Jaunā Gaita nr. 296. pavasaris 2019

 

 

 

Ilze Lāce-Verhaeghe

ATMIŅAS PAR LIELRŪĶIJAS DIŽO VADONI

 

Aivars Neibarts 1960. gados

Foto: V. Strautniece

Viņš nekādi nedodas man rokā. Cilāju dzejas grāmatiņas, pārskatu fotogrāfijas – re, te mēs ar Aivaru sēžam Viļņa [1] darbnīcā uz kāpnītēm pie kamīna, attēls tāds pārlieku melnbalti kontrastains, man gluži smukas kājas, Aivaram – „glīši” izsukāta bārda. Bet nu šis nenāk un nenāk pie manis – vīzējas. Iedomājos pievilināt šamējo ar konjaku – atceros, ka Aivaram patika tā Sašiņa [2] palaikam skandētā tautas dziesmas parodija „attek zaļa līdaciņa, izrauj manu konjaciņu”. Ieleju tādā gurķu sālāmas burciņas izmēra glāzē krietno Grand Monarque, apsēžos dārzā pie lillā miķelīšu pudura, iemalkoju un gaidu. Kļūst patīkami silti, bet Aivars tikai tā spocīgi mocīgi pavīd uz strupu mirkli un pazūd atkal aiz mājas stūra... vai arī tā tikai mana brūnā žakete, kas, uz „pleciņiem” pakārta, slinki žāvējas atturīgajā rudens saulē.

Nopūšos un gluži pagāniski vēršos pie gariem. Dzirdu mammas [3] drusku aizkaitināto balsi: „Kā tad, tu nevari par Ņurbuli [4] uzrakstīt! Sāc tik – un aizies.” Un Viļņa siltais baritons: „Par Ņurbulīti gan vajag uzrakstīt, atmiņas jau ātri izbalē.” Varētu jau šiem teikt, lai raksta paši, bet kur nu vairs...

Ja nevar saprast, kā iesākt, jāsāk no sākuma. Un sākumā bija trīs pasaku tēli – Leinerts, Leikarts [5] un Neibarts. Bērnībā visus trīs spilgti iztēlojos, klausoties mammas „leģendās” par Rīgas bohēmu 60. gadu otrajā pusē. Realitātē Leikartu tiku redzējusi vienu reizi – nezin kāpēc uz kruķiem. Leinertu vienreiz dzirdēju – vēlā vakara stundā pie mūsu dzīvokļa durvīm neglītā vārdu apmaiņā ar manu vectēvu. Šķiet, bija atsūtīts aizņemties naudu krogus tēriņa nomaksai. Neibartu man pirmoreiz parādīja Bastejkalnā, no paliela attāluma, velveta žaketē, samta bereti galvā, garajiem matiem un bārdai vējā plīvojot. Cik atceros, bija notikusi tāda kā sāpīga šķiršanās, kā vilšanās starp viņu un mammu. Viņa pakāpās aiz skulptūras, lai netaptu pamanīta, un teica: „Tur aiziet mans Aivars.”

Bet pa īstam ar Aivaru tikām viens otram priekšā stādīti daudzus gadus vēlāk, kādā mammas jubilejā Juglas dzīvoklī. Viņš atnāca kopā ar „sievieti” Sarmīti. Čaka pētnieks Arnolds Būmanis [6] sajūsmā dvesa: „Ak, ja man būtu sieva ar tādām miesām!” Un es nevarēju saprast, kā tāda sieviete – tik slaika un efektīga – varējusi apprecēties ar šitādu „ķerbuli”. Jo tolaik uz „Ņurbu”, kā viņu šad tad dēvēja draugi, turēju ļaunu prātu – pēc kādas uzdzīves nakts viņš bija izgriezis caurumu ģimenes relikvijā – vienā no skaistajām vecvectēva māsas Laukgaļu Līnes austajām segām – un apvilcis to kā tolaik modīgo pončo. Nelīdzēja nekādi „zum” un „čā”, nedz „vaid” un „nevaid”, varēja, cik grib, bolīt savas bērnišķīgi naivās acis – es neļāvos „šarmēties”.

