Jaunā Gaita nr. 301. vasara 2020


 

Man patīk ierakties savos tekstos un būvēt tur pasaules, kas pēc tam pārceļas uz dzīvi grāmatās. Esmu rakstījis bērniem un pieaugušajiem, stāstus, vēsturiskus romānus, trillerus. Bērniem: Ķiparu Ļerpatu Šnirks (2003) un Ķiparu Ļerpatu Čieps (2008), Šušnirks un pazemes bubuļi (2019). Romāns pusaudžiem Kristofers un Ēnu ordenis (2015). Stāstu krājums Gardo vistiņu nedēļa (2012), romāni Putekļi smilšu pulkstenī (2014), Bergs & relikviju mednieki (2016) un Sarkanais dzīvsudrabs. (2017).

 

 

 

Arno Jundze

Un tu esi viens

 

Izpluinījusi Igauniju un Latviju, vētra pamazām norimst. Brāzmas pa reizei vēl sašūpo apvidus auto, bet tās vairs nav tik spējas un braukšanu neapgrūtina. Vietumis grāvmalēs guļ vēja izgāzti koki. Tomēr ceļu uzturēšanas dienests pilda savus pienākumus, VIA Baltica maģistrāle no Tallinas uz Pērnavu tiek cītīgi atbrīvota no sniega. Auto traucas gar kupenām, kas ceļa malās sašķūrētas tik augstu, ka sniedzas pāri autobusu pieturu nojumēm. Georgs, raugoties uz šiem sniega kalniem, atminas pasaku par baronu Minhauzenu, kurš reiz bargā ziemā esot piesējis zirgu pie kāda mietiņa uz nakti. No rīta, kad barons pamodies, bija uznācis spējš siltums, sniegs jau nokusis, bet zirgs karājies pie baznīcas krusta.

Te viss ir gandrīz kā Minhauzenam. Milzīgas sniega kaudzes. Putenis, kas vēl vakar darīja Tallinas ielas gandrīz neizbraucamas. Arī tas beidzās naktī. Tikai atkusnis šoreiz lika pagaidīt. Gluži otrādi, sācies pamatīgs sals. Tas aizvien pieņemas spēkā. No rīta Tallinā, iedarbinot auto, termometrs ziņoja, ka aiz mašīnas logiem ir mīnus septiņi grādi. Tagad, pēc pusotras stundas ceļā, diena nav iesilusi. Tieši pretēji. Iebraucot Pērnavā, termometrs rāda jau mīnus vienpadsmit. Prognoze par arktisko anticiklonu arī šoreiz atbilst patiesībai. Sliktās laika ziņas vienmēr piepildās.

Georgs ieslēdz kreiso pagriezienu rādītāju un pie luksofora iestūrē auto liela tirdzniecības centra stāvvietā. Viņš nevar ciest kafiju no vienreizējās lietošanas krūzītēm, kādas piedāvā degvielas uzpildes stacijās. Plastmasa vai papīrs neglābjami bojā tās garšu. Georgs zina – tirdzniecības centra otrajā stāvā ir diezgan jēdzīga picērija ar labu kafiju. Pasūtījis lielu tasi americano un pankūkas ar lasi, viņš apsēžas pie galdiņa mierīgākajā zāles stūrī, kur nemirgo lielais, pie sienas piestiprinātais televizora ekrāns. No brokastu labsajūtas tomēr nekas neiznāk. Tikko Georgs pieskaras nazim un dakšiņai, iezvanās mobilais telefons. Bon appetite!

Neatbildēt nevar. Zvana viņa boss Nils.

– Sveiks, Georg! Cik tālu esi ticis? Ceru, ka neesi ieputināts. Vakar pa televizoru ziņās redzēju Tallinu, baigais sniegs.

– Nē, viss kārtībā. Apvidnieks labi ripo, riepas jaunas. Kas man ko uztraukties? Nupat piestāju Pērnavā paēst brokastis.

