Jaunā Gaita nr. 3, 1956. g. pavasarī

 

 

ĢIMENES IEKŠĒJĀ VIENĪBA

Vērojot tagadnes sabiedrību, nākas saskarties ar dažām nevēlamām, pat draudīgām parādībām, kas arvien vairāk nonāk priekšplānā: statistikas rāda, ka arvien vairāk pieaug laulību šķiršanu un pašnāvību skaitļi, mazgadīgo noziedzību gadījumi, top lielāks smagu neirotiķu skaits, pie tam nevien t.s., kā agrāk teica, „labākajās aprindās”, bet visās ļaužu šķirās; augošās proporcijas atrodas arī narkotiķu un alkoholiķu skaits.

Lai varētu šīs katrā ziņā nelabvēlīgās parādības apkaŗot, socioloģijas un medicīnas zinātnes meklējušas pēc to cēloņiem un nonākušas pie atziņām, kas arī mums − trimdiniekiem drīkstētu būt interesantas un svarīgas, vairāk vēl nekā pārējai sabiedrībai, jo mums, kas cīnāmies ne tikai par sabiedrības, bet par savas tautas pastāvēšanu, pētnieku atziņas ir jo divreiz nozīmīgākas.

Paviršs vērotājs, pieminot iepriekš minētās nevēlamās parādības, tūdaļ nāk ar iebildumu, ka tas viss ir raksturīga pēckaŗa laika parādība un vaininieks ir aizvadītais kaŗš.

Ar statistikām tomēr var pierādīt, ka kaŗš nekādā ziņā nav galvenais šo parādību iemesls, ka tam nav izšķirīga ietekmētāja nozīme. Abi pasaules kaŗi, darbodamies zināmā mēra kā katalizatori, ir tikai paātrinājuši kādu procesu, kas jau lēnām risinājušies turpat divus gadsimtus: un proti, paātrinājuši, ja tā varētu teikt, zināmu „atraisīšanās, sabrukšanas” procesu, ko sociologi sauc par desintegrācijas procesu. Sairst daudz ciešu, tradicijās saistījušos sociālu iestādījumu, kas pāri kārtām, dzimtām skaŗ pašu sabiedrības pamatu − ģimenes kodolu. Šis process raksturojas, no vienas puses kā tendence izveidot masas, no otras puses − kā tendence cilvēku izolēt: arvien vairāk zūd spēja izveidot īstas kopības un arvien vairāk zūd spēja „gremdēties” sevī, pārdomāt patapas brīžos. Paradoksāli izsakoties: kopu, kopību vietā rodas masas, brīvo brīžu pārdomu vietā vientulības sajūta; vienkārši − no dialogiem izveidojušās telefona sarunas, no patapas − gaŗlaicība.

Ko nozīmē, piemēram, pēdējais paviršais konstatējums − no patapas izveidojusies gaŗlaicība? Katrs, pat diezgan naivs vērotājs, var atrast tam apstiprinājumu, pavērojot savus kaimiņus − vidusmēra laika biedrus: brīvajās pēcpusdienās tēvs dodas verot kaut kādas sporta spēles, māte liek pastāvīgi ļerkšķēt radiofonam (kā viņa saka izklaidēšanas nolūkos, mājas darbus veicot), jaunie „pārīši” savu laiku pavada kinoteātros bieži vien, kaut paši to neatzīst, gaŗa laika dēļ. Laikraksti, žurnāli tiek izstudēti līdz pēdējām sludinājumam. Un kad nu veiklā, piemēroties spējīgā technika kā ar burvja mājienu likvidējusi pieaugušajiem briesmas palikt vienatnē pašiem ar sevi, tad televīzija no savas puses uzbrūk bērnu rotaļu patapai. Bērni (gan rotaļu, gan arī skolas vecumā) kļuvuši par galvenajiem reklāmu triku raidījumu „noņēmējiem”. Tā it visur redzams, ka no technikas valstības izaug līdzekļi, kā apkarot gaŗlaicību; t.i., rodas balsti un izpalīgi mūsu laiku cilvēkam pret draudu palikt vienam ar sevi.

