Jaunā Gaita nr. 293. Vasara 2018

 

 

 

Pieci reiz divpadsmit
jeb
Īsta latvieša laimes formula

Dace Rukšāne, Latviskais laimes kods. Zvaigzne ABC, 237 lpp.

 

Gads, kurā atzīmējam Latvijas simtgadi, licis sarosīties daudziem radošo nozaru pārstāvjiem. Par godu lielajam notikumam ir tapušas un top jaunas filmas un pat seriāli, kā arī tiek radīti un izdoti literārie darbi. Viens no tiem ir rakstnieces Daces Rukšānes jaunākā grāmata, kas ceļu pie lasītājiem sāka pērnā gada nogalē un kam dots zīmīgs nosaukums – „Latviskais laimes kods”. Jautāsit, kas tas tāds? Paredzot, ka šāds jautājums tiešām varētu rasties, autore izdevuma priekšvārdā sniegusi īsu un konkrētu atbildi: „Tuvojoties Latvijas simtgadei, man šķita interesanti padomāt, kur smeļamies laimi.” (6. lpp.).

Kaut arī realitātē nekāda laimes koda nav, D. Rukšānei samērā veiksmīgi izdevies atrast un aprakstīt kopumā sešdesmit dažādus latvieša dzīves mirkļus, kas ne tikai raksturo mūsu nāciju, bet vismaz kādu daļu latviešu varētu padarīt arī laimīgākus. Kaut vien uz brīdi, tas vairs nav tik svarīgi… Autore šos sešdesmit dzīves mirkļus vienmērīgi sadalījusi uz divpadsmit gada mēnešiem, katrā mēnesī piedāvājot pa pieciem, kas labi atbilst konkrētajam laikam. Lieti piebilst, ka gandrīz neviens no grāmatā ieteiktajiem notikumiem, lietām, apstākļiem neprasīs nedz lielu iepriekšēju sagatavošanos (izņemot vienīgi šaha spēlēšanu un burāšanu), nedz prāvus ieguldījumus; gluži pretēji – tie viegli izmantojami un izbaudāmi ikvienam cilvēkam. Ieteikumu mērķis, protams, ir gūt patīkamas emocijas un kļūt apmierinātākam ar dzīvi. Vērtējot šādā aspektā, izdevums var atgādināt pozitīvās domāšanas rokasgrāmatu, ietiekdamies psiholoģijas vai pat psihoterapijas jomā. Katrā ziņā, minēto grāmatu nevar ievietot daiļliteratūras darbu kategorijā.

Iepriecina ne tikai rakstnieces piedāvātās idejas, ar kā palīdzību varot iegūt t.s. laimes hormonu, bet arī viņas raitā un bagātīgā latviešu valoda, izņemot vārdus „superīgi” un „forši”, ko autore lieto samērā bieži. Brīžiem D. Rukšāne ar valodu pat spēlējas, radot jaunus, neparastus vārdus, piemēram, „uzmakramēt”, „ņudzināšanās”, „kajakošana”, „tondzelīte”, „parkūrs” un citus. Minēto iemeslu dēļ tekstu lasīt ir viegli, grāmata pieveicama, augstākais, pāris vakaros.

Par izdevuma „Latviskais laimes kods” pievienoto vērtību katram lasītājam būs savs viedoklis, jo ikviens izvēlas saklausīt (šajā gadījumā – izlasīt) to, kas pašam šķiet vissvarīgākais. Kādu neatstās vienaldzīgu rakstnieces paustās atziņas par dzīvē novēroto. Iespējams, to var dēvēt par sirds gudrību, piemēram, „šāviens nekad nav galvenais – daudz svarīgāks ir ceļš, kā līdz tam nonākt” (21. lpp.) vai „nepieciešama liela pašapziņa, lai saģērbtos tautastērpam līdzīgās drēbēs, jo nav īsti, kur ar to iet, un nav arī pārliecības, ka esi pareizi saģērbies, neesi sajaucis gadsimtus un pagastus” (38. lpp.). Citu piesaistīs it kā vispārzināmi, taču tādēļ ne mazāk interesanti fakti par Latvijas ģeogrāfiju, ko autore, šķiet, atlasījusi ar īpašu rūpību. Vai zinājāt, ka dzīvojam valstī ar 494 kilometru garu pludmales līniju, ka Latvijā plūst 12 000 upju, 3000 lielāku un mazāku ezeru un ka šai mazajā zemes nostūrī ļaudis var apmeklēt veselus 42 dabas parkus? Vēl Latvija (vismaz pašlaik) var lepoties ar vairāk nekā 1700 bibliotēkām, no kurām aptuveni puse ir publiskas, bet pārējās – skolām piesaistītās, kā arī ar statistiku, ka 4000 iedzīvotāju nodarbojas ar hokeju, savukārt pagājušā gadsimta 30. gados Rīgā velosipēdu skaits pieaudzis straujāk nekā iedzīvotāju skaits. Piebilstams, ka ne mazāk intriģējoši ir autores atlasītie vēstures fakti. Izrādās, hercoga Jēkaba Ketlera laikos Latvijas valsts teritorijā nebija mežu un aviācijas vēsture sākusies jau 17. gadsimtā, kad Priekules kalējs Zviedris-Johansons uzbūvēja pirmo lidaparātu. Vai tu, lasītāj, to zināji?

Recenzijas noslēgumā mazliet arī par lietām, kas saistībā ar grāmatu nav tik labi izdevušās. Pilnīgi lieka šķita autores ideja tekstā iekļaut ēdienu receptes (to gan ir visai nedaudz, turklāt rasols, kaut arī Latvijā iecienīts, nav mūsu nacionālās virtuves meistarstiķis). Pamanīju arī vienu neprecizitāti, proti, Mirušo piemiņas diena tiek atzīmēta novembra otrajā pusē vai beigās, nevis mēneša sākumā (220. lpp.). Mazliet kaitināja D. Rukšānes piebildes, īpaši grāmatas otrajā daļā, par to, ka pilnīgi visos aprakstītajos notikumos (vienalga, medībās, dažādās fiziskajās aktivitātēs, tai skaitā sarežģītos sporta veidos, lidošanā ar gaisa balonu vai Dziesmu svētku noslēguma koncertā) viņa pati bijusi klāt, turklāt it visur savas spējas nodemonstrējusi visaugstākajā līmenī.

Iepriecina izdevuma profesionālais un gaumīgais noformējums. Tas sakāms par grāmatā iekļautajiem fotoattēliem, pārsvarā Latvijas dabas ainavām, kas tās vērtību tikai palielina.

 

Lāsma Gaitniece

Jaunā Gaita