Jaunā Gaita Nr. 29. 1961

 

 

ATBALSIS JAUNAJAI DZEJAI

Redakcijai sakrājušies dzejoļi, kuŗi veltīti jauniem trimdas autoriem un kuŗos atbalsojas "jaungaitnieku" darbu motīvi. Daži šo dzejoļu autori līdz šim vēl nav dzirdēti, citi jau labi pazīstami. Tiem, kas autoriem pārmetīs tā saukto "dzimšanas dienas liriku", gribētos atgādināt, ka dzejniekam atļauts dzejot ne tikai par dzimtenes bērzu birzīm un meitenēm, bet arī par dzejnieku.

 

VĒSTULE MUDĪTEI AUSTRIŅAI, BAIBAI BIČOLEI, ANDRAI KADILEI, INGRĪDAI VĪKSNAI, GUNARAM SALIŅAM, DZINTARAM sodumam, olafam stumbram UN LINARDAM TAUNAM

Cēlās Lēdijas un brašie Džentlmeņi!

Lūdzu atcerieties mani,

Las Vegas varonīgo kaŗazēnu gaišajiem

matiem un zilajām acīm

virsleitenantu Andreju Pablo Mierkalnu,

kuŗš šķērsoja kontinentus,

sakaudams fašistu asinssuņus,

un pārdrošā lidojumā demonstrēja pirmais

Dieva pasaulē superreālismu!

Stella Polaris bija mana māte un Jupiter Jovis

mans tēvs. Stāstiet par mani Dievu Olimpā.

Es biju mazs bērns, kas mācīja mīlēt citus,

dabu, mūziku un mašīnas.

Sievas un vīri, uzklausiet manu vēsti

par šo varoņslavas pilno gadusimtu!

                 Padevīgais

                                    Andrejs Pablo Mierkalns

                                    Brumath, France, Europe.

 

Kāds JAUNAIS vecākas publikas priekšā

jeb MUMS PIETIEK AR VECIEM                                Ansis Ruķelis

 

Nav murgs, ne izdoma - sēdēja jaunais

starp gājumiem vecākiem, neņēma ļaunā,

ka piemin bez apstājas nelaiķus nesenos:

to vārdi skanēja gluži kā mese,

bija vai ne ar Tēvzemes Balvu.

Iesirmās reizē ar jaunā galvu

noliecās kā vējā meldri,

pieminot Medeni, Cedriņu, Skalbi, Veldri.

Pēc Lazdas kāds piesauca Adamsonu ar Čaku

dzīvajam Ērmanim blaku.

 

Jaunais (pārsteigts, kad vecie turpina kā samācīts runas koris).

Vecie: -     No dzejniecēm veltām

Strēlertei latvisku atzinību, lai dalās lauros ar abām Veltām,

        Tomu un Sniķeru,

        kad tās ir bez sirreāliem un mīlas niķiem.

                Arī Ķezberi, Vīksnu, Liepu, Skujiņu, Zāli,

tāpat kā Dāli

un Ritu Gāli

dzejniecēs bildinām,

pa vienai un kopā tās bieži vien cildinām.

Jaunais (nesaprašanā):

- Bet kā ar pārējiem

d z ī v a j i e m

dzejniekiem?

Kam nepieminat pat Andreju Eglīti?

V.:            - To cienām, bet bīstamies reizē - kā aizdegtu laika degli.

J. :            - Un paši jaunākie, vai tie jums nerūp?

V. :           - Par kādiem jauniem, vai tiem kas Perū

pīlītes pūš, tu` gribi te debatēt?

Jaunais (sāpināts):

                - Neba

                tik vien mums dzejnieku, cik dzimtenē izauga.

V. :           - Tikai tiem vēl, kas tika no pareizā rauga.

Ar tiem, kas bija, un ir vēl - mums pietiek.

J. :            - Bet jaunie, kas nāk un būs, kā tie to starpā lai ietiek?

V. :            - Nu mini dažus -

J. :             - Zinu veselu ražu!

Vai lasījāt Jēgenu?

V. :           - Ko tas - tas deģenerāts,

vairāk dzejo tāda,

kas nerādāms, bet rāda.

J. :            - Un kā ar Sodumu?

V. :            - To atdot jodiem

ar visu Ūlisu,

        šo Džoisa netīro salmu kūli!

J, :            - No dzimtenes Saliņa

mežs jau Ņujorkā zaļo. Tam daļiņa

atzinības par to gan nākas.