Bet gaŗlaicība ir tikai baiļu apslēpta māsa. Aiz šīsdienas cilvēka vajadzības „nosist laiku” slēpjas bailes, kas viņam neļauj „atrast brīvu laiku”. Bailes ir modernā dvēseles stāvokļa dominējošais elements. Bailes ir raksturīga parādība jau pieminētajam sociālajam sairšanas procesam. Katrs audzinātājs zina, ka bērns patvēruma sajūtas zaudējumam reaģē ar bailēm. Bet reālpsicholoģijas jaunākie pētījumi sniedz vērojumus, ka šodien arī pieaugošais cilvēks (jaunietis) un pat pieaugušais zināmā virzienā zaudējis savu drošības sajūtu un jūtas pastāvīgi apdraudēts.

Reālsocioloģija sniedz šo vērojumu analīzi: ir norisinājušās ģimenes struktūras pārvērtības. Lai cīnītos pret ārējām grūtībām, ģimene gan uz āru nostājās vienotā frontē. Tā ir zināma nodrošināšanās tieksme pret materiālajām grūtībām, pret ārpasaules (sabiedrības, valsts) eventuāliem uzbrukumiem

Bet no otras puses, ģimenes iekšienē norisinājušās svarīgas un būtiskas strukturālas pārmaiņas. Pārlieku lielā darba slodze, kas gulstas uz ģimenes locekļu (piem. strādājoša ģimenes māte) pleciem, arvien vairāk likusi zust tam pamatam, kas ģimeni iekšēji satur kopā − ģimenes omulībai un kopīgām patapas stundām. Iekšējās ģimenes attiecības kļuvušas lietiškīgākas un atkarīgākas.

Ja agrāk ļaudis precējās, kad bija nodrošināta eksistence, tad tagad to dara tieši, lai uzceltu kopīgiem spēkiem kādu eksistences minimu. Lai gan tagad darbs, nodarbošanās, profesija cilvēku aizņem vairāk nekā agrāk, tomēr tas vairs nav mērķis, bet gan tikai sevis uzturēšanas līdzeklis un kā tāds tiek bez liekām pārdomām viegli mainīts, pamests. Cilvēkam zūd vajadzība pēc lietām, kas ir ārpus materiālajām eksistences rūpēm. Līdz ar to arvien vairāk zūd ģimenes kopības kulturālā jēga.

Neskatoties uz ģimenes solidaritātes stiprināšanos attiecībā pret ārpasauli, atsevišķie ģimenes locekļi arvien vairāk padodas desintegrācijas procesam. Tēva funkcionālā ģimenes apgādnieka loma pilnīgi aizēno personiskās, irracionālās mīlestības un simpātiju jūtas. Saistību un kopības sajūta paliek nepiesātināta un bailes no sevis uz ārieni vienoto ģimeni dzen garlaicības veidā dažādās bezjēdzīgas nodarbībās: tēvs vakarus pavada pie radio, māte krustvārda mīklas minot, bērni pielūdzot televīzijas aparātu.

Attiecībā uz jaunatnes problēmām, vēl jāsaka, ka ārpasaules funkcionalizācija rada stāvokli, kur jaunietis, atstājot ģimenes patvērumu, spiests pārņemt kā kaut kāds anonīms darba ņēmējs jebkuŗu pēc patikšanas izmaināma darba darītāja lomu. Tā rodas t.s. „bezsaišu” jaunatne.

Tātad: ir noskaidrots, ka sairšanas stāvoklī atrodas sabiedrības pozitīvai eksistencei svarīgā iekšējā ģimenes vienība. Kāpēc šī iekšējā ģimenes vienība būtu tik svarīga sociālai sadzīvei? Arī šeit atbildi varam rast jaunākajās, sevišķi psichoanalīzes, atziņās.

Bērnības gadi ir tas laiks, kad praktiski izšķiras, kāds cilvēks ieies dzīvē, kā tas izveidosies un tiks galā ar dzīves grūtībām. Nevienā citā dzīves posmā cilvēks tik intensīvi neveidojas un neattīstās kā agrā bērnībā.

Jauna bērna (cilvēka!) sevis izveidošanu ļoti plašā apjomā īsteno un ietekmē viņa apkārtnes cilvēki. Lai bērns varētu pareizā veidā attīstīties, tad, acīm redzot, šai apkārtnei jāizpilda zināmi priekšnoteikumi, tai jābūt ar zināmu cilvēcisku saturu. Ja šo priekšnoteikumu nav vai arī tie doti tikai ļoti nepilnīgā veidā, tad cieš bērna attīstība. Bērna attīstības traucējumiem var būt ļoti dažādi iemesli, bet centrālais lielums, kas vissvarīgākais bērna attīstībā ir bērna saistība ar viņa māju − dzimteni šī vārda šaurākā nozīmē. Krasi piemēri medicīnā rāda, ka traucēta bērna attīstība, ja viņam traucēta saistība ar mājīgumu − māju − dzimteni.

