Jaunā Gaita nr. 292. Pavasaris 2018

 

 

 

 

Dzelzsgriezēju auklējums

Rita Laima, Skylarks and Rebels (Cīruļi un dumpinieki). Stuttgart: ibidem-Verlag, 2017, 538 lpp., angļu valodā

 

Dzelzsgriezēji? Latvijas Universitātes literatūrvēsturniece Eva Eglāja-Kristsone pirms dažiem gadiem publicēja pētījumu ar šādu virsrakstu,[1] ar šo metaforu apzīmējot 1960-to un 1970-to gadu dzelzs aizkara caururbējus – Latvijas un Rietumu trimdas literātus, kas slepus meklēja kontaktus. Šādā kultūrpolitiskā gaisotnē izaug Rita Laima – Amerikā dzimis bēgļu bērns, kas 20 gadu vecumā sadomā doties uz „Ļaunuma impērijas” varā smokošo vecāku dzimteni studēt, un divus gadus vēlāk tur atgriežas dzīvot. Grāmata ir viņas jaunības gadu memuārs.

Nav gan tā, ka Rita pati vien šo soli izdomājusi. Izrādās, plāns izaudzis no mātes – dzejnieces Baibas Bičoles – un harismātiskā Latvijas dzejnieka un dzelzsgriezēja Imanta Ziedoņa domu izmaiņas jau pirms diviem gadiem – Ziedonim 1978. gadā viesojoties Ņujorkā. Autore prāto –„Mana māte droši vien cerēja, ka Latvijas apmeklējums varētu saāķēt mani ar kādu latviešu precinieku.” (67) (Mātei jau bijuši sirdēsti par dažu Ritas draudzību ar sveštautiešu zēniem.) Ģimenē starp trim paaudzēm valda sirsnīga saskaņa, un meitene uz Latviju aizspurdz spārnota.

Iecerētā studēšana Mākslas akadēmijā diemžēl izvēršas īsa, Padomju iestādes vīzu nepagarina un svešajam ideoloģiskajam traucēklim drīz jādodas atpakaļ uz Ameriku. Pēc gada Rita atgriežas Latvijā kā tūriste, atsāk biedroties ar māksliniekiem un literātiem. Imants Ziedonis iepazīstina ar fotogrāfu Juri Krieviņu, tas savukārt ar dēlu Andri, ar kuru iedegas kaislības dzirksts. Draudzība turpinās sarakstes veidā. Pēc gada Rita atkal dodas uz Latviju, un drīzi viņi apprecas. 1984. gadā ģimenē ierodas dēliņš Krišjānis, brālītis Jurģis piebiedrojas sešus gadus vēlāk. Memuāra lielākā drāma uzbango tieši starp šiem diviem notikumiem. Ievadā autore pastāsta, ka vēlāk, atpakaļ Amerikā, viņai piedzimst vēl divi bērni – bet tas dzīves posms jau ir ārpus šī memuāra apjoma.

Vienā vārdā grāmatu raksturot grūti – „enciklopēdiska”? Kā enciklopēdija tā tomēr nav ne alfabētiska, ne hronoloģiska. Drīzāk – daudzdimensionāla. No grāmatas visumā hronoloģiskā mugurkaula uz visām pusēm iziet sānu pavedieni uz dažnedažādām izziņas pērlēm, laikā un telpā nereti it tālu no dotā momenta Ritas pašas stāstā. Arī norādes uz videoierakstiem internetā. Šis spurainums ir lasītāja laime un nelaime. Interesanti – sākot stāstīt par sava vīra vecāku lauku mājiņu Piebalgā, autore ne tikai neaizmirst pieminēt Antonu Austriņu un brāļus Kaudzītes, bet arī it sīki izstāsta, ka šeit kāda muiža 18. gadsimtā piederējusi Vidzemes iekarotājam grāfam Šeremetjevam. Uzdoti pat šī krievu karavadoņa mūža gadskaitļi un ievietots miniatūrs viņa portrets. Tas, ka man pagāja pāris mēnešu grāmatu izlasīt, pārdomāt un prātā sakārtot, tomēr ir nieks – salīdzinot ar jaunās sievietes 17 Latvijā nodzīvotajiem gadiem un otriem 17 pēc tam – pirmajos septiņpadsmitos piedzīvoto un papildus apgūto sevī iznēsājot un beidzot savijot rakstā – saviem bērniem, tautiešiem un līdzcilvēkiem. Ievadā savu diždarbu autore raksturo: „Mans stāsts ir par identitāti, valodu, patriotismu, mīlestību, zaudējumiem un kādu pirmatnēju ainavu, arī – kas ir būt jaunai, ideālistiskai un bezbailīgai.” (9)

