Jaunā Gaita nr. 295. ziema 2018

 

 

 

 

Elita Ansone

Imants Tillers. Ceļojums uz nekurieni

 

Imants Tillers. Ceļojums uz nekurieni. 2017. Kartons, audekls, sintētiska polimērkrāsa, guaša, uz 90 kartoniem. 228.5 × 355 cm. Līkloču līnijas pāri Rīgas panorāmai atsaucas uz Rietumaustrālijas tuksneša aborigēnu zīmējumiem. Latviešu valodā var saskatīt kristiešu Tēvreizi” un Andreja Eglīša Dievs, tava zeme deg”. Vārdi Izmesti pasaulē” attiecas uz Martina Heidegera (Heidegger) eksistenciālās filozofijas pamatjēdzienu Geworfenheit”.

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija, Rīga

Imants Tillers apstrādā gleznas atsevišķu kartona plāksni.

Foto: Jennifer Slatyer

 

Imanta Tillera izstāde „Ceļojums uz nekurieni” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, notika no 2018. gada 6. jūlija līdz 30. septembrim. Izstāde tika rīkota kā plaša retrospekcija, jo Latvijas skatītājs, neraugoties uz sava tautieša nozīmību Austrālijas mākslā, līdz šim Tillera daiļradi gandrīz nebija iepazinis. Latvijā tikšanās ar Imanta Tillera mākslu notika 1993. gadā, kad Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā tika eksponēta sērijas „Diaspora” pirmā glezna (1992). Tās rašanos iedvesmoja Latvijas neatkarības atgūšanas politiskie notikumi, kuru iespaidā Tillers aizsāka episku darbu sēriju par cilvēkiem, kas atrauti no dzimtenes, izkliedēti pasaulē, un viņu identitāte meklē izpausmi svešā zemē.

Finansiāli superdārgo ieceri – šoreiz veidot izstādi, kas dos priekšstatu par Tillera mākslu gandrīz pus gadsimta garumā, realizēt izdevās, pateicoties Latvijas simtgades programmai, Australia Council for the Arts un daudzu privātpersonu atbalstam. Retrospekcija aptvēra periodu no 1975. līdz 2017. gadam un parādīja instalācijas, grafiku, glezniecību, kopumā 66 darbus no Austrālijas Nacionālās mākslas galerijas Kanberā, Jaundienvidvelsas galerijas Sidnejā, Austrālijas Laikmetīgās mākslas muzeja Sidnejā, Oklendas Mākslas galerijas Toi o Tāmaki Jaunzēlandē, trim privātkolekcijām un paša Imanta Tillera un viņa dzīvesbiedres Dženiferas Slatjeres (Jennifer Slatyer) kolekcijas, kā arī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijas, kurā šobrīd ir četri Imanta Tillera darbi.

Man kā mākslas pētniecei bija liela interese izprast šī sistēmu teorijās balstītā konceptuālā mākslinieka domu gaitu un kā kuratorei – dedzīga vēlēšanās izstādi izvērst ne vien kā vizuālās mākslas notikumu, bet arī „apaudzēt” ar plašu kultūras programmu. Lai izprastu Imantu Tilleru kā personību, tiku uzrunājusi režisori Antru Cilinsku par dokumentālas filmas veidošanu. Filmā Iemesti pasaulē Tillers stāsta savas ģimenes trimdas stāstu, tiek parādīta viņa mākslas tapšanas „virtuve” un sadarbība ar aborigēnu mākslinieku Maiklu Nelsonu Džagamaru (Michael Nelson Tjakamarra). Izstādes atklāšanai par godu tika rīkots koncerts, jo Imantam Tilleram ar mūziku ir īpašas attiecības – pēdējos desmit gados notiek radošs dialogs starp Tilleru un austrāliešu-skotu komponisti Rozalindu Peidžu (Rosalind Page). Neesmu dzirdējusi nevienu citu, kas tik fascinējoši spētu runāt par emocionālajiem slāņiem, ko atklāj Tillera māksla, un kā vizuālais tiek pārvērsts laikmetīgās mūzikas partitūrās. Līdz šim Peidža bija jau komponējusi trīs skaņdarbus, kas ierosmi guvuši no Tillera gleznām. Trīsdaļīgs skaņdarbs Esamība un laiks (I - Lacrimae rerum, II - Tabula rasa, III - Paradiso, 2011-2015) klavierēm, čellam un klarnetei, tika atskaņots izstādes atklāšanā, un pasaules pirmizrādi piedzīvoja skaņdarbs Horizonts (2018), ko Peidža radīja speciāli Latvijas Radio korim Imanta Tillera izstādes atklāšanai.

