Jaunā Gaita nr. 302. rudens 2020

 

 

 

 

Dzejnieks un dĒmoni

Andris Zeibots Krauklis, apgāds Dienas Grāmata 2020. 624 lpp.

 

A. Zeibota Krauklis, romāns par dzejnieku Jāni Ziemeļnieku, iesāk jaunu latviešu rakstnieku romānu sēriju „Es esmu…”, kurā solīti 13 romāni un 13 monogrāfijas par latviešu literatūras dižgariem. Pilns autoru un darbu saraksts aplūkojams apgāda mājas lapā un rodams internetā, lasāms arī sērijas romānu beidzamajā lapā.

Jānis Ziemeļnieks kā romāna varonis ir kārdinošs kumoss: „kādi sveloši pretstati vienā personā: baudkāre un gaismas ceļš.” (556. lpp.) Arī pirmie pārdošanas rādītāji apliecina lasītāju interesi.

Kad lasīju Jāņa Plauža romānu Ziemeļnieks, man bija gadi četrpadsmit, un romāna vieglā valoda apvienojumā ar visnotaļ skandalozo informāciju (bija astoņdesmito gadu vidus) aizrāva un sajūsmināja. Dzejnieks, opija valgi, mīlas mokas un romantiski panti… Ak. Viss tas, kā tajā pelēkajā laikā trūka jūsmīgai pusaudzei! Protams, ķēros arī pie Ziemeļnieka dzejas lasīšanas. Nevar sacīt, ka J. Plauža romānu tagad varu kā vērtēt – daudzu gadu laikā lielākoties jau piemirsies. Tomēr bija epizodes, kas palikušas atmiņā: piemēram, stāsts par nežēlīgo joku ar kapu vainagu. Kāpēc to vispār pieminu? Jo šis romāns bija viens no tiem darbiem, kas mani savulaik pamudināja ieraudzīt rakstniekus – un radošos vispār – arī kā cilvēkus, nevis tikai kāda darba autorus. Tā biogrāfiskie romāni kļuva par iemīļotu izziņas avotu, pētot „kas viņam/viņai lika tā rakstīt, domāt un dzīvot”.

Andra Zeibota rakstnieka rokraksts ir daudzveidīgs – pieminēšu gan ņipros pantus, kas savulaik tapa SWH rīta raidījumam BēBē Brokastis, gan Jamuleju un Tupu, kuri laikam sākotnēji arī radās radio vajadzībām, bet vēlāk jau īsstāstiņu veidā ierosījās grāmatas vāciņos. Stāstu krājums Plēve ir savdabīgs, bet kritiķu nepamanīts darbs, savukārt apjomīgais Okeāniskais es saņēma Dzintara Soduma balvu par novatorismu literatūrā. Tāpēc liekas vien iepriecinoši, ka A. Zeibots ticis uzaicināts respektablajā kompānijā, kuri īsteno jauno romānu projektu.

Autors pirms darba uzsākšanas veicis pamatīgu izpētes darbu, lai pēc iespējas precīzāk attēlotu dzīves reālijas teju vai simt gadus senā pagātnē. Romānā pieminēti neskaitāmi personāži, dažādi notikumi no Latvijas laika sadzīves un pat politikas un ekonomikas. Rainis un Aspazija, Leontīne Zaķīte, Eduards Smiļģis, Valda Moora, Jānis Jaunsudrabiņš, Eižens Finks un Benjamiņu pāris, Zenta Mauriņa un Konstantīns Raudive, Biruta Skujeniece…

Interesanti, ka romāns rakstīts tādā kā viegli patosainā manierē, atgādinot gan Latvijas laika avīžu izteiksmes veidu, gan tālaika literatūrā izmantoto valodu. Daži vārdi (intellekts, territorija, aitērs (ēters), illūzijas u.c.) tiek arī rakstīti pēc tālaika likumiem, taču tas nav konsekventi un būtu varējis arī izpalikt.