– Lieliski! Bet plāni mainās… Klau, Georg, es zinu, tu esi piekusis un ceļi draņķīgi, bet vai tu nevarētu izmest līkumu līdz Rūjienai? Atceries mūsu klientu, vācieti? Viņam serveris uzkāries. Vētrā, protams, pazuda elektrība, bet par rezerves variantiem strāvas piegādei viņš nebija padomājis. Tagad daudziem ir traucējumi, mūsu puiši raujas vaiga sviedros, bet izsaukumu ir vairāk nekā iespēju tos novērst. Paņem, lūdzu, to Rūjienu! Skatos google map, tev ir diezgan tuvu, ja dažus kilometrus aiz Pērnavas pagriežas pa kreisi un tad caur Kilingi-Nemmi brauc uz Mazsalacu. Tur Rūjiena ir gandrīz blakus.

– Zinu to ceļu. Netērē laiku skaidrodams. Man nav ne jausmas, vai to kāds tīra, bet pamēģināšu. Darbā tad būšu tikai rīt, nevis šodien pēcpusdienā.

No problems! – nosaka Nils. – Ja nu tomēr ir, zvani.

Pēc sarunas Georgs negribīgi ēd pankūkas ar lasi un piedzer kafiju. Apetīte ir zudusi. Viņš, protams, zina šo sasodīto ceļu, bet negrib braukt garām tai vietai. Georgs pēta karti savā telefonā. Varētu doties arī līdz Ainažiem, tad caur Staiceli un Matīšiem, bet tad brauciens izvērtīsies gandrīz divas reizes ilgāks. Sirmais vācu kungs, kurš atgriezies dzimtenē pavadīt mūža nogali un pie Rūjienas atjauno noplukušu muižu, ir labs klients. Ja vien tas ceļš nekurienes vidū būs izbraucams!

Līdz Kilingi-Nemmei Georgs tiek bez starpgadījumiem. Viņu uztrauc, kas būs tālāk – aiz mazās Igaunijas pilsētiņas līdz Latvijas robežai. Tomēr bažām nav pamata. Apvidus auto labi tiek galā pat ar sniega sanesumiem, kādu te netrūkst. Georgs sen nav braucis pa šo ceļu, kas, izrādās, tagad ir pat asfaltēts. Gar logu slīd pasakainas ziemas ainavas. Pasauli klāj balta, bieza sniega sega. Apsniguši un apsarmojuši koki, retumis kūp igauņu viensētu skursteņi. Dūmi no tiem ceļas stāvus debesīs. Georgs uzmet aci panelim. Mīnus 14. Tad viņš pabrauc garām ēkai, kas reiz bijusi Igaunijas robežpostenis, un tuvojas Ramatas kontrolpunktam. Arī tas sen slēgts. Agrāk puiku kompānijā viņi reizēm minās šurp ar divriteņiem un sprieda par to, vai aiz robežas ar Igauniju vārnas ir citas. Tas notika laikos, ko negribas atcerēties. Krustojumā Georgs piebremzē. Ceļš, kas nogriežas pa kreisi caur Vērsi, ir taisnākais uz Rūjienu. Taču tas nav tīrīts vispār. Tāds pats ir arī ceļš, kas ved pa labi uz Mazsalacu. Tomēr tur kāds vismaz ir braucis. To liecina auto atstātās sliedes sniegā. Viņš negribīgi izlemj sekot tām.

Pazīstamas vietas! Georgs jūt, ka sirds iepukstas straujāk. Viņš te nav bijis kopš devītās klases beigšanas, bet ainavā gandrīz nekas nav mainījies.

„Kā tāds idiots!” Georgs domās nolamājas. „Ieraudzījis dzimto pusi, tad nu pilnai laimei vēl varētu apraudāties.”

Motors iedūcas, apvidus auto pārvar kārtējo sniega sanesumu un uzceļ gaisā balta sniega vērpeti.

