Jaunā Gaita nr. 294. Vasara 2018

 

 

 

 

 

Juris Šlesers

Piezīmes pie romāna Ansis – zelta cilvēks fragmentiem

Autors – Valdis Zeps (1932-1996)

Nepabeigts un nepublicēts romāns divās daļās par Latgali 16. un vēlākos gadsimtos

Fragmenti no 1. un 2. daļas

 

Valdis Zeps manuskripta ievadā skaidrojis: „Man ir aizsākts un apgūlies lielāks prozas darbs par Latgali. Romāns sākas ar Jāņa Briesmīgā iebrukumu, kurpretim lappuses, kuras es šeit saucu par otro daļu, attiecas apmēram uz 1588. gadu.”[1] Šeit publicēto tekstu Jaunajai Gaitai piedāvāja tās bijušais redaktors Valters Nollendorfs, nelaiķa autora tuvs draugs un kolēģis. Diemžēl redakcijai nav bijusi iespēja iepazīties ar visu nepabeigto manuskriptu, un izrādās, ka arī profesoram Nollendorfam nav zināms, kur tas vēl varētu būt meklējams: „Tas, ko no Anša aizsūtīju [..] ir VISS. Nav manuskripta. Kāds nu tas bijis, nav atrodams…” Traģiski.

Šiem fragmentiem Nollendorfs netīšām uzdūries starp Zepa pirmā daiļprozas darba Ķēves dēls Kurbads nepublicētā angliskā tulkojuma lapām, ko tam nesen nācies caurskatīt. Taču augšminētais citāts no manuskripta ievada ļauj cerēt, ka varbūt Ansis tomēr vēl kaut kur tikai „apgūlies” – un gaida atklājēju. Profesors Nollendorfs vēstulē ir izteicis gandarījumu par Jaunās Gaitas izvēli šos fragmentus publicēt – „tā glābjot Ansi no pazušanas kādās nezināmās garīgās Latgolas kapenēs”.

Lai palīdzētu lasītājam varbūt vieglāk saskatīt gaismas stariņus valodnieka, kultūrvēsturnieka un rakstnieka Valža Zepa uzburtajā biezoknī, pārlūkoju savu vēstures grāmatu plauktu[2] un sakārtoju dažas domas un iedomas par piedāvāto Valža Zepa garadarbu.

Pirmā paragrāfa vēsturisko fonu Zeps datē ar 1577. gadu, un tās iedomātais rakstītājs „Princis Andrejs” no Tālavas „Latvas gala” padevīgi cildina maskaviešu caru Ivanu Vasiliču, kurš latviešu vēsturnieku grāmatās pazīstams kā „Jānis Briesmīgais” un angļu tekstos kā „Ivan the Terrible”. Savos meklējumos nekur nesastopu Princi Andreju – šķiet, ka tas ir kāds fiktīvs caram padevīgs Tālavas latvju virsaitis, un „Latvas gals” būs vēlākā „Latgale”. Cara padotībā Andrejs valda Augšpilī pie Ladas upes – vēlākajā Abrenes apriņķī, kur 16. gadsimtā ir krievu Višegorodas cietoksnis, kas iznīcināts 1581. gadā. Kā redzam, tas sakrīt ar Valža Zepa šim gadam piedēvētajiem notikumiem, sākot ar Anša Žagatas pēkšņo pamodināšanu no diendusas un – turpinājumā – „Raud princis Andrejs Augšpils krāsmatās”.

Simboliski, ka visi tekstā pieminētie vietvārdi norāda uz notikumiem vēlākās, tagad atkal zaudētās Abrenes apvidū, un spurainā karavīra – senču balss – maģiskais aicinājums šim lasītājam sauc prātā Edvarta Virzas dzejoli „Karogs”: „…Un iet mirušais un dzīvais, kur sauc karogs dīvainais.”

Interesanti ir dažādie apzīmējumi, kādus autors pieraksta Ansim Žagatam: govju gans, Atzeles un Pūrnovas karalis, Augšpils aplencējs un iekarotājs, vilkacis, „vāciešu” karapulka vadonis, kas runā Latvas gala mēlē un sauc Andreju – „brāli”. Andrejs savukārt apzīmēts par Anša „krievbrāli”. Tas skaidro lietas būtību – brāļi latvieši, viens „krievbrālis”, otrs – tad jau vācbrālis. Ne vien tas, bet arī Livonijas vācieši tai laikā ir Polijas un Lietuvas karaļa Stefana Batorija („Stepiņa”) pavalstnieki, un šai brīdī visi cīnās kopā pret cara Ivana krieviem un latviešu „krievbrāļiem” viņu kalpībā.

1601. gads iezīmējas ar jaunu laikmetu. Krievi no Latgales padzīti un 1582. gadā Ivans spiests noslēgt mieru ar Poliju-Lietuvu, bet 1600. gadā poļu Livonijā iebrūk zviedri. 1601. gadā māsa sauc Ansim – „Vācieši bēg!” – kāpēc? Acīm redzot, vācieši, kas agrāk zvērējuši uzticību gan Zviedrijas karalim, gan Polijas karalim, tagad bēg no abiem un grib glābties Maskavijā. Ansis pakalpo – izvada pāri Viļakas purvam – bet atlīdzības vietā tiek ietriekts Ladupes dzelmē, un atkal nonāk enigmātiskā „filozofa” (alķīmiķa, zelta „taisītāja”) Silvestra rokās.

