Jaunā Gaita nr. 286. Rudens 2016

 

 

Skats no Raiņa Zelta zirga vācu grafiti mākslinieka Potterroboter KEN interpretācijā

 

Guntis Šmidchens

RAINIS UN DIVAS IGAUŅU PASAKAS

Igauņu pasakas par ķēniņmeitu, kas septiņus gadus miegā gulēja[1], ietekme uz Raiņa lugu Zelta zirgs ir vispārzināma. Pasaku viņš atrada igauņu folklorista Frīdriha Reinholda Kreicvalda pasaku krājuma vācu tulkojuma pirmajā sējumā.[2] Pasakā gan nav nekāda Baltā tēva, nav arī viltus glābēja, kas iemet varoni cietumā. Līdz šim pastāvējis uzskats, ka šos un citus tēlus Rainis aizguvis no latviešu folkloras. Bet iespējams, ka tie Rainim atklājās kādā citā igauņu pasakā – Laimes rublī, kas ir Kreicvalda tautā noklausītas un mākslinieciski pārstrādātas pasakas Nezvēra kāvējs (tipa ATU 300)[3] variants. Tēvs uz nāves gultas diviem vecākiem dēliem sadala līdzīgās daļās mantu un zemi. Trešajam dēlam – muļķītim Pēterim – atliek tikai krustmātes dāvātais laimes rublis: Bet no tevis, Pēter, mans jaunākais dēls, neiznāks ne saimnieks, ne kalps. Tādēļ tev jādodas plašajā pasaulē savu laimi meklēt. Ceļā muļķītis sastop vecīti ar garu, baltu bārdu un vienu vienīgu aci pieres vidū. Vecītis zēnam par viņa pēdējo naudu pārdod trīs suņus. Atvadoties vecītis piedūra pirkstu Pētera pierei, un Pēterim likās, ka viņam cauri izskrien zibens. Tajā pašā mirklī vecītis nozuda. Bet vai tas izgaisa vējā, vai saira zemes pīšļos, Pēteris tā arī netika gudrs. Un dīvainā kārtā pārvērtās viss, kam vien bija pieskāries vecīša pirksts. Nekad vēl Pēterim pasaule nebija likusies tik skaista kā tagad, un arī viņš pats sev likās gluži citāds: Līdz šim es dzīvoju kā tumsā un, šķiet, tikai tagad, esmu izkļuvis gaismā! iesaucās Pēteris.[4]

Vai šis dīvainais vecītis ar garo, balto bārdu varētu būt bijis Raiņa Baltā tēva prototips? Liekas, ka jā.

Pēteris ar suņiem dodas tālāk. Mežā viņš satiek kučieri, kurš ved skaistu princesi briesmīgam nezvēram par upuri, lai tas neiznīcinātu visus valsts iemītniekus. Beidzot ceļinieki nonāca meža vidū pie kāda augsta kalna pakā­jes. Tur kučieris pieturēja zirgus un lūdza ķēniņmeitu izkāpt, jo viņi esot sasnieguši dzīvības un nāves robežu. Ne vārda nebildusi, klusa un padevīga kā jēriņš, ķēniņmeita izkāpa no karietes un sāka kāpt kalnā. Muļķītis viņai seko. Uzbrūk briesmonis. Pētera suns to saplosa un aprij, atstājot vien ragus un ilkņus, ko Pēteris iebāž kulē. Tostarp ķēniņa meita, aiz bailēm noģībusi, atžirgst, Pēterim apslakojot viņas pieri ar avota ūdeni.

Princese aicina zēnu tūlīt braukt uz pili, bet viņš dodas apskatīt pasauli, solīdamies atgriezties pēc trim gadiem. Ļaunais kučieris piespiež princesi stāstīt tēvam, ka glābējs bijis viņš. Karalis kučierim par godalgu sola princesi par sievu. Kāzas atliek uz gadu, lai sešpadsmitgadīgā meitene paaugas. Vēlāk ķēniņmeita pierunā tēvu atlikt kāzas vēl otru gadu, tad trešo, bet ilgāk atlikt vairs nevar. Princesei sapnī parādās mazs vecītis ar garu, sirmu bārdu un vienu vienīgu aci: Esi droša un mierīga! Ikviena netaisnība agri vai vēlu nāk gaismā! [5]

Kāzu dienā galvaspilsētā ierodas svešinieks (tas, protams, ir mūsu muļķītis!): Vediet mani pie ķēniņa, es atklāšu viņam, ka viņš grib atdot savu meitu par sievu nekaunīgam krāpniekam! Ļaujiet man runāt ar ķēniņu! Bet pils sardze noturēja viņu par vājprātīgu un saņēma ciet. Viņi to iekala važās un iemeta cietumā, lai vājprātīgais netraucētu kāzu svinības.