Georgam bērnības atmiņas nav mīļas. Mammu viņš tikpat kā neatceras. Ilgi slimoja, nomira, kad Georgs gāja otrajā klasē. „Tagad tu esi bārenītis…” kāda tante teica viņam bērēs un mēģināja nopaijāt galviņu. Dzērāju tēvu viņš negrib atcerēties. Tāpat kā par sevi sešus gadus vecāko brāli, tādu pašu pļunduri. Saimniecību mēģināja saturēt ome – skarba vecene, kuras pusizdrupušajos zobos mūžīgi kūpēja cigarete bez filtra. Uz beigām ome palika galīgi ķerta. Sarunājās ar vistām, ne cilvēkiem. Viņu māja bija tepat dažus kilometrus uz priekšu mežā netālu no purva, bet dzīve – skarba un trūcīga. Georgs neieredz šo vietu. Tā viņam saistās ar nabadzību, sliktu ēdienu un novazātām, krāsns dūmu pievilgušām, smirdīgām drēbēm. Pēc devītās klases beigšanas viņš no šejienes aizgāja, lai neatgrieztos. Tēvs, briesmīgais vecis, kas dzēruma trakumā sita visus ar to, kas bija pie rokas, tolaik jau gulēja kapos. Viņu notrieca traktors. Uz omes bērēm Georgs neatbrauca. Brālis toreiz zvanīja, aicināja, krietni iereibis plātījās, ka tagad būšot māju saimnieks. Pēc četriem gadiem nodega ar visu māju. Smēķēja gultā. Par nelaimi Georgs uzzināja no krustmātes, ko nejauši satika Rīgā uz ielas. Pirms nāves brālis esot pārdevis visu mežu un zemi kaut kādam uzpircējam, sev atstājis pushektāru ap māju. Un tad sācis svinēt lielo peļņu. Tā reizēm notiek.

Tās nav patīkamas atmiņas, kas tagad uzjundītas jaucas pa galvu. Aizaugušais, sniegu piebērtais sānceļš uz vairs neesošajām dzimtas mājām beidzot paliek aiz muguras, bet atmiņas ietiepīgi neatkāpjas. Klase, bērni sēž solos, stunda jau sākusies, viņš ienāk tikai tagad, jo kavējies autobuss, un dodas uz savu vietu solā. Kluss čuksts, kas ir pietiekami skaļš klases telpā: „Georg, kāpēc tu tā smirdi?” Un skaļi, ņirdzīgi smiekli.

Kaut kur pie Blankām uz ceļa pēkšņi izskrien veca lauku sieva un māj ar roku, lūgdama apturēt auto. Izskatās kā aptrakusi. Domās apjucis, Georgs nospiež bremzes. Grab ABS. Auto šļūc pa slideno, apsnigušo ceļu līdz apstājas. Kāda velna pēc viņš bremzēja? Lai taču vecā ragana brauc ar maršruta autobusu. Ja te vēl tāds kursē. Georgs pikti palūkojas spogulī un redz, kā vecā sieva, rokas vicinādama, gāzelīgā gaitā steidzas uz auto. Vējš dzenā sniega vērpetes, ir kļuvis pāris grādu siltāks. Termometrs rāda mīnus 12.

„Droši vien pārsalusi vējā,” nodomā Georgs. „Kāpēc tādā laikā vispār jālien laukā no mājas?”

Viņa atver durvis. Georgs redz veceni, tai kājās bezformīgi, krietni nonēsāti filca zābaki ar gumijas zoli, divi pāri novalkātu treniņbikšu, mugurā vairākas adītas jakas un galvā mūžsena cepure ar bumbuli. Rokās cauri pirkstaiņi.

– Mmmmannn llllūdzudzu līdz vvveikkkalam! – viņa mēģina teikt, bet zobi klab no aukstuma, balss ķeras un čerkst.

– Kāp ātrāk iekšā, jau tā esi pamatīgi pārsalusi! Dullā, ko skraidi apkārt tādā aukstumā?

Sieviete iekāpj auto, ilgi mēģina piesprādzēt drošības jostu. Katra viņas kustība uzvējo Georga tik nīsto vecu drēbju, uz plīts gatavotu ēdienu un dūmu smārdu.