V. :           - Meži dēstīsies, neprasot dzejnieku mākas.

Jaunais (saprazdams, ka 'Apmežosim Ņujorku' nav tiem zināms, meklē pēc jau

agrāk dzirdēta vārda):

                - Tad patīk jums varbūt Valentīns Pelēcis ?

V. :           - Labāk būtu, dzejā ja nelēcis

par jaunu Aisteru,

        Zeltiņu, Raisteru.

J. :            - Grāmatā mākoni palaidis Tauns.

V. :           - Diemžēl, tas arī vēl ļoti jauns,

mūsu gados tādēļ cildināt kauns.

J. :            - Tomēr atcerēsities Jāni Krēsliņu?

V. :           - Vai nu var apzināt visādus mēsliņus.

J. :            - Neaizies bojā

pēc etīdēm dzejā vairs Stumbru Olafs.

V. :           - Gan izkūpēs, ja kā pūpēdis tūks.

J. :            - Un abi Freimaņi, Krāslavietis, Roberts Mūks,

ar trādirīdi Mierkalnu Pablo?

V. :           - Kaut rakstītu viņi pēc zināma šablona!

J. :            - Dzejo arī Mednis, Bičole, Gubiņa.

V. :            - Kas viņus visus to darīt skubina?

Jaunais (mēģinādams vēl savaldīties):

                 - Protams, Sināti

un Galenieci pēc vārdiem jau zināt?

Vecie: (atmetot ar roku):

- Kādēļ, jā, saki mums, diez kāda vilka

pēc vajag vēl Silkalna,

                Irbes un Zemdegas vai tādas Kraujietes,

                ja visi jūs katrs savā meldijā raujat?

                Izsekot grūti, tādēļ noliedzam balsi rimtā:

                nav, nav tiem ne dzejoļu simta!

                Jo kam gan jaudas

                tik daudz jaunu dzejoļu lasīt, vai naudas

viņus pa grāmatām nākotnei salaist? Labāk lai paši

        piemaksā grašus

        vai dzejot pārstāj. Mums pietiek ar veciem. (Žāvājas) Nāk snaudiens.

(Cits pēc cita iemieg).

Bet jaunais - vai nāk nu tam raudiens?

Vai dzejot pārstās, bijīgi klausīs?

        Nē, viņam ausīs

        dūc jauni vārdi, un veco miegam par briesmām

                pārvēršas skanīgās dziesmās.

                Bez visa vecā rauga

dzeja latviska aug

        pāri gulētājiem kā drupenām

        pēdējā sniega kupenām.

 

 

 

TIEM, KAS LASA JAUNO GAITU Māra Karule

 

Es gribēju dzejot.

Dzejot, godinot J a u n o   G a i t u.

Bet – d e g u n s   m a n s   m a z s,

tādēļ netieku līdzi Olafam Stumbram,

kas odu var rakstīt par degunu savu - grieķisko, stumbrisko degunu.

Un - k o k t e i l i nevaru iedzert –

tas man par stipru.

Kur nu vēl  k o k t e i l i   a r   l a i k a d e g l i,

ko iejaukt prot Valdis Krāslavietis.

Krogu - pat  m i g l a s   k r o g ū

Nelaiž iekšā zem astoņpadsmit.

Tā nevaru Gunāru Saliņu pat satikt.

Un lai dzīvotu pa  m ū ž ī g o   m ā k o n i   kā Linards Tauns,

tam es par smagu.

L i e t a s man neveŗas kā Veltai Sniķerei g l i e m e ž u   v ā k s,

Ko darīt?

Un p a r ī t - nebūšu T o s k a ,

kā saka to Silkalns,

un p a r ī t - negribu s a l ī t.

Vai varbūt  b a l e t u   r a k s t ī t   p r o z ā,

kā to dara Mūdīte Austriņa?

Nē!

Bale ts ir skatāms,

ne taustāms un rakstāms!

Kā būtu ar Bičolu Baibu

kļūt man par raķeti - ātru, ašu un raibu?

Pārplēš kas mākoņus un skrej pa gaisu?

Nē - tam es par gausu!

Labāk tad sēdēt  t ē j n ī c ā  ar Robertu Mūku.

Bet Mūks prasa tēju ar ledu,

es gribu to karstu.

Varbūt kopā ar Ainu Zemdegu  g a i d ī t   v a s a r u ?

Vai arī patērzēt ar Andreju Irbi?

Tikai tad draud briesmas kļūt man par zirgu,
jo saka Irbe:

M ī ļ ā ,  t u   b ū s i   m a n s   z i r g s !