Šo zepisko mezglu jāļauj lasītājam pašam risināt kā prot! „Karaļūdens” – latīniski aqua regia – ir slāpekļskābes un sālsskābes 1:3 maisījums, kas spēj izšķīdināt zeltu, attīrīt to no blakusvielām (arī padarīt iedzeramu – kā zāles). Par „galma metodi” un par to, kāpēc filozofam vajag karali, lai varētu ar karaļūdeni zeltu taisīt – labāk neņemt pārāk nopietni, jo, cik zināms no cilvēkiem, kas viņu pazinuši – Valdis Zeps vienādi mēdzis nopietnību ar humoru šķīdināt.

1605. gadā krievbrālis Andrejs ar savu Tālavas kara draudzi kalpo caram Borisam Godunovam. Valdis Zeps grib ar to mums atgādināt, ka jau 312 gadus pirms oktobra revolūcijas mūsējie centīgi kalpojuši Maskavas biedriem.

1625. gada stāstā par jezuītiem un baltajiem tēviem nav skaidrs, kur un kas tieši notika. (Nav arī pa rokai Antona Rupaiņa romāns Baltie tēvi.) Zviedru-poļu karš turpinās līdz 1635. gadam, un 1654. gadā sākas nākošais karš – Krievijai atkal ieņemot Ludzu un Rēzekni, un 1656. gadā Daugavpili un visu pārējo Latgali. Bet tad krievi tiek atkal padzīti, un 1667. gadā Krievija no Latgales kārtējo reizi atsakās par labu Polijai.

Lēciens uz priekšu – 1784. gadā Ansis Žagata „strādā par burlaku, kokus dedzinādams”? (Noskaidroju, ka Latgalē ar šo vārdu apzīmē peļņā gājējus sezonas darbos, nevis kaušļus vai laupītājus – kā mēs, citi latvieši, to varētu pārprast!) Kā zinām no vēstures, Latgale kopš 1773. gada ir atkal krievu varā, un zemnieku dzīve palikusi grūtāka. Ansim mežā parādās vecais paziņa spurainais karavīrs un izrāj, ka tas par stopu vodkas postot Ludzas mežus – jo pans grib nopelnīt. Abi paziņas sāk pārrunāt savu pāri par 200 gadu ilgo mijiedarbi, kad no gruzdoša baļķa pēkšņi izšaujas liesma un Ansis sadegdams atkal satiek filozofu Silvestru. Filozofs priecīgs, ka „nu būs zelts!”. Tiec nu gudrs! Arī ar šo zepismu lasītājam būs jātiek galā pašam. Neredzot visu manuskriptu, nav skaidrs, vai šādi beidzas romāna 1. daļa, vai tikai šis fragments.

Nākamajam fragmentam virsraksts „2. daļa”, un stāsts atgriežas 16. gadsimtā, tai starpkaru atelpas brīdī, kad krievi ir padzīti (1582), bet zviedri vēl nav iebrukuši (1600). 1587. gadā Polijā ievēlēts jauns karalis, 1589. gadā poļu Pārdaugavas hercogistei (Igaunija un Latvija ziemeļos no Daugavas) izsludināta jauna konstitūcija un administratīvā iekārta ar 26 stārastijām, katra ar uz mūžu ieceltu stārastu. (Latgalē laikam trīs.)

2. daļas fragments ir nesaraustīts, vieglāk izsekojams. Tas atspoguļo laiku ap 1589. gadu karu izpostītajā Rēzeknē. Intriģē saruna ceļmalas krogā starp jaunā stārasta kučieri Odumu un nejauši sastaptu senu paziņu Gailumu Kristu, ar kuru bijusi kaut kāda darīšana pirms desmit gadiem, kas Odumam neliek mieru. Kas notika pirms 10 gadiem – Ivana Briesmīgā laikā – kas vēl tā satrauc kučieri Odumu? Gribētos gan izlasīt visu romānu!


 

[1] Janīna Kursīte, „Par Valža Zepa atstātajiem robežstabiem Latvijas kultūrvēsturē”, referāts Valdim Zepam veltītā starptautiskā konferencē „Latgales cilvēks. Zinātnē, mākslā. Latvijai, pasaulei”, Rīgā, 1999. g. 4.-5. jūnijā.

 [2] E. Dunsdorfs, Latvijas vēsture (Daugava 1962, 1964) un Latvju Enciklopēdija (red.  A. Švābe).

 

 

 

 


 

 

 

Valdis Zeps

ANSIS – ZELTA CILVĒKS

 

1. DAĻA

1577. gadā Tālavā valdīja ticīgais un Kristu mīlošais valdnieks, cars un dižais kņazs Ivans Vasiličs, visu Krievzemju patvaldnieks, un viņa ticīgais princis, carevičs Čūdars, un abi šie valdnieki pareizi valdīja mūsu pareizticīgo zemi.

Es, Princis Andrejs, vienīgais no Latvas gala, pirmais saņēmu ziņu, ka brūk mūsu miermīlīgajā zemē bezdēļnieki, postīdami un laupīdami, un radot visādas grūtības, no pašas ļaunākās no visām zemēm, proti, no Livonijas vāciešu zemes. Ne tikai miestus un sādžas aplenca, bet pat brīnumdarītāju un svēto vietu Svētās Jaunavas un Dieva Mātes Uzņemšanas klosteri Pečoros viņi smagi apspieda un darīja tam visādus ļaunumus.