„Piesmirdināja visu auto!” Georgs nodomā, bet, raugoties uz pārsalušo sievu, kas dreb kā mazs nobijies šunelis, viņš nespēj dusmoties. Smeldze un žēlums iedur sirdī, acīs saskrien negribēts valgums un kauns par savām dusmām, par nepatiku pret vecās sievas smārdu. Var redzēt, ka viņas pagalam novalkātās drēbes ir tīras un kārtīgi salāpītas. Šī vecā sieva taču nav vainīga, ka 21. gadsimtā joprojām dzīvo kā 19. gadsimta zemniece. Mūžsenā guļbaļķu mājā, tumšās istabās ar maziem lodziņiem. Tai ir malkas apkure, no gadiem ilgas lietošanas izdegušas krāsnis, kas īsti nesilda. Nav ūdensvada, smagie spaiņi jānes no akas. Nav arī kanalizācijas vai jebkādu labierīcību. Varbūt vien veca pirts, bet kurš gan šādā laikā spēj to sakurināt?

Veča beidzot ir piesprādzējusies, Georgs ieslēdz drive režīmu un atlaiž bremzes pedāli.

– Neesmu dulla! – čerkstošā balsī beidzot nosaka sieviete. – Es te, mežā, dzīvoju kilometru no ceļa. Neapvilku īstās drēbes. Izbridu līdz ceļam, vietām sniegs līdz viduklim. Domāju, ātri iepirkšos un atpakaļ, gan nenosalšu. Kad esi pārāk satuntulējies, grūti brist pa kupenām. Pirms stundas vajadzēja piebraukt autoveikalam, bet nav! Droši vien vētras dēļ šodien nebūs vispār. Varēja jau bodnieks piezvanīt un pateikt, lai negaida, bet kur nu. Kaut gan… kas zina, varbūt i zvanīja, bet es aparātu uz galda atstāju, lai salā nesabojājas.

– Saki vēl, ka neesi dulla! – Georgs pasmaida. – Par telefonu domā vairāk nekā par sevi. Vai tad neviena nav, kas varētu pārtiku atvest?

– Nav. Visi pa pasauli izklīduši. Dēls Īrijā, meita Vācijā. Naudu pelna. Vīrs kapos. Un es čurnu te kā tāda veca piepe. Dresēju runci. Drīzāk jau viņš mani. Agrāk lopus turēju, bet nav vairs spēka. Pēdējo vistu pavasarī lapsa aiznesa.

– Bail nav?

– Kas man ko baidīties? Vai mani, tādu vecu grabažu, kāds zags?

– Bērni atpakaļ netaisās?

– Saka jau visādi. Mājās griboties, rupjmaizītes pietrūkstot. Bet kurš tad no labas dzīves prom bēgs? Bērniem pašiem bērni. Ģimenes. Ko te iesāks? Nu labi, pārdos mežu. Bet ko tālāk? Pļavas varētu iekopt, lopus paņemt, bet pelnīšanai zemes par maz. Augsne neauglīga, purva mala, salnas reizēm pat jūnijā uznāk. Graudi lāga neaug. Kartupeļus stādīt nevar, mežacūkas visu izurkņā. Nē, ar mani šīs mājas arī beigsies. Te visur apkārt ir tāpat. Kur vecie apmirst, tur paliek tukšums un posta aina. Bet pie vientulības pierod.

Tā runājot, viņi iebrauc pilsētiņā.

– Re, veikals! – veča rāda ar pirkstu. – Laid nu mani laukā.

– Tu tik atpakaļ nesadomā kājām iet. Nosalsi!

– Traks vai? Tu man dzīvību izglābi! Sēdēšu veikalā, gaidīšu kādu braucēju. Lūgšu, lai aizved.