No memuāra sešām „daļām”, pirmās trīs ir īsas, varētu teikt nodaļas, un lasītāju iepazīstina ar Ritas latvisko bērnību Ņūdžersijā (Ņujorkas pievārtē), vecāku un vecvecāku dzimteni un bēgļu gaitām, un pašas pirmajiem diviem izlūkapciemojumiem okupētajā tēvzemē. Latviskā trimdas augsnē piedzimusī un uzaugusī meitene tos paradoksāli pārdzīvo kā „atgriešanos vēl neredzētā zemē” („Return to Terra Incognita”). (103) Apjomīgās nākošās divas daļas – vairāk kā divas trešdaļas grāmatas – ir Ritas Laimas īstā dzīve Padomju[2] un pēc-Padomju Latvijā – laulība, ikdienas rūpes, grūtniecība, Krišjānis, mātes dzīve, depresija, atkopšanās, otrs dēls Jurģis, un beidzot – tomēr neizbēgami … laulības iziršana. (518) Lineāri tie ir 11 gadi (1982-1993), taču ar visām daudzdimensionālām sāņus novirzēm stāsts izseko kā Ritas personiskām  izjūtām, tā Latvijas atmodai, daudzu gadsimtu vēsturei un kultūrtelpai. Iespaidīgākā noteikti ir personiskā daļa – jaunās amerikānietes mijiedarbe ar Padomju ikdienu un pašas dziļi izjusto latvietību. Krišjānīša dzemdības vēl tumšajos Padomju apstākļos Rīgas 1. pilsētas slimnīcā aptver vairākas aizraujošas lappuses. Viss tomēr beidzas labi, un slimnīcas šokējošo netīrību kontrastē cīruļu atgriešanās Latvijas pavasara zilajās debesīs. (346)

Grāmatai ir nedaudz tehnisku trūkumu – druka maza, grāmata vāji iesieta, vietumis krīt ārā pa lapai, ilustrācijas pelēkas, vairums pārlieku miniatūras – grūti izpētāmas. Pārbagātais sekundāro avotu materiāls reizēm aizēno dziļi personisko, svarīgāko. Bet šī grāmata ir svarīga, un minētās iebildes to nemazina. Nezinu citu Ritas Laimas paaudzes latvieti, kas jau 1982. gadā ar pilnu atdevi būtu pārcēlies no savas rietumu dzimtenes dzīvot Padomju Latvijā – apprecēties, strādāt, dzemdēt bērnus, dzīvot …  Tas ir vairāk nekā viņas latviskie vecāki un vecvecāki varēja cerēt, meitene bija viņu un sava krusttēva – lielā dzelzsgriezēja dzejnieka Gunara Saliņa – sirds lolojums, viņu dāvana latviešu tautai un mūžīgajai Latvijai. Ņujorkas un Ņūdžersijas latviešu bohēmu, ko veidoja ievērojami trimdas literāti un mākslinieki un kurā uzauga un ieauga mazā Rita – viņa sirsnīgi apraksta grāmatas 1. daļā.

Atmoda un Latvijas neatkarības atgūšana Ritas personīgo un ģimenes dzīvi skar pretrunīgi. Andri šie procesi aizrauj – kā patriotu, fotogrāfu, jaunā dumpīgā žurnāla Avots līdzstrādnieku. 1987. gads ir kritisks. Pavasarī Rita vēl jūtas kā cīrulis (391), bet reizē ar Avota un Latvijas atmodas rītausmu iegrimst depresijā: „Kamēr Avots aizrāva manu vīru, es plandījos perifērijā, pilna laika māte mēģinādama balansēt bērna audzināšanu ar gadījuma rakstu darbiem, dzīvojot Zolitūdē, Padomju stila priekšpilsētā – solitūdē. Es biju ārpusniece. [..] Cīnījos ar pašapziņas trūkumu. Apzinājos, cik grūti piederēt divām kultūrām.” (399) Augusta beigās uznāk krīze un saprotoša latviešu ārste dod padomu: aizbrauc mājās uz Ameriku. Rita ar Krišjāni aizlido uz Ņudžersiju, un ziemā tur viņus apciemo arī Andris. Rita atgūst līdzsvaru un 1988. gada martā visi trīs caur Vāciju un Poliju atgriežas Latvijā. „Mājas bija, kur sirds, un tas bija Latvijā.” (407) Nākošos četrus Latvijai tik dramatiskos gadus autore apraksta un komentē ne gluži kā dziesmotās revolūcijas dalībniece. Viņa ir kļuvusi māte un mājsaimniece, un seko lielajiem notikumiem caur televīziju un citu aprakstiem. Šo nodaļu saturs lielā mērā atsaucas uz sekundāriem avotiem presē, publikācijās un internetā, un ir mazāk saistošas nekā Ritas pašas pārdzīvojumu apraksti. 1988. gada 11. novembrī viņa ar Krišjāni tomēr ir klāt, kad rakstnieks Alberts Bels Rīgas pils tornī pirmo reizi 48 gados uzvelk Latvija karogu. (455) Tautas frontes dibināšanas kongress (1988.X), Baltijas ķēde (1989.VIII) un 1990. g. 4. maija Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarācija, turpretim, pieminēti samērā konspektīvi, bez iesaistīšanās. Novembrī piedzimst Jurģis (šoreiz daudz jaukākajā Smiltenes slimnīcā), un barikāžu laikā (1991.I) Ritai Pārdaugavā televizora priekšā pilnas rokas ar jaundzimušo Jurģīti un 6 gadus veco Krišjāni, tomēr šo vēsturisko drāmu autore apraksta izsmeļošā 8 lappušu esejā. (496-504)