Mūsu Kristu mīlošais Cars, valdošais dižais kņazs pār visām Krievzemēm, Ivans Vasiličs, dzirdējis no manām lūpām, ka ļaundari ne tikai pilsētas un sādžas apspiež, bet pat klosteri aplenc un šturmē, ne tikai savus karapulkus sūta pret Livonijas vāciešiem, bet arī pats Valdnieks ņem ieročus rokā un ar savu ticīgo (daži saka: vientiesīgo, bet lai Dievs viņiem piedod) careviču Čūdaru (viņš esot vientiesīgs tādēļ, ka caurām dienām skrien no vienas baznīcas uz otru, zvanus zvanīdams; es tur nekādu vientiesību nesaredzu,– ja Dievs mūsu Carevičam vēlējis zvanus zvanīt – lai jau viņš zvana) dodas pretī ienaidniekam, pirms saņēmuši svētību no Metropolitāna tēva Antonija.

Pateicoties Dieva svētībai un visusvētās Dievmātes, kā arī brīnumdarītāju svēto aizbildniecībai, mūsu ticīgais valdnieks, cars un dižais princis pār visām Krievzemēm, Ivans Vasiličs (daži viņu sauc par Briesmīgo, bet ko tad viņš tādu briesmīgu ir nodarījis? – tiesa, viņš izkāva Naugardu, bet tieši zobenam nodeva tikai 3000 – sievietes, bērnus un vienkāršos ļaudis neskaitot) ne tikai atriebās Dieva ienaidniekiem Livonijas vāciešiem, bet arī kļuva slavens kā īstais tās zemes pārvaldnieks. Dažas pilsētas viņš ieņēma aiz vairoga – nedz tā dabūja žēlastību, nedz dzīvību. No citām vācieši nāca daudzas verstis no pilsētas ārā ar dāvanām, sievām un bērniem – tos cars apžēloja. Bet tos, kas savu cerību bija likuši cietokšņos, tos cars lika līdz zemei noārdīt un pašus ar sievām un bērniem nodot visāda veida rūgtai nāvei, citiem par priekšzīmi.

*

1581. gadā Ansis Žagata ganīja govis, nemaz nezinādams, ka viņš ir īstais Atzeles un Pūrnovas karalis.

Viņš dienas vidū aizsnaudās un it kā pa sapņiem mana, ka kāds viņu rauj aiz kājas.

„Piedod, kungs un ķēniņ, tu guli uz mana kapa,” teic spurains karavīrs, važās un ādās.

„Kas es tev par kungu un ķēniņu, un te ir vienkāršas ganības, ne kapsēta.”

„Ir kapsēta arī,” tā karavīrs.

„Kas man par to daļas!”

„Lietuvas karalis Stepiņš iet Pliskavu postīt. Tev un tavējiem likts Augšpili aplenkt.”

Ansis pamostas, pamet govis savā vaļā, iet no sādžas uz sādžu karadraudzi vervēt. Visi viņu uzskata par prātā jukušu. „Ne mums ieroču, ne provianta, un ko mēs līdīsim maskaļu zemē Augšpili aplenkt!”

Ansis atgriežas pie savām govīm. Atkal aizmieg, atkal spurainais klāt. „Kungs un ķēniņ!”

„Liec tu mani mierā, kas es par karali – ne man valsts, ne man varas.”

„Karalis būs aizmirsis, ka viņš ir vilkacis.”

„Vai tāds, kas lien caur sakni un gaudo – au, au?”

„Nejoko, kungs un ķēniņ, laika maz, Stepiņš jau pie Sebežas. Saki tik vārdu, nāks vilki un lapsas, sūbri un brieži, lūši un bebri, un sirseņi. Saki otru – nāks mirušie no kapiem ārā. Tikai uzmanies, ka neizsauc tādus, kas tavam krievbrālim Andrejam ir uzticību zvērējuši.”

„Andrejam?”

„Jā, princim Andrejam. Augšpils aizstāvim.”

*

Raud princis Andrejs Augšpils krāsmatās. Viņš vēl joprojām nesaprot, kas tajā briesmīgajā naktī notika. Viņš aizver acis un redz vilkus un lūšus šturmējam pili, raujot ārā pagales no gunskuriem. No vāciešu puses nāk ģindeņu pulks pret viņa kara draudzi. Zobeni kapā galvas, zvēri plēš miesas. Vāciešu priekšgalā kāds vīrs viņu sauc par brāli un runā Latvas gala mēlē.

Andrejs ar dzelzs bultu pienaglo vācieša kāju pie siekstas, pats steidz lejā no pils. Bet vācietis krīt pils kanavā un nogrimst kā akmens.

Grimst Ansis rāvajā ūdenī, karalis rāvā kā zelts dzīvsudrabā.

Karalis rāvā, karalis siltā vannā, apakšā kāds kurina uguni. Ceļas tvaiki, sit nāsīs.

Ansis lec ārā no vannas, taustās tumsā gar istabas sienām, sameklē durvis, durvis aizslēgtas, eņģes padodas, Ansis krīt istabā ar visām durvīm.

