Jaunā Gaita nr. 283. Ziema 2015

 

 

 

Sandis Laime

RAGANU TRADĪCIJA ZIEMEĻAUSTRUMU LATVIJĀ

Skat. sākumu JG273-JG282

 

RAGANAS UN VILKI. Priekšstats par vilkiem kā raganu mītiskajiem pretiniekiem atspoguļots 14 teikās un 4 ticējumos, visvairāk Balvu (28%) un Alūksnes rajonā (5,28%). Ticējums, ka vilki plosa raganas, izmantots vairākos teiku tipos, no kuriem populārākais ir „Še tev viena rociņa, še otra!”, pirmo reizi publicēts Dāvja Ozoliņa rakstā „Raganas” (1893), vairākkārt pierakstīts 20. gs. 20.-30. gados, bet degradēts tā variants pierakstīts vēl 2008. gadā lauka pētījuma laikā Medņevas pagastā (Laime 2009b:100). Šis priekšstats par vilkiem kā raganu pārdabiskajiem pretiniekiem nav bijis svešs arī Kārķu, Lēdurgas un Matīšu pagastā, kā arī Salacgrīvā.[1]

Kādā Rugāju pagastā pierakstītā ticējumā teikts, ka raganas baidās no vilkiem. Arī teikās norādīts, ka raganām no vilkiem esot pavisam bailes (LFK 641, 102, Matīši), agrāk vilki ar raganām bīši naidā (LFK 1600, 17147, Jaunlaicene), ka raganas no vilkiem stypri beidās. Vylki juos stypri pliesa, a roganas to vylkus stypri kairinuoja, sādādamas bārzu zorūs, nu, a ka tyka vylka nogūs, to beigta ir (LFK 485, 8, Medņeva). Noķertās raganas vilki parasti saplosījuši. Otrā rītā notikuma vietā bijušas atrodamas vai nu bērzu tāsis, vai zaļas gļotas.

Teritorijā starp Valmieru un Alūksni atsevišķos gadījumos vērojama raganu vietu saikne ar vietām, kuru nosaukumā iekļauta leksēma vilks. Tā, piemēram, netālu no Vilku gāršas Brenguļu pagasta bijušo Platkāju māju ganībās atrodas Raganu akmens (Ozoliņš 1996:16), savukārt Vilku palejā – nelielā purvā pie Plāņu pagasta Aķiem – raganas pusnaktīs un pusdienlaikā esot velējušās (LFK 145, 1896, Plāņi). Netālu no Karvas Alsviķu pagastā atrodas Meisteru ciems, kura teritorijā ir nelielais Vilku purvs. Tajā agrāk esot mitinājušies gan vilki, gan raganas, kas vadājušas tos, kas gājuši purvam cauri. Lauka pētījumu laikā noskaidrots, ka Roganu grovas apkaimē Alsviķu pagastā bijuši Vilku puri – meliorētas pļavas (Laime 2009b:102). Vaitkevičs (Vykintas Vaitkevičius) norāda, ka Lietuvā konstatēti daudzi svētvietu pāri, kuros netālu esoši viena tipa ģeogrāfiskie objekti mutvārdu tradīcijā saistīti ar mitoloģiskajos priekšstatos savstarpēji saistītām dievībām un gariem (piem., Dievs–Velns; Velns–Pērkons; Pērkons–laumes u.tml.), ko motivē gan noteiktas ainavas īpatnības, gan konkrēti mitoloģiskie vai reliģiskie priekšstati. Šādi svētvietu kompleksi sastopami arī citur Baltijas jūras reģionā (Vaitkevičius 2003:181-188). (..)

Vilks latviešu mitoloģijā ir daudznozīmīgs tēls, kurā ar seniem indoeiropiešu priekšstatiem savijušies kristietības ietekmēti priekšstati (MitE II:227-228). No vienas puses, vilks kā plēsīgs dzīvnieks uzskatīts par draudu ne tikai mājlopiem, bet arī cilvēkiem. No otras puses, vilka tēlā iezīmētas arī dažādas cilvēkiem labvēlīgas īpašības. Viena no tām ir jau iepriekš minētā vilku funkcija – cīņa ar raganām, plašāk – dažādām cilvēkiem naidīgām dēmoniskām būtnēm. Viena no šādām būtnēm ir arī Velns: Velnam esot trīs ienaidnieki: pērkons, vilks un pīlādža koks. Pērkons nosperot Velnu, vilks saplosot Velnu un ar pīlādža koku varot nosist Velnu (LTT 32428, Rūjiena). Teikās stāstīts, ka vilku radījis Velns, bet nav varējis iedvest tam dzīvību, tāpēc lūdzis padomu Dievam. Tas ieteicis iet pie vilka un sacīt: Vilks, celies augšā, plēsi Velnu! Velns gan nav gribējis tā teikt, bet beigās tomēr sekojis Dieva padomam. Vilks uzreiz atdzīvojies un meties Velnam virsū (LTTP VII1, 875-876, Nr. 25).

