Jaunā Gaita nr. 298. rudens 2019

 

 

 

Mani sauc Andrejs Turlajs. Esmu dzimis 1960. gadā. Drusku paskolojos LU Vācu valodas fakultātē. Līdz šim man ir viena dzejas grāmata Lietus piļu arhitektūra un dzeju rakstu, citējot K. Vonnegūtu, tāpēc, ka māksla nav veids, kā nopelnīt iztiku, bet tā ir ļoti cilvēcīgs veids, kā padarīt dzīvi ciešamāku.

 

 

Andrejs Turlajs

 

 

 

RUDENS

Rudens. Koki un nervi kļūst kaili.

Atmiņā spokojas izdzēstie faili.

 

Amsterdama un maģiskās sēnes.

Ābeles zaros asiņains mēness.

 

Dimensijas un laika cilpa.

Kuģītis, pietauvojies pie stilba.

 

Apziņa vienkārša, paplašināta.

Dzejdaris turas pie spalvaskāta.

 

Navigatorā nobrāzti ceļi,

Pa kuriem vistuvākā laikā nāks veļi.

 

Upēs un ezeros šūpojas rudens,

Pulksteņos sekundes pilina ūdens.

 

Rudens. Koki un nervi kļūst kaili.

Atmiņā spokojas izdzēstie faili.

 

PROGRAMMĒTĀJS ROMANTIĶIS

Vai tas ir sniegs, kas šodien snieg?

Vai nullītes un vieninieki?

Un tas, kas pasmaidīt mums liek?

Un visi brīnišķīgie nieki?

 

Mēs paši galu galā – kas?

Kas karo patērē un ražo?

Un tie, kas sacer pasakas?

Un tie, kas spļauj un ņirdz un drazo?

 

Ko dižais Programmētājs lems,

Tas – negribam vai gribam – notiks, -  

Kāds bangās šūposies un vems,

Kāds spēlēs nepareizas notis

Un apgalvos, ka tas ir džezs,

Un strīdēties ar to būs lieki

 

ČakaRīgs dzejolis

Rudens saule kā citrona šķēle

Kūst uz mēles un smaids kļūst tāds skābs;

Istabās drēgnums, sāk tapetes pelēt,

Garīgais īgns un ķermenis slābs...

 

Izkāpt no miesas kā tramvaja ārā

Un doties, vienalga, kur bulvāris ved;

Iztērēt laiku un naudu tai bārā,

Kur vienīgi bārmen’s un meitene sēd.

 

Tad saskaitīt zvaigznes, kas izbārstītas

Kā sīknauda, kuru ir slinkums pat celt

Protams, ka savādāk viss būs no rīta,

Bet tad varēs domāt – vai slavēt, vai pelt...

 

* * *

skaidu laiviņa šūpojas satelītkanāla viļņos
abpus ekrānam ziepju opera - dzīve varbūt, vēl kas cits...
marsa pludmalēs tūristi iespiežas zviļņos
kā atmiņā tēli un domas, ka Dievs mums vēl tic

skudru antenu uztvertas ziņas par pasaules galu
un malu ir nieks, ja mēs salīdzinām ar to,
kas mūs sagaida nākamās sērijās, (malkodams alu
karstā vasaras dienā tu nevēlies vairāk neko)

Radītājs iesviedis akmeni satelītkanāla viļņos
ar plunkšķi, kas ciparu formātā runā ar skudrām un mums
skaidrā latviešu valodā, klasiskās formās un ciļņos
tikai nav īsti skaidrs par ko lai te smejas vai skumst...

 

* * *

nepareizā pieturā izkāpis no pēdējā vilciena viens
stāvu uz perona sliedes aizaug ar zāli un krūmiem
droši vien šis nav sevišķi izdevies uznāciens
manu paziņu fosilijas raugās caur marmora dūmiem

stacijas ēkas drupas ar grafiti freskām stacijas dežurants
devies pie miera un nezin cik sen jau kopš miris
sapņo par āfriku, ziloņiem, lauvām un... prātā nāk pants
par dīko un sēro un sniegu no gaisa kas biris

nevieta, nelaiks – es secinu – labirints, nenokļūt tagad un te
pagriežu atpakaļ pulksteni tūkstošiem, miljoniem gadu
eju pie Dieva un prasu, ko darīt, Viņš nosmej – he, he
lai es sēžos pie galda un no tukšuma pasauli radu

 

VELTĪJUMS LĪVIEM” TUR AUGŠĀ

Kamēr mēs te uz zemes apmetam kārtējo riņķi,
Viņi nerimstas strādāt – caurspīdīgāki kā stikls;
Neibarts ar Grodumu uzraksta kārtējo ziņģi, –
Tuvākā laikā būšot jau vesels cikls...

Ēriks Ķiģelis atkal ņem ģitāru rokā,
Dainis Virga jau iekārtojies pie bungām,
Jaķītim skaņu pults paslēpta Spoku kokā –
Un koncerts var sākties par prieku vai spīti tam Kungam

Pirmā latviešu rokgrupa Debesu koncertu hallē
Mentu gari un stukači bažīgi vēro, kā noris
Šī pirmā un, iespējams, vienīgā debesu balle –
„Līvi” spēlē un dzied un tiem backgroundā eņģeļu koris...