Georgs aptur auto pie veikala. Veča raušas ārā no auto, bet viņš noraugās uz vecās sievas neveiklajām kustībām. Tikusi laukā, viņa pagriežas un ar brūnajām, pateicības pilnajām acīm ieskatās Georgā tā, it kā gribētu labi iegaumēt cilvēku, kurš viņu atvedis.

– Nu tad tencinu par palīdzēšanu.

– Lai labi klājas! Ar dievpalīgu! – pats sevi pārsteidzot, nosaka Georgs. Šo frāzi viņš dzirdējis tikai vecu ļaužu sarunās bērnībā. Tagad tā izsprūk no Georga mutes kā putns, kas ticis brīvībā.

Apmulst arī veča. Bērnībā tā viņai parasti teica vecaistēvs. Kopš tā laika neviens. Kāds nu pie komunistiem dievpalīgs! Bet, kad tos patrieca, veco teicienu visi jau sen bija aizmirsuši.

– Tu esi labs cilvēks! – viņa nosaka un aizver durvis.

Georgs neredz, ka, viņam aizbraucot, vecā sieva uz auto pusi pārmet gaisā krustu, kā pasargāt gribēdama.

 

* * *

Augusta vidus. Lidojums uz Rodu nav tāds, kā cerēts. Gaidītos divvientulības priekus baudīt nebūs lemts. Georgs ceļo viens. Ritai darbā negaidīti piedāvāts paaugstinājums. Viņai tas nozīmē ļoti daudz. „Mīļais, tā ir tāda iespēja! Es visu mūžu nožēlošu, ja nepamēģināšu!” Sasodītā darbaholiķe!

Viņi sastrīdas. No sākuma Georgs sliecas no ceļojuma atteikties. Beigās tomēr izlemj, ka dosies turp viens. Viņš grib atpūsties. Galu galā biļetes nopirktas, viesnīca apmaksāta. Muļķīgi būtu nebraukt. Arī Rita tā saka. Tomēr, raugoties uz tukšo lidmašīnas sēdekli sev blakus, Georgam pa galvu maļas saraustītas skrandas no skolā mācītā dzejoļa – un vientulīgāks… gads pēc gada…

Salas saule un siltā jūra dara savu. Rūgtums pagaist, un Georgs bauda atpūtu. No rītiem viņš laiskojas pludmalē, kas atrodas pie pašas viesnīcas ielas otrā pusē, ieturas krodziņos, vakaros staigā pa vecpilsētu, reizēm paflirtē ar atpūtniecēm. Ja reiz brīvība, tad brīvība. Pēc pirmajām dīkajām dienām Georgs paņem smieklīgi mazu nomas auto ar divām durvīm – Rīgā viņš tādā pat nekāptu iekšā – un dodas garos izbraukumos pa salu. Kad apskatīts Monolītas cietoksnis, antīkās Kamirosas drupas un uzkāpts Lindosas kalnā, viņš ar prāmi aizbrauc ekskursijā uz Simi salu. Protams, redzot sev apkārt laimīgas ģimenes un iemīlējušos pārīšus, viņam pa laikam iesmeldzas sirds. Rita! Bet Georgs ir pieradis pie tā, ka dzīve nemēdz būt īsti taisnīga. Viņš pat apsver domu par beznosacījumu seksu ar kādu atpūtnieci, ja reiz Ritas nav līdzās, bet nevar saņemties un iecerēto īstenot. Gan viņi izlīgs.

Visvairāk Georgam patīk mazie Rodas ciemati. Baltās mājiņas ar koši zilajiem slēģiem, lielie koki, kas sniedz glābiņu no svilinošās saules. Pasaule šķiet tik rimta, ka liekas – te apstājies laiks. Georgs brauc ar mazo auto, vēro skaistos, pastkartīšu cienīgos skatus ar baltajiem pasaku namiņiem un sirmajiem vīriem melnos uzvalkos, un tikpat melni tērptajām vecajām sievām. Grieķija. Viņam tā šķiet eksotika. Georgs mēdz iztēloties, cik skaista varētu būt dzīve šādā namiņā, un spriež, ka būtu aizraujoši tādā apmesties, lai nesteidzīgi vadītu dienas, raugoties tālumā. Bez sniega, slapjdraņķa, riebīgajiem rudens lietiem un aukstā vēja. Sākt visu no jauna šajā siltuma valstībā, kaut kur kalnos, zinot, ka tepat blakus ir jūra un pludmales – maigas kā zīds.

