Jaunā Gaita nr. 295. ziema 2018

 

 

 

 

Autors (kreisā pusē) ar atdzejotāju Jāni Elsbergu pie Kārļa Skalbes muzeja Saulrietos, Vecpiebalgā, 2018.15.IX.

Foto: Tatjana Milovidova-Venclova.

Toms Venclova (Tomas Venclova) dzimis 1937. gadā Klaipēdā. Viņa tēvs Antans Venclova, viens no pirmskara daudzsološākajiem jaunajiem lietuviešu rakstniekiem, pēc kara kļuva par Padomju Lietuvas oficiozu. Dēls kopš 1956. gada Ungārijas notikumiem negāja viņa pēdās. Kļuvis par padomju varai klaji nevēlamu personu, viņš 1977. gadā emigrēja uz ASV, kur ilgus gadus bija literatūras profesors Jeila universitātē. Toms Venclova ir pasaulē pazīstamākais lietuviešu dzejnieks, starp viņa darbu tulkotājiem minami Nobela prēmijas laureāti Česlavs Milošs un Josifs Brodskis. 2018. g. dzejas dienās viņš viesojās Latvijā, piedaloties Baltijas dzejas vakarā 13. septembrī Nacionālajā mākslas muzejā un savā autorvakarā 14. septembrī Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā, Baznīcas ielā. Pašlaik apgādā „Neputns” tiek gatavota viņa dzejas izlase, kuru atdzejojuši Pēters Brūveris, Hermanis Marģers Majevskis un šo rindu autors.

Atdzejotājs

 

 

 

 

Toms Venclova

 

No krājuma Eimenīdu birzs (2016)

 

Beatifikācijas process

Par pēdējo viņas dzīves posmu trūkst ziņu.

Daudzi liecinieki gāja bojā, citi, varbūt vissvarīgākie,

nomira drīz pēc kara. Turklāt konspirācija.

Jā, ziemas velodroms. Atkritumu konteineros

izdevās izvest četrus bērnus (pavisam

viņu bija divi simti). Patversmē, kuru

viņa reiz iedibināja, naktsmītni un ēdienu rada

izbēgušie gūstekņi. Maza spiestuvīte ražoja

viltotus papīrus, kur sacīts, ka uzrādītājs

piederīgs pareizai rasei. Turklāt uzraugi

retumis ļāva sniegt mierinājumu

nāvei nolemtajiem (tradicionāls žests,

neatsaukts tikai šajā jomā, jo gauleiters bija

no katoļu ģimenes). Kā vēstī avoti,

viņa kamerā reiz uzrunāja jaunu

meiteni, bet tā atcirta: „Ko jūs te pļurkstat?

Nekāda dieva nav. Ja viņš būtu,

tad izlaistu mani no cietuma.” Viņa arī pati

saprata, ka Dievs

atdusas bumbas krāterī, guļ bedrē ar lodi deniņos,

trūd zem ķērpjiem tundrā.

Tāpēc viņa novilka habitu. Parūpējās, lai ieslodzītā

apklātu galvu, svārkus un kurpes.

Pati apsēdās uz cisu maisa, novērsa seju no durvīm.

Cietumsargs, atnācis pēc stundas,

pavadīja bikli ejošo melno

siluetu līdz vārtiem. Dokumentus nepārbaudīja neviens.

 

Mēs atradām izglābto sievieti mazliet par vēlu.

Viņa nodzīvoja daudzus gadus. Dzīvoklītī pie dzelzceļa.

Aiz loga ik dienas dārdēja platformas,

dūmi iezīdās bronhos. Vēls lietains rīts.

Viņa steidzās uz darbu pa ietvi,

dubļainām lapām. Stunda līdz pilsētai,

kantorim, kas iesākumā

garantēja algu, bet bankrotēja, kad sākās krīze.

Daudz tādu kantoru. Allaž, mēnesim beidzoties,

apstulbināja rēķinu summas. Izira ģimene –

pareizāk sakot, tā nebija ģimene. Audžumeita ātri pameta mājas

un nerakstīja vēstules. Uz pannas čurkstēja olas. Ik vakaru spogulī

arvien vairāk krunku, ļenganas krūtis, izspiedušās

violetas vēnas. Vientulība un ķermeņa sairšana.

Alkohols jau arī darīja savu.

Kā agrāk, viņa mehāniski krāsoja lūpas.

Naktīs dažkārt sapņoja par cietumu. Dienā

centās neatcerēties, pēc tam vispār vairs neatcerējās

Alcheimera dēļ (taisnību sakot, tā bija atpestīšana).

Kāds noteikti pajautās: vai bija vērts par viņas likteni,

vienu no daudziem tūkstošiem, itin kā grasi

vai pastmarku ar miglainu zīmējumu,

samaksāt tādu cenu?

 

Mēs nezinām, kā gāja bojā mūķene. Varbūt

gāzes kamerā, varbūt no fenola injekcijas.

Nosaukt viņas grēkus ir viegli. Jaunība itin kā Marijai

Magdalēnai. Bērni, neatraduši dzīvē ceļu.

Nedogmatiskas dzejas. Misē viņa bieži garlaikojās,

turklāt bez mitas smēķēja bezfiltrenes,

kas nepiedien habitam. Skaidrs tikai viens:

viņa nejautāja sev, vai vērts maksāt tādu cenu.

Tāpat kā nejautā Tas, kuru viņa brītiņu aizstāja.

 

Dzejoļa varones prototips – 1891. g. Rīgā dzimusī Māte Marija (iepriekš, laicīgajā dzīvē, dzejniece Jeļizaveta Kuzmina-Karavajeva, vēlāk Skobcova), kas gājusi bojā 1945. g. 31. martā Rāvensbrikas koncentrācijas nometnē. Ekumēniskā patriarhāta kanonizēta 2004. gadā. (Atdz.)