Muļķītis pasauc savu suni, kurš sagrauž loga restes un važas! Otru suni viņš sūta pie princeses, kura dod sunim nonest svešiniekam mutautiņu ar stūrītī iesietu gredzenu. Padzirdējis par svešnieku, ķēniņš liek sulaiņiem to atvest uz pili. Pēteris no somas izvelk pazīšanas zīmes – briesmoņa ragus un ilkņus. Kučiera viltība ir atklāta, viņu apcietina. Un muļķītis ar ķēniņmeitu dzer kāzas. Laimes rubli (kas kā Skalbes vērdiņš arvien atgriežas varoņa kabatā) viņš atdāvina brāļadēlam, lai tas arī izstaigā pasauli un atrod savu laimi.

Laimes rubļa sižeta līdzību ar Raiņa Zelta zirgu, šķiet, nav grūti saskatīt: Dēli sadala no tēva mantoto naudu; trešais dēls aiziet pasaulē, ceļā satikdams vecīti, kas tam iedod trīs dzīvniekus.[6] Princese kalnā ir pie dzīvības un nāves robežas. Trešais dēls viņu izglābj ar vecīša dāvāto dzīvnieku palīdzību, tad pazūd uz trim gadiem vai mēnešiem. Viltus precinieks nolaupa princesi, trešo dēlu iemet cietumā. Viņš tomēr izbēg un atmasko viltus varoni, un jaunais pāris svin kāzas. Kalnā kāpšanas skatu var paplašināt, piejaucot pasaku par princesi stikla kalnā.    

Zinām, ka Rainis lasīja Kreicvalda pasaku par ķēniņmeitu stikla kalnā, jo Aspazijas bibliotēkā saglabājies 1869. gadā publicētais Kreicvalda pasaku vācu tulkojuma pirmais sējums ar Raiņa pasvītrojumiem un piezīmēm tieši šīs pasakas lappušu malās.[7] Bet Laimes rublis publicēts otrā, 1881. gadā izdotā Kreicvalda pasaku sējumā, kura Aspazijas bibliotēkā nav.[8] Vai Rainis lasīja šo otru Kreicvalda pasaku? To mēs nezinām.

Iespējams, ka Rainis kaut ko līdzīgu bija lasījis citur. Mutvārdu tradīcijās tāda kombinācija būtu iespējama. Starptautiskajā pasaku tipu rādītājā atzīmēts, ka ir fiksēti varianti, kuros apvienoti abi motīvu tipi – ATU 300 Nezvēra kāvējs + ATU 530 Princese stikla kalnā. Un tomēr visos Pētera Šmita Latviešu tautas teiku un pasaku 15 sējumos ir tikai viens šāds variants, un tam pašam ar Raiņa Zelta zirga sižetu maz kā kopīga.[9] Starp 77 latviešu stikla kalna pasakas variantiem nav neviena, kur princesi nolaupa viltus varonis.[10] Arī starp toreiz zināmām igauņu pasakām tādu variantu nebija, ja nu vienīgi varbūt šis viens pats Kreicvalda Laimes rublis.

Ja būtu iespējams pierādīt, ka šī otra pasaka līdziedvesmojusi Raiņa Zelta zirgu, būtu iespējams atbildēt uz jautājumu, kas mani tirdījis jau izsenis, proti, kā Antiņš lugas piektajā cēlienā izbēga no cietuma, lai ierastos kāzās, pirms princesi aizvestu uz Melnās mātes valstību? Jezgā ap zārku un kraukļiem tas viss kaut kā piemirsies. Un tomēr – Kreicvalda pasakā ir skaidrs, ka restes un važas sagrauza varoņa suns. Mutvārdu tradīcijā nenosietu mezglu galus neatrast. Ja stāstīts, ka varoni iemeta cietumā, tad arī jāstāsta, kā viņš izlaužas. Bet Zelta zirga tradicionālās pasakas sižeta episkā vienotība[11] ir, ja ne salauzta, tad tomēr iesprēgājusi. Ir saprotams, kā tas notika: tā kā Rainim trīs suņu vietā stājušies zirgi, atkritis važu grauzējs. Galu galā – vai tad Ļaunais princis, gredzenu Antiņam atsavinājis, steigdamies atpakaļ pie princeses, nevarēja netīšām cietuma durvis atstāt pusvirus? Katram var gadīties. Bet rūdītam pasakologam tomēr jāsecina, ka cietumā mešana ir maza Kreicvalda teksta pēdiņa – starptautiskais vēstītājas folk­loras motīvu rādītājs liecina, ka varoņa iemešana cietumā vai bedrē mutvārdu tradīcijās parādās samērā reti. Tas nav raksturīgs motīvs ne Nezvēru kāvēja, ne Stikla kalna pasakām.[12] Tātad, vadoties pēc motīvu analīzes metodikas, ir iespējams secināt, ka Rainis laikam būs lasījis Kreicvalda pasaku un no turienes aizguvis šo un citus motīvus.