 

 

 

TRIJU AUTORU PORTRETI                                  Aina Kraujiete

skicēti pēc viņu pašu dzejoļiem pieminētajos krājumos.

 

I

Vienam dzeja kā zemene garda, ka sērmūkšļa oga –

svaiga. Sev prasu:

”Vai Renuāra

krāsu maigumu savu sapņu augļiem dārzā un klēpjos tas ņēmis?”

Tīšā omā

pēc Pikaso paraduma lauzīdams meiteņu krūtis,

viņš raksta tā,

it kā no meistariem būtu nozadzis krāsas:

pretstatā

Perlharboras liesmošanai Hudzonas krasta logu rūtīs

pie Ruo klauniem un ķēniņiem Domā

nobumboto ar bērnu lēmis,

ņem Kalmīti, ne Renuāru,

tas savām lauku un mazpilsētas vasarām,

un Annusu senioru ceļam uz MIGLAS KROGU.

 

II

Otrs labprāt, kad nav par slinku,

staigādams aplinkus

gar pudeļu un burlesku krogiem

un Madisona avēnijas antīkvāriātu logiem,

ieslīd kā zivs zaļos ūdeņos mūzejā, ilgi

tur sienai kā mīļākai piespiedis gurnu,

lai pētītu rakstus kā uzskicētus viegli ar smilgu

uz sengrieķu urnām.

                Izbeidzis gaidīt Godo, kas nenāk

                starp pelikāniem, jo nekas kā senāk

                vairs nerisinājas, ne arī no jauna,

                ar platu smaidu bez kauna

                viņš izsaucas TOMER, ES ATCEROS, un, nesastāvēdams nekādā ģildē,

                mūsu godus, kādreiz mājās, tagad trimdā, pats nebūdams nemaz pillā,

                iezīmē dzejā kā bildes

                pavisam lillā, -
                jo vienmēr viņš lūko

        tēlot to pašu, ko senie podnieki uz savām krūkām.

 

III

Absinta miglā

vēl trešais žigli

Šagala greizajā pilsētā iedams,

mēnessērdzīgi pāri tai diedams,

ne asarām, jo tās kā beigto tirgus zivju zvīņas nespožas, glumas,

bet mazpilsētas ielu akmens apaļumu

un baltu pienābolu kā astrālu spuldžu zaigu

vaigā

        uz Hudzonas upes tiltu margām, pa piektā stāva logu zimzēm dzīvo,

        naktīs uz vientuļu jumtu dzegām

                starp mākoņiem kā nezināmas mīļās dūna segām

divos mēnesstaros ieķēries kā šūpotnēs šūpojas, plīvo

        pilsētai pāri, bez kompromisa

        saplūzdams krāsās, smaržās, garā ar visu.

Pārtapis kopā ar zaļiem ķirbjiem

starp saulespuķu kātiem kā rīsa ēdamiem irbjiem

briest un Modiljana acīm lietūdens peļķēs šķielē,

pavisam gausi

tanīs debesi malkodams kā alus kausu,

ko vienmēr kāds pielej.

Citi latvieši Jāņus kad pielīgo,

tas ceļas kā veļu migla, kā upe, kā mākonis

        un pilsētā ielīgo.

        Ļaudis saskrien un saka: Bez māņiem –

        līst kā jau pa Jāņiem,

                kad lejup ar dziesmām nāk MŪŽĪGAIS MĀKONIS

                absinta miglā.

 

 

VĒSTULĒ MARTĀ LINARDAM TAUNAM                           Gunars Irbe

 

Linard!

Šī zeme - gaŗa un balta –

ziemu ir tāda kā zeķe,

un jo īpaši to jūt tā ap šo laiku,

kas pieder jau pavasarim - martā:

Vienā galā tā irst, un baltuma vairs nav nekāda;

rožaini pirkstiņi spiežas ārā

un saulei saka: Hej!

(Par to otru galu - par to nerunāsim).

Bet mana sirdsapziņa nav diezcik tīra:

Tā īsti neesmu vēl Tev pateicis paldies

par vasaru piecdesmit devītā gadā.

To atceroties - piedod - kļūstu sentimentāls,

jo

"Es war so schoen!”

Vai atceries, draugs, kādu upuri nesi? –

Ņujorkas tveicē Tu vilki mugurā kreklu

(jo kā pliks pieņemsi aizjūŗas ciemiņu!)

un teici: Labdien!

Tik vienkārši, it kā Tu nule būtu gulējis

Vidzemes augstienes sausa siena vālā,

pilsētas dzejniek!