 

 

 

Kavalērists pie Sejniem

Aiz laukakmeņiem, lāmām pakusušām –

Birzs. Jātnieku tur naidnieks vēro acīgs.

Te – zirga ribām pieši piespiedušies,

Viņš aizjāj rikšiem. Lejiņā vīd placis –

 

Tas ezers aizsalis. Ir roka pagurusi,

Kas grožus tur. Caur stiklu aizmiglotu

Viņš veras tālskatī uz frontes pusi –

Būs jūdze, lai. Viņš panāk savu rotu.

 

Virst katlā zupa. Ulāniem ir ziņots:

Līdz ausmai vāci uzbrukumā neies.

Starp skābardīšiem, izcirtuma ciņiem

Pret rieta pusi tenta brezents vēries.

 

Sirds ierasti un vienmērīgi sitas.

Nav lemta viņam nāves stunda bargā,

Tie ložmetēji pļāpā vien par citiem –

No velves viņu serafimi sargā,

 

Lūk, Zelta vārtos. Briedums viņam nolemts,

Daudz spēka gadu. Dzeja viņa varā

Būs nemirstīga. Mīla – viss ir solīts...

Zels Pēterpils. Būs uzvara šai karā.

 

Dzejnieks Nikolajs Gumiļovs, būdams kavalērijas virsnieks, 1915. gada agrā pavasarī cīnījās ar vāciešiem Sejnu apkaimē. Viņa sieva Anna Ahmatova lūdzās Aušras vārtu Madonnu, lai viņš neietu bojā, un lodes tiešām gāja viņam secen, taču drīz vien, pēc Krievijas zaudētā kara, viņu nošāva boļševiki. (Aut.)

 

 

*   *   *

Bij mirklis atelpai pavisam īss,

Bet draugiem, briesmas pārcietušiem, šķita –

Tas nebeigsies nekad, tas itin viss –

Ļaut vīnam plūst un dzejas rindām ritēt! –

 

Pa skolu plīvo filozofu gars,

Pa baltām arkādēm peld flautas toņi,

Ik rītu tirgū klaigā ļaužu bars

Un garšvielas ved šurpu galeonas...

 

Par mozaīku krāsām mums bij prieks,

Dārzs augļus zaros kārdinošus riesa,

Bet izsmietiem un trakiem pareģiem

Jau kuro reizi izrādījās tiesa.

 

Dreb istaba, kad tērauds sienas triec,

Tūkst melni mākoņi un bango sēres.

Pūt sveces nost, ver visas durvis ciet.

Aiz tām vairs tikai – Kaligula, mēris.

 

Sarakstīts 2014. gadā, sākoties Ukrainas konfliktam. (Aut.)

 

 

Eimenīdu birzs

Uz malvas ziedlapu krociņām skaties.

Tad atpakaļ veries, šai uzkalnā spēris kāju.

Kafejnīcas ir slēgtas. Neripo rati

Pa bruģi. Krančiem snaudā šņākuļo nāsis.

Zem akācijas – šļirce. Padsmit gadi

Kopš biji šai zemē. Lauri, vīnogulāji,

Visvairāk – vībotnes. Nopilini medu

Virsotnē par godu mēmajām māsām.

 

No jūnija svara māla garoza plaisā.

Spiedīgi. Tevi vada redzokļi sveši.

Tu sajūti trīsas virs jūras, gaisā,

Un stari itin kā doriskas kolonnas

Sašķeļ telpu, drūpošo dienu balstot.

Dūmakā cietoksni diezin vai sazīmēsi.

Liktenim ļaujies. Jo te nav Atēnu valsts,

Vēl jo vairāk ne Tēbas. Šeitan – Kolona.

 

Dus nomaļais kakts noklusumā zem saules.

Mainās dievi, Ananke novecojusi.

Starp dzelkšņiem ieplakā peristils raupjš

(Vai peristila ideja tikai?) – raugi –

Te skrējējs elsdams sagaida rezultātu.

Ar likteņiem spēlējas Kungs. Tumst acis mūsu,

Un skaidrs – nespēsi vainu noliegt nekā tu,

Kad sakarst debess, taču sasalst tavs augums.

 

Eimenīdu avotiņš rāmais – žuvis.

Valdnieces nicīgi uzlūko pagrimumu.

Viņu mājienam paklausot, klusas kļuvušas

Cipreses. Orbītās planētas stājas.

Pie masta nekustīga, ļengana drāna.

Tik zivju vanags, kā Ikars debesjumā,

Izmisis jūrā krīt, sakļāvis spārnus,

Un nemana to it neviens garāmgājējs.

 

Pasteidzies, tu vēlu nācis uz zemes,

Kur labāk vispār nedzimt, kā māca gudrie,

Bet ja – tad uz brīdi. Un pārklāj cements

Nogāzi svēto. Nav līdzi tev Tēsejs,

Vien paskat, milimetru pa milimetram,

Gružos lavierē, mieru iztraucē – skudra.

Vai ķēra zibens, vai aiznesa vētra,

Aprija zeme? Zina to Tiesas Lēmējs –

 

Bet varbūt nezina? Aizmidzis kvartāls,

Itin kā karstā pēlī iegrimis tvanā,

Rūgtu mētru reibumā, tukšumā karstā.

Brūnē olīvu lapas, knapi dzīvas.

Lejā vīd melni grieķu burti uz staba,

Krodziņa logā, uz jumta noliktavai,

Un spēji aprāvusies elpas atbalss

Vien padziļina vasaras klusumu blīvo.

 

No lietuviešu valodas atdzejojis Jānis Elsbergs

 

 

 

 

 

Jaunā Gaita