Šajā priekšstatā balstīts arī kāds krusta koku tradīcijas skaidrojums, kas pierakstīts par Skujenieku Krusta priedēm Lejasciema pagastā: Vedot garām mirušo uz kapiem, krusta priedē iegriezts krusts. Viens izskaidrojums šai parašai: lai mirušais nenāk atpakaļ biedēt mājiniekus, palicējus; otrs: lai mirušo pastardienā neplosa balti vilki, kas tad sanākšot (Jansons 1937:148). Priekšstats par to, ka vilki plosa mirušos, kas izgājuši ārpus mirušo pasaules, radis atspoguļojumu arī latviešu tautasdziesmās:

Nenāci, dēliņi,

Iz tēvu sērstu,

Vilks tevi ceļā

Saplucinās.

(LD 27515, 1, Sērpils)

 

Nenāc vairs tu, NN,

Uz manīm ciemoties,

Vilciņš tup celiņā,

Lācīts ceļa maliņā.

Vilciņš tevi nokodīs,

Lācīts tevi apēdīs.

(LD 27516, Biksēre)

 

Nenāci, NN,

Uz mani sērst,

Vilks tevi ceļā

Apēdīs.

Neslauc, NN,

Māmiņas gotiņu,

Sīkās stērstiņas,

Tās tavas gotiņas.

Nebrauc, NN,

Tētiņa zirdziņu,

Sīkie zvirbuļi,

Tie tavi zirdziņi.

Neparād tu, NN,

Ni miegā, sapinā,

Tavu tiesu atdevēm,

Ko tu biji pelnījusi.

(LD 27515, Stukmaņi)

Šīs dziesmas funkcionāli iekļaujamas bēru dziesmu ciklā. Tās, visticamāk, izpildītas pēc mirušā apbedīšanas atceļā no kapiem uz mājām – šajā bēru posmā galvenais bērinieku uzdevums, izmantojot maģiskus līdzekļus, tostarp tautasdziesmas, bija nošķirt dzīvo un mirušo pasaules, lai mirušais neatgrieztos un nekaitētu dzīvajiem (Pakalns 1988:109-110). Pēdējā piemērā savirknēti kopumā četru patstāvīgu dziesmu teksti. Pirmajā no tiem atspoguļots aplūkojamais priekšstats par to, ka vilki „apēd” mirušos, kas, pametot mirušo pasauli, dodas ciemoties pie dzīvajiem. Otrajā un trešajā tekstā mirušie tiek aicināti neizslaukt savu dzīvo tuvinieku govis un nenojāt to zirgus, jo tiem mirušo pasaulē ir savas govis un zirgi – sīkās stērstiņas un sīkie zvirbuļi. Priekšstats par to, ka mirušie izslauc cilvēku govis un nojāj zirgus, sasaucas ar nakts raganām raksturīgo darbību – govju slaukšanu, kā arī lietuvēnam raksturīgo funkciju – zirgu nojāšanu. Ceturtajā tekstā norādīts, ka mirušie var parādīties arī sapnī, ko dzīvie aicina nedarīt, jo mirušā tiesa ir atdota, t.i., apbedīšanas rituāls ir veikts pienācīgi.

Aplūkotais tautasdziesmu korpuss atspoguļo konkrētu priekšstatu loku par mirušo kaitnieciskajām īpašībām, dzīvo bailēm no mirušajiem un vilkiem kā dzīvniekiem, kas „apēd”, „saplucina” vai „nokož” tos mirušo garus, kas pametuši tiem atvēlēto teritoriju. (..) Minētie piemēri pierāda, ka latviešu folklorā bija pazīstams priekšstats par to, ka vilki plosa tādas dēmoniskas būtnes kā velns, raganas un mirušo gari. Līdzīgs par pirmskristietisku uzskatīts priekšstats sastopams arī, piemēram, igauņu folklorā, kur vilki plosa dažādas dēmoniskās būtnes, tostarp velnu (Valk Ü. 2002:126).