Runājot par apkārtni, tā nenozīmē visu to, kas cilvēkam „atklājas” viņa dzīvē, kļūst pieietams ar maņu palīdzību. Tas nenozīmē arī „dabu”, bet gan to pasauli, kuŗā bērns ar dzimšanu ienāk, kuŗu atrod priekšā: vecākus, sevišķi māti, brāļus, māsas, istabu, cilvēku veidotas lietas viņa tuvākajā apkārtnē. Šī šaurākā pasaule nepāriet otrā neaprobežotajā, lielajā pasaulē vienmērīgi; tā arī absolūti nenodalās, bet tai ir jūtama robeža, savas parašas un īpatnēja noslēgtība, siltums, drošība un draudzīgums. Zināmā mērā visas milzīgās, plašās pasaules kodolā, viduspunktā guļ šī mazā atsevišķā telpa, kuŗā bērns dzīvo, atrod visu, kas viņam nepieciešams, lai attīstītos un veidotos: savu māju, rotaļu biedrus, savu ģimeni. Tur mātes apsargāta, atrodas bērna dzimtenes telpa.

Cilvēks nespēj iedzīvoties savā apkārtnē ar iedzimtu, dabas dotu izturēšanās veidu līdzīgi kā dzīvnieks pakārtots savai apkārtnei. Bet šī sākumā tik bezpalīdzīgā būtne ir apdāvināta ar plašām, gandrīz neizsmeļamām iespējām savu pasauli, mācoties un vingrinoties, piesavināties. Šīs dusošās spējas jāmodina ar vecāku priekšzīmi un mātes mīlošo ierosmi. Priekšā atrastā un dotā apkārtne bērnam tikai tad kļūst par cilvēku pasauli, ja viņš arvien jaunos mēģinājumos pakāpeniski sev iegūst šīs pasaules jēgu un kārtību. Tā bērns savu agrīno apjēgumu iegūst saskarsmē un pieredzē, ko viņam sniedz dzimtā apkārtnē. Tāpēc arī nevar nemaz citādi būt: dziļāki traucējumi šīs pasaules (apkārtnes) kārtībā rada arī bērna attīstības novirzību.

Jaunam bērnam nelabvēlīga situācija ir tad sagaidāma, kad viņam negaidot zūd līdz tam netraucētā, laimīgā un pašsaprotamā dzimtene − māja, tātad situācija, kad viņam pēkšņi un nesagatavotam zūd īsta un apsargāta dzimtene (pajumte).

Tāda bērna, kam pēkšņi atrauta pazīstamā apkārtne, kopīgā izturēšanās pazīme būtu raksturojama ar vienu vārdu − izmisums, jo bērnam ir gājis zudumā kaut kas, kas līdz šim deva drošības sajūtu, ir gājusi zudumā kārtība, kam piederēja bērna dzīve − cilvēks, kas „zināja padomu”, kas šo kārtību uzturēja un sargāja. Vārds „kārtība” patiesībā ir par šauru, lai izteiktu visu to pilnīgo drošības un apsargātības bagātību, kas bērnam bija viņa mājas pasaulē.

Ja bērnam (zīdainim) atņem mātes siltumu, mīlestību un gādību, ja bērnam jādzīvo tikai arēji aprūpētam, vientuļam, tad viņš patiešām ir „visbārenīgākais dabas radījums” (Herders: „Pie dzimšanas esam dabas visbārenigākais bērns”). Kā cilvēki mēs esam jau no paša sākuma sakņoti citādā pamatā, kas gul citādos dziļumos ar techniku var sasniegt vai mainīt.

Bērniem bērnu namos netrūkst arējās pajumtes un kopšanas, bet viņiem trūkst mātes, lai viņi bērnu namā varētu justies kā mājās. Tāpēc bērnu namos, kur nav pietiekamā vairumā attiecīgi skolota personāla, bērni 2−3 gadu vecumā garīgās attīstības ziņā bieži ir vēl zīdaina pakāpē, atstājot garīgi neattīstītu bērnu iespaidu.