Kādu dienu pēc sātīgām pusdienām Georgs ieklīst rajonā pie ostas. Te ir daži Eiropā pazīstamu tirdzniecības tīklu veikali, taču viņa interesi tie nerosina. Piepeši viņš pamana izkārtni Real Estate un skatlogā izliktas pārdodamo īpašumu fotogrāfijas un cenas. Apskatei tiek piedāvātas gan neprātīgi dārgas villas jūras krastā – tādas Georgs noteikti nevar atļauties –, gan lepni apartamenti pilsētā. Netrūkst arī nepabeigtu projektu. Iesāktus un pamestus no betona izlietu māju skeletus viņš, braucot pa Rodas ceļiem, ir redzējis daudz. Tās ir krīzes sekas. Sev par pārsteigumu Georgs pie Reconstruction objects ierauga arī vairākus pasaku namiņus – baltās zemnieku mājiņas ar zilajiem slēģiem. To cena pirmajā acumirklī šķiet neticami pieņemama. Georgs stāv pie skatloga, pēta fotogrāfijas un tīksminās ar domu par pasaku namiņu tik ilgi, līdz notiek neparedzētais. Viņu pamana māklere, visnotaļ kupla un eksotiska dāma labākajos gados. Medījumu saodusi, viņa iznāk laukā un vaicā, vai kungs ko vēlas? Māklerei pie blūzītes ir piespraude ar vārdu – Marija.

Georgs apzinās – vispareizāk būtu atbildēt, ka nevēlas neko. Bet aukstās Baltijas jūras krastos dzimušajam introvertajam vīrietim, saskaroties ar grieķiem raksturīgo viesmīlību un prasmi tirgoties, pateikt „nē” ir ļoti grūti. Pēc brīža viņš sēž ofisā un aplūko pārdodamo objektu fotogrāfijas. Marija runā savdabīgā angļu valodā ar melodisku grieķu akcentu, bet Georgs visu saprot. Rezultāts ir tāds, ka Georgs iziet no nekustamā īpašuma tirdzniecības biroja ar džinkstošu galvu, karti rokā un Marijas vizītkarti kabatā. Rīt desmitos viņi brauks skatīties māju uz kādu zvejniekciemu Egejas jūras krastā. Mākleres apvārdots, Georgs ir pārņemts tik ļoti, ka galvā gluži nopietni aprēķina savus ietaupījumus abos bankas kontos. Viņam pietrūkst pavisam nedaudz. Mūsdienās, kad kredītus teju met pakaļ, tā noteikti nebūs nekāda problēma. Vakarā Georgs dzer vīnu kādā tavernā, pēc tam saimnieks uzsauc viesiem Tsipouro. Pēc tavernas gulēt iet negribas, viņš, krietni noreibis, klaiņo pa ieliņām, līdz ieklīst bārā ar banālo nosaukumu Sun Bar, kur apsēžas iemalkot daikiri. Arī pēc tam, jau pamatīgi piedzēries, Georgs turpina klejojumus pa naksnīgajām, bet joprojām cilvēku pilnajām ielām, kāru skatienu pētot labi iedegušas jaunas sievietes īsos svārciņos un puscaurspīdīgās kleitiņās. Nu kāpēc viņš šeit ir viens, bez Ritas?

