Jaunā Gaita nr. 301. vasara 2020

 

 

 

 

DIEVS LABI DARA, KO DARĪDAMS

Uldis Neiburgs, Grēka un ienaida liesmās! AS „Latvijas Mediji” Rīga, 2018, 400 lpp.

 

Šī ir Ulda Neiburga otrā grāmata sērijā par II Pasaules kara stāstiem, ar 33 stāstiem. Pirmā, Dievs, Tava zeme deg!, arī ar 33 stāstiem, iznāca 2014. gadā. Kopā ar Kārli Kangeri un Rudīti Vīksni 2016. gadā izdota Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne 1941-1944. Šeit minētie dati ir ņemti no Grēka un ienaida liesmās!

Visi šie stāsti attēlo Latvijā dzīvojošo postu un traģēdiju. Nekas zināmais nav slēpts, ne arī izpušķots. Kur faktu trūkst vai liecības nesakrīt, uz to ir norādīts. Autors neizrāda ne simpātijas ne antipātijas. To atstāj lasītājiem. Viņš saka: „Grāmatas rakstos esmu centies iekļaut arī dažādas vēstures norišu interpretācijas, iespēju robežās norādot uz vēstures faktiem neatbildošiem spriedumiem un mēģinot rast lielāku skaidrību...”

Mani komentāri ir par dažiem stāstiem, kuriem lielākā vai mazākā mērā esmu bijis liecinieks un kas mani ir iespaidojuši, kopš tos piedzīvoju vecumā no 7. līdz 11. gadam.

No aptuveni 5,7 miljoniem padomju kara gūstekņiem ap 3,3 miljoni mira. Latvijā 1942. g. gūstekņu skaits sasniedza 59,805 cilvēku. 1941. g. redzēju Rīgā kolonnu ar kādiem 200 novārgušiem gūstekņiem. Daži no viņiem noturējās kājās, pārliekušies kokiem, ko viņu biedri nesa abos galos. 30 000 - 40 000 sākot ar 1942. g. pavasari tika nodoti lauksaimniekiem. Tiem laimējās. Viens baltkrievs strādāja un dzīvoja pie mana vectēva, un mēģināja runāt latviski.

Čigānu liktenis Latvijā bija atkarīgs no vietējiem iedzīvotājiem. No iznīcināšanas Rēzeknes apriņķī līdz pilnīgai izglābšanai Talsu apriņķī. Liekas, te vislielāko lomu spēlēja tas, par cik viņi bija integrējušies vietējā sabiedrībā. Tas paceļ jautājumu, vai pārāk lielā dažādo minoritāšu atbalstīšana Latvijas neatkarības laikā neveicināja „jūs un mēs” kompleksu. Vērā ņemams ir Neiburga ieteikums par Salaspils nometināto 3 000 bērnu glābējiem: „...lielākā daļa bērnu drīz vien nonāca pie lauksaimniekiem, bērnu patversmēs un audžu ģimenēs, kuru rūpes un ieguldījums šo bērnu izdzīvošanā līdz šim ir novērtēts nepietiekami.” Vai tad bērnu glābēji nepelna to pašu uzmanību, ko žīdu un čigānu glābēji?

Neiburgs paceļ arī jautājumu „Bēgšanas vai piespiedu evakuācijas?”. Cik īsti cilvēki uz Vāciju ceļoja brīvprātīgi un cik piespiedu kārtā? 15. divīzijas karavīri, darba dienestā iesauktie, gaisa spēku izpalīgi, koncentrācijas nometnēs ievietotie, 1944. g. oktobrī Rīgā uz ielas noķertie, no darbavietām atlaistie darbinieki tika kuģos ielādēti un aizvesti prom no bēgļiem pārslogotās Kurzemes. Būtu interesanti precīzi aprēķināt šo cilvēku skaitu. Manas ģimenes trīs piederīgie izbraucām kopā ar tēvu, 15. divīzijas virsnieku. Mans minējums ir, ka varbūt tikai trešā daļa no Latvijas cilvēkiem, kuri tūlīt pēc kara atradās Vācijā, bija brīvprātīgi bēgļi.