„Labi, ļoti labi,” priecājas filozofs. „Tagad atliek tikai likt četrstūri uz trīsstūra un vest tevi uz māsas gultu, un apvienot jūs abus svētā un tikumīgā laulībā.”

„Vai tev prāts,” kliedz Ansis. „Ko tu vispār domā panākt!”

„Zeltu taisu,” teic filozofs. „Man Silvestrs vārdā. Vēl tikai baltais un sarkanais sērs vajadzīgi, un pūķis, kas pats sevi apēd, būs gatavs. Un tad pūķi varēs laist laulības gultā jums abiem ar māsu palīgā.”

*

1601. gada vakarā Ansi pamodina māsa. „Celies, Anč, vācieši bēg!”

Pa meža ceļu lokās karavāna, turpat vai trīsdesmit vezumu, un mežmalē apstājas. Nāk sulainis uz Anša sētas pusi. Ansis taisās bēgt, bet sulainis māj, ka nāk ar naudu un ar lūgumu.

Tā un tā, viņa kungi poļu un zviedru karos gan vienai, gan otrai pusei uzticību zvērējuši un vairs neuzdrīkstoties savās muižās rādīties. Braucot uz Maskaviju no Borisa žēlastību un aizsardzību lūgties.

Ansis klausās vien.

Tā un tā, viņi lielajam Viļakas purvam vieni paši baidoties cauri doties, kur krogi, kur naktsmājas, kur laupītāju bandas, kur staigna zeme, kur brasli, vai nevarot nākt ceļu rādīt.

*

Pie Maskavijas robežas, pie Vecās Braslas kroga, Ansis ņem cepuri un gaida samaksu. Tās vietā sulainis velk zobenu un taisās cirst, Ansis pārsteigumā sper soli atpakaļ un krīt Ladupes ūdenī. Ūdeņi burbuļo un vārās.

„Šoreiz būs labāk,” saka filozofs. „Karaļūdenim pretstats īstenībā būs jūras ūdens, jo karaļūdenim ir laba smaka, bet jūras ūdenim slikta, pat sāls no jūras ūdens top rūgta.”

Ansis kāpj ārā no vannas un sēžas filozofam blakus. „Tu vēl joprojām zeltu taisi?”

„Joprojām. Un man ir gluži nepieciešams viens karalis. Un, tā kā tu esi vienīgais karalis, kas man daudzmaz pieejams, tev būs ar mani jāpaciešas. Vai esi ēdis?”

„Kaut kas [kas nibyut] nebūtu par ļaunu,” tā Ansis.

„Kā būtu ar gabalu kazas siera ar rupjmaizi?”

„Var mēģināt,” tā Ansis. „Tev sieva ēst nevāra?”

„Tā Babilonijas netikle,” kliedz filozofs, sejā briesmīgi pārvērties. „Es no viņas šķiros un nožēloju to dienu, kad ļāvos pierunāties viņu precēt. Kamēr es godīgi Kurzemes hercoga galmā zeltu taisīju, viņa turpat vai piecpadsmit mēnešu no vietas Dinaborgā ar netiklību pelnās. Pati vēl lielās, ka augšpēdus vairāk nopelnījusi nekā es, ar visu savu gudrību sēdēdams un stāvēdams. Un es šai saku, tu tak vēl jauna gados, kā tas nākas, ka tu netiki pie bērna ar visu tavu netiklību. Šī tik smej – šī tik pa galma modei –, lai Baltazars un Meļķers ir mani liecinieki, es piecpadsmit gadu no viena galma otrā esmu staigājis, zeltu taisīdams, un man pirmā dzirdēšana par tādu galma modi. Un kad viņa, tā netikle, man sīki un ar patiku izstāstīja, kas tā galma mode īsti ir, tad es šai saku, nu mēs esam šķirti ļaudis, ņem pusi no pūra atpakaļ un ej, bet šī mani sūdz tiesā par otru pusi un prasa 500 dālderu par gultas tiesu.”

*

1605. gada vilku mēnesī mēs, Tolavas Andrejs ar citiem ticīgiem prinčiem, sēdām ārpus Kromas, briesmīgā putenī, dižā prinča un visu Krievzemju cara Borisa Godunova uzdevumā cīnīties pret tatāriem, kas tagad ir pārgājuši viltus Dimitrija pusē.

Savādi ir, kad cilvēks padomā. Pirms paaudzes bijām niknā cīņā ar Livonijas vāciešiem. Tagad tie paši vācieši dzīvo Maskavā un reizē ar manu Tolavas kara draudzi ir cara uzticamākie aizstāvji. Tāpat, tā gan ir laikam sagadīšanās, kā vācu pulki, tā manējie vienā mēlē runā, ko vietējie sauc par latišu mēli. Cars mūs ir ļoti iemīlējis, bet kņazs Šuiskis izplata baumas, ka cars popus dzenot no mājām ārā un tukšās mājas atdodot latišiem. Tā, protams, nav taisnība, bet ļaudis tam tic.

Maskaļu karaspēks ir kaujā gļēvs, pēc kaujas ļaunāks nekā savvaļas suņi. Pēc mūsu uzvaras Kamaras valstī maskaļi, kas mums pa gabalu sekoja, sakāra tūkstošiem mužiku pie vienas kājas kokā.

Esot grāmata no Borisa. Būs jāiet kaujā.