Priekšstats par vilku un nakts raganu (arī velna) antagonismu, domājams, dēmonoloģijas ietekmē sajaucoties dažādām priekšstatu sistēmām, pārnests uz burvjiem, ciema raganām un vilkačiem, t.i., uz cilvēkiem. Pētījumos par vilkaču prāvām Latvijā norādīts, ka tajās konstatēti atsevišķi motīvi, kas nav savietojami ar tipiskajiem vilkaču priekšstatiem (Straubergs 1939b:102-103). Spilgtākais piemērs tam ir Mālpils draudzes Kniediņu muižas kroga piemitņa, ~86 gadu vecā Tīsa (Matīsa) tiesas prāva par vilkačos skriešanu, kas aizsākta Cēsu Zemes tiesā 1691. gada 28. aprīlī, bet galīgi izspriesta 1692. gada 10. oktobrī Tērbatas hoftiesā. Lūk, fragments no Tīsa atzīšanās: Uz elli vilkači ejot kājām kā vilki; tā atrodoties Purva ezerā pie Mālpils; ellē esot lepnas telpas un durvju sargi, kas neļaujot aiznest labības ziedus. Tos glabājot vienā, bet graudus otrā klētī. (..) Burvji ēdot ar velniem ellē, bet vilkačiem tas aizliegts; ja viņi tur ieskrien un ko nozog, durvju sargs sitot ar dzelzs rīksti un izdzenot ārā kā suņus, jo velns tos neieredzot. Vilkači skrienot uz elli, lai iznestu burvju nešļavas: lopus un labību. Ja tiem neizdodoties iznest labības ziedus, tad tai gadā esot neraža. (..) Parasti tie ejot uz elli trīsreiz gadā: Vasarsvētkos, Jāņos un Lūcijās; pirmo divu vietā arī citā laikā, kad labība zied, kā arī sējas laikā; tad burvji nesot uz elli svētību un vilkači pūloties to dabūt atpakaļ. (..) Vilkači nekalpojot velnam, jo atņemot to, ko burvji sanesuši; velns tos neciešot, sitot kā suņus, jo viņi patiesi arī esot Dieva suņi un atnesot cilvēkiem labumu; ja viņi neatzagtu velnam svētību, tā pazustu pasaulei (Straubergs 1939a:98-99). Kārlis Straubergs, komentējot šo prāvu, norāda: Šis vilkacis nav vienkāršs lopu un cilvēku plosītājs, bet gan ražas un svētības sargs (Straubergs 1939b:102). Tīsa tēlotais vilkacis ir radniecisks miežvilkiem un rudzu vilkiem, tam pamatā latviešu ticējumi par vilku kā Dieva suni (Straubergs 1939b:102-103). Tāpat šajā un citās prāvās minētā elle nav kristiešu soda izciešanas vieta, bet gan drīzāk saskan ar latviešu priekšstatu par Velna mītnēm, kas atrodas konkrētos ezeros un purvos.

Līdzīgi motīvi sastopami arī pāris citos avotos. Tomass Igunds 1683. gada 23. janvāra tiesas prāvā atzinās, ka 20 gadus esot skrējis vilkačos. Prāvas materiālos norādīts, ka raganu darbs esot labības ziedus no laukiem zagt un savam kungam pienest, bet šie, vilkači, ņemot tos viņām nost un restituējot īpašniekiem, lai tiem nekāds zaudējums nenotiktu. (..) Kam viņš sevišķi ko ļaunu darījis? Nevienam, vairāk viņi ļaudīm labu darot, jo tiem, kam raganas pāri darījušas, palīdzot un par labu griežot” (Straubergs 1941:495. 557-559). Senākās ziņas par vilkaču un raganu nesaskaņām atrodamas kādā 1550. gada prāvā, kad sadedzināja kādu zemnieku, kas pāršķēla uz pusēm zirgu, gribēdams pāršķelt raganu: Minētais vilkacis, kas pa nakti soģa namā palicis, atzinies, ka esot redzējis raganu ugunīga tauriņa veidā lidojam un tai pakaļ dzinies: vilkači arī varot raganas savaldīt, bet šī paslēpusies aiz zirga ganībās. Ar paķerto sirpi neuzmanīgi viņš raganas vietā ķēris zirgu un to pušu pāršķēlis (Straubergs 1939a:44).

