Kādā karstā pēcpusdienā, kad nebija ko darīt,

mēs, rūdītie mākslas un literatūras pazinēji, nolēmām

pārgrozīt estētisko sistēmu sabiedrības

visdažādākos slāņos. BET AR VARU!

Ieraudzījām tetovētu pārmuskuļotu plikpauri,

kas staigāja kā ledusskapja nesējs.

Tam muguras augšdaļā kakls kā treknas uzpumpētas autoriepas.

Tolaik neapzinājāmies, ka bijām saķēruši Bandidos prezidentu.

Pie kāda ielas stūra viņu apturējām ar fiskaru pie rīkles,

aizvedām uz kino salonu noskatīties raidījumu no Met operas. Četras

stundas pārcietām Vāgnera dramatiskās vaimanas. Tad iebāzām viņu

tumšā pagrabā, noskatījāmies The Cure for Insomnia, bet visu laiku

viņu pabikstījām, lai viņš neaizmigtu.

Tad no visskaļākajiem skaļruņiem atskanēja Džoisa Uliss

no sākuma līdz beigām ar atkārtojumiem, kad viņš piemiga.

Mazliet sašļukušu viņu novietojām uz cietas, neērtas gultnes, pabarojām

ar Marineti manifestu un labu porciju baletdejotāju piruetēm un

Hieronima Boša ellēm.

Piesauktais tetovētājs no viņa pieres izdzēsa Fuck you.

Tā vietā iegravēja Es mīlu Danti.

No tā laika prezidents bija gatavs apmeklēt galerijas,

pārdot motociklu pret sezonas abonementu koncertnamā.

Ir pat uzsācis tamborēt tautiskus cimdiņus.

Rītdien iesāks dziedāt baznīcas korī.

Kādā citā karstā pēcpusdienā, kad nebija vairs ko darīt,

mēs, rūdītie mākslas un literatūras pazinēji, nolēmām

pārgrozīt ētisko sistēmu sabiedrības visdažādākos slāņos.

BET AR VARU!

Nākamie upuri būs vairāku zemju diktatori.

Vēl savās slēptuvēs trinam nažus un smadzenes, gudrodami kā to

panākt.

2016