Jaunā Gaita nr. 296. pavasaris 2019
|
Gali-Dana Zingere (Singer) ir dzejniece krievu un ebreju valodās, māksliniece, fotogrāfe un tulkotāja, dzimusi 1962. gadā Sv. Pēterpilī (Ļeningradā), 1988. g. imigrējusi Izraēlā. Pirmais dzejoļu krājums Domāt: Upe (2000) tulkojums no krievu valodas ebreju valodā. Visjaunākais no trīs sējumiem ebreju valodā Spīd cauri (2017).
|
 |
|
Gali-Dana Zingere (Singer)
FOTOMĀKSLINIEKU KAPENES Šos dzejoļus par „fotogrāfu kapiem” Protestantu nekropolē Jeruzālemē no ebreju valodas latviešu valodā atdzejojis Uldis Bērziņš.
* * * Viens tak nepalieku, mana istaba ieskaitīta kā koplietojama viesutelpa manas laulātās sapņumājā fotoattēli te kā ciemiņi no citpasaules. Vecā derība, kuru lasu jau gadiem ilgi, nupat man norāvusies no sirds trīs pilnībā ekspropriētas neļķes vīst matētā mežģotā plastmasas vāzē.
Pelnupelēks vakars. Manas cisas plosās. Brīdi vēlāk, kad būšu jau aizmidzis varēs aiziet uz kādu mēmu filmu. Zeme dejo zem manis stilīgu Cionas deju.
Grūti saskatīt sakarību starp komunikācijas problēmām un faktu, ka pēdējā laikā dūmo un kvēp sveces degdiegs. Reizumis mana čaula steidz ar patiku ieņemt manu tukšumu. Dakteris man sen jau pateicis, ka te pamatā neiroze.
Citreiz man rādījies sapnī, kā palsie ceriņu čemuri – es varu skatīt sapņus ar ievērojamu atlaidi, ja ienāk prātā – kā persiešu ceriņi mostas agri no rīta, un diena arī top palsa, to visstiprāk var sajust, kad kust krūms tur ārā. Jauneklīga svaidīšanās, nerimtīga un sekla.
Es taču jau teicu nelūgšu ne krāsainus sapņus ne skanīgas lūgsnas man pietiks ar to, ka mani aizmirsīs ikreiz no jauna
Dzejnieces piezīme: Cionas kalnā Protestantu kapsētā apglabāti Svētās zemes divi pirmie fotogrāfi: Melvils Pīters Bergheims (1813-1895) un Karapets Grigorjans (1847-1920) kopā ar viņu sievām Meiblu Bergheimu (? - ?) un Karimi Grigorjanu (1859-1905). Turpat apglabāts pazīstamais ēģiptologs sers Viljams Metjū Flinderss Petri, kurš arī aizrāvies ar fotomākslu, un misionāra Hovarda Svitsera Blisa atraitne. Visu šo balsis tik ļoti sajaukušās ar citām šīs vietas balsīm un arī ar manējo, ka nebij vairs vērts tās mēģināt izdalīt tekstā.
* * *
(Septītās dienas svētruna) „Gan nāks pār jums dienas, kad paraus jūs kāķiem...” Tad ļaujiet man aizdarīt vārtus sev pašam aiz muguras. Klusiņām aizdarīt, klusiņām. Un abstrahējieties no lietavām, nav vērts pievērst tām sirdi, un nekādi neatsaucieties uz spelgoni. Kas mums vēl var atgadīties? Pat gribēdami mēs nevaram saslapt ne vairāk, nedz arī mazāk. Nesniedziet sirdi delnā, kā Petri kungs sniedza reiz savu galvu ka nenokrīt uzlīme kā reiz gadījās viņam tad jūsu sirds paliks neatpazīta kā Petri kunga galva muzeja krātuvē, vientulīga un bāra. „Gan nāks pār jums dienas, kad paraus jūs kāķiem...”
Atstājiet citiem tās svētās trīsas priekš mēnesnīcas. Es vienmēr esmu devis priekšroku sārtajai spuldzītei visā tās kailumā, un nav jau runa par kaimiņplanētu Marsu. Vai apzināties, ka beidzot zudusi perspektīva, kas sargāja mūs? Nav ilūzijas, kam glābt mūs, nav attāluma un kadra dziļuma dāvātā attaisnojuma.