Tā kā līdz šim latviešu valodā par Imanta Tillera mākslu nebija bijušas plašākas publikācijas, izstādes sakarā Latvijas Nacionālais mākslas muzejs sadarbībā ar Sidnejas Universitātes izdevniecību „Power Publications“ veidoja grāmatu ar Greiama Koultera-Smita (Graham Coulter-Smith), Īana Maklīna (Ian McLean) un Elitas Ansones rakstiem par mākslinieka daiļradi konceptuālās mākslas diskursā, aborigēnu mākslas kontekstā un Latvijas atsaucēm viņa darbos, katalogā arī publicēta Imanta Tillera eseja un izstādes darbu saraksts.

Kā Tillera mākslas gaitu sākums vienmēr tiek pieminēta viņa piedalīšanās Kristo (Christo) un Žannas Klodas (Jeanne-Claude) Sidnejas Mazā līča ietīšanā 1969. gadā, kad viņš kā arhitektūras students kopā ar vēl citiem studentiem iesaistījās šajā aizraujošajā laikmetīgās mākslas notikumā Sidnejā, kas izpelnījās pasaules slavu. Tā aizsākās Tillera interese par konceptuālo mākslu, un viņš izvēlējās mākslinieka, nevis arhitekta ceļu. Izstādi LNMM ievadīja agrīna Tillera instalācija Sarunas ar līgavu (1974-1975), un tā ir ļoti nozīmīga Tillera karjeras sākumam, jo tika izraudzīta, lai pārstāvētu Austrāliju 1975. gada 13. Sanpaulu (Săo Paulo) biennālē Brazīlijā, un šo darbu iegādājās Jaundienvidvelsas mākslas galerija. Instalācija veidota kā Dišāna (Marcel Duchamp) darba Līgava, kuru izģērbj pat tās vecpuiši vai Lielais stikls (1915-1923) un Austrālijas ainavu glezniecības klasiķa Hansa Heizena (Hans Heysen) akvareļa Vasara (1909) tēlu dialogs.

Tillers 20. gs. 80. gados bija apropriācijas pionieris, viņa apropriācijas koncepcijas izstrādē lielu lomu nospēlēja austrāliešu mākslas vēsturnieka Terija Smita (Terry Smith) eseja „Provinciālisma problēma” („Provincialism Problem”) žurnālā Artforum 1974. gadā (Terijs Smits apmeklēja arī Tillera izstādi Latvijā un LNMM nolasīja lekciju par viņa mākslu). Esejā tika apgalvots, ka Austrālijas neaborigēnu mākslā vispār nav radies nekāds avangards. Austrāliešu baltie mākslinieki tikai imitējot rietumu kultūras centros radušos mākslas darbus. Smita apgalvojums, ka neaborigēnu austrāliešu māksla ir „provinciāla” izaicināja Tillera kritisko prātu. Provinciālo kultūru skumjais liktenis atkārtot centra idejas Tilleram šķita koncepcijas vērts, un viņš nolēma rietumu mākslas darbus atkārtot tieši, nevis atdarināt vai radīt kaut ko līdzīgu, bet jau radītus mākslas darbus sākt izmantot kā „redīmeidus”. Sarunās ar līgavu šai ziņā viņš spēris tikai pirmos soļus. Apropriācijas konceptu Tillers konsekventi sāka izmantot 80. gados. Jāatzīst, tā nav tikai bezkaislīga tēlu piesavināšanās. Tillers citē tikai tos māksliniekus, kuri viņam ir garīgi tuvi. Apropriāciju viņš lieto, lai radītu komunikācijas tīklu ar visiem laikmetiem un māksliniekiem, saskatot sakarības un veidojot sistēmas pasaules mākslā radīto tēlu, literatūrā uzrakstīto darbu, vēsturē notikušo kolīziju un savas personiskās biogrāfijas attiecībās.