Minētie piemēri rāda, ka priekšstati par raganu/burvju un vilkaču antagonismu pastāvēja jau vismaz kopš 16. gs. vidus. Tiesu prāvu protokoli liecina par to, ka vilkači ne tikai ir ienaidā ar raganām un mēģina tās saplosīt, bet arī atdod cilvēkiem raganu nolaupītos labības ziedus. Vilku saistība ar labību (plašāk – ar auglību, veģetāciju) konstatējama arī 19.-20. gs. folkloras pierakstos. Piemēram, Plāņos pierakstīts ticējums, ka rudzu ziedos [t.i., rudzu ziedēšanas laikā] vilki dzīvo rudzos un pervē savus bērnus (LTT 32985). Savukārt Kurzemē, Ventspils apkārtnē, vilku mēnesī, t.i., Ziemassvētku periodā, līdz 20. gs. sākumam tika rīkoti t.s. miežvilku gājieni. To dalībnieki gāja no mājas uz māju un dziedāja īpašas dziesmas. Ticēja, ka miežvilki atnes mājai svētību uz visu nākamo gadu (Pētersons 1914; Līdeks 1991:23-27; MitE II:228).

Pētījumā par latviešu maskām un maskošanās tradīcijām Aīda Rancāne pieļauj, ka miežvilku gājienos, iespējams, saglabājušies senie šamaniskie priekšstati, kas paredz ceļojumu mītiskā dzīvnieka (vilka) veidā uz mirušo pasauli, lai nestu druvām auglību, savukārt masku gājienos iespējama šādu funkciju rituāli-simboliska atveide. Savukārt tas, ka miežvilku gājieni notiek sakrālajā laikā – ziemā (Ziemassvētkos) un to struktūra ir stingri determinēta (..), vedina domāt, ka te pievienojušies ar iniciācijas ritiem saistīti priekšstati (Rancāne 2009:139). Lai gan līdzīgs viedoklis, pateicoties 1691. gada prāvas publikācijai vācu valodā, nereti pausts arī citu zinātnieku pētījumos (Eliade 1975:157[2]; Oinas 1997:841-842; Pócs 1999:117 u.c.), tam šobrīd trūkst pamatojuma plašākā latviešu folkloras materiālā. Ņemot vērā to, ka Tīsa prāvā vilkači tiek saukti par Dieva suņiem, ticamāks tomēr būtu pieņēmums, ka cilvēkiem labvēlīgās vilku, respektīvi, Dieva suņu, īpašības, līdzīgi kā citu mitoloģisko būtņu (raganu, spīganu, lietuvēnu, pūķu) funkcijas viduslaikos un agrajos jaunajos laikos attiecinātas uz cilvēkiem, konkrētajā vilku gadījumā – uz vilkačiem.

RAGANAS UN PĒRKONS. Apzinātas tikai trīs teikas, kurās kā raganu pretinieks minēts Pērkons – Ilzenes un Umurgas pagastā. Ilzenes teikā stāstīts, ka Pērkons spēris raganai – smukai, smalkai freilenei. Limbažu pagastā pierakstītajā teikā par Zvejnieku ezeru teikts, ka pie ezera dzīvojušas raganas, kuras no turienes nav varējuši padzīt ne burvji, ne tie, kas uz tām šāvuši ar sudraba lodēm,[3] līdz beidzot kādu dienu to miteklī iespēris Pērkons, kas raganas iebiedējis ūdenī. Trešajā teikā, kurā arī stāstīts par Zvejnieku ezeru, raganas tēls vairāk atbilst t.s. piena raganai, kas lidojusi pār ezeru pilna ar pienu un sviestu. Pērkons tai spēris, ragana slēpdamās iemukusi ezerā, kur arī palikusi.

(..) Varētu piesardzīgi apgalvot, ka raganu tradīcijā par galvenajiem raganu mītiskajiem ienaidniekiem uzskatīti vilki, bet Pērkonam piešķirta sekundāra nozīme, ja tāda vispār kādreiz ir bijusi.

Turpinājums sekos

Par folkloristu Sandi Laime skat. JG282:39.

 

 

AVOTI

 

Eliade, Mircea 1975. Some Observations on European Witchcraft. History of Religions, Vol. 14, No. 3:149-172.

Jansons, Edvarts 1937. Koki – dabas pieminekļi Latvijā. Daba un Zinātne. Nr. 4:129-151.