Labāk mums atsacīties gan no trīsām, gan godbijības. Rīt atkal nāks grūta diena. – Kas to teica? No sāpēm un slāpēm mēs nu vaļā, tāpat no dienu un nakšu pašsaprotamās steigsmes. No kā vēl kļūsim vaļā? No smagas sirds? Vai no atziņu smaguma galvā? „Gan nāks pār jums dienas, kad paraus jūs kāķiem...”
Dzejnieces piezīme: „Gan nāks
pār jums dienas, kad paraus jūs kāķiem...”
* * *
Nāve ir tikvien apvārsnis, bet apvārsnis nevis „ir” – tas „nav” nekas vairāk par mūsu redzeslauka robežu, kā tas ar līdzās izaugušās cipreses skujām jo optimistiski uzrakstīts uz cienītās misis Blisas kapavietas ņem vērā, – to saku es pati sev, leknajā augsnē jau iezvīļojas kas cits: mēs vairs nepārvērtīsimies, rudenim nākot nesaaukstēsimies ziemas mēnešos, pavasarī nešķaudāsim un vasarā nekad vairs neilgosimies pēc ziemas un nēzdogiem
galvenais, ka mēs vairs ne lūk, augstākā laimība pati
neceliet priekšā negatīvu: negatavu plati
arī no mūsu sapņiem laiks noskalos krāsas laimīgs, kam tas dots: tu krietns bez viltus tik ilgi dzīvojis lai tiek tev tas gods.
* * *
Noraudājies piparkoks aiz iedomātas rūts kur zemespikas melnē un rūs Neesmu noskaidrojis, piedodiet lūdzu, kas visi tie, kas lenc mūs?
Uz manām cisām sniegs kūst un kūst. Nāve nespēj sanaidot mūs, tik tie asaru palagi par lēnu žūst. Tādās lietainās dienās nācēju maz te, bet tā viena atnāk un raksta man vārsmas ar atrautām teikumu astēm un aprautiem paragrāfiem
Tas negods – palikt fotogrāfijā, tas skar arī mani fotomākslinieka sievu kas jums daļas gar kapavietu būtu es norakta bez vārda, bez kapakmens liktos pat priecīgāk ka esmu bijusi viņa aizputinātās laulenes līdziniece
* * *
Līdzīgi Svētās zemes ainavām esam inkrustēti perlamutrā, iekaustīti kārbās no eļļaskoka pasniegti pasaules valdniekam no rokas rokā
Kā jauna Tempļa būvbedrē kaļķi mēs dzēsti mēs dāvāti pasaules valdniecei ķērpju saēsti mūsu prieki un sirdēsti
lai steidz tīksmes dienas līdz beizot pāri nevienas teic ēnu dinastijas kambarzinis
Dzejnieces piezīme: 1898. gadā Osmāņvalsts kristieši dāvāja Vācijas ķeizaram Viļumam II un ķeizarienei Augustai Viktorijai albumu ar Svētās zemes ainavām. Vāks bij no olīvkoka, inkrustēts ar perlamutru. Kapenes ir līdzīgas tādam albumam, tās sniedzam pasaules Valdniekam piemiņai no mūsu laikmeta.
* * *
Lūk, vieta, kur es nekad neesmu es kā atrast tai vārdu un brīvu vietu uz kartes kā nožogot no perspektīvas tai nav dimensiju neļaujas pateikt: reiz biju taču katru kurš izstiepies šepat savā varenumā mūžības garenumā videokamera „Vanaga acs” sargā pret fotoamatieri, šo marodieri kurš nasks caur logu un uz pirkstgaliem gaitenī zogas starp akmens bluķiem te Objekts pats un objektīvs „Zivs acs” vāzē vai ūdenspudelē blakām neviļus sacerētas makāmas blāvajām smakām noliet kut kamēr noiet vaigi aust sārti debesu audeklos vārdi raibi palagos traipi
Dzejnieces piezīmes:
„Vanaga acs” ir e-vērošanas sistēma, kādas arvien biežāk uzstāda nu jau pie gluži parastām privātmājām.
Atskaņām rotātā makāma ir ironiskas viduslaiku arābu prozas žanrs.
Blāvais puķūdens vāzēs, kur vīst mīļajiem veltīti ziedi, liek dzejniekiem atcerēties vienu no viņu daiļrades perversajām izpausmēm, „leksisko pollūciju”. |