Tādā bērnā, kas tikai tiek miesīgi aprūpēts, kam trūkst patiesas dzimtenes − mājas bagātības, netiek modināti izšķīrēji spēki, kas viņam atver cilvēcisko pasauli. Bērns it kā izdziest tādas pasaules tukšumā, kur nav nekā, uz ko varētu paļauties, kur pati šī pasaule paliek bezjēdzīga, ja tā nesniedz dzimteni − īstu māju. Tā top, ja varētu teikt, „dzīve bez cerībām”. Bet modernā filozofija (Gabriel Marcel, O.F.Bollnow) liek lielu uzsvaru uz cerību izjūtu cilvēkā. Ja cilvēks negrib padoties izolācijai un neauglīgā sastinguma briesmām, tad viņam nedrīkst pietrūkt cerības. Cerība nav tikai „subjektīvs uzmundrināšanas līdzeklis”, gluži pretēji − „tā ir vitāla sastāvdaļa tai norisē, caur kuru notiek radīšana (Marcel, „Homo viator”).” Bezcerīgā dzīvē nomirst ne tikai gars, bet arī miesa (lielais pašnāvnieku skaits, pat gluži jaunu cilvēku, pusaudžu starpā). Spēja cerēt ir nešķirami saistīta ar sajūtu, ka cilvēkam ir māja, dzimtene − piederības sajūta kaut kam un kaut kur. Apsargātības sajūtas pilnība ģimenē rada dziļo un ciešo paļāvību uz jēgpilno tagadnes kārtību, kas dara par iespējamu cerību nākotnei.

Mājas (dzimtene) nav tikai dabiski dzīvnieciskais priekšnoteikums, nav arī tikai labvēlīgs cita veida iekārtošanas atrisinājums. Sajūta, ka bērnam ir mājas, dod viņam ciešo pamatu, kas nepieciešams, lai viņa cilvēciskā būtība varētu īstenoties pilnā mērā. Un tā ir cilvēku (vecāku) brīva izvēle, dot bērnam māju vai viņam to ņemt._

īstas mājas trūkums, ko tagad sastop arvien biežāk ir vara, kas darbodamās no iekšienes uz āru, atņem spēku bērna dzīvības izjūtai, laupa bērnam jau pavisam agri elementāro pieredzi, uz kā būtu vajadzējis veidoties visai viņa nedalītai, cilvēciskai būtībai.

Kādi praktiski secinājumi izriet no sociologu pētījumiem? Jāpiegriež vislielākā vērība ģimenes attiecību un ģimenes dzīves normalizēšanai un stiprināšanai. Ģimenes vienība ir pēdējais stabilitātes pārpalikums sociālajā „sadragāšanas” procesā, ar ko nāk austrumu diktatūras.

Vislielākā vērība jāpiegriež jaunatnes audzināšanas problēmām, jo − tāpat kā vieglāk nekā ārstēt tīfu ir izlīdzināt tā infekcijas avotus, tā arī pieauguša cilvēka rakstura kvalitāšu veidošana jāsāk jau visagrākā bērnībā harmoniskas ģimenes rokās.

Ja nu cilvēku veidošana, audzināšana un ģimenes iekšējās vienības uzturēšana tik svarīga visai sabiedrībai, tad kā tas lai būtu mums − svešumā, trimdā dzīvojošajiem?

Mums tas ir daudzreiz svarīgāk. Tās vērtības, ko sniedz stipra iekšēji vienota ģimene, kļūst par pamatu un izejas punktu visai tālākai cilvēka rīcībai un veidošanās gaitai. Cilvēks neaizklīdīs svešos ļaudīs, ja viņam būs īstas mājas − dzimtene, kur atgriezties, kur atrast balstu un patvērumu. Jo lielākas garīgas vērtības ģimene dos cilvēkam līdz, jo mazāk tam būs jāmeklē pēc svešiem iespaidiem.

Latviskās trimdinieku ģimenes stipra iekšējā vienība − vai tai nav jākļūst par galveno spēku, kas veido latvisku jaunatni, vai tā nevarētu kļūt mūsu jaunajiem brāļiem un māsām par viņu dzimteni?

 

Dr. Valija Ruņģis

Jaunā Gaita