Jaunā Gaita nr. 302. rudens 2020

 

 

 

 

Melnbalto dziesmu īpašais šarms

Daiga Mazvērsīte. Melnbaltās dziesmas no Alfrēda Vintera līdz Zigfrīdam Račiņam  (Zvaigzne ABC, 2020. 288 lpp).

 

Nesen iznākusi muzikoloģes un žurnālistes Daigas Mazvērsītes grāmata Melnbaltās dziesmas no Alfrēda Vintera līdz Zigfrīdam Račiņam. Autores vārds mūzikas mīļotājiem nav svešs, par latviešu populāro mūziku viņa daudz rakstījusi presē, mūzikai veltījusi daudz sižetu radio, tāpat arī ir vairāku grāmatu autore. Melnbaltās dziemas ir pirmā grāmata triloģijai ar šādu nosaukumu.

Grāmatā ir 21 nodaļa, un  katrā no tām iekļauts stāsts par kādu no mūsu estrādes dziedātājiem, tostarp par diviem mūzikas kolektīviem.  Protams, pat pāris teikumu par katru no šo nodaļu varoņiem veidotu pārāk garu recenziju, tāpēc tuvāk aplūkošu tikai dažus.

Spilgtākais talants

Autore savu vēstījumu sāk ar spilgtāko personību latviešu šlāgermūzikā – Alfrēdu Vinteru. Skaistās melodijas un, kas ne mazāk svarīgi, arī vārdus savām dziesmām viņš sacerējis pats un arī pavadījumu spēlējis pats. Protams, komponista vizītkarte ir dziesma „Trīs vītušas rozes”, skaņdarbs, kas ticis gan debesīs celts, gan nežēlīgi pelts. Karjeru sācis Rīgas restorānos, piemēram, tādās  publikas iecienītās vietās kā „Staburags”, smalkajā deju kabarē „Alhambra”, kas ārēji bija necila koka ēka, bet kur apgrozījās sabiedrības krējums, Ķemeru restorānā „Jautrais ods” un daudzās citās līdzīgās iestādēs. Ne mazāk svarīgs ir fakts, ka mūziku Vinters nebija mācījies ne mūzikas skolā, ne konservatorijā, taču akordeona un klavierspēli pārvaldīja pilnībā, vēlāk pats vadīja arī ansambli. Dabas dots spilgts talants.

Karam beidzoties, Vinteram, tāpat kā daudzām citām Latvijā pazīstamām spilgtām personībām, bija viena alternatīva – atstāt dzimteni. Viņš devās uz Zviedriju. Pēc pirmo trimdas gadu grūtībām viņš atkal ķērās pie muzicēšanas. Ar panākumiem, izveidojot pat savu studiju „Melvaton”. Vairākas reizes viesojies okupētajā Latvijā.

Daiga Mazvērsīte neaizmirst piebilst, ka Alfrēda Vintera un daudzu citu trimdā dzīvojošu latviešu komponistu un dziedātāju balsis Latvijas iedzīvotāji līdz 1990.gadam varēja dzirdēt tikai nelegāli no ārzemēm atvestās skaņuplatēs vai magnetofona lentēs. Tās tika pārkopētas neskaitāmas reizes.

Brāļi, kas patiesībā nebija brāļi

Grāmatas autore rakstījusi galvenokārt par spilgtām personībām latviešu šlāgermūzikā. Pie tādām noteikti pieskaitāmi arī brāļi Laivinieki, kuri patiesībā nemaz nebija brāļi, bet kurus saistīja mūzika un dziesma. Viņu dziesmas pie piecdesmito, sešdesmito un pat septiņdesmito gadu latviešu svinību galdiem skanēja ne retāk kā Vintera repertuārs.

Dzimuši Liepājā un tur arī sākuši savas māk­slinieku gaitas, panākumu spārnoti, viņi devās uz Rīgu, kur, tāpat kā Alfrēds Vinters, uzstājās restorānos. Viņu repertuārā galvenokārt bija humoristiskas dziesmas. Grāmatas autorei nav izdevies noskaidrot, kas ir bijis brāļu dziesmu mūzikas autors, tāpēc pastāv uzskats, ka to radījuši viņi paši.

 

Latviešu šlāgeri otrpus okeānam

Grāmatas autore nav aizmirsusi pastāstīt arī par mūziķiem, kuri šlāgermūzikas žanrā darbojās okeāna pretējā krastā. Arī šie ļaudis pēc Otrā pasaules kara bija spiesti kravāt čemodānus, un pēc vairākiem gadiem Eslingenas dīpīšu nometnē, kur sāka savas mūziķu gaitas, viņi devās uz Ameriku. Sākumā Alberts Legzdiņš un Ilmārs Dzenis uzstājās Vācijā. Viņu repertuārā, protams, dziesmas, kas iepriekš tika skandētas dzimtenē. Latviešu šlāgeri bija arī ansambļu „Trīs no Pārdaugavas” un „Runči” repertuārā. Grāmatas autore precīzi norāda uz datumu – 1961. gada 11. martu, kad Kalamazū dzima leģenda ar nosaukumu „Čikāgas piecīši”.

Turpinot par baltiešu mūzikas talantiem, protams, autore nav aizmirsusi ne Valentīnu Butāni, ne Aino Bāliņu, ne Bruno Oju, ne Zigfrīdu Račiņu un vēl, un vēl. Šīs recenzijas autore aplūkojusi galvenokārt mūsu emigrācijas mākslinieku sniegumu, taču darbā ikvienam mūzikas mīļotājam būs daudz atklājumu un pārsteigumu. Jāpiemin arī kāds šī izdevuma trūkums, proti, D. Mazvērsīte pārāk bieži pievērsusi uzmanību mākslinieku privātajai dzīvei un cilvēciskajām vājībām, kas diemžēl mazina šī darba vērtību. Pieminot visiem labi zināmo Valsts drošības komiteju, autore lietojusi abreviatūru „KGB”, taču ieteicamāk būtu lietot latvisko saīsinājumu „VDK”. Pieņemu, ka īstiem mūzikas mīļotājiem šie manis pieminētie trūkumi šķitīs maznozīmīgi. Grāmatu noteikti iesaku izlasīt!

 

Silvija Ģibiete

 

Silvija Ģibiete (dzimusi Čaibele 1946. gadā Rīgā) - vācu valodas tulkotāja, literāte, Latvijas Rakstnieku savienības biedre kopš 2008. gada.