JG298: Andrejs Turlajs. Dzeja

Andrejs Turlajs
RUDENS Rudens. Koki un nervi kļūst kaili. Atmiņā spokojas izdzēstie faili. Amsterdama un maģiskās sēnes. Ābeles zaros asiņains mēness. Dimensijas un laika cilpa. Kuģītis, pietauvojies pie stilba. Apziņa vienkārša, paplašināta. Dzejdaris turas pie spalvaskāta. Navigatorā nobrāzti ceļi, Pa kuriem vistuvākā laikā nāks veļi. Upēs un ezeros šūpojas rudens, Pulksteņos sekundes pilina ūdens. Rudens. Koki un nervi kļūst kaili. Atmiņā spokojas izdzēstie faili.	PROGRAMMĒTĀJS ROMANTIĶIS Vai tas ir sniegs, kas šodien snieg? Vai nullītes un vieninieki? Un tas, kas pasmaidīt mums liek? Un visi brīnišķīgie nieki? Mēs paši galu galā – kas? Kas karo patērē un ražo? Un tie, kas sacer pasakas? Un tie, kas spļauj un ņirdz un drazo? Ko dižais Programmētājs lems, Tas – negribam vai gribam – notiks, - Kāds bangās šūposies un vems, Kāds spēlēs nepareizas notis Un apgalvos, ka tas ir džezs, Un strīdēties ar to būs lieki
ČakaRīgs dzejolis Rudens saule kā citrona šķēle Kūst uz mēles un smaids kļūst tāds skābs; Istabās drēgnums, sāk tapetes pelēt, Garīgais īgns un ķermenis slābs... Izkāpt no miesas kā tramvaja ārā Un doties, vienalga, kur bulvāris ved; Iztērēt laiku un naudu tai bārā, Kur vienīgi bārmen’s un meitene sēd. Tad saskaitīt zvaigznes, kas izbārstītas Kā sīknauda, kuru ir slinkums pat celt Protams, ka savādāk viss būs no rīta, Bet tad varēs domāt – vai slavēt, vai pelt...	*** * *** skaidu laiviņa šūpojas satelītkanāla viļņos abpus ekrānam ziepju opera - dzīve varbūt, vēl kas cits... marsa pludmalēs tūristi iespiežas zviļņos kā atmiņā tēli un domas, ka Dievs mums vēl tic skudru antenu uztvertas ziņas par pasaules galu un malu ir nieks, ja mēs salīdzinām ar to, kas mūs sagaida nākamās sērijās, (malkodams alu karstā vasaras dienā tu nevēlies vairāk neko) Radītājs iesviedis akmeni satelītkanāla viļņos ar plunkšķi, kas ciparu formātā runā ar skudrām un mums skaidrā latviešu valodā, klasiskās formās un ciļņos tikai nav īsti skaidrs par ko lai te smejas vai skumst...
*** * *** nepareizā pieturā izkāpis no pēdējā vilciena viens stāvu uz perona sliedes aizaug ar zāli un krūmiem droši vien šis nav sevišķi izdevies uznāciens manu paziņu fosilijas raugās caur marmora dūmiem stacijas ēkas drupas ar grafiti freskām stacijas dežurants devies pie miera un nezin cik sen jau kopš miris sapņo par āfriku, ziloņiem, lauvām un... prātā nāk pants par dīko un sēro un sniegu no gaisa kas biris nevieta, nelaiks – es secinu – labirints, nenokļūt tagad un te pagriežu atpakaļ pulksteni tūkstošiem, miljoniem gadu eju pie Dieva un prasu, ko darīt, Viņš nosmej – he, he lai es sēžos pie galda un no tukšuma pasauli radu	VELTĪJUMS „LĪVIEM” TUR AUGŠĀ Kamēr mēs te uz zemes apmetam kārtējo riņķi, Viņi nerimstas strādāt – caurspīdīgāki kā stikls; Neibarts ar Grodumu uzraksta kārtējo ziņģi, – Tuvākā laikā būšot jau vesels cikls... Ēriks Ķiģelis atkal ņem ģitāru rokā, Dainis Virga jau iekārtojies pie bungām, Jaķītim skaņu pults paslēpta Spoku kokā – Un koncerts var sākties par prieku vai spīti tam Kungam Pirmā latviešu rokgrupa Debesu koncertu hallē Mentu gari un stukači bažīgi vēro, kā noris Šī pirmā un, iespējams, vienīgā debesu balle – „Līvi” spēlē un dzied un tiem backgroundā eņģeļu koris...
