ĶUZĀNES NEIZTĒRĒJAMS SPARS

Lūcija Ķuzāne. No kurienes nākam.
Rīgā: Mansards, 2014. 390 lpp.

 

Lūcijas Ķuzānes spēki ir neiztērējami. Viņa gandrīz katru gadu izdod pa grāmatai, taču spēj viņa pulka vairāk. Ķuzāne jau gadiem ilgi kārtībā uztur ne vien savu Gricgales krogu, viņa kārtībā uztur visu Leišmali, pati dzīvodama Jēkabpilī, kas no Gricgales ir krietnā attālumā. Un tieši Gricgales krogam grāmatā, ko daiļi izdevis Jānis Oga savā reprezentablajā Mansarda apgādā, veltīta vislielākā uzmanība. Krogs un notikumi ap to manāmi piesaista lasītāju. Viņam rodas ieskats izprast, kā tāds krogs pastāvējis gadu desmitiem, ja citur krogi sabrukuši cits pakaļ citam. Krogs Ķuzānei nav nekāds hedoniskas dzīves simbols, vecais krogs ir lūkojums meklēt tajā latviešu tautas sūru vēsturi, reizē raudzījums atrast tam jaunu saturu un ar kroga pastāvēšanu parādīt pasaulei savas dzimtas stiprumu, kas patiešām ir dižs.

Domāju, galvenā dzimtas stipruma nodrošinātāja bijusi māte. Viņu Jēkabpils miteklī esmu pāris reizes sastapis, arī tai reizē, kad vecā sieviete bija pārcietusi šausmu pilnu nakti, Daugavai strauji pārplūstot un dzenot mālainus ūdeņus gricgalietes istabā, tā ka tikai gulta ar augstām kājām glābusi no noslīkšanas.

Gricgale agrāk piederēja pie Mēmeles pagasta, un Mēmeles pagastam Ķuzāne veltījusi ārkārtas uzmanību. Gricgale atradās ciešā Leišmalē. Mēmeles vārds gan glabājas upes nosaukumā, tomēr jāskumdinās, ka nevienam pagastam tāda vārda vairs nav. Neprātīgā pagastu pārveidošana pazudinājusi arī Mēmeles pagastu, kā likusi pazust pat tādam milzenim, kāds bija Ārlavas pagasts. Ķuzānes pārvaldītais Gricgales krogs tagad atrodas Pilskalnes pagastā.

Grāmatas par pagastiem ir izplatīta parādība. Misiņa bibliotēkā gandrīz katru jaunumu izstādi rotā kāds pagastu apraksts, reizēm pat vienlaikus vairākas grāmatas ar novadu tematiku. Bet Ķuzānes grāmata atšķiras no citām ar kāpināti personisku attieksmi pret tēlotajiem cilvēkiem un atstāstītajiem notikumiem. Viņai gan ir kāda nepārvarēta indeve – ietvert grāmatās pārlieku daudz faktu. Laikā, kad visa literatūras mācīšana pieskaņojas jauna cilvēka vajadzībai – pēc iespējas pa virsu, lai viņi varētu pamatīgāk iedziļināties hokeja spēlētāju un estrādes dziedātāju dzīves stāstos – raugi, vājība var tikt vērsta pret pašu autori. Īsi sakot – jauniem cilvēkiem pārlieku daudz faktu var šķist par apgrūtinājumu lasīšanai. Diriģents Mariss Jansons kādā intervijā bilda, ka jaunieši nespēj koncentrēties ilgāk par desmit minūtēm, ar to gan laikam domādams viņu nespēju klausīties nopietnu mūziku.

