|
|
MELNĀ SAULE
Te tādas vietas - bez logu. Sauli, ja gribi, jānes ar maisiem iekšā - vai pudelēm, skārdenēm - vai ar meiteņu brunčiem.
To jau mēs ari darām.
Bet mans draugs, jūrnieks un gleznotājs, kam sencis kādreiz pie Saules kāvies, un pats, kas Kurzemē dezertēdams, uz jūras vēl it kā ar saules meitu skāvies, - mans draugs jau gadiem Greničas pagrabā glezno vairs tikai melnu sauli.
Krāsa uz audekla mērena pilskalna biezumā it kā ne gadus viņš gleznojis būtu, bet gadu simtus, - it kā rokot tur varētu uzrakt bojā gājušas civilizācijas, pavardu atliekas, podu lauskas, saktas, adatas, kaŗa cirvjus, jāņugunis, līgošanu, saules meitu matu kodaļas, izbalējušus kaulus - tas viss nu zem melnām debesīm, vēl melnākas saules.
Kļūst drūmi, un nelīdz ne pudeles vairs, ne brunči.
Mēs izejam ielās.
Krustus soļiem.
Un pazūdam lēnām akmeņu tumsā viens otram.
Bet tad - pēc stundas, divām? apstājamies reizē: tumsa mainās, kūp - dvesmo pēc kvēpušiem baļķiem un dzīvas elpas! Un piepeši pāri mums gailis dzied! - un mēs redzam: tek cauri Ņujorku seni taki, celtnes, tek seni ņieburi, senas, senas zeltenes...
„Sveiki, senās Saules brāļi!” tumsiņā noskan.
-Uz redzēšanos...
Zaļa svīst akmeņos gaisma, pēdējiem krodziņiem aizkrīt acis.
Ritam svīstot, namā sabrūk izdziestoši ļaudis, kāpj uz galda, uz gultas, uz plauktiem, it kā tiektos uz augšu - un izbrēc ar zūdošām balsīm kaut kam slavu. Tēvzemei? Brīvībai? Puķēm?
Un tad zūd balsis pavisam, un viņi pūš tukšās izstieptās plaukstās - it kā tur būtu priecas bazūnes nezūdīgas. Birst kaļķi no griestiem, ne žēlastība un izraibina piepūstos vaigus un degungalus kā klauniem.
Sit mājnieki plaukstas, smej, cits krustās, tēvreizi skaita. Ar spoguļa lausku no palodas puika laiž muzikantiem saules zaķīšus acīs no rīta gaismas mūžīgas. Bet plaksti Šiem neietrīsas, acu zīlītes platas kā runčiem tumsā. Patiesības acis. Āmen.
Bet viņi vēl pūš - vaimanas? slavu? - Kam? Tēvzemei? Kritušiem varoņiem? Puķēm? Ielām? Brīvībai? Kritušām skuķēm?
Jel nevaicājiet! Tie ir kādu bēŗu muzikanti, kas nevar beigt. –
Mūs vieno mūsu bezmiega ritēšana tumsā ar kritušo sapņiem.
|
|
TEV
Katra jauna diena rūtīs tevi zīmē, zvaigznē, zilā putnā visur tu.
Tādēļ mirklis katrs aizplūst tavā zīmē, tādēļ sauja mana putnu, zvaigzni tur.
PARĪZE CONCIERGERIE
Danton, pieskaŗos vāri tavas nāves asmeņa šķautnei. Nāk brīnums ilgots. Atļauts man gadsimtiem atkāpties pāri, un kāri mute man miršanu sauc: Karalis lai dzīvo!
- Galvu man nosviež blakus tavai sarkanam skūpstam.
(Gleznotāja Svena Lūkina īpašums)
Es pirmo reizi sastapu Tevi, Rodēn, kad lasīju par Rilki, un ilgi tik melni baltu bilžu ēnās minēju, ka esi vairāk viņam nekā draugs: ka esi akmenī kalts trauks, kur spoguļojas dievnami un Erōss kā dienas ceriņu ceros, kā naktis vīros un sievās. Šodien šauras Parīzes ielas sānā pagriežos pa labi, kur plānā iezīmēts muzejs Tavs ar punktu. Vai stundu stāvu. Pa labi man elles vārti, pa kreisi pilsoņi no pilsētas Kalē (pa labi vīri, piegrēkojuši sev mokas, pa kreisi tie, kam lieluma atslēga rokās).
Pēc stundas, pēcāk, vai visu dienu savu esmi ar Tavu sienu, ko cietā baltumā cirti. - Kad Tavas „Katedrāles” pirksti mūķeni modina apslēpto manī, top labi, bet kaut kā baisi, un, kaisli kur sakļaujas vīri un sievas, bēgu, iegrimstu tēlos, baltos kā sāls - un nojautu bāls man kļūst sejs, kad elles vārtiem gaŗām atkal prom eju.
ODA MAZIEM NETIKUMIEM
Es ieeju naktī vai dienā ar tasi kafijas vienā rokā, otrā cigareti.
Virs ezera melni brūnā gaisos ik elpas pūsma griež slaidenu pirueti.
Iedejo balets tad pelnos un rūgtenu, brūni melnu ezeru mute dzeŗ.
NENOMETAMĀ PAGĀTNE
Es gāju un nopirku zārku, priežu koka ar gludeniem sāniem, dzeltenu. Un katru ēnu, kas vilkās man līdzi ar pagātnes māņiem es liku starp zarotām sienām. Rindu aiz rindas. Blakus gaišajām dienām (tik maz to!) skumīgās visas, blakus ilgajām sāpēm - īsās, un domāju: nobeigšu ar vakaru. Aprakšu. Dzīvošu.
Apraku... Sevi līdz - jauns rīts neaust bez vakardienas.
NETAISNĪBA
- Netaisnība? ... taisnības attēls spoguļa virsmā... Vējā svilpo skeleta tukšajā paurī - Netaisnība! ? Piedzērusi ielas meita lamā gaŗāmgājējus... Problēma: kā iekarot Pasauli? - Aistēts slēpjas no lodēm cūkkūts mēslos un bruņurupucis atstāj savas olas krastmalas smiltīs. Netaisnība? Smilga. .. vējš un mēsli rāda ceļu pasaules iekaŗotājiem. Un netaisnība snauduļo operas ložā. Žigli un sprigani, agrā rītā cēlies, kāds devās noskaidrot tukša vārda jēgu...
BAIGAIS LOKS
Koka stumbrā gadskārtu loki stāsta rievainu dzīves stāstu... Satraukta fantāzija veido spoku tēlus. Un viens no tiem, kā cigaretes dūmu apli, izpūš svelmainu liesmu loku. Loks plešas arvienu platāks, līdz apvāršņi kvēlo sarkanā blāzmā. - Nav vairs ne rīti, ne vakari, tik blāzmas mutuļi saplok, lai celtos no jauna, Bailes saķeras ar prātu kā skudru kareivji nežēlīgā cīņā. - Vai krist pie zemes, piespiest seju smiltīm un nekustēties, līdz liesmu pali pārvelsies visam? (- Pat krusts uz sīpolveidīga baznīcas kupola sašķēlies septiņos nozarojumos.) Nē... Nē! -Zem koka mizas briest spēki jaunai atmodai.
|