Paies vēl daži gadi, es arī piesardzīgi iemērkšu pirkstgalus tai bohēmas peļķītē un Neibartu sastapšu itin bieži – Dzejas dienas, Mākslas dienas, provinces teātru viesizrādes, brauciens ar „katamarānu” pa Amatu, Līgo nakts Arvīda Ulmes mājās Burtniekos... Bet par to laiku Aivara sakarā man nav nekādu īpaši personisku atmiņu. Aivars piedalījās, bija līdzās, taču es no viņa mazliet tā kā vairījos, varbūt tāpēc, ka neticēju tam, ko viņš rādīja virspusē, bet nevarēju arī uzminēt, kas „lācītim vēderā”. No tā laika gan esmu patapinājusi divus Aivara teicienus, ko attiecīgos dzīves brīžos lietoju vēl tagad: „Lai tā talka liek man mieru, kā es viņai!” (runa laikam bija par kādu Rakstnieku Savienības organizētu pasaules kopšanas pasākumu) un „Kurš nūdele mani uzmodināja?” (tā Aivars, Jāņu rītā no siena kaudzes iztrenkāts).

Neibarts un Lidžene [7]

Viņi bija pārāk līdzīgi, lai būtu viens otram radīti. Mūžīgie bērni ar dziļiem pazemes avotiem, talantīgi gaisagrābšļi un palaidnieki. Aivars ņurbulēja, mammas valodas upes kompānijā nevarēja apturēt. Neesmu redzējusi, bet zinu, ka abi ir ziemā ar ragutiņām no kalna laidušies (varu derēt, ka ragavas kalnā atpakaļ vilka Lidžene). Aivars esot mammai pie gultas lasījis tolaik vēl nelegālo „Meistaru un Margaritu”. Turējis viņas augstpapēžu kurpi uz plaukta savā istabiņā Āžu bulvārī [8]. Tā man ir stāstījuši. Bet Aivara bildinājumu mamma noraidīja, jo viņai (gluži pareizi) likās, ka ģimenē ar vienu „plānprātiņu” [9] pietiek, kādam tomēr arī par dzīves praktisko pusi jārūpējas. „Es taču būtu rūpējies,” tā Aivars pēc daudziem gadiem esot teicis – ai, neticu, neticu, kaut mīļa tāda pārliecība.

Aivars laikam gan nebija īpašs dzīvnieku mīļotājs (vismaz nedemonstrēja sevi kā tādu), kaķus sauca par „raganu instrumentiem”, bet tieši viņam mamma uzticēja savu suneni Rommiju, kad pašai bija jādodas uz slimnīcu. Skolas gados mammu par sliktu uzvedību direktore Duškina [10] reiz uz pāris nedēļām izslēgusi no skolas. Un viņas mūža beigās gandrīz notika tāpat – Neibarts ar Kunnosu [11] pieskandalēja veco ļaužu pansionātu tik braši, ka mammu no turienes gandrīz izmeta „za narushenjije discipljini” [12]. Aivara dārzā sēdējām pēc tam, kad bijām mammu apbērējuši (tas fiksēts Jāņa Uzulnieka [13] filmiņā). Notika tā pavisam dīvaini. Mammas bērēs lāgā nevarēju paraudāt – tai vājprātīgajā jūlija karstumā un uztraukumos (nebija taču mobilo telefonu, tik daudzi mammas draugi palika neapziņoti) emocijas bija it kā „aizkorķējušās”. Asaru plūdi, pilnīgi nevaldāmi, izgāzās ārā Aivara bērēs. Martinsons [14] burtiski līda sejā ar savu kameru, bet man bija vienalga. Grūti izskaidrot, bet bija vienlaikus lielas bēdas un laba attīrīšanās sajūta, patiesas atvadas no viņiem abiem, skaudrs žēlums, ka uz visiem laikiem zudis kaut kas unikāls.