Mani visvairāk saistīja t.s. „kurelieši”. 1944. g. oktobri un novembri pavadīju Kurzemē, Vald­gales pagastā, „Bļodu” mājās ganot govis un aitas. Mājas atradās Abavas upes dienvidu krastā. Saimnieks un saimniece, Spalvas, bija ļoti jauki cilvēki. Atstrādāju pārtiku un gultas vietu. Dažus vakarus mūs apciemoja „šucmaņi”, citus vakarus dezertējuši leģionāri ceļā pie kureliešiem, citreiz nezināmi cilvēki – bēgļi vai sarkanie partizāni. Visi dabūja vakariņas. Neviens nedraudēja. Vissliktāk uzvedās šucmaņi, kuri bija sadzērušies. Man ar vienu iznāca domstarpības. Tas draudēja ar pistoli. No leģionāriem, Valerijs Brechmanis ar mani iedraudzējās un mācīja šaut ar karabīni. Vēlāk Valerijs, jau kurelietis, piedzīvoja Štuthofu un tika ieskaitīts leģionā. Dancigas ielenkumā pazaudēja aci un kāju. Nokļuva Dānijā. Tad pazuda. Man ir aizdomas, ka viņš repatriējās uz Latviju. Bez sekmēm mēģināju sadzīt viņa pēdas. Kureliešu iznīcināšana bija ļoti traģiska, ļoti dumja rīcība no vāciešu puses. Taču manā skatījumā šī rīcība izglāba vismaz vairāku simtu tūkstošu latviešu dzīvības un novērsa vairāku simtu tūkstošu latviešu deportēšanu pēc kapitulācijas. Varbūt izglāba latviešu tautu no galīgas iznīcināšanas. Ja vācieši būtu kureliešus likuši mierā līdz kapitulācijai, viņi būtu izveidojušies par spēcīgu vienību. Pēc kapitulācijas viņiem būtu pievienojusies visa 19. divīzija un arī daļa no vāciešiem. Bruņojuma netrūka. Bija ticība, ka angļi, amerikāņi un zviedri Latviju un Baltiju nepametīs savam liktenim, tas ir, Padomju Savienības varā. Sāktos nopietna cīņa ar krievu armiju. Nevajag lielu iztēles spēju, lai saprastu izrietošos notikumus. Nekāda glābēja nebūtu. Krievu armija visu savu spēku vērstu pret Kurzemi. Staļina atriebībai nebūtu nekādu robežu. Sekotu slepkavošana, izmērdēšana un masu deportācijas. Latviju piemeklētu Austrumprūsijas liktenis. Nebūtu vairs tautas, kas taisītu „Dziesmoto revolūciju”. Man nāk prātā manas vecmāmiņas teiciens „Dievs labi dara, ko darīdams”.

Šie komentāri un piezīmes par pieciem stāstiem dod mazu ieskatu Neiburga grāmatā kas man atsauca atmiņā bērnībā pieredzēto un vecumā rosināja iztēloties citu variantu II Pasaules kara beigām. Bez šīm cilvēciskām tēmām Uldis Neiburgs apskata arī kauju norises, politiskus jautājumus, cilvēkus un citas traģēdijas.

Grāmata ir ļoti skaidrā valodā rakstīta. Neieteiktu to lasīt pirms gulētiešanas.

 

Guntis Liepiņš

 

Guntis Liepiņš ir bijis apgāda Ceļinieks dibinātājs un vadītājs, darbojies Jaunās Gaitas Draugu klubā, LNJAK un LNAK, Dardedzes Inc. un Ave Sol Canada valdēs Toronto. Triju zvaigžņu ordeņa virsnieks 2003. g.

 

 

Jaunā Gaita