Ikvienai darbībai, ikvienai sarunai romānā ir piešķirta zināma eksaltācijas deva, tādējādi darbu padarot mazliet parodijisku, liekot domāt, ka autors ir smaidījis par lasītāju un arī par tēmu: ņēmis dzejnieku, kura dzīvi savulaik līdz beidzamajai šķiedriņai iztirzājusi dzeltenā prese, un mēģinājis viņu rādīt kā šiem aprakstiem atbilstošu tēlu, lai gan radošu un neapšaubāmi talantīgu. Vāju, eksaltētu, gurdenu, inertu… Tādu kā rotaļlietu likteņa, pūļa un sieviešu rokās. Sak, re, jūs visi to gaidāt, tad saņemiet, te viņš ir, Jānis Krauk­lis, dēvēts par Ziemeļnieku. Narkomāns. Talantīgs, bet gļēvs un negribīgs. Apsūkājiet viņa kauliņus vēl kādu reizi! Krā!

Un Zeibots velk laukā senās tenkas, pat netīrākās – vairākkārt piemin Ziemeļnieka ārstēšanos no opiātu atkarības, impotenci, dzīvi kā bagātas namsaimnieces alfonsam, zināmu garīgu trulumu, nespējot orientēties sava laika politiskajās un ekonomiskajās aktualitātēs… Vārdu sakot, dāvā lasītājam zināmo un, autoraprāt, gaidīto. Ar Ziemeļnieku vien Zeibots neapmierinās, viņš atkārto arī dažas tenkas par Raini un Aspaziju. Romāna beigās vietu atradis arī par klasiku kļuvušais Finka pareģojums Emīlijai Benjamiņai.

Tomēr autora erudīcija nav ļāvusi aprobežoties ar tenkām – drīzāk jau jāatzīmē, ka An­drim Zeibotam ir neticami veikli izdevies gan izspēlēt šo tenku kārti, gan to padarīt maznozīmīgu, radot savu dzejnieka tēlu, kuram ir daudzas šķautnes. Jāpiezīmē gan, ka lasītājam jābruņojas ar pacietību un romānā jāiejūtas – pirmās pārsimt lappuses ir kritiskās, to laikā vai nu pamazām izveidojas saikne ar grāmatu un tālākā lasīšana jau ir tīra baudīšana, vai arī nē. Piederu pie pirmajiem, taču esmu dzirdējusi atsauksmes arī no otrajiem.

Ziemeļnieks Zeibota skatījumā ir traģiska figūra, hiperjūtīga personība, kurš nespēj tikt galā ar ikdienu nevis narkotiku sniegtā aptruluma, bet tieši otrādi, sava pārliekā jūtīguma pēc. Atsauces uz E. A. Po Kraukli, rotaļājoties ar dzejnieka uzvārdu un baismās poēmas saskanīgumu ar Ziemeļnieka likteni, caurvij romānu kā biedējošs refrēns, atgādinot, ka laimīgas beigas nav iespējamas. Taču dziļāk par atsaucēm sniedzas pamatīgie biogrāfiskie pētījumi, kuri salāgoti arī ar tīri mūsdienīgu problēmu pieminēšanu.

Vecāku loma Zeibota romānā ir caurviju tēma, kas seko dzejnieka stāstam visā īsā mūža garumā – prātojumi par 1905. gada notikumiem, par to, kurā pusē stāvējuši viņa piederīgie. „Viņš tagad zināja: visi tā laika bērni mūžam nesīs sevī juku laiku biedējošā dzejas pretstata, kaut kādas mītiskas antidzejas tēlu, personificētu Dubultnieku sevī un fonā nojautīs savus slepkavas. Un to cirstos ievainojumus.” (90. lpp.)

Šo īpašo jūtīgumu spilgti ataino arī autora izteiksmes veids – Ziemeļnieka dzīvi tēlojot kā nebeidzamu eksaltētu jautājumu un atbilžu virkni. „Vai viņš galu galā varētu teikt, ka pilnīgi sapratis sevi pats?” (118. lpp.), „Kāpēc tad dzīvot vispār?” (158. lpp.) vai „Kas gan ir vertikālē izstiepta spēju hierarhija? Kas ir gara valdniece apziņa? Tā reibst no runām. Tai tik pasvied kādu jaunu ideju, vēl labāk – kāda pazīstama cilvēka nelaimi. Uzreiz būs spārnos -dar-dar, dar-dar!” (162. lpp.)