Izstādei „Ceļojums uz nekurieni” īpaši arī komplektēju darbu grupu, kurā atrodamas atsauces uz Latviju, un tādu darbu Tillera mākslā ir daudz – ap simts, izstādē šādi bija 13, no tiem seši, kuru galvenā tēma ir Latvijas vēsture un Baltijas atmoda, un septiņi darbi, kuros citētas Jāņa Jaunsudrabiņa Baltā grāmata un latviešu tautas pasaku ilustrācijas, Rīgas senā arhitektūra, latviešu literāri darbi. Tēvzemes, identitātes, trimdas, migrācijas un piederības jautājumi Tilleru vienmēr nodarbinājuši.

Tillers Latviju pirmo reizi apmeklēja 1976. gadā, divus gadus pēc tam tapa septiņas kolāžas Atmiņas par ceļojumu uz Latviju (1978). Darba nosaukums aizgūts no Lietuvā dzimušā amerikāņu avangarda kino pioniera Jona Meka (Jonas Mekas) dokumentālās filmas Atmiņas par ceļojumu uz Lietuvu (1971-1972). Tillers uz lielām pasta aploksnēm izvietojis zīmējumus, fotogrāfijas, drukāto materiālu izgriezumus, pastmarkas. Kolāžas veidotas „meilārta” estētikā, izmantojot pasta korespondences tēlainību. Latvijas ceļojuma fotogrāfijas mijas ar padomju propagandas materiāliem – oficiāli angažēto padomju mākslinieku gleznu reprodukcijām. Pirmā tikšanās ar Latviju Tilleram devusi atskārtu: „Paldies Dievam, ka esmu piedzimis Austrālijā!”

Baltijas atmoda, Baltijas ceļš, neatkarības atgūšana, ierosināja diasporas tēmu Tillera mākslā. Izstādē darbos Ticība (1988), kurā apropriēta Eda Raša (Ed Rush) glezna Faith (1972) un Glezna, kas nerunā II (1990), kurā apropriēts Georga Bazelica (Georg Baselitz) darbs Oberon (1963) ietver neatkarīgās Latvijas karoga motīvu. 80. gados Tillera darbi ir Latvijas atsauču pilni. Priekšstatus par savu vecāku zemi, vairāk nekā realitātē notikušais ceļojums uz Latviju, veidoja grāmatas no vecāku bibliotēkas – Jaunsudrabiņa Baltā grāmata, Latviešu tautas pasakas, Zelta atslēdziņa, Ābece. Šo grāmatu tēlu pasaule bija dzīvojusi Tillera iztēlē kopš bērnības, bet astoņdesmitajos, kad Imants Tillers bija trīsdesmitgadnieks, tā parādījās viņa mākslas darbos kā postmoderna apropriācija. Visvairāk citēta Jāņa Jaunsudrabiņa Baltā grāmata, puika no tās ir Tillera alter ego. Gleznā Patafiziskais cilvēks (1984), kuras centrālā tēla apropriācija nāk no Kīriko (Giorgio de Chirico) Arheologa (1927), puika raugās uz pasauli kā pārbiedēts koala lācītim līdzīgs bērns. Neoekspresionisma iespaidā Tillers gleznā integrējis arī tādu mākslas darbu citātus, kas vēsta par nežēlīgu, šausmu pilnu pasauli. Gleznā Koka sirds (1985), kurā Tillers apropriējis Anzelma Kīfera (Anselm Kiefer) darbu Vācijas garīgie varoņi (1973), vācu gara milžu panteonā Tillers savukārt ievedis latviešu pasaku varoņus – zvēriņus, muļķīšus un stipriniekus, kuri kāpelē pa pasaku grāmatas titulburtiem, no kuriem izveidots mākslinieka vārds – IMANTS TILLERS.

Tillera gleznās pastāvīgi atkārtojas monumentāli iniciāļi „I T”, tie manifestē daudzslāņainas nozīmes, kas nāk no jaunzēlandiešu 20. gs. modernisma gleznotāja Kolina Makkahona (Colin McCahon), kura darbos „T” ir tao krusta simbols. Tillera izvēlē bieži citēt Makkahona reliģiozi kodētos darbus, jānojauš viņa paša metafiziskā pasaules izjūtas intensitāte. Arī numeroloģiskie kodi Tillera gleznojumos aizgūti no Makkahona, kurš ar cipariem savos darbos norādījis uz Vecās derības grāmatām un daļām.

