Jaunā Gaita nr. 293. Vasara 2018

 

 

 

Indra Brūvere

 

 

 

 

RĪTS SVEŠĀ PILSĒTĀ

Marjai

 

 

Es esmu tūrists, es esmu klusi slīdoša ēna

Gar kailām skulptūrām, gar pieminekļiem.

Es esmu nevietā uzdīgusi sēne.

Es piekļaujos mūrim, taustu kolonnu putekļus,

Glāstu uzklāto krāsu, atmiņu failos

Cenšos ierakstīt toņu pārejas,

No redzes uz tausti,

No taustes uz dzirdi,

No dzirdes uz ožu – – –

Lūk, tā smaržo svešās pilsētas gaiss,

Kubiņos sagriezts ananass.

Bet mūsu šajā pasaulē it kā nav.

Pasaule izšķīdusi kaleidoskopiskās ainiņās,

Un mēs, klusie vērotāji,

Kas mēģina sajust pilsētas ritmu,

Bezcerīgi vēlēdamies iekļūt pilsētas pulsā,

Bet neizdodas. Tam nepieciešams laiks,

Kura mums nav.

Ir dotas tikai dažas drudžainas stundas,

Dienas, kurās pietrūkst miega,

Dienas, kurās mirkļi pārvēršas kadros.

 

Šeit stāvu es,

Un fonā saviebusies nezināma seja.

Mēs lēni šķērsojam ielu

Tur, kur kamuflāžas koki,

Kur putni met lokus,

Izvēloties sev zināmu trajektoriju,

Bet mūsējai nav mērķis –

Tikai saraustīti soļi rēgaini slīd

Gar arhitektūras pieminekļiem,

Apstājas pie katedrāles,

Kur nogurusi roka

Mugursomā satausta fotokameru –

Jā, arī tie nepazīstamie iekļūs kadrā.

 

Es esmu tūrists, kas mēģina saskatīt pazīstamo.

Es esmu tūrists, kas mēģina ieraudzīt nepazīstamo,

Kas nespēj atbrīvoties no salīdzināšanas – – –

Esmu tūrists no lidostas līdz lidostai,

Bet tad, kad paceļos gaisā,

Es atkal esmu ceļā,

Delnas pārvēršas pelnos,

Tik saspringts ir šis gaiss,

Tik blīvas atmiņas,

Tik neizsakāmi dzīvs šis karuselis.

 

 

 

 

LIETAS

 

Ar mani šonakt sarunājas lietas,

Tām pieskaros es putekļainos plauktos.

Nav pulkstenis mans laika mērītājs –

Es visu mēru plakstu aizkritienos.

Katrs aizkritiens kā mirklis sastindzis,

Kur pagājušie mirkļi atgriezušies.

 

Pie skulptūras ar meiteni un airi,

Pie koptu krustiņa no Kairas – trīs.

Pie māla svilpavnieka – pieci,

pie sakaltētām rozēm – mūžība...

 

„Jau sen tev neviens nedāvina ziedus,”

Čukst grāmatplauktos veci puķu trauki.

„Paldies, ka pasaudzēji Ziemassvētkos” –

Uz akmens sirds guļ cieta piparkūka.

 

Čukst galdautizšuvumos lilijas,

Par tējasvakariem un rītiem pavasaros.

Čukst tamborētais plecu lakats

Par aukstiem ziemas vakariem pie krāsns.

 

Šie čuksti mokoši, kā tālas veļu balsis, –

Ir daudzas lietas piemiņas no mirušiem.

Ar čukstiem sabalsojas čauksti –

Stāv grēdā līgumi par senaizmirstiem darbiem.

 

Ar mani šonakt sarunājas lietas.

Visklusākie ir sarukušie kastaņi,

Tie iznēsāti mēteļkabatās,

Tie atceras vēl manus pieskārienus – – –

Vairs neatminos neskaitāmās vietas,

Kur salasīti rudenstalismani.

 

Ar mani šonakt sarunājas lietas.

Šīs putekļkrātuves, šīs sasodītās pļāpas,

„Neko vairs nemals kafijdzirnavas uz plaukta,

Un kam tie sausie ziedi zābakkastē?”

 

Ar mani klusām

Šonakt

Lietas sarunājas –

Tās mani pārdzīvos,

Un tālāk citiem čukstēs.

 

2015.01.XII

 

TV NESKATOS,
TIKAI DAŽREIZ PASKATOS ZIŅAS,
TAD MANI PĀRŅEM
DĪVAINAS NOSKAŅAS

 

 

Šis aukstais novembris. Šīs saltās novakares.