*

1605. gada sveču mēnesī. Reizē ar maskaļiem griežamies mājup no Kromas, sakauti un asiņaini. Pirmkārt, mūsu rindās bija nodevība. Ap 1000 maskaļu pārgāja pie tatāriem, ticēdami, ka viltus Dimitrijs ir pie viņiem.

Iesākām pareizi. Ar katapultām sametām guni Kromā, tā nodega kā žagaru kaudze. Tad sākām šaut, gan ar bultām, gan ar biszālēm, bet man arvienu nelabāk ap sirdi. Maskaļi jau sāk par uzvaru lielīties, es saku – pagaidiet, vēl neesam Kromā. Beidzot kņazs Katerovs – vācu virspavēlnieks – dod signālu atakai.

Mums bija jāšturmē pirmajiem, bet maskaļi, nevarēdami nociesties un zeltu un sidrabu Kromas pelnos kārodami, visi vienā barā uz priekšu, pāri zemes vaļņiem un iekšpilsētu. Bet tatāri bija kā peles zemē ierakušies – kā maskalis caurumam pāri, tā tatārs no cauruma laukā un ar bultu vai dunci maskalim mugurā. Būtu apkāvuši visus, ja mēs nebūtu dzīvu vagu izdzinuši līdz pašai pilsētai, pa ko maskaļiem atkāpties. Bet paši līdz ar to tik tālu noasiņojām, ka otrreiz atakā iet būtu bijis neprāts. Ar kaunu un brūcēm klibojam atpakaļ uz Maskavu, kur mūs sagaidīs ne jau kā varoņus, kaut arī šī neveiksme nav ne vāciešu, ne tolaviešu vaina.

*

1605. gada sērsnu mēnesī. Netālu no Maskavas mūs sasniedza ziņa, ka cars Boriss pats ar savu roku sev ņēmis dzīvību, ar to kļūdams pats par savu bendi. Saka, ka tas Dieva sods par to, ka viņš īsto Dimitriju savā laikā licis nobendēt. Septiņus ar pus gadus viņš nosēdēja tronī. Tā saka Tas Kungs – kas pats sevi paaugstinās, to es pazemināšu.

*

1625. gadā ieradās melnie tēvi, jezuīti, balto tēvu, norbertīņu, vietā. Un pareizticīgā tauta, kas bija kā Romas, tā Lutera maldu mācības klusībā panesusi un cerējusi, ka cars tautu no vācu un tagad poļu jūga atpestīs, no jauna tika rūgti spaidīta gan no kunga, gan no priestera.

*

1654. gadā Lietuvas labākie ļaudis, proti, no Ludzas trakta Pasinnes slobodas un no daudzām citām godīgām un pareizticīgām vietām, rakstīja lūgšanas grāmatu caram Aleksejam Mikaličam, klosteru, kristietības, bāreņu un atraitņu aizstāvim, lūgdami viņa aizsardzību.

Cars Aleksejs Mikaličs sava pilnvarotā Borodina personā šo lūgumu arī uzklausīja, un pavēlēja Matvejam Borisičam Šeremetjevam aplenkt Vitebsku un viņa dēlam Vasilijam Matvejičam Šeremetjevam iekarot Livoniju, sūtot sev pa priekšu nule par vaivodu paaugstināto Ordinu-Naščokinu.

Kā to ir rakstījis

Ordins-Naščokins,

Liela cara karapulka

Palkaunieks:

Sūtu savus tatārus

Caram pa priekšu,

Tie viņa ceļu

Nolīdzinās.

Kāvēja balss

Latgalē:

Vasilijs Matvejičs

Šeremetjevs.

Sataisiet ceļu,

Lai atiet cars

Aleksejs Mikaličs

Pašvaldnieks.

Es piesmēju sievas, bērnus –

Viņš piesmies visus!

*

1784. gadā Ansis Žagata strādā par burlaku, kokus dedzinādams. Vai tā elle, vai elles priekšnams? Viss maidans kūp. Neskaitāmas pelnu grēdas stiepjas puslokos apkārt maidanam, kura vidū un pamalēs liesmo vai kvēlo zārdi. Puiši melnām sejām kā pekles algādži stiepj balkas, krauj zārdus, kur guni.

Ansis dvingā un karstumā sāk pagurt. Viņš paiet nedaudz nost, apsēžas uz celma un tā kā aizver acis. Bet kā aizver acis, tā Ansi kāds purina.

„Tu atkal,” saka Ansis. „Laikam ar padomu.”

„Nestrādā,” saka spurainais, „neposti Ludzas mežus! Vai tu maz zini, ko tu dari?”

„Kokus dedzinu,” saka Ansis. „Man par to maksā piecpadsmit grašus un stopu vodkas dienā.”

„Ak svētā vientiesība!” kliedz spurainais. „Poļu pani no krievu Katrīnas norentējuši valsts muižu un tagad to noplicina, izķer bebrus, izcērt un izdedzina mežus, balkām, pelniem un potašām – un tev ar stopu vodkas pietiek!”

„Vai man vajadzēja divus stopus prasīt?” tā domīgi Ansis.

Spurainais turpina kliegt, bet Ansis šo apklusina.

„Tu man jau vairāk nekā divi simti gadus dod padomu.”

„Tiesa,” tā spurainais.

„Un ko tu man teici 1581. gadā?”

