Jaunā Gaita nr. 301. vasara 2020

 

 

 

 

Sabiedriskais darbinieks Ģirts Zeidenbergs

(1934.05.IV) Tukumā, Latvijā - (2020.16.II) Pensilvānijā, ASV

„Uz priekšu!” Ar šo īso devīzi Ģirts Zeidenbergs bieži noslēdza gan sarunas, gan Latviešu kultūras biedrības TILTS valdes sēdes. Ja Ģirts uzņēmās kādu projektu īstenot, tad viņš neatlaidīgi darbojās, lai to veiksmīgi izvestu līdz galam. Šajā procesā viņš piesaistīja līdzdarbiniekus no dažādām paaudzēm, kā arī uzturēja kontaktus ar plašu tautiešu loku no visas pasaules. Sastapt Ģirtu kādā sarīkojumā nozīmēja redzēt viņu ar mazu piezīmju bloku un rakstāmo pie rokas, pierakstot tautiešu tālruņa numurus un e-pasta adreses, kā arī piedaloties spraigās sarunās par kulturālām un citām aktuālitātēm latviešu sabiedrībā.

Ģirts bija daudzu jaunu ideju un sabiedrisko virzienu iniciators; it sevišķi ilggadīgs saikņu veidotājs un uzturētājs starp trimdu un Latviju. Atmodas laikā viņš organizēja TILTS (toreiz Hudzonas ielejas latviešu biedrība) ietvaros sarīkojumus Imantam Ziedonim, Ievai Akurāterei, folkloras ansamblim „Skandinieki” un citiem Latvijas mūziķiem un spožām kultūras personībām. 1989. gadā Ģirts ņēma līdzdalību Ganenokas konferencē, kā arī Latvijas Tautas frontes atbalsta grupā Ņujorkā. Viņš bija nevien TILTS līdzdibinātājs un ilggadīgais priekšnieks, bet arī Amerikas latviešu apvienības (ALA) un Baltiešu apelācijas pie Apvienotām Nācijām (BATUN) biedrs, kā arī Brīvības fonda un Latviešu fonda izveidošanas atbalstītājs. Ģirta interese par Latvijas attīstību nekad neapsīka; kopš 2015. gada viņš regulāri izsūtīja valsts vadošiem cilvēkiem, interesentiem un medijiem Latvijā un pasaulē rakstus par Latvijai potenciāli svarīgiem uzskatiem medijiem Latvijā un pasaulē zinošu cittautiešu žurnālistu un autoru uztveres un analīzes par Latvijai potenciāli svarīgiem notikumiem. Par savu ievērojamo ieguldījumu latviešu kultūras un izglītības labā Ģirts Zeidenbergs apbalvots ar Triju žvaigžņu ordeni un ALA Atzinības rakstu.

(Dace Aperāne)

 

 

Literatūrkritiķe, tulkotāja, žurnāliste Skaidrīte Rubene

(1927.12.I) Jelgavā - (2020.01.II) Oakland, Kalifornijā

Skaidrītes Rubenes mūža darbs bija saistīts ar bibliotēkas zinībām, bet viņas sirdsdarbs palika nemainīgs: par visu vairāk viņa mīlēja recenzēt latviešu teātra izrādes. Jelgavā mācījusies 2. ģimnazijā, bēgļu gaitās Vācijā Ebenveilerē, kur pabeidz latviešu ģimnāziju un studē romāņu filoloģiju Freiburgas universitātē. 1949. g. izceļo uz ASV, seko studijas Viskonsinas un Kolumbijas universitātē, maģistratūra bibliotēkas zinībās un kopš 1959. gada darbs Kalifornijas universitātē Berklijā, kur viņa izveido latviešu grāmatu kolekciju.

Kā nenogurdināma latviešu kultūras norišu aprakstītāja, viņa publicē recenzijas Jaunajā Gaitā, LaRAs Lapā, Ziemeļkalifornijas Apskatā, Laikā un Theatre Research International. Kā tulkotāja – iepriecina angliskos lasītājus ar latviešu tautas pasaku izlasi Tit For Tat and other Latvian Folk Tales (retold by Mae Durham) (New York: Harcourt, Brace, 1967), un kopā ar U. Segliņu arī tulkojusi vairākas maziem teātriem piemērotas lugas no angļu valodas latviešu valodā. Tomēr pāri visam jāizceļ notikums, kad 1991. gadā viņas tulkojumā Berklejas (Kalifornijā) amerikāņu Hardback eksperimentālā teātra grupa uzved Latvijas dzejnieka un dramaturga Jura Helda atmodas laika farsu – absurdo drāmu Aplausi mušām. Ievadā tulkotāja iepazīstina Amerikas teātra baudītāju publiku ar tā laika latviešu politisko teātri: “No vienas puses, luga ir asprātīga satīra, kas dursta stagnācijas laika varas personu pretenzijas, no otras, desmit gadus pirms notikuma autors pareģo Atmodas kustības sākšanos.” (Skat. apceri JG 262, rudens 2010, 5. lpp.)

Sakritīgi – gandrīz vienlaicīgi nupat Rīgā nomirusi arī viņas gara radiniece teātra zinātniece un kritiķe Silvija Radzobe (1950.29.IV–2020.21.IV). Skaidrīte Rubene bija liela vēstuļu rakstītāja, un savā laikā man atrakstīja par savu septiņu nedēļu viesošanos Latvijā 1998. gadā. Starp virkni toreiz piedzīvoto un pārdzīvoto kultūras notikumu, viņa raksta: „Nolasīju referātu par mūsu apkārtnes amerikāņu teātriem (apmēram pēdējos divdesmit gados) Radzobes topošo kritiķu klasei universitātē.” Profesore Radzobe bija LU teātra studiju nozares izveidotāja. Skaidrīte Rubene ar sajūsmu savā vēstulē raksta, ka šajā ceļojumā paspējusi noskatīties veselas 25 Latvijas teātru izrādes.