Burti, skaitļi, simboli, norādes, vietvārdi, reliģiski teksti, Austrālijas aborigēnu zīmes, dzejnieku un domātāju sacerējumos atrasti teikumi, kā filozofiski vēstījumi atkārtojas no vienas gleznas otrā. Kā mantra gandrīz vienmēr apkārt Tillera gleznu perimetram ierakstīta franču simbolista Stefana Malarmē (Stéphane Mallarmé) 1897. gadā rakstītā dzejoļa „Un coup de dés jamais n’abolira le hasard” rinda „Mesti kauliņi nekad nenovērsīs nejaušību“. Zināt šo tekstu un vārdu avotus un nozīmi, Tillera izstādes skatītājam ir patiesi intelektuāls izaicinājums. Lai palīdzētu izstādes apmeklētājam neapmaldīties šajā apropriāciju jūrā, muzejā tikām sagatavojuši „špikeri” – nelielu ceļvedi galvenajos citātu avotos.

1985. gadā Tillera glezna Deviņi šāvieni, kuras nosaukums ir atsauce uz deviņiem caurumiem Dišāna Lielajā stiklā un kurā iekļauta vācu neoekspresionista Bazelica figūra no viņa sešdesmito gadu sērijas Der neue Typ (Jaunais tips jeb Jaunais cilvēks) un aborigēnu mākslinieka Maikla Nelsona Džagamaras glezna Pieci sapņojumi (1984), Austrālijā izraisīja skandālu. Tillers savieno Bazelica nomākto un satriekto pēcholokausta cilvēku ar Papunja Tulas (Papunya Tula) gleznojumu. Ar šo savienojumu viņš velk morālu paralēli starp nacistu barbarismu un Eiropas kolonistu īstenoto genocīdu pret Austrālijas iezemiešu tautām. Tillers velk arī paralēles Latvijas kolonizācijas sekām ar Austrālijas kolonizāciju. Taču skandālu izraisīja aborigēnu mākslas citēšana, kas tika uzskatīta par tabu, ar kuru drīkst nodarboties tikai paši aborigēnu mākslinieki. Taču 90. gados Tillers iepazinās ar Maiklu Nelsonu Džagamaru un pat sāka sadarboties, veidojot kopīgas gleznas, kurās ir integrētas Džagamaras gleznotas daļas. Izstādē tāda ir Tēvzeme (2008).

Sērijai „Daba runā” izstādē veltīta viena mazā zāle un tajā eksponēti 45 darbi, kurus var saukt par nosacītām ainavām. Ainavai Tillers pievērsās pēc 1996. gada, kad viņš ar ģimeni nolēma no Sidnejas pārcelties uz laukiem un dzīvot nelielā pilsētiņā Kūmā (Kuma). Tad mākslinieka darbos sāka parādīties Austrālijas ainava – tuksnesis un arī kalnainie apvidi, kas redzami Monero reģionā ap Kūmu. Visos sērijas „Daba runā” darbos redzami Oto Runges (Philipp Otto Runge, 1777-1810) eņģeļi, masīvs tau krusts, gleznas centru šķērso vārds HORIZON un jau minētā Stefana Malarmē dzejoļa rinda „Mesti kauliņi nekad nenovērsīs nejaušību”. Tillera māksla lielā mērā ir autobiogrāfiska, taču tā ir arī globālās politiskās dimensijas daļa, tāpēc personiskais aspekts, kas izsauc emocijas un melanholiju, sasaucas ar visas cilvēces drāmu.

Skats no Imanta Tillera personālizstādes LNMM, 2018

 

 

Dr. art. Elita Ansone mākslas zinātni studējusi LMA. 20. gs. 80. gados pievērsusies mākslas kritikai, kurā centusies paust attaisnojumu un rast izskaidrojumu 20. gadsimtā notiekošajai mākslas entropijai. LNMM Kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas ARSENĀLS vadītāja. Izstāžu kūrēšanas prakse un mākslas pētniecības lauks – 20. un 21. gadsimts. Kuratore tādām izcilām izstādēm kā Vijas Celmiņas „Dubultā realitāte“, Raimonda Staprāna „Piecas gleznas“, Imanta Tillera „Ceļojums uz nekurieni“ un daudzām citām.

 

 

Jaunā Gaita