 

RĪGA

Rīta cēliens bez Grīga,-
Izrādās var arī tā.
Baltos garaiņos Rīga
Sarmas sidraba šķidrautā.

Izkāpju autoostā
Un dodos, kur bulvāris ved,
Spožumā raugos un postā,
Un pīlēs, kas drupačas ēd.

Vecrīgas torņi nāk pretī,
Rātsnams un Melngalvju nams,
Daugava, sniegs mazliet netīrs,
Kur krastmalā nogriežas trams...

Tāda ir Rīga bez Čaka,
Bez ormaņiem, vienīgi sirds -

Naiva, nevajadzīga un traka
Guļ uz trotuāra un mirdz.

 

TEV TĀ NAV?

laiku pa laikam ir tāda note 

nolaisties sevī kā spainim akā

pasmelt un izvilkt ārā

ja vien tur vēl kas ir

citkārt – izkāpt no sevis

kā no tramvaja

un aiziet pa Dzirnavu ielu

atpakaļ neatskatoties

 

DZIMENE

šodien svinēšu dzimeni kapos
parunāšos ar tēvu un māti
par dzīvi, par nāvi
nolikšu puķes, iedegšu sveces...
veļu laikā viņi vēl piekāps uz māju

tad, apskaidrots, došos uz krogu
Asiņaino Mēriju dzert
bārmenim lūgšu, lai sastāvs
būtu vienīgi asins un spirts
(ārā iznākšu svaigs kā no pirts)

redzēšu Laiku un Telpu
un sīriešu bēgļu barus
jutīšu laikmeta elpu
zvaigžņu starus un mirušo garus
izstāšos no eiropas savienības
un iestāšos rudenī...

 

* * *

Laiks celties, iet un būvēt mājas;
Es ceru - šī būs izdevusies diena...
Uz palodzes sēž kaķis. Nomazgājas
Un vēro putniņus pie viena.

Tāds viņa rīta rituāls.
Pēc tam viņš dosies ielās,
kur attālinoties, kļūs aizvien lielāks...
morāle? jeb sāls?

Priekš kam?
Šī varbūt nebūs laimīgākā diena
Tam putniņam,
kam virsū uzdzers pienu...

 

* * *

gribi negribi – gaisma no austrumiem nāk
gaisma jau nevar savādāk
gribēju mainīt kaut ko šajā lietā
mani pasūtīja uz vienu vietu
tagad ir tā kā ir
remarks teica – laiks dzīvot laiks mirt
varbūt vēl kādu malciņu spirta
mazliet flirta vai uzspēlēt šachu
un piedāvāt neizšķirtu
šajā spēlē jau uzvarētāju nav

 

RUDENS. GĀJPUTNI

trīs mušas pie griestiem riņķo ap sauli

un viņām ir iekšas un miesas un kauli

tās riņķo un mēģina izkļūt no plaknes

bet zālēm, kā zināms, ir visādas blaknes

ceturtā muša par viņām smejas

kaut pati ir muļķe – var redzēt pēc sejas

 

 

* * *
Saulītē sasilis bruģis.
Uz lieveņa sieviņa sēd
Kā žurka, ko pametis kuģis,
Un dzīvi kā pīrāgu ēd.

LIELIE JAUTĀJUMI

Ir atkal rīts. Tas mazliet biedē.

Kaut lietū līts un saulē spīdēts,

Kaut dubļos būts un puķēs ziedēts...

Ir atkal marts, to neiznīdēt.

Mākoņu selfiji gozējas lāmās,

Kaķis izvēmis doktordesu;

Harē Krišna un harē Rāma!

Kāds šodien pasaulē sevi lai nesu?

 

VĒSTULES

es rakstu tev vēstules neuzsnigušā sniegā
ar kļūdām un labojumiem tīrrakstam neatliek laika
diena ir īsa tu lasi tās nomodā lasi tās miegā
pa neapsnigušu pļavu burtu putni un pulksteņi staigā

desmit vārdus es rakstu vējā un smiltīs pie jūras
prātā nāk skaņdarbs ko spēlē pats Joe Satriani
pirksti kvēl nosaluši un burti no klaviatūras
aizlido kopā ar putniem un viļņi aizskalo mani

es uzpūšu dvašu uz stikla un rakstu joprojām to pašu
grāmatu plauktā goliāts cīnās ar dāvidu vezums ar cini
vai tu saņemsi vēstuli vai es to neuzzināšu
vai es veltīgi rakstu un tu jau tāpat visu zini

 

* * *

nakts melna kā limuzīns izgaist. pavelku apvāršņa malu. Dons Kichots izjāj no augšējā plaukta ar no tapešu puķēm novītu vainagu galvā un saka, klau, gudrajiem viss tapšot piedots (jo tie taču nezin, ko dara)... Džoiss ar Homēru onlainā čato, Džons Lenons baltā uzvalkā citiem pa priekšu, tālāk Vonnegūts, Skujenieks, Bērziņš... (grāmatas guļamistabā neesot ieteicams turēt. protams, kapličā gulēt daudz veselīgāk – es zinu). Kafka dedzina manuskriptus, dūmi kņudina nāsis... drīz pulkstenis zvanīs... pag, jāpatin atpakaļ filma...

 

 

 

Jaunā Gaita