Atrisināta arī varētu būt Baltā tēva izcel­sme. Gan Kreicvalda pasakā, gan Raiņa lugā viņš ir dievišķa būtne, kas saistās ar gaismu un dāvina ne tik vien burvju dzīvniekus, bet arī gudru padomu. Grūti gan būtu latviešu stāstā no Kreicvalda pārņemt vecīša izskatu – pieres vidū viena acs, acu vietās divas ragiem līdzīgas garas kārpas – varbūt tāpēc Rainis nepiemin, cik Baltajam tēvam acu. Bet tas nav būtiskākais. Viņš var arī izskatīties kā visnolupušākais ubags ar divām acīm – un tomēr nav cilvēks.

Iztēlojoties, ka kaut kur aiz Raiņa Zelta zirga pavīd abas šīs pasakas, pavērtos arī plašākas iespējas, meklējot citādus varoņus.[13] Pirms 40 gadiem, piemēram, Ādolfs Šapiro uz skatuves pierādīja, ka Antiņu var tēlot sieviete.[14] Bet vai arī Saulcerīte var kļūt par varoni? Princese pasakā Laimes rublis nāves kalnā kāpj viena pati, ziedodama savu dzīvību, lai briesmonis neiznīcinātu tautu. Vēlāk princese pretojas tēva un viltus precinieka patriarhālai varai, novilcinādama kāzu dienu un, pat pie viņai uzspiestā kāzu mielasta galda sēdēdama, atdod derību gredzenu īstajam varonim. Tāpat paliek jautājums par lidojošo nezvēru, princeses nāvi kalna galā – kāpēc Antiņš kraukļus nenosita? Te viņu kā nevardarbīgu varoni varbūt var salīdzināt nevis ar pasaku tēliem, bet ar kādu citu igauņu varoni – Kalevipoegu, kurš pieveica pašu elles kungu Velnu, bet viņu atstāja dzīvu.[15]

Vērtīgi būtu ņemt vērā, kuras Laimes rubļa detaļas Rainis varētu atmest kā 1909. gada rakstītai lugai nederīgas. Tāds, piemēram, ir Laimes rubļa noslēgums, kur kādu dienu Pēteris ķēniņam lūdz atļauju saviem brāļiem pārcelties uz pili. Viņš vēloties tiem sagādāt labāku dzīvi: Bet tajā dienā, kad ieradās vecākie brāļi un Pēteris viņus laipni saņēma, lielākais suns sāka runāt cilvēku valodā: Nu mūsu kalpošanas laiks pagājis. Mums bija pie tevis jāpaliek tik ilgi, kamēr mēs redzam, ka tu, arī būdams laimīgs, atcerēsies savus brāļus. Un tavu prieku![16] Tu, kā jau īstam vīram pieklājas, esi izpildījis ikvienu savu pienākumu.[17]

Rainim starp divām Kreicvalda pasakām bija izvēle. Brāļi, kuriem beigu beigās muļķītis palīdz, vai brāļi, kas mirst aiz skaudības un dusmām. Rainis izvēlējās brāļiem piespriest nāvessodu.

Piedošana nāks vēlāk, kad Rainis radīs Jāzepu. 

 

Kreicvalda pasakas briesmonis mākslinieka Ēlma (Herald Eelma) skatījumā

 

Par baltiešu studiju programmas vadītāja (University of Washington) Gunša Šmidchena monogrāfiju The Power of Song: Nonviolent National Culture in the Baltic Singing Revolution (Seattle and London: University of Washington Press / Copenhagen: Museum Tusculanum Press, 2014) skat. Jura Šlesera rakstu JG277(2014):26-30. JG282:23(2015) ievietots Šmidchena raksts Zelta zirgs ir dzīvs”.