Neibarts un Eglītis

Nebija daudz tādu ļaužu, kurus mans pirmais vīrs Vilnis būtu patiesi uzskatījis par draugiem, jo lielākoties viņa darbnīcā Teātra ielā tādi „gadījuma” cilvēki vien ganījās – kad „Skapi” [15] vēlā nakts stundā beidzot slēdza, „mākslinieki, meitenes un laulības pārkāpēji” [16], apaļīgās karafītes zem jakas paslēpuši, kāpa augšā pie Eglīša.

Aivars bija viens no retajiem draugiem. Aivaram bija atvēlēts Eglīša darbnīcā savu 40. gadu „jubilejumu” nosvinēt – tā bija liela privilēģija. Un, uzaicināta uz Aivara dzimšanas dienas svinībām, es tā pa īstam „iekritu acīs” Vilnim, bet tas jau ir cits stāsts. Vēlāk, kopdzīvē ar Vilni, nereti brīnījos, kas saista šos divus tik dažādos cilvēkus. Jā, Liepāja, protams. Bet Vilnis bija racējs, nepadarāmu darbu darītājs, turpretim Aivars šaudījās kā spāre, dzīvoja dzīvi pārlidojumos un „cītīgi riču raču spēlēja”. Šķiet, reizēm mudināja arī Vilni ņemt tās lietas vieglāk, vairāk gleznot, mazāk būvēt, jo atceros Eglīti gandrīz dusmīgi atcērtam: „Jums, dzejniekiem, pietiek ar blociņu un zīmuli, bet man vajag bāzi, kur gleznot, gruntēt audeklus un taisīt rāmjus!” Aivaru Vilnis gleznojis vairākkārt, pat „Klusajā dabā ar darbnīcu” viens no attēlotajiem priekšmetiem ir Aivara portrets.

Viņi viens otru ļoti respektēja. Vilnim nepatika „dzērājiem” dot naktsmājas darbnīcā, ne reizi vien dzirdēju viņu sakām, ka Ņurbulītim tas gan būtu atļauts. Bet Aivars to laikam gan nekad neizmantoja – aizpogāja mūžīgo velveta žaketi un nakts melnumā (vai tā vairāk uz rīta pusi) gāja no Eglīša „svētnīcas” uz Torņkalnu pie „mīļotās māmiņas”. Nedz Neibarts, nedz Eglītis nepiederēja pie viegliem, visiem tīkamiem cilvēkiem, kā viens, tā otrs varēja būt nepieņemams „žigulēvičiem” (tā Neibarts dēvēja mietpilsoņus). Viņus vienoja godīgums pret savu radošo darbu, spēja „ieiet ziedā kā pieliekamajā kambarī” un tad nest to medu uz mājām – uz gleznu, uz dzejoli.

Neibarts un dāvanas

„Un kur manas dāvanas?” Aivars kā vīlies bērns noprasīja man un draudzenei, kad bijām ieradušās pie viņa uz jubileju tikai ar alpu vijolīšu pušķi un kādu grādīgas dziras pudeli. „Mēs pašas esam dāvanas,” draudzene lepni atteica, un Aivaram nekas cits neatlika, kā vien nomurdulēt zem deguna raksturīgo „ehmjā”. Mēs pēc tam ironiski spurdzām, ka Ņurbulis laikam gaidījis no mums pašadītas zeķes. Bet lielajam bērnam, kas pats visiem dāvināja vai nu dzejoļus, vai kaut ko jancīgu, laikam bija gribējies vienreiz saņemt ar lentīti apsietu sainīti – kā tādam „godīgajam ļautiņam”.

Draugiem Aivars bieži dāvināja no rūtiņu burtnīcas vai bloknota izplēstas lapiņas ar saviem pantiem (kādas bibliogrāfiskas vērtības tagad!). Man reiz pat tika vesela burtnīca (tiesa gan, tur bija taupīgi ierakstīts tikai viens dzejolis). Starp mammas papīriem atradu vienu tādu lapiņu, datētu „1992. gada Ligitas mēnesī”, ej nu zīlē, vai ar to domāts maijs, kad mammai bija dzimšanas diena, vai jūnijs – kad vārda diena. Augšmalā kreisajā pusē rakstīts „Ļoti slepeni”, labajā – „Glabāt mūžīgi”. Glabāju. Bet pats dzejolis gan jau ir pa šo laiku „atslepenots”, citēju no lapiņas:

 kulē ķešā kabatā manā

 dīžāt dīžājas

 tukšums un klusums

 dižs un

 zviedz jestri kā

 ērzelis razbainieks slepkavnieks dūls

 jeb jeb kā

 viens garš turku pups kurš

 aizceļojis uz

 torņkalna angliju jo

 vista

 liek

 olai

 dirsā

 veiksmīgi varoņdarbus veikt
 vēl ligitai aivars N.