„Iet Stepiņam palīgā.”

„Un 1601. gadā?”

„Graut Rēzeknes pili.”

„Un 1654. gadā?”

„Lūgt Maskavas caru palīgā.”

„Un 1712. gadā?”

„Tik uz mežu, tik uz mežu, no mēra un bada slēpties.”

„Un 1738.?”

„No meža ārā, strādāt un savu zemi kopt.”

„1765.?”

„Tik uz mežu, tik uz mežu, no klaušām un netaisniem tiesnešiem slēpties.”

„Redzi nu,” saka Ansis. „Un kur es esmu ticis, taviem padomiem sekodams?”

Liesma no maidana pēkšņi šaujas Ansim pāri. Ansis ceļas kājās un sāk skriet, bet ieskrien pašās liesmās.

„Beidzot, beidzot!” ķērc filozofs. „Nu man ir izdevies tevi izkausēt, ķēniņ Ansi, nu būs zelts!”

 

 

2. DAĻA

Zosnas ezera krastā kurkstēja vardes. Mēness apspīdēja ezera virsmu, kas, vēja dzīta, krokojās un plūda uz pretējo krastu. Mācītājmuižas koki liecās un klanījās viens pret otru kā pusnakts spoki šņākdami, šalkdami, iečīkstinādamies.

Rēzeknes jaunais stārasts Fredriks fon Korfs stāvēja muižas pagalmā ar zubrovkas glāzi rokā un nesakarīgi domāja par šo, to un ko citu. Līdz Rēzeknei bija vēl divas poļu jūdzes – divu dienu brauciens, nemainot zirgus un ja neiekrīt razbainieku nagos – Korfs pārmeta krustu un nopūtās.

Kāds velns bija viņa likteni tā iegrozījis, ka viņam – Fredrikam – personīgi ir jāatstāj Varšavas galms un jābrauc uz šo sasodīto postažu. Kāpēc viņa vietā nevarēja braukt viņa brālis. Gods – kas par godu būt nabagmājā par priekšnieku. Uzlabot finances. Kas par financēm! Cinšu tu vari likt, cik augstu gribi, ja zemnieki paši mirst badā – tā kā tā vairāk neizspiedīsi. Bez tam nodokļu piedzīšana ir neticami garlaicīga. Vienmēr būs izrunāšanās – neraža, sērgas, krievi... Zemnieki melo voitam, voits melo stārastam.

Fredriks uzmanīgi pievirzīja lūpām zubrovkas glāzi, ievilka nāsīs aromātu, un tā pa pusei apmērdzēja virslūpu. Varētu iet gulēt. Ja iztukšotu glāzi, nemanītu ne odus, ne blaktis, ne blusas.

Bet jo tuvāk Rēzeknei, jo cilpa ciešāk ap kaklu. Būs taču jārūpējas par tik neticami neinteresantām lietām.

Būs jāmeklē jauns priesteris. Visā stārastijā nav neviena. Kāds velns te līdīs, postažā un mūža mežā. Ne te draudzes, ne te muižas, ne te baznīcas zemnieku. Četri – tikai četri – baznīcas zemnieki. Fredriks iešņāpa vēl vienu malciņu tīrā. Zinājis, rakstījis panam Šembekam? Viņam taču tāds nodzēries mužiks Mišu saka. Vismaz vienu ksendzu, kaut vai laicīgu. Tikai ne jezuītu. Kad ar tiem ielaižas...

Fredrika domu gājiens pārtrūka. Kukņā vēl kūņojās guns. Tur kučieris vēl bubināja latviski ar vietējo cilvēku. Ar to, kas rūpējas, lai durvis ir aizslēgtas un zvēri nenāk istabas vidū. Pēc revizora saraksta, Zosnas muižai esot zirgs un divas govis, bet šis saka, ka nevaid. Nabadzība, neticama nabadzība. Droši vien blēdība arī. Vēl pusmalku zubrovkas. Kad tik rītā nebūtu paģiras.

Kukņā kučieris Čumines Odums nīka, gaidīdams, kamēr pans Korfs aizies pie miera. Viņa sarunu biedrs Zantānu Mārcis arī bija jau sācis kūkot un sarunā tikpat kā vairs nepiedalījās. Tāpat kā pans, Odums tuvošanos Rēzeknei uztvēra ar diezgan lielu nepatiku. Zinājis bēgt. Odumam bija dzīvā atmiņā notikumi pirms desmit gadiem. Ja nu kāds nosūdz. Karātuves jau nebūs sapuvušas. Karātuves vispār nepūst. Muižas nodeg, mājas satrūd un sabrūk, bet karātuves nē. Brauc vien pa ceļu, pagriezies, un atkal mēnesnīcā rēgojas karātuves. Un nez vai Tīgfunts vēl dzīvs? Ja nu viņš palaiž mēli? Nav jau nekāda lielā gudrība bāzt pašam cilpu kaklā. Bet bēgt? No tik laba darba. Tabakas cik grib, divi zloti mēnesī pie visa brīva!

*

Kad kariete iegriezās Jušu kroga ceļa līkumā, Odums taisījās tik uzšaut zirgiem un braukt tālāk, jo no Jušu kroga Rēzekne vairs tikai ceturtdaļ poļu jūdzes, ko divās stundās nolocītu kā nieku. Bet pans viņu atturēja.