RĪGA Rīta cēliens bez Grīga,- Izrādās var arī tā. Baltos garaiņos Rīga Sarmas sidraba šķidrautā. Izkāpju autoostā Un dodos, kur bulvāris ved, Spožumā raugos un postā, Un pīlēs, kas drupačas ēd. Vecrīgas torņi nāk pretī, Rātsnams un Melngalvju nams, Daugava, sniegs mazliet netīrs, Kur krastmalā nogriežas trams... Tāda ir Rīga bez Čaka, Bez ormaņiem, vienīgi sirds - Naiva, nevajadzīga un traka Guļ uz trotuāra un mirdz.	TEV TĀ NAV? laiku pa laikam ir tāda note nolaisties sevī kā spainim akā pasmelt un izvilkt ārā ja vien tur vēl kas ir citkārt – izkāpt no sevis kā no tramvaja un aiziet pa Dzirnavu ielu atpakaļ neatskatoties
DZIMENE šodien svinēšu dzimeni kapos parunāšos ar tēvu un māti par dzīvi, par nāvi nolikšu puķes, iedegšu sveces... veļu laikā viņi vēl piekāps uz māju tad, apskaidrots, došos uz krogu Asiņaino Mēriju dzert bārmenim lūgšu, lai sastāvs būtu vienīgi asins un spirts (ārā iznākšu svaigs kā no pirts) redzēšu Laiku un Telpu un sīriešu bēgļu barus jutīšu laikmeta elpu zvaigžņu starus un mirušo garus izstāšos no eiropas savienības un iestāšos rudenī...	*** * *** Laiks celties, iet un būvēt mājas; Es ceru - šī būs izdevusies diena... Uz palodzes sēž kaķis. Nomazgājas Un vēro putniņus pie viena. Tāds viņa rīta rituāls. Pēc tam viņš dosies ielās, kur attālinoties, kļūs aizvien lielāks... morāle? jeb sāls? Priekš kam? Šī varbūt nebūs laimīgākā diena Tam putniņam, kam virsū uzdzers pienu...
*** * *** gribi negribi – gaisma no austrumiem nāk gaisma jau nevar savādāk gribēju mainīt kaut ko šajā lietā mani pasūtīja uz vienu vietu tagad ir tā kā ir remarks teica – laiks dzīvot laiks mirt varbūt vēl kādu malciņu spirta mazliet flirta vai uzspēlēt šachu un piedāvāt neizšķirtu šajā spēlē jau uzvarētāju nav	RUDENS. GĀJPUTNI trīs mušas pie griestiem riņķo ap sauli un viņām ir iekšas un miesas un kauli tās riņķo un mēģina izkļūt no plaknes bet zālēm, kā zināms, ir visādas blaknes ceturtā muša par viņām smejas kaut pati ir muļķe – var redzēt pēc sejas
*** * *** Saulītē sasilis bruģis. Uz lieveņa sieviņa sēd Kā žurka, ko pametis kuģis, Un dzīvi kā pīrāgu ēd.	LIELIE JAUTĀJUMI Ir atkal rīts. Tas mazliet biedē. Kaut lietū līts un saulē spīdēts, Kaut dubļos būts un puķēs ziedēts... Ir atkal marts, to neiznīdēt. Mākoņu selfiji gozējas lāmās, Kaķis izvēmis doktordesu; Harē Krišna un harē Rāma! Kāds šodien pasaulē sevi lai nesu?
VĒSTULES es rakstu tev vēstules neuzsnigušā sniegā ar kļūdām un labojumiem tīrrakstam neatliek laika diena ir īsa tu lasi tās nomodā lasi tās miegā pa neapsnigušu pļavu burtu putni un pulksteņi staigā desmit vārdus es rakstu vējā un smiltīs pie jūras prātā nāk skaņdarbs ko spēlē pats Joe Satriani pirksti kvēl nosaluši un burti no klaviatūras aizlido kopā ar putniem un viļņi aizskalo mani es uzpūšu dvašu uz stikla un rakstu joprojām to pašu grāmatu plauktā goliāts cīnās ar dāvidu vezums ar cini vai tu saņemsi vēstuli vai es to neuzzināšu vai es veltīgi rakstu un tu jau tāpat visu zini	*** * *** nakts melna kā limuzīns izgaist. pavelku apvāršņa malu. Dons Kichots izjāj no augšējā plaukta ar no tapešu puķēm novītu vainagu galvā un saka, klau, gudrajiem viss tapšot piedots (jo tie taču nezin, ko dara)... Džoiss ar Homēru onlainā čato, Džons Lenons baltā uzvalkā citiem pa priekšu, tālāk Vonnegūts, Skujenieks, Bērziņš... (grāmatas guļamistabā neesot ieteicams turēt. protams, kapličā gulēt daudz veselīgāk – es zinu). Kafka dedzina manuskriptus, dūmi kņudina nāsis... drīz pulkstenis zvanīs... pag, jāpatin atpakaļ filma...