūdensvadus un asinsvadus.
Galvā uzmācīgs troksnis, nē, tas nav ne Mālers, ne Bachs,
Ne arī dūmu detektora plēsīgais brīdinājums, -
Nosmakt no tā, kas vairs nav rudens, bet vēl nav ziema.
Aizsit elpu bezmiega netīri baltajos palagos,
Taustās, meklē ceļu uz betlēmi, āšramu, himalajiem,
Garīgo detoksu, atdzimšanu vai saules atlēkšanu.

Kaut kur satraukti bērniņš sakustas
Pasaules apaļajā klēpī.

 

 



* * *

Viņa dzīvo man blakus virtuālās realitātes telpā.
No rītiem es vēroju, kā viņa sukā matus,
Ieslēdz datoru, dusmojas, nokrāso lūpas.
Viņas smaids ir vilinošs un nav nemaz baismīgs.
Reizēm es redzu viņu kā savu attēlu spogulī,
Tad, kad rakstu, viņa man skatās pār plecu.
Visu laiku baidos, ka nosaukšu viņu vārdā,
Kad viņa pienāk tuvu un pieskaras,
Tā kā nejauši, it kā garāmejot.
Aukstas trīsas pārskrien pār miesu.
Viņa pasmaida nevainīgi un noņem no piedurknes pūciņu.


 

 


Dubulti

Agrs rīts, uzarta josla smiltīs ap ūdens klaju.
Laikam lai redzētu, vai kāds naktī nav iegājis jūrā,
Un pēdas atpakaļ neved.
Kaiju pēdiņas neskaitās, tās neskaitāmas,
Raksti, mežģīnes, tamborējumi sīki un smalki.
Domas līdz galam atritinās kā smilšu smilgas.
Putni salasa to, ko naktī atnesa viļņi.
Aiziet līdz vientuļai laivai un apvilkt apli ap jūru,
Sauli, smiltis un pasaules robežas iezīmējot.
 

 

 

 

Jaunā Gaita