Andrejs Johansons vienā no Rīgai veltītajām grāmatām bilst, ka pilsētā dzimstot augstvērtīgāki latvieši nekā laukos, saprotamā kārtā, ar šādu atzinumu vēlēdamies paaugstināt sevi kā dzimtu rīdzinieku. Ķuzānes grāmatā atradīsim daudzas norādes, ka laucinieks ir tikpat garīgi ņiprs kā pilsētnieks. Un galu galā – nekādu īstenu pilsētas latviešu jau senākos laikos nav bijis. Kas par pilsētnieku ticis, nācis ja ne pats, vismaz vecāki tomēr, tomēr no laukiem. Laucinieku tēlošanā Ķuzānei ir sava īpaša propozīcija, ko viņa ar atjautīgām iemaņām prot likt lietā. Taču kultūrvēsturiski nozīmīgu personību attēlojumā šai grāmatā Ķuzānei sekmējies labāk, nekā tēlojot ordinārus mēmeliešus, kas par tādiem palikuši laiku laikos.

Tagad zirgu staļļos meiteņu ir vairāk nekā zēnu, tais laikos, ko Ķuzāne tēlo, raksturodama savu vecāku jaunību, ar zirgiem darbojās tikai vīrieši. Taču Neretas baznīckungs savus zirgus uzticēja Ķuzānes mātei, kas bija, draudzīgi izsakoties, mācītājkunga staļļmeistare, faktiski, mācītājmuižas zirgu puisis.

No tēva Kristapa Medņa Lūcija savukārt mantojusi mākslinieces tvērienu. Mednis ir bijis teicams fotogrāfs, kas laikā ap I Pasaules karu katrā ziņā bija arī mākslinieks. Gricgales krogu Mednis ir ieguvis agrārās reformas laikā, laimējot to sarīkotajā īpašumu sadalē. Mīļuprāt viņš meitai jau tad kroga daļu būtu atvēlējis mākslinieciskiem un literāriem sarīkojumiem. Bet viņš jauns nomira, un kroga sagatavošana mākslas baudīšanai bija jāuzņemas meitai vienai pašai. Tas, saprotams, notika, krievu okupācijai un kolhozu sistēmai beidzoties. Tad nu viņa Gricgalē veidoja tādu kā Vācijas Kohbergu pēc Šteina kundzes parauga, jo viņai bija savs Gēte – Aleksandrs Pelēcis. Viņš gan dzīvoja no Gricgales tālu – Talsos, bet bieži devās uz literāriem vakariem Leišmalē. Ar zirgu viņš, pieļauju, nejāja, nedz brauca turp puskarietē kā Gēte, Pelēcis izmantoja parastu satiksmes autobusu, taču nekad sarīkojuma organizētāju nepiekrāpa.

Pelēcis, pa ceļam uz Gricgali, šad tad iegriezās arī manās mājās un vienmēr stingri sacīja: Ja tu neesi bijis Gricgalē, nekādai Veimārai, par ko tu neapnicis raksti, nav nozīmes. Gricgale ir svarīgāka vieta par Veimāru. Neapšaubāmi, jo tur uzturas ne vien Šteina kundze jeb Lūcija Ķuzāne, bet bieži uzturējās arī pats hercoga slepenpadomnieks Gēte, alias, Aleksandrs Pelēcis.

Pelēcis diemžēl dzimis Malienā, nevis Leišmalē, viņam nevar tikt atvēlēta tik liela vieta, kāda grāmatā ir Kristapam Mednim, Medņu Marei, fotogrāfam Mārtiņam Bucleram un māksliniekam Plītem – Pleitem. Šīm četrām personām, nebīsimies sacīt – personībām, Ķuzānes grāmatā veltīta vislielāka vieta un mīļa uzmanība. Ar šo četru cilvēku raksturošanu vien būtu grāmatai gana, bet tajā ietverti daudzi Augškurzemes ļaudis un nozīmīgi pagājušā gadsimta sākuma un vidus posma vēsturiski notikumi.

 

Jānis Liepiņš

 

Rakstnieks un Dr. med. vienā personā, Jānis Liepiņš, ir dzejoļu, eseju un atmiņu grāmatu autors, laikraksta Latvija Amerikā (Toronto, Kanādā) un JG līdzstrādnieks, „mazās šūbertiādes” Dziesminieks un leijerkaste (JG279:13-19) autors. Dzīvo Rīgā.