Un vēl tagad mutē svilst pēdējās Steitijas brokastis:

Ugunsūdens. - Kā jau Elles ķēķī!

Nedomā, ka es ko ļaunu!

Sveicinu Tevi, pieminot arī

prusaku masu kapu

četrdesmit pirmajā ielā.

Uz redzēšanos! - Atlanta viļņiem pāri peld

sapņi un vārsmas. Un ūdeņos zivis

raugās zvīļošām acīm:

Redz, kāds pludiņš!

 

PAZUDUŠĀ DZIESMA Vilnis Baumanis

Es nezinu kāpēc un kā tas gadījās,

bet viņa nobijās

un kaut kur paslēpās -

šeit, protams, runa grozās

ap manu dziesmu,

kas nekaunīgā kārtā,

it kā pamanījusi diezin kādu

neredzamu briesmu,

vienās rūpēs par savu ādu

pameta mani pusstopā, pusnotī,

puskokā un pusvārdā,

miglainā tvanā,

malkojot vīnu,

piekožot maces

un nemizotu apelsīnu.

Es izmeklējos savu dziesmu

gan Rīgā, gan Rojā,

gan Menhetenā.

Es ūjināju dūjām debesskrāpju pažobelēs,

taču no dziesmas nebij ne vēsts –

tik pašā čukurā,

laiski izlaidušies,

sintētiskās liesmās

gozējās

amoreti.

        Reizē ar tumsu

es uzrados dārzā,

kuŗu bij skāris

bišu

uzlidojums.

Un tur pa drupām

ar vienu sienāža

un vienu īsto kāju

maldījās mana dziesma

un ļoti priecājās,

dzirdot mani sakām:

- Iesim!

 

 

ATMIŅU - VĒSTULĒ - VĀCELE                                       Ansis Zars

Monsieur A. PABLO MIERKALNAM

Par laikmetīgo pagātni

Brīvās Eiropas Kolledžā

Salut, mon vieux, ça va?

Vai atceries, kā ganījām Eiropas bulli?

Kā mēģinājām sablenzt Eiropas idejisko jēgu

jebšu tās jēdzīgo ideju:

Federācijās, Apvienotās Nācijās

Rietum- un Austrumvācijās utt.

Vai atceries, kā kafards aizlikās sīkiem kātiņiem

pār pļaviņu ar cerību ecēšām,

un deviņrindis, pabijis ēnā,

beidzot atsnāja saulē.

Bet tā jau tas bija.

Neba mēs tikai zaļo lējām un strēbām ikvakarus

kā kukurūzu,

audzējot labus sakarus

pie brangās Loulūs ”UZ TRIM ZOBENIEM”.

Un vai atceries pērno tautieti,

kas studēdams teoloģiju par viesmīli tapa?

Pie kapa

viņam allaž gribējās dziedāt: ’’Iedzer, brālīt,

nav par skādi,

nelej glāzē limonādi. ”

Aviāciju atceries?

Tās dižās zilās lidmašīnas,

kur konjaku vēlēja tērēt,

it kā būtu miltainas paniņas.

(Ak, ja padomā, ka agrāk vajadzēja ratus

jau agri no rīta rijā smērēt).

Vai atceries vēlīgo"Wurtzu", zilajā skotelē,

rindojot demīšus.

Tur pazuda mūsu skati kā spīdoši Latvijas lati.

Ko, vai nava jums šovakar rollmopšu?

Pie velna, teica cilvēks ar sarkano degunu,

ar rungu pa galvu,

cīņā par sirmajām tiesībām der tikai tas labākais.

Kādas ir Jūsu domas par partiju laikiem?

Vai atceries Ērika solo uz klibajām klavierēm?

Kreisajā kaktā tur griezās kreļļoti kakli akli,

un dzīve likās bez asakām

kā zeltaina reņģe sapnī, - skanīga

kā caura zemūdene.

Tad bridām mēs mājup

gar ābolu birzīm, caur dzelteniem ceriņu vārtiem,

ap čaganām kūtsmēslu čupām.

Pat kranči, takši un Vidusšvābijas putnu suņi

mūs neaprēja,

tik, astes kā taures izslējuši, mums pakaļ skrēja.

Vai atceries zaļos kuluārus?

Un durvis?

Vītušos buduārus?

Liktenīgās durvis uz dušām?

Ārprātīgais moskīts zils.

Aiz pils

Uz Reinas pusi

Snaicījās miglains rīts.

Moi? Merci, ça va.

 

 

 

Jaunā Gaita