 

Zinu, ka mammai reiz ticis arī no Operas apstādījumiem izcelts rožu krūmiņš. Nesmukums sanāca ar manu 30. dzimšanas dienas dāvanu. Neibarts ieradās, baltā kreklā uzcirties, un iedāvināja man skaistu stikla vāzi „no pirmskara laikiem” un garkāta rozi. Man jau uzreiz bija tāda nelaba nojauta, ka minētie labumi nav iegūti gluži godīgā ceļā. Tā arī bija. Pēc dažām dienām zvanīja Sarmīte un lūdza viņas vāzi atdot, ko ar labu prātu arī darīju. Par rozes izcelsmi vēsture klusē...

Reiz Vilnis nevarēja būt Rīgā tieši tai laikā, kad Aivaram dzimšanas diena, tāpēc palūdza, lai es aizbraucu uz Sarkandaugavu un aizvedu Aivaram dāvanu – prāvu sveci īstena vācu rūķa paskatā. Vilnis priecājās, ka Aivars varēs uzjautrināties, kad tas resnulis, daktij degot, sāks kust un pinkšķēt parafīna asaras. Bija tik drūma, tumša decembra diena. Satuntuļoju jaunāko dēlu, ko nevarēja vienu vēl mājās atstāt, un braucām abi. Bet Aivaram topēcpusdien prāts nenesās uz jokiem. Viņš bija neparasti kluss, saspringts un skumjš. Vienīgais ciemiņš tobrīd bija viņa brālis, istabiņā tik nemājīgi auksts, ka mēteļus atstājām nenovilktus. Nezinu, kas toreiz bija atgadījies – varbūt allaž tik nenopietnais Neibarts bija atvēlējis sev depresijas greznību.

Neibarts un es. Gandrīz necienīgi tādu „apakšvirsrakstu” likt, jo nav jau nekā daudz, ko zem tā rakstīt. Bija labu brīdi jādomā, kāpēc 1984. gadā izdotajā grāmatiņā „Rūķis kā jau rūķis” ir ieraksts „Ilzīt, visi rūķi tevi tencina par dalības jemšanu rūķu dzimšanā. Lielrūķijas Vadons: Aivars Neibarts”. Atcerējos – Aivara panti bija viņa sīkkricelīgajā rokrakstā rakstīti, un, lai iesniegtu grāmatas manuskriptu izdevniecībā, viņš palūdza man tos pārrakstīt uz rakstāmmašīnas – tās baisās Ukrainā ražotās klaberkastes, kas man, „diženai redaktrisei” (tā Aivars) padomju celtniecības un juridiskās literatūras redakcijā, pienācās kā darba instruments.

Trīs reizes Aivara teiktais ir bijis man attiecīgajā dzīves brīdī ļoti nozīmīgs. „Kāpēc tev ir ūsas?” viņš Skapī reiz pikti noprasīja. Vai dieniņ, kā sabozos! Un cik labi, ka Aivars savā bērnišķīgajā tiešumā tā uzbruka manam aplamajam priekšstatam, ka sievietes intelektualitātes pierādījums ir arī pilnīga nerūpēšanās par savu izskatu. Bet pēc kāda laika dzirdēju šādu tekstu: „Latvijā es pazīstu tikai divas īsteni latviski skaistas sievietes – tevi un Ditu Krenbergu.” Tas nu gan glaimoja un cēla pašapziņu, kaut, godīgi sakot, manis salīdzināšana ar daiļo flautisti bija stipri pārspīlēta. Trešā reize bija kāda negaidīti dziļa saruna, nē, patiesībā lekcija, ko nolasīja Aivars – par „smalko” ķermeņu ceļošanu, par atdzimšanu un karmu. Jaunības augstprātībā vēlāk teicu mammai, ka man jau neviens vairs neko jaunu nevar pateikt, ja nu vienīgi Aivars. Uzreiz redzēju, ka viņai tas kaut kā nepatika. „Ko nu viņš tev var pateikt,” bija tāda nievīga atbilde, bet tas bija meitas mazais triumfiņš, bērna mūžīgā vēlme kaut jel kādā ziņā pārspēt savu radītāju – lai arī viņš tev lasīja Bulgakovu, tomēr tādas sarunas jums laikam gan nav bijis.