„Pārnakšņosim tepat. Es Rēzeknē gribu iebraukt dienā.”

Odums nojūdza zirgus, aizveda padzirdināt Rēzeknes upē, kas turpat aiz kroga meta līkumu. Ūdens bija acij melns, it kā dūņainus atvarus slēpdams, bet iemestu akmeni ilgi vēl varēja redzēt upes skaidrajā ūdenī. Melnu to darīja tikai augstā pretējā krasta ēna.

Pans bija jau pazudis kroga baltajā istabā, un Odums pats pabrīnējās, pēckara gruvešus atcerēdamies. Tiešām uzcēluši balto istabu! Pieci glāžu logi! Tad jau iekšā būs gaišāks nekā ārā. Vai tāda lepnība tikai nebūs uz sodu. Odums sekoja nāsīm un ar brīkšķi iesvempās kukņā. Kukars bija aizņemts, nerunīgs – jeb vai tas tik nebija krodzinieks pats. Vai krogam maz atsevišķs kukars bija. Šis tik mētājās kā lupata, panam vakariņas taisīdams. Varēja redzēt, ka panam par godu vista bija nesen galu redzējusi. Dievpalīgu atņēma, par citu teikto nošņācās vien. Odums atspiedās saimes galda galā, sapīpēja un lēnīgi skatījās kukara skraidīšanā un kastroļu grabināšanā. Kastroļu grabināšana savukārt Odumam atgādināja ratu rīboņu, un viņš turpināja kaulos izjust ceļa grumbas un ratu šūpošanos.

Garām nošūpojās jauna, bet pakupla skuķe ar traukiem un dvieļiem, un Odums tūlīt palika dzīvāks.

„Kā to sauc?” tā Odums kukaram.

„Mone,” kukars tā gluži nelaipni.

„Laikam tēvs,” tā Odums pie sevis. „Būs gan pats krodzinieks.”

Sagrabinājis treju grašu gabalu, Odums pārvācās uz šinka galu, pasūtīja mēriņu sīvā. Tā pati Mone bija arī lējēja.

„Kur pats krodzinieks?” tā Odums.

„Pats labi zini, kur karcmažs. Panam vistu svilina,” tā Mone, bet ne gluži bez smaida. Aizsteidzās atkal projām, laikam uz balto galu.

Pārējie dzertuves iemītnieki bija tā kā apklusuši, Odumam ienākot. Viens pēc brīža tuvojās Odumam. Kas par panu, kādā ceļā? Ak jaunais Rēzeknes stārasts. Tik jauns? Fon Korfs? Tad jau vācietis? Polis? Kas nu viņš par poli. Tāds pats vācietis vien būs.

Odums jau sāka iesilt savā jaunajā lomā kā slavenas personas kučieris, kad no dzērāju pulciņa atdalījās pazems vīrs ar plakanu šauru pieri, kas katru viņa skatu pārveidoja par glūnējumu vai lūrējumu.

„Eizaks, kas Eizaks,” tā plakanpieris klusā balsī.

„Nepazīstu,” tā Odums pēkšņā panikā, sen nedzirdēto palamu pazīdams.

„Vai tad mēs abi pirms desmit gadiem?”

„Nē, noteikti nē. Tu būsi ko sajaucis,” tā Odums.

„Visādi jau gadās,” tā plakanpieris. „Bet, ja tev garlaicīgi, atnāc aprunāties. Tu jau zini, kur es dzīvoju.”

„Nezinu,” tā Odums.

Kad pirmās bailes bija garām, Odums nosprieda, ka viņam nav pārāk daudz ko baidīties, ja tikai viņš pats kaut ko nesavāra. Plakanpieri viņš pazina ļoti labi – tas bija Gailumu Krists, bet Kristam bija tikpat daudz ko baidīties no Oduma, kā otrādi. Ja tik nesāk muldēt. Vēlāk aprunāsies, gan viss būs kārtībā. Viņš vienīgi nebija drošs par pašas pils karcmažu Tīgfuntu. Kā nekā, viņš tajā gājienā zaudēja sievu un meitu un droši vien to vēl nebūs piedevis. Bet ja tā, kāpēc tad Krists vēl pie dzīvības? Odums apņēmās pie pirmās izdevības ar Kristu sīki izrunāties.

*

Pils krodzinieks Hermanis Tīgfunts gāja pa priekšu, atslēgu žūksni žvadzinādams. Viņam sekoja pans Korfs un pa gabalu, cepuri dziļi uz acīm uzvilcis, arī Odums.

Korfs par Rēzekni bija ļoti dalītās jūtās. No vienas puses, Rēzekne bija karaļa pils, gruveši, grausts, sakritušas ēkas, kas solīja, solīja tikai darbu un nekādas izpriecas. No otras puses, kļūt par stārastu, kaut vai tikai Rēzeknes traktā, nebija zemē metams amats. Un, ja Dievs tā gribēs, te pans Korfs pārmeta krustu, kaut arī tik ticīgs pats nemaz nebija, tad šī pils kļūs man un manai ģimenei ja ne gluži par patrimoniju, tad tikpat kā par patrimoniju, – un Korfa acu priekšā parādījās labi safrizēta sieva – gan pagaidām bez sejas, jo Korfam pat iecerētās vēl nebija – zēni slēžu kreklos un zilās zamša vestēs un meitas...