Laime, Sandis 2009b. Ziemeļaustrumu Latvijas raganu tradīcija mūsdienās: ieskats lauka pētījuma metodoloģijā. Letonica. Nr. 19: 90-107.

LD Barons K., Visendorfs H. Latvju dainas. I-VI sēj. Jelgava, Pēterburga: Ķeizariskās Zinību akadēmijas spiestava, 1894-1915.

LFK Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloraskrātuves arhīva materiāli; pirmais skaitlis aiz saīsinājuma norāda manuskripta numuru, otrais – vienības numuru manuskriptā.

Līdeks, Osvalds 1991. Latviešu svētki. Latviešu svinamās dienas. Rīga: Scientia.

LTT Latviešu tautas ticējumi. Sakrājis un sakārtojis prof. P. Šmits. I-IV sēj. Rīga: Latviešu folkloras krātuve, 1940-1941.

LTTP Latviešu tautas teikas un pasakas. I–VII sēj. Sast. A. Lerhis-Puškaitis. Jelgava, Cēsis, 1891-1903. (I-IV sēj. Latviešu tautas pasakas; VII2 sēj. izdots 2001. gadā apgādā „Atēna”.)

MitE Mitoloģijas enciklopēdija. Atb. red. A. Iltnere. I-II sēj. Rīga: Latvijas enciklopēdija, 1993-1994.

Oinas, Felix J. 1997. Werewolf. Folklore: an encyclopedia of beliefs, customs, tales, music, and art. Ed. Thomas A. Green. Santa Barbara, Denver, Oxford: ABC-CLIO, Inc.:840-842.

Ozoliņš, Dāvis 1893. „Raganas”. EZPL III

Pakalns, Guntis 1988. Ceļa tēma latviešu bēru tautasdziesmās. Pasaules skatījuma poētiskā atveide folklorā. Atb. red. J. Darbiniece. Rīga: Zinātne:91-114.

Pētersons, Kārlis 1914. Par miežvilkiem. Rīgas latviešu biedrības zinību komisijas rakstu krājums, 17. krāj. Rīga: Rīgas latviešu biedrība:25-27.

Pócs, Eva 1999. Shamanism, Witchcraft and Christianity in Early Modern Europe. Studies in Folklore and Popular Religion. Vol. 3. Papers Delivered at the Symposium „Christian Folk Religion”. Ed. Ü. Valk. Tartu: Department of Estonian and Comparative Folklore, University of Tartu:111-135.

Rancāne, Aīda 2009. Maskas un maskošanās Latvijā. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts.

Straubergs, Kārlis 1939a. Latviešu buramie vārdi. I sēj. Maģija un buramo vārdu tematika. Rīga: Latviešu folkloras krātuve.

Straubergs, Kārlis 1939b. Vilkaču ideoloģija Latvijā. Latviešu vēsturnieku veltījums profesoram Dr. hist. Robertam Viperam. Rīga: A. Gulbja apgādniecība:98-114.

Straubergs, Kārlis 1941. Latviešu buramie vārdi. II sēj. Kaitēšana un dziedināšana. Rīga: Latviešu folkloras krātuve:468-828.

Vaitkevičius, Vykintas 2003. Alkai: baltų šventviečių studija. Vilnius: Diemedis.

Valk, Ülo 2002. The Devil’s Identity: On the Problem of His Pre-Christian Prototype in Estonian Mythology. Myth and Mentality. Studies in Folklore and Popular Thought. Ed. Anna-Leena Siikala. Helsinki: Finnish Literature Society:122-129. (Studia Fennica Folkloristica, 8.)

 


 

[1] Lēdurgas un Salacgrīvas teksti pierakstīti ārpus raganu tradīcijas teritorijas. Šāda tendence vērojama ar teikām, kas nav saistītas ar konkrētiem ainavas objektiem, līdz ar to tradīcijas nesēju dzīvesvietas maiņas rezultātā nezaudē savu funkcionalitāti un pārvietojas kopā ar teicējiem.

[2] Mirča Eliade Tīsa prāvu kļūdaini attiecina nevis uz latviešiem, bet uz lietuviešiem, sk. Eliade 1975:157.

[3] Citās raganu tradīcijas teikās šie abi līdzekļi uzskatīti par efektīgiem cīņā ar raganām.

 

 

Ubagovas Velna akmens

Foto no Rēzeknes TIC arhīva

Jaunā Gaita