 

 


[1] J. Rainis, Raksti, 4. sējums. Västerĺs: Ziemeļblāzma, 1952. 9. lp.  Skat. arī pasakas latvisko tulkojumu un K. Dziļlejas analīzi turpat, 163.-173. lp.; tāpat J. Rudzīša Raiņa pasaku un teiku lugas”, Valodas un literatūras institūta Raksti, XI, 1958, 14.-19. lp.

[2] Friedrich Reinhold Kreutzwald, Kuidas üks kuningatütar seitse aastat oli maganud”, Eesti rahva ennemuistsed jutud, Tallinn: Avita, 1996, 198.-206. lp. Pasaka tulkota vāciski: Friedrich Kreutzwald, Wie eine Königstochter sieben Jahre geschlafen,” Ehstnische Märchen. Tulk. F. Löwe. Halle: Verlag der Buchhandlung des Waisenhauses, 1869. 160.-173. lp. Lejuplādēts no books.google.com 2016. g. 10. jūnijā.

[3] ATU - no tautas pasaku tipu motīvu klasificētājiem  Aarne-Thompson-Uther.

[4] Frīdrihs Reinholds Kreicvalds, savācis un apstrādājis. Senās igauņu tautas pasakas. Tulkojusi Džuljeta Plakidis. Sagatavots pēc 1962. gada izdevuma. Rīgā: Zvaigzne ABC, 2000, 202.-213. lp.  Skat. arī Kreutzwald, Őnne-rublatükk”, Eesti rahva ennemuistsed jutud, 332.-344. lp.; Friedrich Kreutzwald, Der Glücksrubel”. Ehstnische Märchen, Zweite Hälfte. Tulk. F. Löwe. Dorpat: Verlag von C. Mattiesen, 1881. Faksimīlizdevums Hannover Döhren: Harro v. Hirschheydt , 1973. 106.-118. lp. Lejuplādēts no books.google.com 2016. g. 10. jūnijā. 

[5] Dž. Plakidis latviskā tulkojumā šur tur ieviesušās kļūdas. Igauniski un Lēves vācu tulkojumā: Augstākai acij netaisnība nekad netiek paslēpta, kaut tā arī paliktu cilvēkiem nezināma.“

[6] Starptautiskais pasaku tipu rādītājs stikla kalna pasakai raksturīgus min gan izpalīdzīga zirga (B401), gan arī cita izpalīdzīga četrkāju dzīvnieka motīvu (B181); Hans Jörg Uther, The Types of International Folktales: A Classification and Bibliography. Based on the System of Antti Aarne and Stith Thompson, 1. sēj. Folklore Fellows Communications 284. Helsinki: Suomalainen Tiedeakatemia, 2004. 308. lp.

[7] Rainis, Raksti, 9. sējums (Rīga: Zinātne, 1977), 569. lp.

[8] Dace Nesaule, epasta vēstule 2016. g. 13. jūnijā.

[9] Pēteris Šmits, Latviešu tautas pasakas un teikas, 2. sēj., 45.-46. lp. Waverly, Iowa: Latvju Grāmata, 1963.

[10] Vissīkāk ATU 530. tipa latviešu variantus aprakstījis un analizējis Guntis Pakalns, Pasaka par princesi stikla kalnā – latviešu varianti Eiropas kontekstā”.  Letonica: Humanitāro zinātņu žurnāls 29 (2015), 60.-77. lp.

[11] Axel Olrik, Epic Laws of Folk Narrative. In International Folkloristics: Classic Contributions by the Founders of Folklore. Ed. Alan Dundes. Lanham: Rowman & Littlefield, 1999. 95. lp.

[12] Motīvi K1931.5 un K1931.4, Stith Thompson, Motif-Index of Folk Literature: A classification of narrative elements in folktales, ballads, myths, fables, mediaeval romances, exempla, fabliaux, jest-books, and local legends. Bloomington: Indiana University Press, 1955-58. Electronic edition. Charlottesville VA: InteLex Corporation, 2000.

[13] Imants Ziedonis, Trīs pakāpēs.” Mūžības temperaments. Rīgā: Liesma, 1991. 61. lp.

[14] Ādolfs Šapiro, Par Zelta zirga” iestudējumu. Raiņa un Aspazijas gadagrāmata 1990. Rīga: Liesma, 1990. 150. lp.

[15] Peter Petersen, Kalevipoeg tänapäeval, Akadeemia 15,12 (2003), 2585-86. lp.

[16] Igauniski un vācu tulkojumā: Tam Debess Tēvam lai pateicība!

[17] Tad suņi pārvēršas par gulbjiem un aizlido – Kurp? To līdz šai dienai neviens nezina.

 

 

 

 

 

Jaunā Gaita