Par Skaidrīti Rubeni dziļi izjustas atmiņas rakstījis Viktors Hausmanis (Laiks 2020.4.IV)

(Maija Meirāne)

 

 

Aktrise un mecenāte Ilze Zīverte, dzim. Dziļleja

(1929.30.XII) Rīgā - (2020.20.IV) Stokholmā

Mēs tālu svešniecības ceļu gājām,
Pa mūža vārtiem aizejam uz mājām.

Kārlis Dziļleja

Ilze un Mārtiņš Zīverts 1976. g.

Ilze Dziļleja uzaugusi kulturāli un polītiski rosīgā ģimenē - tēvs bija pedagogs, literāts un sociāldemokrātu politiķis Kārlis Dziļleja, māte – angļu valodas skolotāja, pusmāsa – baltu filoloģe Rasma Sināte. Bēgļu gaitas Ilzi Dziļleju noveda ar ģimeni Vācijā, kur 1948. g. viņa beidza Latviešu ģimnāziju Blombergā, humanitāro ievirzi. Uzsākdama literatūras studijas Baltijas universitātē, Ilze Dziļleja izmanto izdevību nodoties sirds lietai – aktieru mākslai, par ko jau no bērnības sapņojusi – uzstājoties literāros lasījumos vācu publikas priekšā. Vēl viņa paspēja kļūt par studentu vienības „Auseklis” biedri, pirms 1949. gadā pārcēlās uz Zviedriju, kur Stokholmas tuvumā nodzīvo atlikušo mūža daļu. Turpmākos gadus Ilze Dziļleja visu brīvo laiku nododas latviešu teātrim – pirmā viņas loma ir lugā Tvans (1950.g.), kur viņa uzstājas kopā ar izrādes režisoru Jāni Ģērmani un lugas autoru Mārtiņu Zīvertu. Gadu gaitā, Ilzes Dziļlejas (vēlāk – Zīvertes) vārdu redzam turpat vai visās vietējās latviešu teātra izrādēs un literāros sarīkojumos. Viņu bieži aicina deklamēt dzeju un piedalīties dažādu autoru darbu lasījumos. 1963. g. Ilze Dziļleja precas ar rakstnieku un dramaturgu Mārtiņu Zīvertu.

Starp Ilzes Zīvertes lomām M. Zīverta lugās minamas birģermeistariene Katre Rīga dimd, (1968. g. Hanoveras Dziesmu svētkos), Kāds, kura nav (1972. g. Stokholmā), Elīze Reke Kaļostro Vilcē (1974. g. Stokholmā), u.d.c. Pēc Mārtiņa Zīverta nāves 1990. g. Ilze Zīverte rūpējas par sava vīra piemiņas saglabāšanu, izveidojot Mārtiņa Zīverta fondu, un nododot svarīgākos materiālus muzejiem Rīgā. 1995. g. Ilze Zīverte nodibina Kārļa Dziļlejas fondu, kas ikgadus apbalvo sekmīgāko studentu bakalaura un maģistra darbus latviešu literatūrzinātnē. Līdzekļus abiem fondiem sagādājusi Ilze Zīverte. 2006. g. Ilze Zīverte dāvina no sava tēva Kārļa Dziļlejas mantotu Vilhelma Purvīša gleznu Latvijas Nacionālajam muzejam Rīgā. Ilze Zīverte bija arī dāsna ziedotāja Andreja Eglīša Nacionālajam Fondam, atkārtoti piešķirot prāvus līdzekļus programmai „Skolēniem brīvpusdienas”.

2020. g. janvārī Stokholmas Latviešu Senioru Biedrība sadarbībā ar Latvijas vēstniecību bija sarīkojusi Mārtiņa Zīverta piemiņas vakaru, uzaicinot kā galveno runātāju teātra zinātnieku Viktoru Hausmani no Rīgas. Ilze Zīverte ļoti priecājās par šo sarīkojumu, bet bija gaužām bēdīga par to, ka pati nevar tur piedalīties, jo smagu kaulu sāpju dēļ nespēja uzkāpt un nokāpt pa vēstniecības stāvajām trepēm. Pēdējos dzīves mēnešus I. Zīverte dzēra lielas pretsāpju zāļu devas, bet tomēr skaidro prātu paturēja līdz beidzamam. Viņa katru dienu sekoja interneta ziņām par to, kas notiek Latvijā un pasaulē. Aprīļa vidū, pēc nelaimīgā paklupiena savā dzīvoklī, Ilzi Zīverti ievietoja kopšanas namā, lai atveseļotos. Viņai bija līdzi latviešu žurnāli, grāmatas un arī savs pārnesamais dators, lai tāpat kā allaž, varētu sekot pasaules notikumiem. Bet liktenis bija lēmis citādi. Lai vieglas smiltis!

(Lilita Zaļkalne)

 

Gita Šmite. Ceļš uz mājām. Audekls/eļļa. 70×96 cm. 2013                                                             Foto: Normunds Brasliņš

Skat. Lindas Treijas rakstu 38. lpp.

Jaunā Gaita