Ir palicis kaut kas, kam nezinu izskaidrojumu. Aivara kāzu dāvana man bija dzejolis, un tam nobeigumā vārdi „sākas mans aukstais karš pret tevi”. Varu tikai minēt, un viens no minējumiem – Aivars ar savām šķietami naivajām acīm jau saskatīja to, kas man pašai tobrīd vēl bija neapjausts. Bet varbūt gluži vienkārši tas bija dzejolis, kas rakstīts uz lapiņas, kuru no blociņa varēja vieglāk izplēst. 

Aivars Neibarts 1990. gados

Foto: Uldis Briedis


 

[1] Gleznotājs Vilnis Eglītis (1938-2005), autores pirmais vīrs.

 

[2] Aleksandrs Matulis (1952-2007), žurnālists, 70. gadu Rīgas bohēmas personāžs.

 

[3] Ligita (Krisberga, Kalnāre, Lāce, Gaubšteina), Viļa Lāča vecākā dēla Zigurda pirmā sieva, filoloģe, žurnāliste, populāra 50.-80. gadu bohēmiste (1932-1993), autores māte.

 

[4] Šī iesauka, kas Neibartam tika dota brīžiem neskaidrās valodas dēļ, bija kļuvusi par otro vārdu.

 

[5] Uldis Leinerts (1936-1969) un Varis Leikarts (1940-1978), dzejnieki, abi miruši traģiskā nāvē, visticamāk, kā padomju varai nevēlamas personas.

 

[6] Arnolds Būmanis (1931-1982), literatūrvēsturnieks, Ligitas kursabiedrs un draugs mūža garumā.

 

[7] Šī iesauka Ligitai bija tikpat stipri „pielipusi” kā Neibartam „Ņurbulis”.

 

[8] Šādi Aivars ar lepnumu dēvēja mazo Āžu ielu Sarkandaugavā, kur atradās viņa koka namiņš.

 

[9]  Rīgas bohēma, pretnostatot sevi oportūnistiem un „pareizajiem”, dēvējās par „plānprātiņiem”.

 

[10] Marta Duškina (1901-1986), gleznotāja Paula Duškina māte, bija Rīgas 3. vidusskolas direktore, Ligita un Pauls bija tuvi draugi kopš skolas gadiem.

 

[11] Juris Kunnoss (1948-1999 ), dzejnieks.

 

[12] Par disciplīnas pārkāpšanu (krievu val.).

 

[13] Jānis Uzulnieks, kādreiz kinoamatieris un bohēmists ar iesauku „Plancka” (jo dzīvoja privātmājā Planīcas ielā), tagad viens no ievērojamākajiem Latvijas rožu audzētājiem.

 

[14] Marģers Martinsons (1939), fotogrāfs un video operators, centies neformāli fiksēt daudzus kultūras notikumus.

 

[15] Ikoniskais un leģendārais viesnīcas „Rīga” bārs, kur tikās dažādu paaudžu bohēmisti, iesauku guvis telpas koka apdares dēļ. Oficiāli bija atvērts līdz pusnaktij, bet pēdējie viesi nereti tika izvadīti pēc 2 naktī. Protams, tur apgrozījās arī čekas ziņotāji, kam bija uzdots uzmanīt „plānprātiņus”.

 

[16] „Mākslinieki, meitenes un laulības pārkāpēji, laiks doties mājās!” – slavenais bārmenes Valijas sauciens, pēc kura patiešām bija jāpamet „Skapis”.

 

 

Jaunā Gaita