Otrā rītā iznīcinātais alkohola daudzums atspēlējas ar izkaltušu muti un sāpošu galvu. Georgs iedzer tabletes un, pārvarot nelabumu, dodas uz jūru peldēties. Tā nav viesmīlīga. Viņu sagaida lieli viļņi. Pludmales oļi tajos skalojas un birst ar skaņu, kas atgādina kāda dīvaina mehānisma darbošanos. Pie krasta vilnis Georgu gandrīz notriec no kājām, tomēr viņš ar pūlēm saglabā līdzsvaru, iebrien dziļāk un metas peldus. Nav ne vainas, tik jāskatās, lai jūra nepiešļāc seju ar negaidītām sālsūdens šaltīm. Pēc bangotās peldes seko duša un brokastis viesnīcā. Nu Georgs ir gatavs tikties ar mākleri.

Marija sēž pie stūres un visu laiku runā. Kā radio. Nav tik pogas, lai sievieti izslēgtu. Georgs uzzina, ka māja, kuru viņi dodas apskatīt, piederot senai vietējai dzimtai. Pēdējos gados gan tur dzīvojusi tikai vecā Melīnas kundze, jo salā neviena tuvinieka vairs neesot palicis. Bērni, aizbraukuši peļņā, esot aicinājuši Melīnu pārcelties gan uz kontinentu, gan uz Ameriku, gan Londonu. Mammu, brauc taču pie mums, ko tu mokies tai savā vecajā, noplukušajā mājā! Bet kundze ne un ne. Dzīvojusi kopā ar divām kazām un neatzinusi nekādu tehnisko progresu. Pēdējos gados esot gan atļāvusi, lai vecākais dēls vismaz ledusskapi nopērk. Bērni par viņas spītēšanos klusībā šausminājušies, bet ko tu mammai padarīsi. Katram jau ir tiesības dzīvot tā, kā pats vēlas. Kad viss gari un plaši izrunāts, viņi ir gandrīz atbraukuši.

Mājiņa atrodas šaurā ielā, kas ved augšup kalnā; tā izskatās tieši tāda, kā fotogrāfijā.

– Ņemiet vērā, šī ir plata iela, un tas ir papildu bonuss! – nosaka Marija. – Daudzviet ieliņas ir tādas, ka var iebraukt tikai ar motorolleru. Ja kas jāremontē vai jāved, tad jārēķinās ar nebeidzamām problēmām. Labi arī tas, ka mājai ir neliels pagalms. Tur var nolikt auto. Ideāls projekts rekonstrukcijai.

– No malas skatoties, man ir visīstākais brīnums, kā jūs salā protat izgrozīties un samainīties, lai nesaskrietos. Arī platākās ielas te ir tik šauras, – piebilst Georgs, uzturēdams nebeidzamo sarunu, kaut labprātāk būtu paklusējis.

Marija atver rokassomiņu, izņem no tās atslēgu un sniedz Georgam.

– Man te kalnā ir vēl viens klients, aiziešu aprunāties, – viņa pavēsta, – slēdziet droši vaļā, jūs visu redzēsiet. Vai ar pusstundu pietiks?

Georgs pamāj ar galvu.

– Ļoti labi, tikai brīdinu, nenosmērējieties! No ārpuses varbūt arī izskatās kā konfekte, bet iekšā ir tīrā elle. Kas gan cits var būt, ja dzīvo kopā ar kazām?

Marija dodas pa ieliņu augšup kalnā, šūpodama plato sēžamvietu, bet Georgs iebāž atslēgu slēdzenē. Darbojas! Tikai durvis ir nosēdušās, tās jāver vaļā ar spēku. Viņš stumj, un durvis ar brīkšķi padodas. No atvērtās paradīzes uzbango kopš bērnības ienīsto smārdu buķete. Malkas krāsns sodrēju kodīgā un virtuves salkanā dvinga liecina par ēdienkarti un paradumiem, kādi šai mājā valdījuši gadiem. Kvēpi, putekļi, puvekļi, sakaltuši augi. Vecu, ilgi valkātu, sviedros mērcētu drēbju smaka. Sažuvušas kazu spiras, kas ož gandrīz kā vistu mēsli Georga bērnības mājas virtuvē. Bargākās ziemās, lai vistas nenosaltu, vecāmāte tās laida istabā.