Latvijas un Ritas likteņi diemžēl turpina attīstīties pretējos virzienos – „Latvija bija brīva, bet mans prieks bija izplēnējis.” 1993. gadā izbeidzas viņas laulība. (517-521)

6. daļa ir īsa – 14 lappusēs autore pārskrien nākošajiem sešiem savas dzīves gadiem jaunajā Latvijas brīvvalstī. Viņa ir asistente ANO pārstāvniecībā, grāmatu ilustratore, dzejniece, tulkotāja, žurnāliste. Gandarījumu dod raksti angļu valodas avīzei Baltic Observer (vēlāk Baltic Times), un vairākus gadus ilg­stoša laimīga draudzība ar sveštautieti Kornēliju – tomēr bez perspektīvas. 1999. gadā Rita ar Krišjāni un Jurģi atriežas Amerikā. 13. marta Sestdiena par to publicē interviju ar virsrakstu – „Nogurusi no Latvijas”.[3] Rita skaidro: „…man gribas atsvaidzināt sevi, un es ceru, ka jaunā vide būs stimuls arī bērniem, it sevišķi vecākajam dēlam Krišjānim. [..] Tas ciniskais gars, kas valda sabiedrībā un kas arī mani reizēm nospiež, ir atstājis uz viņu iespaidu. Man liekas, ka tie ideāli, ar kādiem es atbraucu uz Latviju, nav mana vecākā dēla ideāli. Viņam ir vēlēšanās redzēt pasauli, un es domāju, ka ir veselīgi salīdzināt, pārbaudīt savu identitāti. Es gribu, lai viņi redz to vidi, kurā es uzaugu, varbūt tad labāk sapratīs manas vērtības.”

Sava diždarba noslēgumā autore uz to laiku atskatās jau cerīgāk: „17 gadus biju dzīvojusi savu dzīvi pilskalnā, kam vārds Latvija. Bet nu mans skats bija ieurbies noslēpumainā tumšā caurumā, kas vilināja mani iekšā. Es klupu, maldījos un beidzot izstreipuļoju cauri garam un tumšam tunelim, kas mani izveda atpakaļ indiāņu zemē. Tagad – nonākusi pie sava stāsta beigām – es ilgojos atkal atrast ceļu atpakaļ uz šo pilskalnu. Latvija ir teiksma tikpat daudz kā īstenība.” (534) Vērienīgā vairāk nekā 15 priekšlasījumu un diskusiju turneja sakarā ar grāmatas iznākšanu – krustām šķērsām pa Latvijas bibliotēkām – ļauj cerēt, ka taka uz teiksmaino pilskalnu ir atrasta.[4]

 

Juris Šlesers

 

Dr. med. Juris Šlesers ir JG redakcijas loceklis.

 

 

 


 

[1] Dzelzsgriezēji, Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2014. Skat. arī recenziju: J. Šlesers, „Kurš kuru?”, JG279, 2014. g. ziema (26), un Laiks, 2015.17.-23.I (4).

[2] Rakstu to ar lielo „P” – jo nav jau runa par kaut kādām „padomēm”, bet valsti sauktu „Padomju Savienība”.

[3] 5.-6. lpp., autore Solvita Smiļģe, Jāņa Bula fotogrāfijas.

 

Jaunā Gaita