Caur pļavu gurkstošu, caur sasalušām smilgām

Mēs mājup dodamies. Bet nekrīt sniegā kari.

Tik pēdu iespiedumos satek sniega sula,

Kur sīki žagari un priežu skujas guļas.

Un sārtie šķērssvītrotie audi

Ir noklājuši Rietumpusē debesis.

 

Ir šogad debesis kā pareģojums –

Gan saules, mēness aptumsumi, kāvi...

Tās paredz asinis,

Bet varbūt – aprēķinos kļūda?

Un sārtais mēness – saldie ķirši!

Vai garda jāņogdebesmanna!

 

Pie loga sitas. Nagiem logu skrāpē.

Caur logu veras satrakojies āksts.

Kā dēmons, ieradies no terorgalma,

Kā tārpains zirnis, izkritis no pāksts.

 

Ar mani nerunā,

tik mēmi skatās,

Kā briestošs mēness,

lielu apetīti...

 

Tas milzīgs zīdainis ar seju pārbarotu,

Kas barojas no mūsu bailēm, šaubām.

Tā sejā dusmu nav, tik pavīd ņirdzīgs smīniņš,

Viņš – fēnikss, pacēlies no infoputekļiem.

 

Tā baiļupilnā miesa ņudz no tumsonības,

Zem ādas – satrakojies bēgļu bariņš,

Kas meklē mājas pūžņojošā straumē,

Ikkatrs limfmezgls – bīstams laika deglis.

 

Nav vietas man šai pasaulē, es kaucu,

Ja tā tik nežēlīga, nav!

Pat mana dēla rotaļkastē

Starp klučiem ūdenspistoles un tanki...

 

Pults asinssārtā acs, es tevi apklusinu!

Nakts pavēlniecei mati – kasešlentas,

Tur regejs, dejas, Jamaika, Bobs Mārlijs,

Un palmas, smiltis, saule, zelta krāsa.

 

Līči, 2015.27.XI

 

* * *

 

kad pārņem dusmas

padomā –

sirms kumeliņš

lauka vidū.

Un pilnīgi nevienas

nevienas

uzmācīgas mušas!

 

 

* * *

Mariannai

 

Uz sienas ņirbuļi un ēnu rotaļas.

Vai redzi? Atkal spēlējas ar mums.

Un, iespējams, tā vēstule, ko gaidu,

Par kuru lūdzos Janam Nepomukam,

Ir tevis uzrakstīta šonakt. Dzejolī.

 

Šie zelta atspīdumi rudenī. Kāds brīnums!

Ar vīru vērojām mēs tādus jūnijvidū,

Dēls toreiz smējās, skatoties uz tiem.

Tām koku ēnām smalkos tapešrakstos

Tik savāds trauslums, rotaļīgums, māns...

 

Ir tagad novembris, tik neparasti silts.

Tā laikam balva man par īsām vasardienām,

Kas pagājušas sauli neredzot – tāds darbs,

Bet toties rīti bija dzintardzintaraini!

Un vakari! Tie oranžie! Tie sārtie!

 

Te daba, gaisma rotājas, te – mēs.

Te kāds ar mums ir atkal rotaļājies.

Laiks mūsdienās ir reti nežēlīgs,

Laiks visas labās domas izklaidina,

Aiz pārguruma maldās uztvērēji.

Mēdz gadīties, ka sajūk adresāti...

 

To vēstuli es vēl joprojām gaidu,

Es labprāt nozagtu to tev, ja drīkst.

Bet, ja tu pasteigsies to izsūtīt,

To vēstuli man jūra izskalos...

 

 

Palanga, 2015.02.XI

 

* * *

 

 

Raupjš pavediens stiepjas

no izirušām debesīm

lejup

neviens augšup nekāpj

nevienam nav drosmes

 

tiklīdz izstīdzējis tas

tik smalks kā eņģeļa mats

pa tik tikko sataustāmu

nošu līniju

uz debesīm skan mani soļi

lēni virzās

dzidriskanošā visumā,

kas pilns ar

lūpučukstiem

tik klusiem,

ka baiļu vairs nav.

 

 

 

 

 

Indra Brūvere dzimusi 1983. gada 24. septembrī Rīgā. 2008. gadā beigusi Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāti, specializācija – folklora. Tulko dzeju, prozu un dramaturģiju no lietuviešu valodas. Raksta dzejoļus pieaugušajiem un bērniem.

 

 

 

 

 

 

 

Jaunā Gaita