Georgs spēji atskārš, ka bildītei līdzīgajā, saules pielietās Rodas salas zvejnieku namiņā aiz baltajām sienām un jūras zilajām durvīm slēpjas tas, no kā viņš tik izmisīgi vairījies kopš pusaudža gadiem. Paiet labs brīdis, līdz Georgs sadūšojas ieiet šajā apšaubāmo smaku paradīzē. Viņš redz nokvēpušas sienas, mantas, ko pēc vecās saimnieces nāves kāds droši vien pārrevidējis, nevajadzīgo vienkārši nosviežot zemē. Šauras akmens trepes ved augšā otrajā stāvā, kur bijusi guļamistaba. Arī tur valda tāda pati postaža. Ar skatu uz jūru. Georgs atkal nokāpj lejā. Durvis uz nelielo pagalmu, ko ierobežo kaimiņu ēku sienas, stāv pusvirus. Vienā tā stūrī sakrautas vecas siena ķīpas. Barība kazām. Otru sienu klāj mežonīgs vīnstīgu juceklis. Georgs paceļ baltu plastmasas krēslu. Tas izskatās vēl lietojams. Vīrietis apsēžas, un pār viņa pleciem nogrūst viss pasaules smagums.

Naktī viesnīcā Georgs redz sapni. Tajā viņš atkal sēž plastmasas krēslā zili baltās zvejnieku mājas tveices karsētajā pagalmā un kaut ko saspringti gaida. Šis kaut kas nenāk un nenāk. Sapnī sēdošais Georgs nezin kāpēc neredz un nedzird to, ka viņam aiz muguras pagalma stūrī uz veca ļodzīga sola sēž un sarunājas divas sievas. Viena brūnām acīm, salāpītās treniņbiksēs, adītā jakā, cepurē ar bumbuli un bezveidīgos filca zābakos ar gumijas zoli. Kā tā uz ceļa toreiz pie Mazsalacas. Otra tērpusies melnā, kā jau grieķiete. Sievai treniņbiksēs gar kājām trinas resns, svītrains runcis. Tas nav tāds kā Rodas salas izkāmējušie kaķi, bet labi barots Latvijas peļu junkurs. Otras sievas roku baksta brūna kaza.

– Ko viņš tur nīkst un gaida? – prasa sieva treniņbiksēs.

– Draudzeni! – nosaka sieva melnā.

– Velti! Rita nenāks! Pat netaisās.

– Skaidrs, ka nenāks, ja reiz pat līdzi neatbrauca. Bet puisis cenšas. Rita viņam tomēr nemaz nav piemērota. Viņa vispār nav piemērota ģimenei, radīšanai. Bet sirdij grūti pavēlēt. Vai tad pati nezini un neesi jauna bijusi?

– Zinu, zinu. Kā nu nezināšu. Cik asaru par to izraudāts.

– Būtu labāk iekšā gājis, apdegs vēl saulē! Tāda balta, smuka āda.

– Neies. Tev tur viss smird.

– It kā tev tur būtu labāk. Bet lepns! Redzēs gan, kā pats odīs pēc gadiem četrdesmit.

Tajā brīdī uz naktsgaldiņa skaļi nopīkst telefons. Pienākusi ilgi gaidītā īsziņa no Ritas. Georgs uztrūkstas no miega un, pārtraukto sapni aizmirsis, tver aparātu. Ekrānā tikai četri vārdi: Piedod, mums nekas neizdosies.

Georgs pieceļas no gultas, paņem cigareti un kails iziet uz balkona. Ir melna tumsa, jūrā plosās vējš, locīdams koku zarus. Balkona metāla marga, kas stiepjas visa stāva garumā, viegli vibrē. Kaut kur tumsā skan klusas elsas un kunksti. Droši vien kāds pārītis atkal mīlējas, atspiedušies pret balkona malu.

Georgs to visu nedzird un nejūt. Viņš tagad gribētu būt putns. Plati izplest rokas, tās savēcināt kā spārnus un aizlidot.

 

 

Jaunā Gaita