Visu pili aplenca stāvkoku priežu stokāde, un kā nākošais saimnieks Fredriks konstatēja, ka stokāde ir labā stāvoklī, nākamā gadā nebūs jālabo. Atslēga nokraukšķēja stokādes vārtos, nostenējās bulta, un ierūsējušie vārtu skrituļi sāka negribīgi velties pa sarūsējušām sliedēm.

Starp stokādi un mūri ieejot, pa kreisi ir sarga būda (labā stāvoklī, tā pie sevis Korfs). Tīgfunts taisās to slēgt vaļā, Korfs tikai pamet ar roku – vēlāk, kad nebūs ko darīt.

Tumšs un drēgns pretī plešas lielais pils mūris. Mūrī divi nolaižami vārti, abi uz pils pagalmu. Lielie vārti apšūti ar dzelzi, bet dzelzs jau sarūsējusi. Virs vārtiem ārpus mūra uz mūrim cauri izdzītiem baļķiem ir sargu tornis (labā stāvokli – tā pie sevis Korfs), kas stiepjas augstu gaisā, tā ka jāatgāž kakls, lai saskatītu tornim galu. Otri nolaižamie vārti nav segti, griestu puse jau sapuvusi, būs jāatvieto vēl šogad.

Bez vārtiem pils mūrī vēl mazas duravas, caur kurām tik viens cilvēks var iziet. Tīgfunts tās atknibina vaļā ar savu atslēgu saišķi. Korfs neviļus nodreb, izejot cauri mitrajam, vēsajam mūrim.

Pils pagalmā viņus sagaida postaža. Visas celtnes satrūdējušas un sakritušas, pat pagraba mūri izkurtējuši un iebrukuši. Viena pat degusi, un arī tai pagrabs sabrucis.

Pils priekštelpām, ejot ceļu, pa pusei aizsedz sabrukusi mūra celtne, sienas vēl pa pusei stāv, bet no jumta ne vēsts. To būs jāvāc nost pavisam. Seko vienkārši sakrituši vārti uz dzelžu eņģēm. Arī būs jāatvieto.

Ieejot priekštelpās, pa kreisi ir akmens aizstāvēšanās tornis, trīs stāvus augsts, ar šaujamām lūkām uz trim pusēm, bet, pametot skatu uz augšu, var redzēt, ka visas grīdas un griesti izpuvuši un sabrukuši. Korfam kļūst arvien sliktāk ap dūšu. Torņa vienā pusē ir mūris, bet tas arī jau sabrucis.

Turpat pa kreisi sešas būdas, pa maskaļu modei celtas, daļa jau sabrukusi. Turpat klāt ļaužu māja ar kambari un sincēm, celta pa poļu modei, vienkārša, bet labā stāvoklī. Logi aizslēģoti, droši vien bez stikliem, lai lietus nelīst iekšā.

Tālāk klēts, pavisam jauna, un klētij blakus vēl nepabeigta māja, aizsākta droši vien nelaiķa, pans Korfs pārmeta krustu, stārasta Smolinska laikos, vēl bez jumta, bet to varēs saglābt.

Tālāk klāvs, arī vienkāršs, vietas varētu būt kādiem 40 zirgiem.

Beidzamā priekštelpu ēka ir jauna liela dzīvojamā māja ar divējiem galiem, katrs ar savu škurstinu, ieejot sincēs durovas uz katru galu. Katrā galā istaba ar sešiem logiem, rūtīs stikli, istabā divi galdi, trīs soli, gar sienām lāvas. Kambaru nav. Te tomēr dzīvot nevarēs, kaut arī pans Smolinskis te būs dzīvojis. Iespējams, ka pilī vispār nevarēs dzīvot. Būs jādomā par kādu muižu ārpus pils.

Pār visām pils priekštelpu ēkām rēgojas ordeņa križancu pils grausts, zemnieku izlaupīts un nodedzināts. Mūri vietām iebrukuši trīs stāvu augstumā, torņi virs tiem. Sagruvušas kāpnes ved uz pils pagrabiem. Tur vēl kaklu var nolauzt. Pa vaļīgiem akmeņiem Korfs uzkāpj pils augšstāvā. Te nu ir visi pils aizsargieroči. Viens bronzas falkonets ar lafeti, viens bronzas serpentīns arī ar lafeti, katram blakus kaudzīte ložu. Brīnums, ka nav izzagtas un pārkausētas. Korfs sāk skaitīt mūrī iebūvētās hakovicas, ja tām lodes, tad droši vien pulvera pagrabā. Saskaita 14, bet pilnīgi mūrim apiet nevar, jo vietām grīda iebrukusi. Šo pili nevar aizstāvēt, tā Korfs. Nav nekāda brīnuma, ka to tik viegli ieņēma maskaļi un pēc tam zemnieki, apkaudami kā maskaļus, tā panus. Ne te var dzīvot, ne aizstāvēties. Un Korfam kļūst arvien nelabāk ap dūšu.

„Pietiek,” viņš saka Tīgfuntam. „Ej uztaisi man kambari pils krogā. Velns, kur tas draņķa kučieris aizvilcies, ka nav pie rokas.”

 

 

 

Profesors Valdis Zeps uzrunā literatūras ievirzes dalībniekus 3×3 nometnē Garezerā, Mičiganā (1989).

 

 

Jaunā Gaita