Tīšā eksaltācija aptver pat sarunas ar visnotaļ piezemētu būtni, dzejnieka namsaimnieci Zeibota kundzi. Viņa par īrnieka labsajūtu rūpējas gluži vienkāršā formā, ik pa laikam izsalkušo pabarodama ar sātīgu pašas gatavotu ēdienu. Taču Zeibots viņas mutē liek šādas frāzes: „Es zinu, kā pienākas! Esmu tak tautiete, man tikumos audzināts, dziļās saknēs cilvēka dabas pamatnē ielaists un visu mūžu kopts paradums, ka viesmīlībai ir jābūt, lai tur vai kas. Ak, nepļāpā lieku, ķeries tik klāt! Lai nedziest!” (168. lpp.)

Izslavētā „badošanās un radīšana” Ziemeļnieku nesaista, Zeibota kundzes sniegto ēdienu viņš notiesā labprāt un tikpat labprāt pieņem lielākas un mazākas dāvanas no Leonīdas, Leontīnes Zaķītes, ja vien šīs dāvanas atbilst dzejnieka tābrīža vēlmēm un vajadzībām. Andris Zeibots visnotaļ ironiski ataino dzejnieka labprātīgo ļaušanos brašās jaunās sievietes pašdarbībai, kamēr šī darbošanās pašam neuzliek nekādas saistības. Jauzdams važas (saudzīgu stumšanu „normalitātes” – darba, ģimenes un atbildības virzienā), dzejnieks kļūst nejauks, izlokās un vairās: „Šī praktiskā sadzīve, šī pilsoniskā kārtība šķita neiespējama viņa dzīvē, pat pieļaut ideju likās kaut kā neticami, iespējami, tomēr neticami.” (187. lpp.)

Līdztekus šai „zemes dzīves, ikdienas” ainošanai, A. Zeibots rāda arī radošo dzīvi. Un te tenkas zaudē savu nozīmīgumu, te Rainis ir ģēnijs, kurš „darina iztēles spēju bezgalības” (73. lpp.). Te „patiesā dzeja ir kas cits. Tā ir daudzveidība, plašumus pārvarošā un būt varošā. Vienmēr citādā!” (383. lpp.) Nav būtiski, kādi šie cilvēki ir sadzīvē, svarīga ir viņu spēja radīt. „Zvaigznes maskējas ar savu attālumu. Tāpat arī cilvēki.” (385. lpp.) Un ne tikai Rainim vai Ziemeļniekam kļūst skaidrs, ka „Nē, simboli nav tik vienkārši tēsti! Simboli ieslēpj arī pretišķības un kādas vēl!” (557. lpp.) No sapņainības Ziemeļnieks brīžam spēj kļūt arī pavisam nopietns, sarunā ar Raini bilstot tik laikmetīgi mūsdienīgo: „Kurš šajos laikos uzņemtos mirt idejas vārdā? Esmu domājis: vai pats to spētu.” (429. lpp.) Šī gan ir izvēle, kādu dzejniekam nav jāveic, tāpēc romāna gaitā drudžaini mijas dažādi jautājumi un apgalvojumi – kaut vai „Kur harmonija, kur mūžības dvestā simfonija?” (154. lpp.) un „Sapņi ir bēgšana no zemes, pamošanās ir atgriešanās nomalē”. (158. lpp.), soli pa solim izsekojot Dzejnieka cīņai ar tumšo Dubultnieku, ar šaubām un iznīcību, ar nāvējošo atkarību. Autors ir iejuties Dzejnieka tēlā un, lai gan droši apgalvo „Bezspēcība muskuļos vēl nenozīmē gara vājumu”, (248. lpp.), tikpat top skaidrs, ka Dzejnieks ir pats sev Ļaunais gars, un dēmoniskā Haijalija būs tā, kas aiznesīs viņa dvēseli.

Taču, kā noslēgumā sacītu Čaks (kuru gan romāna Ziemeļnieks neko pārāk nemīl, P. Rozīša recenzijas sāpināts): „Bet dvēsele, kur paliek tā? / Man mazam teica: nepazūd / Dievs ieliek to / Sev kabatā.” Un dzejolī „Vēstule kādai mirušai avīžu vecītei” Aleksandrs Čaks apgalvo arī, ka galu galā Ziemeļnieks tomēr ir nonācis „tur augšā”, iesakot: „pasauc Ziemeļnieku Jāni / Viņš ir slaids, bāls jauneklis / Un atsaucas uz vārdu Dzejnieks.”

 

Kristīne Ilziņa

 

Kristīne Ilziņa (dz. Sadovska) ir literāte, Klāva Elsberga prēmijas laureāte (1996), daudzu recenziju autore.

 

 

Jaunā Gaita